1.

Gan mana, gan tava, gan jebkuras būtnes dzīve uz Zemes ir pilna sāpju, ciešanu, grūtību… Prieka un laimes ir maz. Katrs no mums ir jautājis, kāpēc uz Zemes – šajā skaistajā oāzē – cilvēki nevar ierīkot Paradīzi un dzīvot laimīgi? Kāpēc slimības, grūtības, nesaprašanās, nāve…?

Šī grāmata var dot atbildi pēc atbildes līdz nostiprināsies pārliecība, ka tas tāpēc, ka planēta Zeme ir Dabas veidota soda nometne, kur ciešanās, sāpēs un grūtībās “vest pie prāta” dvēseles, kas garu pasaulē nav pratušas “labi uzvesties”, sak`, ja jūs labi neuzvedīsities Šeit - saskanīgajā garu sfērā, nāksies jums atkal nest smago matērijas nastu tur – uz Zemes, kur nevienai dzīvai radībai nav viegla dzīve. Un tā nu mēs esam te, jo neesam pratuši labi uzvesties Tur, kur bija ļoti labi, bet kur gribējās vēl labāk un citādāk.

2.

Šajā grāmatā ar piemēriem pamatota teorija par Zemi kā soda nometni un kā apmācību poligonu,  izteiktās atziņas balstītas uz autora paša skarbās dzīves pamatiem, pieredzes analīzes, un mērķis tam visam ir palīdzēt ikvienam  cilvēkam dziļāk saprast dzīves jēgu, kļūt ar šo izpratni laimīgākam samierinoties, glābt savu dvēseli ar labestību,  apjaust Dieva-Dabas kā Radītāja būtību un mērķus caur patiesu labestību nopelnīt atgriešanos atkal garu harmoniskajā pasaulē.

3.

Šeit izvirzītas daudzas gluži jaunas un oriģinālas versijas, kas pilnīgi no cita aspekta ļauj ieskatīties neizprastu parādību būtībā. Cilvēku līdzšinējā  rīcība novedusi cilvēci un dabu pie iznīcības robežas.  Ja līdz ar jauno gadu tūkstoti netiks krasi mainīta attieksme pret ļaunumu, ja netiks godā celta labestība un dzīvošana pēc sirdsapziņas, tad šīs civilizācijas bojāeja ir neizbēgama tuvākā laikā.

4.

Maksimālais mērķis šeit rakstītajam ir dot ikvienam cilvēkam motivāciju viņa turpmākās rīcības un uzvedības apzinātai un mērķtiecīgai virzībai uz labestību viņa paša un līdzcilvēku interesēs. Minimālais – rosināt kaut vai domāt par savas uzvedības un rīcības atbilstību labo cilvēku kvalitātei, tā pakāpeniski piepulcējoties labo Cilvēku sabiedrībai. Šajā grāmatā izteiktas idejas, kas varētu uzlabot mūsu tautas labklājību. Tikai uzlabot, bet ne Paradīzi radīt, jo Daba to nepieļaus tāpēc, ka šeit uz Zemes ir soda nometne. Uzpost soda nometni gan mums ir atļauts, mazliet labāk dzīvot – tas arī mums ir atļauts, un šīs atļaujas izmantošana ir atkarīga no mums pašiem.

5.

Zinot šodienas ļaužu steigu, paviršību, bezatbildību, pašlabuma meklēšanu..., nav pamata autora cerībām, ka šo nu lasīs, analizēs, izpratīs, un sekos masveidīga labošanās. Taču tomēr autors ir pildījis savu uzdevumu sacīt, kas sakāms. Tālākais ļaužu pašu ziņā.

6.

Daži vārdi kā uzruna. Pat ļauns cilvēks savā dziļākā būtībā spēj būt relatīvi labestīgs. Neesmu bijis pārsteigts, ka rūdīta noziedznieka rokās pēkšņi atrodas ziedi. Pat recidīvistiem ir ģimenes, viņus kāds mīl. Taču attiecībās ar citiem klāt nāk kaut kāds labestību traucējošs ļaunums, un rezultātā sociālā kopdzīve kļūst sarežģīta un pat traģiska. Ciešanas, sāpes, vilšanās… Laimes un prieka brīžu dzīvē ir tikai tik, lai tomēr sev nedarītu galu. Kāpēc savā būtībā labestīgi cilvēki nespēj izveidot uz Zemes saskanīgu, laimīgu visas sabiedrības dzīvi? Pat ne ģimeni? Kāpēc ir domstarpības, naids, neuzticība, pārspīlēta pašapziņa, citu cilvēku noniecināšana, skaudība, atriebība…? Lūk, jautājumi, uz kuriem atbildi meklē daudzi, it sevišķi - nelaimīgie cilvēki. Bet skaidras atbildes nav. Cilvēki mēģina ticēt Dievam, viļas, jo nav izskaidrojama dzīves nežēlība pat pret bērniem, pret labiem cilvēkiem… Arī mani dzīve ir malusi savās dzirnavās, kaut esmu ar savu aktīvu rīcību vēlējies darīt tikai labu cilvēkiem. Par pretpadomju darbību mani pat uz mūžu ieslodzīja vājprātīgo nometnēs Krievijā. Tā bija komunistu praktizēta cilvēku pazemošanas un izrēķināšanās metode. Šajos apstākļos daudzreiz biju uz nāves robežas. Un vēlreiz biju  pavisam tuvu nāvei, kad mani, jau kā ievēlētu deputātu Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, vienlaicīgi ar vēl kādu deputātu VDK centās noindēt. Viņu izglāba Maskavā, bet mani – tepat Rīgas Linezera slimnīcā. Lūk, nāvei tuvu būdams, ieguvu neparastu pieredzi un izjūtas kā apstiprinājumu tam, ka neapšaubāmi pastāv garīgā pasaule, ka mūsu dzīve uz Zemes ir tikai kā smagu pārbaudījumu vieta,  kā soda laiks. To nezinādams, es visu mūžu būtu bijis nelaimīgs un pazemots,  bet tagad, kad esmu sapratis, kāpēc dzīve šeit uz Zemes ir tik ciešanu un grūtību pilna,  es jūtos brīvs. Mana liela vēlēšanās ir katram skumjajam, godīgajam, labajam cilvēkam palīdzēt saskatīt, kāpēc ir radīti apstākļi, kuros pat labestīgam, taisnīgam cilvēkam ir jācieš sāpes un jāpiedzīvo vilšanās. Rakstīt par to vai nerakstīt? Tas, ko es uzrakstīšu, būs kaut kas tāds, ko Radītājs ļaudīm varbūt negrib darīt zināmu. Varbūt Daba nemaz nevēlas, ka tās noslēpumi tiek atklāti? Varbūt Daba, kas dzīvi uz Zemes tā un ne citādi iekārtojusi, grib saglabāt visus noslēpumus, lai neziņa par dzīves jēgu turpinās kā līdz šim. Lai cilvēki cer un cīnās par “gaišāku nākotni”, lai viņiem tāpēc ir vairāk ciešanu un grūtību, nesaprotot, ka Paradīzi uz Zemes viņiem nav ļauts izveidot. Kāpēc līdz šim tāda tēma nav aktualizēta? Ir tāda patiesība, ka cilvēks, kas apjautis Dabas gribu, dzīves jēgu, neredz vairs jēgu par to kādam stāstīt, jo zina, ka viņu nesapratīs un zina, ka nekas būtiski ar stāstīto esamībā nemainīsies. To tā ir noteikusi Daba. Taču, ja tomēr kaut nedaudz cilvēku sāktu domāt un rīkoties saskaņā ar saprasto, Dabai nāktos pārkārtoties, jo pati tā ir devusi cilvēkam brīvu gribu, un ar to ir jārēķinās kā objektīvu apstākli. Tāpēc man ir kaut neliels pamats pamazām aizsākt jaunus ceļus, lai cilvēki apjaustu labestības nepieciešamību sociālās attiecībās pašu dzīves uzlabošanai. (Te un citur šajā grāmatā nav ne moralizēšanas ne didaktikas.) Ir pienācis laiks, kad ciešanu un grūtību ir pārāk daudz, kad apdraudēta cilvēces pastāvēšana tieši garīgā pagrimuma dēļ, kad nekas vairs nav svēts, kad gods un sirdsapziņa nav vairs vērtība, kad varu sagrābj un notur netaisnīgi. Ir jānāk laikam, kad cilvēkiem ir jāsāk saprast, kāpēc tik slikti ir. Šo sapratni veicināt varētu būt svētīgi. Varbūt Daba pati vēlas cilvēci glābt tieši caur cilvēku sapratni būt labestīgiem pieticībā. Cilvēce Dabai ir vajadzīga dvēseļu labošanai.

