MĒDIJOS PUBLICĒTĀ VĀRDA VARA

Paralēli likumdevēja, izpildvaras un tiesu varai nenoliedzami pastāv mēdijos publicētā vārda vara. Tā dažreiz stāv pāri citām varām bez piespiedu līdzekļiem tikai ar pārliecības noteiktu rīcību , un to nevar saukt par ceturto varu. Tā ir ierocis gan sabiedrības rokās, gan tirānijas rokās, gan demokrātijā. Tā pastāv objektīvi kā Dieva gribas izteicēja informācijas substances jeb informācijas lauka ietvaros cilvēku dažādas pārliecības formā par esamības procesu cēloņiem un sekām. Tā pārņem jebkuru indivīdu kā pārliecība atkarībā no uzņemtās informācijas satura un mērķa atkarībā no paša indivīda saprāta spējām. Būtībā tā ir indivīdu  pārliecības vara, kas var arī summēties, piemēram, tā saucamajā masu psihozē. Tiktāl mazliet teorijas.

Ir tā iegājies, ka informācijai presē, radio, televīzijā ir lielāka vai mazāka  autoritāte, tai uzticas dažreiz pat vairāk kā „es zinu - viena tante man teica”. Tad nu ir tā, ka masu informācijas līdzekļi ir ļoti vēlamais ierocis varas gribētāju un turētāju rokās, viņi ar publicēto vārdu var manipulēt cilvēku noskaņojumu, pārliecību un rīcību pēc savām vajadzībām.

Kā sabiedrībā cilvēks kļūst par plaši pazīstamu personu?  Viņu izceļ gaismā publicisti – vienu cildina, otru nonievā, kamēr trešo neievēro. Tam, kurš nu ir publiski ( pelnīti vai nepelnīti ) cildināts, var tikt piešķirts augstāks amats, prēmija, gods un slava.  Bet tas ignorētais turpina dzīvot ēnā, kaut viņš var būt pat cildenāks, tikai nav publicistu ievērots vai viņš nav paticis redaktoram, nav lišķējis un nav „pielīdis priekšniecībai”.  Viņu tad nu žurnālisti „neredz”, un  viņš nav sabiedrībai zināms, viņu tad nu kā sabiedrībā plašāk nepazīstamu nevar ne apbalvot, ne par priekšnieku celt, viņa,  vienkārši sakot, nav.

Sabiedrība ir tik attīstīta, cik attīstīti ir tās publicisti, un tādai sabiedrībai ir tāda valsts, kādu to izveidojuši un uztur masu mēdiji. Ja valsts pārvalde ir partokrātijas rokās, kā tas kopš 1995.gada ir Latvijā,  tad partokrātijai lieliski kalpo to slavinoši masu informēšanas līdzekļi – avīzes, televīzija, radio, žurnāli… Tie cenšas iztapt partokrātijai un uztur tās šauro, bezpartejiskos neiekļaujošo vadīšanas līmeni kā gana labu esam. Nav pieredzēts, ka kāds no žurnālistiem  būtu iebildis pret partokrātijas neatbilstību Satversmei un demokrātijai. Viņi, piemēram, balsošanu par partiju sarakstiem sauc par vēlēšanām, izliekas nesaprotam, ka mums Latvijā Saeimas  vēlēšanas ir tikai vēlēšanas partijniekiem, jo Saeimas vēlēšanu likuma 9.pants bezpartejiskajiem vēlēšanu tiesības ir aizliedzis, viņiem ar likumu aizliegts izmantot vēlēšanu tiesības izvirzīt savus kandidātus, par tiem balsot, pašiem piedalīties kandidēšanā, vēlēšanu tiesības ir tikai partijniekiem -  vienam procentam no  balsot tiesīgajiem, bet  99% no bezpartejiskajiem vēlēšanu tiesības aizliegtas. Balsošana ir tikai viena no vēlēšanu daudzajām tiesībām. Masu mēdiju  veidotāji, žurnālisti to apzināti izliekas nesaprotam. ( Balsošana un vēlēšanas, голосование и выборы, Abstimmungen und Wahlen, voting and elekctions,  ja kas vēl nav skaidrs.) Tādējādi partokrātija, un ne tikai tā vien kā ļaunums, var pastāvēt joprojām ar atbalstošā vārda varas spēku. Arī Satversmes tiesa ar vārda varas palīdzību publiski aizstāv partokrātiju ( ST G.Kūtra vadībā septiņas reizes noraidīja prasības grozīt minēto 9.pantu ).

