Par dzīvošanas jēgu un briesmām

Klimata izmaiņās ļaudis vaino izmešus, ozona caurumus un ko tik vēl. Nepadomā dziļāk. Izmaiņas sākas ar Saules aktivitātes pieaugumu – mums kļūst karstāk. Bet kāpēc? Ne jau to ozona caurumu dēļ. Un ne jau izmešu dēļ. Dieviņš-Radītājs Sauli radīja kā kurtuvi, kas pastāvīgi jākurina ar klātpienākošu enerģiju. Kas tā par enerģiju? Zināms, ka pat viens kubikcentimetrs matērijas, kad to noārda, dod milzumdaudz kilodžoulu enerģijas. Cik matērijas satur dvēsele, gars? Tak jau gana daudz, jo pētnieki to ir ar svariem konstatējuši. Par to, šķiet, domstarpību nav. Kur Dieviņam likt tos garus, kas pēc dvēseles nāves nav un nav cienīgi atgriezties garu pasaulē? Tie ļaudis nav un nav pat vairākās paaudzēs labojušies, bet tieši otrādi – kļūst arvien rafinētāki, sirdsapziņa viņiem nav vērtība. Diemžēl, ja nevar sūtīt uz Paradīzi, jāsūta sadedzināšani Saules reaktorā. Dieva radītā „šķirošanas sistēma” tad tā arī dara. Uz Zemes jau tuvu astoņiem miljardiem no paralēlās garu pasaules ( no Paradīzes ) izsūtīto garu, no kuriem lielākā daļa no paaudzes uz paaudzi nelabojas. Sistēma uz Sauli nosūta arvien vairāk un vairāk enerģijas. Dieviņš glābj un sargā savu lolojumu – harmonisko garu pasauli, mūsu nojaušamo Paradīzi, lai vismaz šī Nirvāna laiku laikos saglabātu skaistumu, taisnīgumu, godaprātu, tikumus, sirdsapziņu, labestību…

Saprāts ar šiem Dieviņa dotiem vārdiem parāda mums ceļu uz Zemes dzīvības sistēmas glābšanu. Mums jālabojas reāli un nekavējoties, jādzīvo pēc sirdsapziņas. Taču šāda didaktika nedarbojas – no pieredzes zināms. Efektīgi var būt tikai piespiedu līdzekļi, kas, saprātīgi pielietoti, ierobežo un, cik iespējams, likvidē Zemes dzīvības sistēmas postīšanu - nepieļauj negodīgu rīcību, stimulē dzīvošanu pēc sirdsapziņas, izkopj Dieviņam patīkama skaistuma sajūtu. Ja mēs – cilvēki – nepratīsimies Dieva-Radītāja brīdinājumus ( kaut vai šo pašu „kovidu”) uzņemt nopietni, ja valstu vadītāji joprojām ignorēs Dieva brīdinājumus un nenoteiks likumus, kas ar piespiedu līdzekļiem samazina vai pat novērš ļaužu neprātīgo rīcību – ultraaugsto tehnoloģiju, radiāciju, kaitīgos starojumus, ķimizāciju, mākslīgo intelektu… , tad nebrīnieties par Dieva paša rīcību, kas krasi samazinās Zemes dzīvības sistēmas postītāju skaitu. Tad arī veltīgi būs pašu cilvēku pretlīdzekļi Dieva rīcībai.