7.

Vienam šeit rakstītais liksies fantastika, otram – mistika, citam – filozofija, vēl kādam citam – pasakas. Šeit rakstītais manuprāt ir mistiskas izcelsmes. Stils? Koncentrēts teksts. Lai taupītu lasītāja laiku un pateiktu iespējami vairāk būtiskā. Uzticēšanās lasītāja paša jau nojaustām atziņām, šeit tām varbūt atrodas akcepts, rezonanse. Lai šis stils sagādā pārsteigumu par nepamanītā savdabību. Rakstītais nav īpaši tematiski ordinēts, domas pierakstītas, kā tās radušās. Dzīves mīklas, noslēpumi vilina tās risināt, atminēt. Saista pats risināšanas process. Šajā grāmatā tā tas arī notiek. Kāpēc mēs šeit uz Zemes esam, kas ar mums notiks pēc nāves, kā mums vispareizāk rīkoties, kas mums to pasacīs, vai mums pašiem jāmēģina nonākt uz pareizā ceļa? Šajā grāmatā katrs var atrast vismaz ceļa sākumu, jo šeit ir no jauna uzstādīti rādītāji gluži jauniem ceļiem, kas varētu palīdzēt dzīvot laimīgāk tieši pieticībā – garīgās saskaņas skaistumā. Cilvēks pat labvēlīgos apstākļos nevar būt laimīgs, ja viņš pārāk daudz patīkamā gaida saņemt šajā dzīvē. Bet nav mums nekāda pamata gaidīt no Dabas to, ko tā mums nav vēlējusi un ko mēs neesam pelnījuši. Mēs nedrīkstam gaidīt dāvanas, tās nenopelnījuši. Mums jāsaka paldies par to skaistumu, kas mums šajā dzīvē dots, un ar to jāaprobežojas, to saprotot kā nepieciešamību, saprotot, ka vairāk mums nav vēlēts, jo šeit ir soda nometne. Esmu pārliecināts, ka katrs, kas rūpīgi izlasīs šeit teikto un sapratīs to kā savu pārdomu turpinājumu, nejutīsies vairs pārmēru nelaimīgs, sastopoties dzīvē ar grūtībām, sāpēm, ciešanām, netaisnību... Ja reiz būsim sapratuši Dabas veidotās soda nometnes mehānismu uz Zemes, mēs varēsim un drīkstēsim rīkoties tā, lai mazinātu savas ciešanas ar sapratni, ka jālabojas jau šajā dzīvē, lai, labāki savā rīcībā un domās būdami, mēs varētu cerēt uz to, ka Daba mums nesagādās vairs tik daudz grūtību. Tas ir tiešās proporcionalitātes princips: jo sliktāki mēs kā sabiedrība esam, jo lielākas ciešanas mums Daba sagādā. Nav taču noslēpums, ka visā sabiedrībā pašreiz valda garīgs pagrimums salīdzinājumā kaut vai ar agrākiem laikiem. Loģiski, ka Daba par to sagādā mums arvien vairāk nepatikšanu, lai mūs sodītu, labotu ar ciešanām. Bet mēs, to neapjautuši, kļūstam arvien agresīvāki. Tagad notiek pastiprināta atsvešināšanās starp cilvēkiem, vairojas naidīgums, skaudība, neuzticēšanās… Un tas viss vairojas lavīnveidīgi un atgriežas atpakaļ pret mums pašiem. Pat labestīgs cilvēks kļūst īgns tādā vidē. Tālāk būs izklāstīts, kāpēc un kā tas tā notiek un cik lielā mērā no tā var izvairīties.

8.

Esamībā vienlaicīgi noris procesi, kas rada noteiktas sekas, ko atkarībā no vērtētāja interesēm var uzskatīt gan par vēlamām, gan par nevēlamām. Nekas pats par sevi nav ne absolūti ļauns, ne absolūti labs visiem.

Nosacīti labā un nosacīti ļaunā līdzāspastāvēšana nav novēršama.

. . .

