Lielais trauksmes jautājums.

Dievam –Radītājam-Dabai vajadzīgi dzīvi cilvēki ar dvēseli, bet ne roboti, mākslīgais intelekts, superaugstās tehnoloģijas, kas tagad nenovēršami iegūst varas funkcijas. Ja Zemes dzīvības sistēma ir radīta ar mērķi labot garu pasaules kārtības pārkāpējus šeit uz Zemes matērijas skarbajos apstākļos, tad mākslīgajiem robotiem un programmām netiek un netiks dota dvēsele ar sirdsapziņas paraugvadību dzīvot pieticīgi, vienkārši, godprātīgi, taisnīgi un ar labestību.Tā ir tikai cilvēku prerogatīva. Cilvēku radītie mākslīgie „intelekti” sajauc un saposta Dieva radīto Zemes dzīvības sistēmu, sajauks un sapostīs arvien vairāk. Nenovēršamai nāk lielais trauksmes jautājums: „Ļaudis-lēmēji-zinātnieki! Vai jūs neapjaušat, ka vedat mūsu civilizāciju pret Dievu? Vai jūs jau nesajūtat Dieva gribu saglabāt Zemes dzīvības sistēmu tādu, kādu Viņš to radījis? Vai jūs nevarat saprast, ka jūsu superaugstās tehnoloģijas sāk darboties pretī Dieva radītai sistēmai un sāk tai būtiski traucēt?” Dievam-Radītājam-Dabai kaut vai ar pandēmiju nākas samazināt Zemes dzīvības sistēmas postītāju skaitu un nāksies arvien krasāk to darīt arī ar citiem līdzekļiem ( kaut vai ar atomkaru, ar badu, ar elektronisko sabrukumu… ). Nāc reiz, ļaužu apskaidrība, pie tā, ka nekavējoties starptautiskā līmenī jāpieņem likumi, kas ar piespiedu līdzekļiem reāli samazina vai aizliedz mākslīgā intelekta tipa supertehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, tāpat jāaizliedz kodolenerģijas izpēte un izmantošana sadzīvē un politikas turpināšanā. Pretējā gadījumā progresēs morāles degradācija it kā zem cilvēka tiesību karoga, turpināsies kodolbruņošanās līdz civilizācijas iznīcināšanas pakāpei, cilvēka tiesību vārdā pieaugs nesaprātīgo ļaužu prevalēšana pār saprātīgajiem, galu galā cilvēce var iet bojā zem mākslīgā intelekta varas.

Kopēja atbilde uz man adresētiem komentāriem:

… arī manis paša pieredze Linezera slimnīcā, kad VDK mani 1990.gadā saindēja. Uz nāves robežas, pusnesamaņā mani kādā novakarē sēdošu gultā vienvietīgā palātā, klusumā pārņēma nepiedzīvoti skaistas, neparasti maigi krāsainas vizuālās sajūtas un vienlaicīgi arī skaistas harmoniskas skaņas, tajās grimu kā eiforijā, es jau baudīju to, kas var būt tikai Tur garu pasaulē. Aiz slimnīcas loga mežs peldēja neizsakāmā skaistumā, kas mijās kā ziemeļblāzma. Šķiet, es jau tobrīd biju miris.  Tas viss bija Zemes dzīves laikā nepieredzēts. Tas skaistums varēja uzpeldēt kā atblāzma no savulaik pieredzētā, kad mans gars mita garu pasaulē.  Katrs no mums to Tur kādreiz ir pieredzējis. Tāpēc mēs mīlam un alkstam pēc skaistuma, un Dievs mums liek skaistumu mīlēt arī šajā soda nometnē, lai mēs skaistumu koptu un saglabātu sevī. Kad kādreiz atgriezīsimies Tur, no kurienes mēs katrs esam šeit, mūsu gars nesīs sevī izkoptu skaistuma papildinājumu. Man, piemēram, ļoti žēl, ka tagadnes jaunatnes daļai zūd klasiskā skaistuma izpratne – jaunatnei patīk vizuālā un akustiskā ķēmošanās, šausmu tēli, riebeklīga „māksla”, kas sakāpināta līdz bezsatura nejēdzībai. Dieviņam tāda māžošanās nav skaistums, un ar tādu sakropļotu skaistuma izpratni nav cerību kādreiz atgriezties Paradīzes skaistajā harmoniskajā nirvānā. Tas mani mulsina -  kas notiks ar šo jaunatnes daļu? Kad tai nāks apgaismība?  

… Ja nav dziļas domāšanas, kas kopta visā garajā mūžā, un ja izpratne ir sekla un pavirša, tad nav arī sapratnes par nepieciešamību dzīvot pieticīgu, taisnīgu dzīvi pēc sirdsapziņas ar labestību. Apjausmai jāuzaust pašai par sevi ciešanās un grūtībās bez jebkādas izlikšanās par labestīgu. Diemžēl ir maz Cilvēku, kas gatavi atgriezties Garu pasaulē. Ļaudis pārdzimst atkal un atkal pēc nāves no jauna mācīties šajā soda nometnē un, kā jau esmu teicis, nav garantijas, ka kāds nelietis pārdzims par cilvēku. Ir patiesība, ka arī kustoņiem ir sava veida sirdsapziņa. Tātad.