Kāpēc valda partokrātija, kas nepieļauj vēlēšanu tiesības izvēlēties varas kandidātus un par viņiem balsot? Kāpēc bezpartejiskajiem pilsoņiem, tātad miljonam pilsoņu, ir jābalso „sakostiem zobiem” tikai par partiju sarakstiem. Viņi spiesti balsot pēc mazākā ļaunuma principa bez izšķirošas ietekmes uz savu bezpartejisko kandidātu nonākšanas pie varas.) Kāpēc Latvijā tāda valsts varas sistēma netiek labota?  Kāpēc Saeimas darbvedība nenotiek saskaņā ar Satversmi bez  jebkādām koalīciju padomēm, līgumiem, „īkšķiem”… pēc vairākuma brīva nobalsojuma? Vai ir dzirdēta žurnālistu skaidra atbilde uz šiem jautājumiem? Nav! Var sacīt, ka valdošā vara ir noregulējusi masu mēdiju vadību tā, lai šādu runu par partokrātijas nosodīšanu un  postu nebūtu. Savukārt mediju vadība tāpat noregulējusi padotos.  Tad nu atbilžu nav !!! Tabu!

Taču nevar tā  būt, ka publicisti ir tik aprobežoti, lai neredzētu, ka arī viņi paši taču nav vēlētāji, bet ir tikai balsotāji par partiju sarakstiem.  No dienas dienā viņi skandina, ka  pilsoņi ir vēlētāji, ir brīvas vēlēšanas, ir demokrātija… Bet nav! Jūs paši esat tikai balsotāji, bet vienīgie vēlētāji ir tikai partijnieki, kas , jā tiešām, bauda visas vēlēšanu tiesības - drīkst sastādīt kandidātu sarakstus, tos iesniegt, var paši kandidēt, un beidzot var arī balsot par saviem sarakstiem. Bet viņi – šie partijnieki ir tikai nepilns procents no visu pilsoņu kopskaita.  Tu, nabaga žurnālist-bezpartejiskais, esi ar 1995.gada Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu tālu atbīdīts no vēlēšanām, tu nedrīksti izmantot  vēlēšanu tiesības, tu nedrīksti ne iesniegt kandidātu sarakstu, ne pats kandidēt, ne brīvi izraudzīties varas personāžu ar grozāmo sarakstu palīdzību, tev ir atstātas tikai vien balsošanas tiesības,  turklāt  tikai par partiju sarakstiem… Bet balsošana viena pati kā tikai viena no vēlēšanu tiesībām taču nav viss vēlēšanu tiesību kopums – izraudzīties kandidātus, iesniegt sarakstus, pašam kandidēt, balsot par savējiem kandidātu sarakstiem..! Tas ir tāpat kā viens automobiļa ritenis nav viss automobilis.  Jā, to vienu riteni tev partokrātija iedod vienreiz četros gados mazliet pagrozīt, pat iespert tam ar kāju, jā, tik daudz tev ir atļauts, bet pie stūres piesēžas un aizbrauc  šīs vēlēšanu sistēmas pīlāri. Tu, nabaga žurnālist, paliec aptaurēts un apdūmots ar skaistu domu, ka tu esi piedalījies automobiļa tapšanā un regulēšanā. Vai tev neataust apskaidrība, ka partokrātija var būt mūsu tautas posta cēlonis, arī tavas mazās algas cēlonis?  Bet varbūt tev ir izdevīgi tā – maz zināt, nesaprast, paklausīgi atkārtot, ko pīlāri saka un kā runā… Nu, tad nu nekā! ( Es te , var teikt, naivi cenšos it kā pamācīt publicistus par balsošanas un vēlēšanu jēdzieniem, lai gan zinu, ka liela daļa no viņiem to visu labi saprot, bet iztika ta` jāpelna…)

Kuriozi, bet, arī tīri tiesiski ņemot, visi bezpartejiskie balsotāji, kas balso par partiju sarakstiem, ir Latvijas konstitūcijas pārkāpēji, jo Satversme nosaka vēlēšanas kā līdzekli visas tautas varas iegūšanai un realizācijai, bet ne partokrātijas nostiprināšanai…

Ir laiks grozīt minēto 9.pantu un atļaut visas vēlēšanu tiesības ne tikai partijniekiem, bet arī jebkuram balsot tiesīgam pilsonim, vismaz tā, kā tas ir Lietuvā. Un ne tikai šo pantu grozīt, bet arī noteikt, ka vēlēšanas ir spēkā tikai tad, ja nobalsojuši vismaz puse no balsot tiesīgo kopskaita. Pēc pašreizējā regulējuma vēlēšanas ir spēkā pie jebkura nobalsojušo skaita (!). Bet, lai šis likuma grozīšanas process sāktos, publicistiem un prezidentiem ir jāsāk drosmīgi runāt, skaidrot, rosināt, prasīt atcelt partokrātiju, respektīvi, parādīt publicēto vārdu varu… Tikai tā. Vienkārši nav cita ceļa. Neviena partija labprātīgi nerosinās grozīt esošo vēlēšanu likumu un sistēmu.