Dabas saprāts kā garīgas enerģijas substance veidojas no norišu subjektu garīgās darbības. Būtībā katra norise ir garīgas iedarbības radīta. Dabas saprāts sastāv no esamībā esošo subjektu garīgās funkcionēšanas produkcijas. Dabas saprātā atspoguļojas visu subjektu zināšanas, griba, izjūtas… Savukārt norišu subjektu ( piemēram cilvēku) rīcību nosaka šo subjektu spēju pakāpe uztvert no Dabas saprāta tur esošo informāciju un atbilstoši to pielietot savai rīcībai. Norišu subjektiem, t.sk., cilvēkiem nav savu domu ģeneratoru, bet ir tikai mehānisms (– smadzenes ), ar ko uztvert Dabas saprātu un uztvertās informācijas novērtēšanai dažādās spējas pakāpēs – kā nu kuram.

10.

Esamībā nevajadzētu jēdzienam “attīstība” piedēvēt tikai laba nozīmi. Precīzāk ir “izmaiņas”. Jēdziens “attīstība” ir relatīvs un maldinošs tāpat kā “progress”. Kādas norises sekas, izmaiņas var būt gan progress, gan regress atkarībā no vērtētāja interesēm. Nezāļu attīstību nevar vispārināt par labu parādību kultūraugu dārzā.  Gluži tāpat tas ir ar labā un ļaunā jēdzieniem. Partokrātijas attīstība  pašiem partijniekiem ir laba, bet tautai tā ir slikta lieta.

11.

Dvēsele ir gars dzīvā un ar apziņu apveltītā organismā. Tā ir šī organisma dzīvības garīgā būtība no tā patstāvīgās fiziskās dzīves sākuma. Dvēsele ir apzinātās dzīvības garīgā personība un šīs pašas fiziskās dzīvās būtnes saikne ar īpašas garīgās enerģijas jeb Dzīvības visuresošu substanci. Dvēsele kļūst par garu pēc organisma fiziskās nāves un turpina “dzīvi” garīgajā pasaulē vai atkarībā no savas kvalitātes nonāk atpakaļ soda nometnē. Dvēsele konstruējas un konstituējas līdz ar tādas autonomas dinamiskas sistēmas fizisku izveidošanos, kam ir spēja dzīvot apzinātu dzīvi. Arī gars no garīgās sfēras kā Dabas saprāta un Dzīvības substances sastāvdaļa var iemājot uz Zemes jaunā dzīvošanai sagatavotā organismā un tajā kļūt par dvēseli.

12.

Esamībā notiekošās izmaiņas rada apstākļus un norises plašā šo apstākļu un norišu diapazonā, neizejot ārpus šo norišu likumībām, ko noteikusi Daba - garīgā sistēma, nodrošinot esamības pastāvēšanu un pasargājot to no haosa. Viss fiziskais jeb materiālais ir garīguma nosacīts, bet pats garīgums sākas un pastāv aiz tās robežšķirtnes, kur materiālais vairs “nemaisās pa kājām” garīgajai brīvībai. Skeptiķi iebildīs, ka garīgā brīvība nevar pastāvēt tur, kur nekā nav, kur nav nekādas bāzes, pamata. Bet ir! Tas ir ēters – substance, kas piepilda absolūti visu telpu, pat vissīkākās materiālās daļiņas. Tas ir kā viskozs supergaisīgs šķidrums, kurā “peld” viss ar šo substanci “piemirkušais” fiziski materiālais. Ēters, piemēram, ir elektriskā strāva, kas plūst pa vadītāju starp atomiem, caur atomiem kā ūdens plūst caur un ap porainām granulām. Ēters gravitācijas lauka enerģijas plūsmā ir tas, kas rada svaru, jo savā plūsmā caur materiālu spiež uz matērijas daļiņām. Ēters būtībā ir nemateriāla substance kā garīga enerģija... Tiktāl ilustrācija priekšstatam par to vidi, kurā notiek mums – rupji materiālajiem – netverami procesi. Skeptiķi ir ļaudis, kam nav gana informācijas, bet ir liela vēlēšanās sevi par gudriem turēt. Šī ieskatīšanās mums svešajā vidē bija nepieciešama, lai  gūtu pārliecību, ka pastāv mums nezināma vide, kurā notiek mums nezināmi procesi, kas rada maldīšanos, grūtības, bēdas un maz prieka. Ne vienmēr mums ir pamats vainot konkrētos varas ļaudis par viņu   netaisnīgo, nemākulīgo vai pat noziedzīgo rīcību, kas noved mūs postā. Izrādās, ka tādiem ļaudīm, kas postu dara, ir Dabas spēku dots uzdevums tādiem būt un tā rīkoties, lai cilvēkiem prieka nebūtu par daudz. Dabas spēkiem ir pietiekoši daudz līdzekļu, lai nepieļautu, ka paši cilvēki ātri varētu vienoties un nepielaist posta darītājus pie iespējas darīt ļaunumu. Vienoties nevar, uzņēmības trūkst, ir neticība, trūkst racionālo resursu, ir bailes, gļēvums – tie un citi ir Dabas spēku līdzekļi, lai posta darītāji būtu un posts būtu.

13.

Radītājam zināšanu pietiek pašam. Viņam nevajag cilvēci tam, lai mācītos no cilvēku pieredzes. Uz Zemes apgūt pieredzi grūtībās, kādas te ir soda nometnē, gan var mācīties potenciālie garu pasaules iemītnieki – gari, kas to pelnījuši.

14.

Esamībā viss būtiskais pastāv līdzsvarā, citādi nespēdams pastāvēt. Katra izmaiņa rada citas izmaiņas, kas tūlīt līdzsvaro jaunradīto izmaiņu sekas, un konkrētajā momentā un vietā atkal ir haosa neiespējamība. Tādējādi notiek pašregulēšanās process gan dabā, gan pēc būtības arī sabiedrībā caur samierināšanos vai politikas turpināšanu ar varu.

15.