Tāda ir versija. Varbūt kāds no lasītājiem var pierādīt, ka tā tas nav? Nevarēsiet. Tāpat es nevaru pierādīt, ka tā tas tiešām ir. Tikai nojaušams, tikai visai loģiski secināms. Radītāja-Dieva izveidotā Zemes dzīvības sistēma ir visas esamības daļiņa. Visa esamība ir sistēma, kas pastāv un darbojas laikā un telpā kā darbojas datorsistēma, internets – viss ierakstās, viss ir sakarībās, viss pašanalizējas un funkcionē pēc Pasaules saprāta programmas. Utilitāri ņemot, viss, ko mēs katrs darām, domājam, nezūd, arī absolūti viss, ko mēs katrs darām. Kā atbalss, teraterabaitos. Katrs, kurš cik necik pārzina datorzinības, var nebrīnīties par šo versiju. Dieva-Pasaules saprāta sistēmas ietilpība jeb uzkrātās informācijas apjoms var būt bezgalīgs. Ja tas tā, tad patiess ir uzskats, ka pēc nāves mūsu gars stājas Dieva priekšā, Viņa Sistēmas priekšā. Jā, tas var būt iespējams. Vienreiz lieliski radītā sistēma darbojas, lai arī cik visu aptveroša tā ir. Mēs katrs to varam redzēt un sajusti visapkārt sev. Mēs nojaušam, ka tiešām pastāv mums nezināma saprātīga vara jeb vadība kaut kur paralēli mums. Ikdienā tas pierādās kaut vai ar likteni, kas ierakstīts hiromantijas līnijās, daktiloskopijas līkločos, pat acu zīlītēs. Visi mēs esam, šajā soda nometnē nākot, saņēmuši dvēseli - gara pagaidu statusu, rīcības instrukciju – sirdsapziņu un brīvo gribu. Tālākais ir mūsu katra rīcība pēc saviem ieskatiem. Ja tu dzīvē šeit uz Zemes esi rīkojies nekrietni, negodīgi, resp, slikti, tu riskē savu garu pat iznīcināt. Gars ir sistēmas radīts mūžīgai dzīvošanai virtuālajā garu pasaulē. Te nu atkal jāsaka kas didaktisks. Sargiet savu garu ar dzīvošanu pēc sirdsapziņas! Dzīvošana saskaņā ar sirdsapziņu šeit uz Zemes ir mums katram dota iespēja pasargāt savu garu un sagatavot to nonākšanai atpakaļ harmoniskajā garu pasaulē. Varaskāre, godkārība, skaudība, mantkārība, atriebība, egoisms, baudu pārmērības, maniakālās iegribas… ir Radītāja noteiktie kārdinājumi kā pārbaudījumi mūsu spējai atpestīties no visā šī sliktā. Un tas nav neiespējami. Ir daudzi Cilvēki, kas savā garā patiešām bez piespiešanās un bez izlikšanās ir godprātīgi, pieticīgi, labestīgi, taisnīgi, resp. dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu un ir laimīgi savā apziņā tieši par to, ka spēj tādi būt. Es pats esmu centies darīt cilvēkiem, savai tautai labu, nežēlojot sevi. Esmu spējis būt pieticīgs, bez mantkārības, godkārības, varaskāres, bez atriebības, ar sapratni, ka dzīvoju godīgi, ar nožēlu par manis paša nepareizi darīto. Un brīnums – esmu laimīgs! Tieši tāpēc. Mani laimīgu dara skaista daba un skaistu cilvēku skaistas attiecības. Ar nožēlu skatos uz lepnajiem augstmaņiem, kas vēl un vēl dzenas pēc varas un bagātības. Tas viņu nemiers padara viņus atkarīgus un necienījamus, jo viņi neapzinās, ka pēc nāves viņi atkal pārdzims dzīvošanai tepat uz skarbās Zemes nākamos ciklus un varbūt būs degradēti par kustoņiem, ja kas. Ir jāapzinās un jāsaprot, ka tavs Es ( tava identitāte ) saglabājas tava gara nemirstības gaitā, tu vienmēr jebkurā ciklā jutīsies Es ( tu pats ) kā tas notiek pēc pamošanās no rīta pēc miega. Tā tas nav? Drīzāk ir, nekā - nav. Iepriekšējās dzīves Es sajūta pēc nāves garam saglabājas, bet bijušās norises sistēma izslēdz no atmiņas tāpēc, lai tās netraucētu atkārtojumā dzīvot pēc sirdsapziņas ar doto iespēju laboties un atgriezties garu pasaules harmoniskajā pilnībā. Tava tagadējā Es sajūta ir tā pati tava gara iepriekšējo dzīves ciklu Es sajūta, bet tikai ar atņemtu atmiņu, sākta no jauna ar tavu piedzimšanu, kad neko neatceries...

Esi gatavs to visu apzināties kā patiesību un ar savu turpmāko dzīvošanu pēc sirdsapziņas izvairīsies no soda nometnes briesmām un varēsi baudīt garu pasaules harmonisko pilnību. Ir vērts.