Publicistu pienākumi, iespējas un atbildība.
Mediju pienākums būtu atspoguļot sabiedrībā notiekošo un virzīt notikumus sabiedrības interesēs pēc sirdsapziņas – godīgi un neatkarīgi no personīgām interesēm, tā kā tas īstenībā notiek. Tas tā teorētiski. Taču žurnālisti iet vieglāko un sev drošāko ceļu – pieaicina pie mikrofona vai ļauj izsacīties tos, kas paši labprāt nāk pie mikrofona un runā „pa spalvai” ietekmīgajiem spēkiem. Nenāk un nepublicējas tie, kas saskata žurnālistu cenšanos sagrozīt autoru domas sev izdevīgi. Arī mani aicināja izteikties, bet publicētais teksts un konteksts tika tā sagrozīts, ka man bija kauns, un es vairs neatsaucos žurnālistu aicinājumiem. Tas tāpat, kā saprātīgākie cilvēki nestājas partijā un nenāk pie valsts lietu vadīšanas, bet paliek neitrālajā tautsaimniecībā un gūst labas sekmes, jo zina ierasto rutīnu, ka partijā stājas, lai taisītu sev biznesu, bet ne tik daudz rūpētos par sabiedrības interesēm, ir kauns piepulcēties pašlabuma meklētājiem politikā. Turklāt Saeimas vēlēšanu likums aizliedz bezpartejiskajiem nonākšanu pie valsts lietu vadīšanas, liek stāties partijā. Saku to no savas pieredzes. Kad biju deputāts Augstākajā Padomē un virzīju likumprojektus tautas interesēs, piemēram, nepielaist bijušos komunistus valsts pārvaldē, mani centās pārliecināt : „Nu nevajag par tautu! Izmanto iespēju sev par labu!” Tāda bija un ir tendence. Ja es būtu žurnālists, es censtos publicēt to cilvēku domas, kuri pieticīgi, saprātīgi, sekmīgi vada savas saimniecības. Mūsu valsts ir liela mūsu kopēja saimniecība, tās vadībā būtu pielaižami un pat uzaicināmi saprātīgi saimnieki bez partiju starpniecības. Bet tur nonāk pašlabuma meklētāji un „tukšu salmu kūlēji”, kas tautai, vieni un tie paši nākdami un vienu un to pašu runādami, apnikuši „līdz kaklam”. Mediju vadība varētu prasīt vai vismaz rosināt vairāk publicēt tautsaimniecībā strādājošo pieredzi kaut vai eksportā, vairāk publicēt kaimiņtautu pieredzi ,statistiku, tehnisko jaunradi. Bet to neprasa un nerosina. Televīzija, radio, prese nepilda savu lielisko iespēju vadīt sabiedrības rosību, viss šajā mediju jomā norit kaut kā apnicīgi, garlaicīgi, atrauti no praktiskās dzīves, sekli un vienmuļi… Valsts vadība nav noteikusi vadlīnijas, kas būtu jāpilda publicistiem. Valsts vadībai vajadzētu kaut vai vēlmju formā izteikt savu ieskatu par to praktiski darāmo darbu programmu, kas kā atsevišķu darbu kopums sastādītu veicamo darbu saturu un kvalitāti. Cilvēki zinātu, kā izšķirošos brīžos pareizi rīkoties. Bet ne prezidenti, ne ministri tādu vēlmju kopumu nav publicējuši. Kārtīgā saimniecībā ir iekšējās kārtības noteikumi, kas publiski zināmi, bet tādu nav valstī. Ir tikai gūzma likumu, bet tas ir tikai karkass. Tad nu ir neziņa, kā vēlas valsts vadība to aizpildīt. Varētu šādas vadlīnijas apspriest sabiedrībā un noteikt kaut vai publicistikā. Tad arī no publicistiem varētu prasīt atbildību, bet tagad – nekā!
( Lai lasītu tālāk - klikšķis uz virsraksta )