Mēs uztveram Zemi un uz tās esošos objektus kā blīvo matēriju. Taču vienlaicīgi ar to tepat atrodas arī mums neuztveramā retinātā matērija kā brīvā enerģija, kā garīgā substance, kas daudzveidīgi pastāv visur, arī visā blīvajā matērijā, kas savukārt ir tā pati enerģija, kas koncentrēta mikrodaļiņās jeb, kā zinātnieki saka, neitrīnos, pozitronos, atomos, molekulās un tā joprojām. Kāpēc fiziķi vai ķīmiķi nevar sakoncentrēt enerģiju, piemēram, zeltu veidojošos atomos? Kā Daba to varēja? Tas viss taču nevarēja notikt kaut kā stihiski, haotiski bez saprāta klātbūtnes, jo tādā gadījumā taču nebūtu stingru robežu starp elementārdaļiņām grupās, un šo daļiņu grupu skaits būtu nenosakāmi liels, ja vispār tādas būtu. Taču izveidota stingri noteikta likumsakarīgu elementu sistēma. Tātad pati mūsu Galaktikas un varbūt pat visa kosmosa veidošanās notikusi pēc vienotas likumības, kas nepieļauj iziet ārpus elementārdaļiņu savstarpējo kombināciju variantu skaita ietvariem. Visas blīvās matērijas pastāvēšanas noslēpums ir vissīkākajās tās daļiņās. Visas garīgās enerģijas noslēpums ir brīvās enerģijas laukos. Kopīgais visa noslēpums zināms tikai brīvās enerģijas laukam kopumā. Tas brīvi apver visu un visā ir vienlaicīgi saprāta kvalitātē. Ja tā nebūtu, tad viss izplatījums būtu haotiska masa ar absolūti neprognozējamām lokālām norisēm vai arī - nebūtu nekā, ko mēs varētu uztvert, ja mēs vispār būtu. Ļaudis nespēj noticēt, ka var pastāvēt kāds saprāts kā enerģijas lauks, jo viņu priekšstati par saprātu ir iemācīti kā saistīti  ar viņu pašu smadzenēm kā saprāta avotu. Tāpēc viņiem ir grūti iztēloties saprātu “tukšumā”. Taču, kā jau minēts,  mūsu katra saprāts nav smadzeņu produkts, bet tikai ar smadzeņu palīdzību uztvertās Dabas saprāta “kriksīša” atspoguļojums, ko tad nu tālāk gan novērtē katrs pats pēc savām spējām pielietošanai. Šīs saņemtās informācijas novērtēšana pielietošanai ir katra paša smadzeņu produkts. Ar prātu neaptverami? Jā, bet tā tam jābūt, jo ar mazāko (prātu) nevar aptvert lielāko (saprātu).

17.

Teikto var aptuveni ilustrēt ar šūnā notiekošo matērijas kustēšanos “taustīšanās” režīmā. Arī mikrobi “taustās” un pārvietojas mazākas pretestības virzienā. Kad cilvēks domā, viņa smadzenēs no dažādiem punktiem notiek potenciālu kustība. Tā “sakustina” apkārtējo “masu” un atrod šajā informācijas piesātinātajā “masā” kādu atbilstošāk pieejamu virzienu, un tur saņemtā informācija pa šīs kustības “vadiem” attīstās kā cilvēka konkrēta doma. Viņš uzskata, ka tā ir viņa smadzeņu radīta ideja, bet īstenībā tā ir viņa smadzeņu izraisītās kustības rezultātā izvēlētā un saņemtā informācija no Dabas saprāta substances. Atkarībā no cilvēka smadzenēs radītās potenciālu kustības kvalitātes un izraudzītā virziena (arī pēc gribas) rodas attiecīga doma. Pareiza vai nepareiza – tas atkarīgs no paša domātāja izvēles un gadījuma. Līdzīgi Dabas saprāts “komandē” citas norises atbilstoši norišu likumsakarībā – pie tādiem un tādiem apstākļiem jānotiek tādām un tādām izmaiņām. Dabas saprātam nemaz nevajag aktīvi iejaukties un darboties, tam pietiek kā sliežu tīklam visur būt. Tādējādi, izsakoties vienkāršiem vārdiem un salīdzinājumiem, iespējams kaut aptuveni ilustrēt visu norišu mehānismu. Valoda ir nepilnīgs līdzeklis izteikt atbilstību īstenībai un patiesībai.

19.

Saprātīga būtne sākas ar to, ka šī būtne spēj uztvert Dabas saprāta ietvaros esošo informāciju. Jā, ir iespējama “citplanētiešu” kā saprātīgu būtņu eksistence, viņu ierašanās un ietekme uz Zemes, taču arī tikai noteiktos līdzsvaru sargājošas likumības ietvaros. Jā, pastāv Dabas saprāta Zemi un civilizāciju saglabājoša ietekme, kas nepieļauj cilvēku pašiznīcināšanos kaut kādās kodolkatastrofās vai tamlīdzīgi.

Jā, katrs cilvēks ir ar savu likteni, tomēr  ar iespēju savu aptuveni noteikto likteni ietekmēt, izvēloties Dabas saprāta pieļautajos variantos attiecīgu ceļu.

Jā, ir iespējama cilvēku labāka kopdzīve uz Zemes, bet gan tikai līdz noteiktam labklājības līmenim. Var droši teikt, ka šis Dabas pieļautais labklājības līmenis jebkurai tautai var būt vismaz tik augsts, cik augsts tas ir kādai citai labklājības sabiedrībai. Ja, piemēram, Latvijā labklājības līmenis tautai ir zems, tad tauta pati to tādu ir pieļāvusi savas neizdarības un neuzņēmības dēļ.

20.

Šeit no jauna varam atgriezties  pie soda nometnes pamatošanas un dvēseļu eksistences. Visā piepildītajā telpā visās dimensijās ir milzīgs daudzums vietas enerģētisku potenciālu pastāvēšanai, kustībai, saskarsmei un attiecībām. Ja pieņemam, ka mana dzīvība un “es” fenomens ir Dabas saprāta un dzīvības substances uzturēti faktori, tad iespējama arī to personificēšanās, identitātes saglabāšana gara formā arī pēc nāves. Dzīvā būtne un “es” kā komplekss ir iekarojis vietu esamības masā, izveidojis savu nišu, ja tā var teikt, un nav nekāda pamata tam izgaist pavisam. Šī iekarotā jeb, pareizāk, “uztaustītā” vai ierādītā vieta ir kļuvusi par notikušu faktu, ar ko esamībai jau jārēķinās jaunajos apstākļos. Bijušās dzīvās būtnes kompleksam arī kā garam būtībā piemīt savs “personas kods”. Šī garīgā vienība jeb gars saglabā savu autonomiju saistībā ar Dabas saprātu kā Dabas saprāta viena no sastāvdaļām.

21.