… Uz Zemes pašlaik arvien vairāk ļaužu morāli degradējas, zaudē bijušo skaistuma sajūtu, zaudē labos tikumus… Tas rada to, ka uz Zemes ir nonākts līdz pārapdzīvotībai, mazinās to Cilvēku skaits, kuru gars pēc nāves atgriežas Garu pasaulē. Un savukārt arī no Garu pasaules uz soda nometni tiek nosūtīti ne mazums neapmierināto ar Paradīzes harmonisko kārtību. Tas viss rada pārapdzīvotību. Var pieņemt kā patiesību to, ka Dabai nelabojamos garus un nelabojamos ļaudis nākas iznīcināt, pārvēršot garu substanci enerģijā. Tā ir izskaidrojams tas, ka jau vairākas civilizācijas ir no Zemes zudušas. Pašreizējā mūsu civilizācija arī tuvojas savam galam, ja netiks veikti šeit minētie starptautiskie pasākumi - ar piespiedu līdzekļiem novērst civilizācijai draudošos apstākļus vai vismaz tos mazināt. Kāpēc Dievs pats nevar to noorganizēt? Var, Viņš jau ar slimībām, katastrofām… mazina Zemes dzīvības sistēmas postītāju skaitu, bet Viņa interesēs ir tas, lai paši ļaudis attaptos laboties un dzīvotu pēc sirdsapziņas, lai tādējādi varētu stabilizēt garu pasauli.

… Nav pretrunu tajā apstāklī, ka Dievs pats nosaka soda nometnes grūtības, bet pieļauj ļaudīm izgudrot visāda veida paņēmienus atvieglot gan sadzīvi, gan pieļauj rīkoties amorāli. Nav pretrunas tāpēc, ka pats šis progress un amorālā rīcība rada cita veida grūtības un ciešanas, kas pat pasliktina dzīvi soda nometnē gan ar bezdarbu, gan ar netaisnību…

… Šī trauksmes celšana nav bez pamata, jo nav nekāda cita izskaidrojuma vai teorijas, ar ko varētu pamatot vai izskaidrot, kāpēc uz Zemes mūsu sabiedrība nevar izveidot sev harmonisku sadzīvi, bet pastāv ķīviņi, nesaprašanās, viss bojājas un jāsāk no jauna, ļaudīm jāslimo, jāmirst, jādzimst no jauna, jācieš bads, smagi jāstrādā, prieka ir tikai tik, lai nedarītu sev galu, pastāv atkarības, netaisnība, skaudība, huligānisms, vardarbība, šovinisms, naids…

… Nē, cilvēce nepastāv tam nolūkam, lai tā izgudrotu ko jaunu un bagātinātu pieredzes pūru. Vēlreiz – ne tāpēc!  Dievs (-Radītājs-Daba) ir miljardiem reižu bagātāks ar zināšanām un spējām par visiem cilvēkiem, Viņš ir radījis visu to par ko mēs varam tikai brīnīties, viņš ir radījis visu to, kas no mums tiek noslēpts, lai mēs te uz Zemes nekļūtu gudrāki, Viņam vajag tikai ar mūsu palīdzību uzturēt Garu pasauli skaistu, harmonisku, tīru, par ko pašai Dieva radītai sistēmai kā kopībai izjust patiku un gandarījumu par savu radību.

… Lūdzu pierādiet, ka Dieva-Radītāja nav! Kamēr jūs to nevarat, man ir tiesības teikt, ka pastāv garīga rakstura substance/garu pasaule, kas visu zina un pārzina, visu var, visu tur dinamikā kā datorsistēmas un programmas, par ko mēs varam tikai brīnīties, kā tas viss var būt! Bet ir un pastāv! Mums nav zināms, kas ir laiks, kas ir telpa, kas ir dzīvība, kas ir matērija, magnētisms… Mums nav zināms, kāds ir Dievs-Radītājs, bet mēs no pieredzes esam pārliecinājušies, ka pastāv garīga rakstura spēki, kas uztur visu noteiktā kārtībā, un ko mēs personificējam kā Dieviņu.  Turklāt ticams, ka pastāv mūsu mirušo tuvinieku gari, kam tā vai citādi līdzīgi sargeņģeļiem atļauts mums palīdzēt, ja esam dzīvojuši pēc sirdsapziņas ar labestību un neesam darījuši ļaunu. Tā tam pēc taisnīguma vajadzētu būt. Nenoliedzami pastāv arī zīmju ietekme, ko jūs arī varat apšaubīt, ja neesat pieredzējuši.