Es labprātāk gribētu atzīt, ka Zeme nav soda nometne, bet gan Dabas iecerēts un izveidots cilvēces šūpulis un cilvēku spēju poligons, kam būtu jāpilnveido Dabas saprāta kvalitāte. Taču, lai arī kā es tam meklētu argumentus, visi atrastie ir vājāki par argumentiem soda nometnes labā. Tomēr daudzi uzskata, ka te neesot nekāda soda nometne, bet dzīve uz Zemes esot, lai mācītos. Taču soda nometnes esamība neizslēdz, bet ietver savā saturā arī dvēseļu mācīšanos un jaunu atziņu gūšanu. Sāpes, grūtības un ciešanas  esot tāpēc, lai cilvēki mācītos to visu pārvarēt. Taču ne jau tāpēc šī dzīve te. Ja būtu tā, tad cilvēki, cik necik iemācījušies grūtības pārvarēt, nemirtu, bet apgūtās zināšanas vairotu un dzīvotu arvien labāk. Notiek citādi – zināšanas aizmirst, tās pazūd kā noslēpumi, jaunie uzskata sevi par gudrākiem un veco cilvēku zināšanas viņi uzskata par vecmodīgām, nemācās no tām. Galvenie atklājumi zinātnē radušies un rodas galvenokārt nevis smaga darba rezultātā, bet nāk kā Dabas dota dāvana cilvēcei, lai tā turpinātu pastāvēt, nedarītu sev galu. Dievs-Daba-Radītājs ar savu informācijas krājumu zina būtībā visu, nav Viņam vairs vajadzības kaut ko izzināt, atklāt – viss bijušais un nākošais Viņam ir pārskatāms un paredzams, jo pastāv nemainīgi norišu likumi un sakarības, kas rada jau paredzamas sekas...Šī ir kārtējā civilizācija uz Zemes. Visas iepriekšējās tika iznīcinātas, iespējams, tādēļ, ka bija apguvušas prasmi dzīvot pārāk labi – dzīve uz Zemes vairs nešķita soda nometne. Arī mūsu civilizācijai var pienākt gals, ja tai pamazām izdotos ar jauno tehnoloģiju un attiecībām sasniegt augstu labklājību visiem vai reāli apdraudēt Zemes dzīvības sistēmas pastāvēšanu.

 Interesanti atzīmēt, ka gudrības apguvušais cilvēks nejūtas laimīgs, bet tieši otrādi – viņš sajūt savu niecību šajā esamībā. Kāpēc? Pārmērīgi gudri cilvēki Dabai-Dievam-Radītājam nav vajadzīgi, jo viņi mēģina labot soda nometnes režīmu. Īsāk sakot, galvenais pretarguments uzskatam, ka dzīves jēga ir apgūt zināšanas, ir klasiski vienkāršs: šeit vienlaicīgi soda ar sāpēm, ciešanām, grūtībām un reizē ar to gādā par zināšanu kā sapratnes apgūšanu būt labestīgiem un taisnīgiem, sagatavoties garu pasaules dzīvei. Rezumējums: Soda nometnes funkcija ir paplašināma ar mērķi atsvaidzināt un veicināt zināšanu sintēzi, varēšanu, jo garu pasaulē vienlaicīgi ir jābūt gan labestīgam, gan zinošam un noderīgam. Ja tu tāds Tur neesi bijis, tu esi šeit – soda nometnē, lai tu te kļūtu labestīgāks un saprātīgāks - vienā dzīvē vai vairākās ( iespējams pat kustoņu kārtā) – kamēr sasniedz kvalitāti, kāda nepieciešama harmoniskajā garu pasaulē.

Viss jau uz Zemes sagādāts cilvēku pieticīgai dzīvei. Te neko diži uzlabot neklājas. Te Daba nepieļauj pat izgudrojumus, lai, piemēram, viegli iegūtu pielietojamo enerģiju – ar ūdeni darbināt motorus, iegūt bezmaksas elektrību no ētera... Soda nometnē tāda bezmaksas enerģija pārāk atvieglotu dzīvi. Daba iekārtojusi tā, ka šādus izgudrotājus  ierobežo arī Dabas gādāti “naftinieki” un nesaprātīgi ļaudis. Priecājies, cilvēk, ar to, kas ir: skaista daba, dzīvesprieks, ārstniecības augi,  nafta,  intereses, laime ( cik nu tās ir), barība…Un tepat  slimības, sāpes, nāve, ļaužu cietsirdība, naids, insekti, baciļi, muļķība, nesaprašanās, neziņa, produktu bojāšanās, visa esošā novecošanās, nemitīgas rūpes par izdzīvošanu…  Daba mūsu dzīvi ir iekārtojusi uz tās robežas, kur sākas nevarēšana tālāk izdzīvot. Un tā mēs tiekam uz šīs robežas noturēti. Nav un nebūs mums laimīgas un saulainas nākotnes te uz Zemes. Lielā mērā sociālo dzīvi un dabu sakropļo paši ļaudis ar savu nesaprātīgo rīcību. Jā, daļēji šo neprātu dod Daba-Radītājs, pareizāk sakot, saprātu atņem. Katrs mēs varam no savas dzīves apkārtnes redzēt, cik ļoti sapostīta vide – saindēts ūdens upēs, ar visādiem starojumiem un ķīmiju piesātinātā atmosfērā vairs nevar dzīvot kukaiņi, putniem trūkst barības... Atceros bērnību – mežs pavasarī bija pilns dzīvības, tur bija lieli dziesmu svētki, upēs bija ļoti daudz zivju un zivtiņu; ziedošās ābeles sanēja bišu un kukainīšu pilnas; tagad kapu klusums, strazdiņi izmisuši meklē kukainīšus skriešus pa zemi, nav gana barības savus cālīšus pabarot... Visiem ciešanas, grūtības, pat izmisums, ne tikai cilvēkiem.

Agrāk vai vēlāk katra indivīda dzīvē ir skumjas, sāpes, vilšanās, bēdas, pat depresija, bēdas par to, kāpēc nav vairāk prieka, veselības un laimes. Vai Daba pārmaiņu gaitā nevarēja dot dzīvai radībai daudz vairāk prieka, laimes…? Varēja, bet Daba to dāsni gādā tikai garu pasaules harmoniskajā vidē. Taču šeit uz Zemes jānes matērijas smagā nasta tiem, kuri garu sfērā radījuši disharmoniju, vienkārši sakot, slikti uzvedušies. Savukārt uz Zemes ļaudis, paši savas nesaprātīgās rīcības sekas neapjauzdami,  “dzenas pēc progresa, attīstības”, bet, cerībās vīlušies, kļūst arvien , vispārināti sakot, ļaunāki un nesaprātīgāki, un tāpēc Daba ar savu garīgās enerģijas ietekmi spiesta radīt ļaudīm arvien lielākas grūtības, ciešanas, lai ar šo soda nometnes grūtību bargo režīmu liktu attapties būt pieticīgākiem. Ar noteiktību te jāuzsver, ka Daba ļauj cilvēkiem savu dzīvi kopumā sakārtot līdz normālas labklājības līmenim visai sabiedrībai. Pietrūkst pašu ļaužu uzņēmības prasīt no saviem vadītājiem taisnīgus likumus, piemēram, grozīt partokrātisko vēlēšanu likumu, lai valsts vadībā drīkstētu ievēlēt godprātīgus, talantīgus patriotus.

Ir taču valstis ar augstu dzīves labklājības līmeni. Līdz tādam līmenim arī Latvijai ir pieļauts pacelties. Daba nepieļauj tikai pārmēra greznu, pārbagātu, bezrūpīgu sabiedrības dzīvi.

22.

Nav tā, ka mums šeit uz Zemes jāizcieš sods par mūsu senču nodarīto viņu dzīves laikā uz Zemes. Mana dvēsele var nebūt manu senču gars, un man nav šajā Zemes dzīves laikā jānorēķinās par viņu – manu senču nodarīto, jo “es” var nepaspēt savas dzīves laikā “izpirkt” visu senču grēkus, ja šo senču un šo grēku ir bijis daudz. Turklāt manī var būt tikai viena gara dvēsele, bet ne vairāku manu senču garu dvēseles. Tāpēc pieņēmums, ka man ir jāizpērk manu senču grēki, nevar būt pamatots.

23.

Daba tā iekārtojusi, ka sirmais, gudrais, pieredzējušais Cilvēks zina, kas un kā būtu darāms, lai sabiedrība labāk dzīvotu, bet viņš vairs nepauž savu gudrību - viņš no pieredzes jau zina, ka viņu neuzklausīs, nesapratīs, jo Daba katram iekodējusi pārliecību, ka tieši viņš ir tas gudrākais. Vecajam Cilvēkam Daba likusi zaudēt vēlēšanos aktīvi darboties, paust savas atziņas. Arī to Daba ir speciāli iekodējusi, lai cilvēki nekļūtu pārāk saprātīgi, jo soda nometnē aktīvais pieredzējušais saprāts varētu pārāk labu dzīvi radīt.

Kāpēc Daba veciem cilvēkiem atņem intereses, rada viņos samierināšanos…? Viņu dvēseles ir jau vairāk vai mazāk saskaņā ar sirdsapziņu. Viņi gatavi mirt, lai nonāktu Tur. Vēl tam negatavie pat paši vēlas vēlreiz dzīvot šajā soda nometnē, cerot uz laimi, kaut gan  tam nav garantijas, jo nav pat zināms, kas tu būsi te nākošā dzīvē. Tava nākošā dzīve te uz Zemes, ja esi bijis ļauns un netaisnīgs, var būt pat kaut kāda kustoņa kārtā.

Lai dzīve uz Zemes nebūtu “rožu lauks” pat vecumā, iekodēta bērnu cietsirdība pret tēvu, māti… Katram vecam cilvēkam jāsaņem jaunāko cilvēku cietsirdības deva, lai izjustu šīs dzīves rūgtumu arī no šīs puses. Ka tā ir patiesība, to apliecina mūsu pašu atskārsme, sapratne par savu cietsirdību tikai tad, kad vecais cilvēks vairs nav starp dzīvajiem, un mēs nekādi vairs nespējam savu bijušo slikto attieksmi pret savu māti, tēvu labot, mēs būtu varējuši palīdzēt viņiem viņu dzīves laikā, bet... Viņu vairs nav, un nav vairs iespējas ko labot.

24.

Vēl par argumentiem soda nometnes pamatošanai. Daba iekodējusi gļēvumu, slinkumu, neuzņēmību…, lai šie slinkie būtu par nastu čaklajiem un lai sabiedrība kopumā nespētu dzīvot labāk. Daba parūpējusies par to, lai jaunībā nebūtu veco ļaužu pieredzes un saprāta. Kāpēc? Lai jaunie spēcīgie cilvēki ar saprātu un pieredzi nesagādātu sev pārāk daudz prieka, laimes un lai viņi vairāk neveiksmju piedzīvotu.

Cilvēkiem nav ļauts šeit “spīdēt ar labestību”, jo Daba parūpējusies par to, lai pietrūktu laicīgās mantas, ko citiem labdarīgi dot, ir tikai tik, cik pašam izdzīvot. Skaudība, nenovīdība “iepotēta”, lai nepalīdzētu citiem, lai tiem grūtāk. Pārāk devīgajiem nākas piedzīvot apdāvināto ļaužu nepateicību, negausību, nekaunību prasīt arvien vairāk...  Daudzi cilvēki neapzinās savu nepilnību. Daudziem liekas, ka tieši viņš ir gudrākais, labākais. Ar tādu apziņu viņš dzīvo un nodara ļaunumu apkārtējiem. Tās ir tās sliktās īpašības tiem ļaudīm, kam tās ir Dabas dotas kā uzdevums tādiem būt, lai soda nometni darītu par soda vietu šeit uz Zemes.

Daudziem ļaudīm piemīt Dabas dota īpašība neieredzēt godīgos. Piemēram, deputāta kandidāts, riskējot ar dzīvību, atmasko bīstamu noziedznieku, un nu viņš ļoti cer tikt ievēlēts par godīgumu, bet nekā! “Ciest nevaru tos godīgos!” – tā nereti esam dzirdējuši. Tas ir tāpēc, ka soda nometnei vajadzīgi negodīgie, lai tie būtu un darītu režīmu nežēlīgāku.

Valodu un paradumu daudzveidība rada gan nesaprašanos starp ļaudīm, gan pat naidu un nepatiku... Zemes dzīves uzdevums – kļūt iecietīgākam, pārvarēt egoismu, kļūt taisnīgam, lai spētu nostāties pret ļaunumu, lai iemācītos cīnīties ar ļaunumu...

Sapņos murgi, grūtības, maldīšanās... Kāpēc šīs mocības? Tās taču neveicina kaut ko iemācīties, tās ir grūtības ciešanu dēļ.

25.

Par soda nometnes apzinātu ierīkošanu liecina daudzi fakti. Viens no tiem ir šāds. Ja tu aiz līdzcietības vai vispār palīdzēt gribēdams, sāc kādam cilvēkam labu darīt, tad viņš pēc kāda laika sāk uzskatīt, ka tas ir tavs pienākums viņam labu darīt. Tā ir patiesība. Bet kāpēc tas tā ir? Lai tu nebūtu laimīgs, otram labu darīdams. Lai tādējādi cilvēks-labdaris negūst pārāk lielu prieku sev un lai apdāvinātais nesaņem labklājību šajā dzīvē. Vēlreiz par to pašu ar citiem vārdiem. Es varētu būt altruists, ar gribu palīdzēt citiem. Tas labi no tā viedokļa, ka mana dvēsele ir labojusies. Bet tomēr man ir jāviļas, jābēdājas, ja aprūpētie, apdāvinātie ļaudis sāk prasīt no manis arvien vairāk un nekaunīgāk, jo uzskata palīdzēšanu par manu pienākumu. Un, lūk, man, kaut arī dvēselē es esmu palīdzēt gatavs, ir jāsamazina palīdzības sniegšana, jo manī rodas pretestība – nav vairs prieka palīdzēt nekaunīgiem, nepateicīgiem ļaudīm. Tādējādi Daba pati bremzē labdarību. Tāpēc tā ir retums. Cietēji ir abas puses. Un tā tam no Dabas viedokļa ir jābūt šeit uz Zemes... Bet tāds labdaris tu būsi Tur. Cilvēka un gara būtība saglabā savas labās pamatīpašības, neskatoties uz pārestībām par labi darīto šeit.

 26.

Šajā dzīvē uz Zemes ir radīta iespēja patiešām apzināties labestības nozīmīgumu un laboties. Ja šāda apzināšanās un labošanās nenotiktu, tad tiešām varētu uzskatīt, ka viss šis Zemes komplekss ir radies haotiski, stihiski, bezmērķīgi. Labošanās patiešām notiek. Tas redzams pie tiem cilvēkiem, kam bijusi sevišķi grūta dzīve. Skumjie cilvēki ir uz “šķīstīšanās” ceļa. Vieglas dzīves ļaudis vēl ilgas dzīves vadīs šajā soda nometnē, līdz ciešanas, sāpes un bēdas liks viņiem apjēgt labestības un sirdsapziņas vērtības.

27.

Atšķirībā no visa, kas dzīvo, jūt, domā, cilvēks ir visneizdevīgākā situācijā, jo cilvēks spēj brīvi domāt, pieļaujot kļūdas no Dabas saprāta saņemtās informācijas pielietošanā, kas savukārt iespaido citu domas, rada garīgajā sfērā nenoteiktību, sajukumu (viens uzskata tā, otrs – citādi), viens otru nosoda, krājas negatīvā enerģija, tā rada jaunu pamatu negatīvām attiecībām un attieksmei. Cilvēce kopumā ir radījusi ļoti negatīvu dzīves fonu. Tas kā jau pienākas soda nometnē.

28.

Kāpēc bērni no vecākiem, pieredzējušiem cilvēkiem ātri neapgūst visas viņu zināšanas? Bērniem taču ir lieliska atmiņa, laiks un apstākļi tam. Taču viņiem “vējš galvā”. Viņu uzmanība gudrību uzkrāšanai ir ieregulēta uz dažām sekundēm, bet tad jau apnīk, un viņi pievēršas kam citam, kas neprasa prātu. Turklāt bērniem liekas, ka viņi labāk par tiem lielajiem visu zina un saprot, ka viņiem tie lielie tikai traucē… Kāpēc tā? Vai ne tāpēc, ka Daba to tā ir ieprogrammējusi? Ja bērni būtu zinātkāri jau no mazotnes, ja viņu uzmanība būtu ilgstoša zinību apguvei, tad cilvēki īsā laikā kļūtu pārāk saprātīgi, viņi vairs nepiedzīvotu vilšanos, viss noritētu labi, dzīve kļūtu “rožaina”, soda nometne pārvērstos par Paradīzi. Bet tam  tā Dabasprāt nenotikt!

29.

Vēl viens pierādījums, ka Daba vēlējusies, lai cilvēki nedzīvotu saskaņā un bezrūpīgā labklājībā. Lūk, godīgs, talantīgs cilvēks parasti ir arī pret sevi kritiski atturīgs, pat kautrīgs, viņš neuzņemas vadošā lomu. Tāpēc par valdošajiem kļūst subjekti, kas ar savu neprasmi, bet nekautrīgi, “salaiž visu grīstē” atbilstoši Dabas mērķiem. Tikai retos gadījumos, lai sabiedrība neaizietu bojā, par vadoņiem kļūst talantīgi cilvēki ar tīru sirdsapziņu.

30.

Vecumdienās ir liela vēlēšanās atgriezties bērnības vietās. Tas ir tāpēc, ka vecais cilvēks redz sabiedrības un dabas postu, grib no tā tikt projām, un bērnības vietas viņam asociējas ar skaidrību, tīrību, dzīvīgumu, prieku, veselību…Asociējas, iztēlojas tāpēc, ka bērns vēl neuztvēra un nesaprata šīs materiālās dzīves raupjumu, netīrību, smagumu kā postu. Prom no pašreizējās posta vietas! Tāda ir vēlēšanās cilvēkam, kas sapratis ļaužu izdarīto nejēdzību pret dabu,  sabiedrību… Prom no soda nometnes bez nožēlas par tās pamešanu!

31.

Kāpēc augstas kultūras tautas izmirst? Tas notiek tāpēc, ka augstas kultūras un tīras sirdsapziņas cilvēku dvēseles nonāk harmoniskajā garu pasaulē un vairs netiek sūtītas soda izciešanas turpināšanai uz Zemes. Ievērojami vairāk bērnu dzimst t.s. attīstības jeb “trešās pasaules” tautām. Daba augsti attīstīto cilvēku populāciju bremzē, lai šie cilvēki pārāk neuzlabotu dzīvi soda nometnē.

32.

Darvinistiem par nepatiku atzīmējams, ka ļaužu nespēja vienoties neliecina par izdzīvošanu pēc pielāgošanās principa. Miljoniem gadu ilgajā pārmaiņu procesā būtu izdzīvojuši un izveidojušies indivīdi, kas spētu brīnišķīgi vienoties, saprasties kā skudras vienā saimē, kā bites vienotam darbam. Taču nē! Lūk, ļaudīm vajag “ecēties”, naidoties, skaust, sevi augstāk par citiem vērtēt… Un tomēr šādu ļaužu sabiedrība dzīvo! Jo ir dots dzīvības saglabāšanas instinkts, bailes no nāves...Tas atkal ir kārtējais pierādījums, ka uz Zemes speciāli veidota vide ciešanām, bēdām, sāpēm… ar ļaužu lielām iespējām postu darīt arī citām dzīvām radībām.

33.

Dabas saprātam pietika gudrības radīt zinātkārus, labestīgus cilvēkus... Radītājam nebija nepieciešams cilvēkus radīt, lai tie  attīstītu zinātni Dabas saprāta pilnveidošanai. Taču bija nepieciešamība radīt soda nometni. Tika radīts mums jau zināmais nesaticīgo ļaužu pūlis ķildām un nesaprātīgai rīcībai. Skeptiķi gan iebildīs ar it kā svarīgu argumentu pret soda nometnes teoriju: kāpēc cilvēks tiek turēts šajā soda nometnē neziņā, par ko viņš te atrodas kā sodāmais? Jo, lūk, sodīšanas mērķis taču esot labot sodīto, lai viņš neatkārto likumpārkāpumu. Viņš taču, nezinādams par ko notiesāts, nevarot laboties. Šos argumentus nav grūti “apgāzt”.  Lūk, kā! Cietumā noziedznieks bieži vien nelabojas, bet pat iemācās rafinētāk pastrādāt neģēlības, pastrādāt tās tā, lai, pēc viņa domām, viņu “nepieķertu”. Dabai šāda pāraudzināšana neder. Tieši tāpēc Daba nesaka, kāpēc tu esi šajā soda nometnē. Tev ir jāiemācās vienmēr rīkoties pēc sirdsapziņas, nedarīt nekad to, ko tu negribētu sagaidīt no cita. Ja tu spēj jau tāds būt, ja tu rīkojies vienmēr pēc sirdsapziņas, tad tu neizdarīsi arī ko sliktu, jo labs cilvēks slikti nerīkojas. Tāda vispusīgi laba cilvēka dvēsele jau var patiešām ar garantiju iekļauties garu harmoniskajā pasaulē, tā ir labojusies universāli.

. . .

Šīs dažas rindkopas ir no Pētera Lazda grāmatas "Skarbā dzīve soda nometnē, kas riņķo ap Sauli" Grāmatu var atvērt portālā inbox.lv ar lietotājvārdu e_gramata22 un ar paroli: atveries, tālāk sadaļā : Nosūtītie

Mazs papildinājusm: 

Cilvēki, apstājieties un padomājiet par diviem ceļiem uz priekšu - vai nu turpināt straujo progresu visās nozarēs, kā iepriekš, un tuvināt Zemes dzīvības sistēmas beigas, kā tas ir noticis ar iepriekšējām civilizācijām, vai iet otru ceļu – apturēt Zemes dzīvības sistēmai bīstamo tehnoloģiju eskalāciju, dzīvot pieticīgi un pēc sirdsapziņas, tehniski atbruņoties no saražotās kodolbruņošanās produktiem, atbruņot dvēseli no varaskāres, no mantkārības, no ļaunuma un dzīvot ar labestību mierā un drošībā. Intelekts, loģika, dzīves instinkti izvēlēsies otro ceļu, bet ceļu uz augsto tehnoloģiju progresu izvēlēsies pašnāvnieki.  Dārgie cilvēki, kurp jums tā jāsteidzas! Dievs vēlas pasargāt Savu dzīvības sistēmu uz Zemes. Dievs-Daba var sodīt cilvēkus  par viņu nesaprātīgo rīcību - Zemes dzīvības sistēmas apdraudēšanu un postīšanu. Lūdzu neesiet skeptiski, ka runāju par Dievu-Visa radītāju. Visa Zemes dzīvības sistēma un vide pati ir Dieva-Radītāja saprāta radīta, viss pastāv Viņam zināmam mērķim, mēs esam Viņa radīti bioroboti. Kad mēs sākam pārmērīgi postīt šo sistēmu un reāli apdraudam tās pastāvēšanu, mēs paši „izsaucam uguni uz sevi” – neprātīgi ejam uz apokalipsi. Esiet saprātīgi, prasiet saviem lēmējiem starptautiskā līmenī uzsākt reālu vides  saudzēšanu ar varas piespiedu līdzekļiem. Cita ceļa izvairīties no apokalipses nav. Augsto tehnoloģiju zinātnieki rīkojas kā neapdomīgie kūlas dedzinātāji – paši var sadegt, paši var tālu neaizbēgt, kad izgudros mākslīgo intelektu, jo tas nenovēršami nonāks ļauno spēku rokās. Ar nopietnību atkārtoju - ja mēs steidzami nebremzēsim augsto tehnoloģiju eskalāciju un neuzsāksim jau izstrādāto bīstamo produktu likvidēšanu, mums draud Zemes dzīvības sistēmas gals. Pieņēmums, ka nekas ļauns nenotiks, balstās uz nepārbaudītām teorijām, kas , kā zināms, satur 20% risku būt nepatiesām. Ļaužu pārliecība , ka viņi spēj kontrolēt un noturēt drošībā kodolenerģiju, starojumus, hadronu paātrinātāju, mākslīgā intelekta radīšanu… ir tikai subjektīva , jo tādas pārliecības atbilstība objektīvajai patiesībai  atkarīga no nezināmās daļas par cilvēku zināšanām. Cilvēki nav viszinoši, viņu rīcība jau tagad neatbilst Radītāja sistēmas drošībai. Tāpēc ļaudis var tikt ierobežoti, ja viņi apdraud Radītāja noteikto kārtību. . . Pandēmija jau ir reāls brīdinājums. Daba ir piecietusi cilvēku neprātīgo rīcību, bet Dabas pacietība nav bezgalīga, tai ir robeža. Jau šobrīd šī robeža ir sasniegta:  Radītājam-Dabai-Dievam nākas pastiprināti pasargāt Zemes dzīvības sistēmu no, piemēram, saražoto atomieroču iedarbošanās briesmām, un tāpēc nav pieļauts trešais pasaules karš. Atomieroči ir jau 13 valstīm. Hadronu paātrinātājs jebkurā brīdī var izraisīt neprognozējamu ķēdes reakciju. Vide piesārņota katastrofāli. Mākslīgais intelekts  jau klauvē pie durvīm.

Vēlreiz un vēlreiz – vismaz mēģiniet apturēt vidi postošo rīcību, likvidēt kodolenerģijas produktus, aizliedziet mākslīgā intelekta izstrādi, hadronu paātrinātāja eksperimentus. . .  Ja nē,  Daba ar vīrusiem, vakcīnām un ne tikai ar to vien Pati piebremzēs Zemes dzīvības sistēmas postītājus. Nenovēršami.