TU NEESI VĒLĒTĀJS, JA NEESI PARTIJNIEKS, TIKAI VIEN BALSOTĀJS. TEV AR LIKUMU IR LIEGTAS VĒLĒŠANU TIESĪBAS

Saskaņā ar esošo Saeimas vēlēšanu likumu Saeimas vēlēšanām Latvija sadalīta 5 vēlēšanu apgabalos. No katra apgabala jāievēlē proporcionāli balsotāju skaitam kopā 100 deputāti. Ja Latvijā kopā pa visiem 5 vēlēšanu apgabaliem ir, piemēram, 1 000 000 balsotāju tad viena deputāta ievēlēšanai vajag 10 000 balsotāju. Tad nu apgabalā esošo balsotāju skaitu dala ar 10 000 un dabū zināt, cik no konkrētā apgabala deputāti ievēlami Saeimā. Katra balsotāja balss jebkurā apgabalā šīs proporcionalitātes rezultātā ir ar vienādu svaru. Tikai tā ir tā proporcionalitāte, ko nosaka Satversme. Turpretī partokrātijas aizstāvji māna mūs, ka partiju sarakstu sistēma ir tā pati Satversmes noteiktā proporcionalitāte un ka Saeimas vēlēšanu likums tāpēc saskan ar Satversmi, jo tiekot rīkotas nevis mažoritāras vēlēšanas vai kādas jauktas vēlēšanas, bet proporcionālās vēlēšanas ar partiju vien sarakstiem, kas esot tā vēlēšanu sistēma, kas noteikta Satversmē.  Taču tā nav! Kopš 1995.gada spēkā esošais Saeimas vēlēšanu likums pilnas vēlēšanu tiesības dod tikai apmēram vienam procentam no miljons balsottiesīgajiem - partijniekiem, bet MILJONAM bezpartejisko ir liegtas vēlēšanu tiesības, atstātas vien balsošanas tiesības par partiju sarakstiem. ( Balsošana ir tikai viena maza daļa no vēlēšanu tiesībām.) Partijniekiem ir izdevies apmuļķot pilsoņus, arī žurnālistus! Visi viņi pilnā pārliecībā runā un raksta, ka viņi ir vēlētāji. Feļetonists teiktu, ka pat žurnālisti ir aptaurēti. Miljons bezpartejisko pilsoņu nesaprot, ka viņi ir tikai balsotāji par partiju sarakstiem, ka viņiem ar Saeimas vēlēšanu likumu ir liegtas ( ! ) vēlēšanu tiesības izvirzīt kandidātus, iesniegt sarakstus, pašiem kandidēt, balsot par saviem iesniegtiem sarakstiem. Nesaprot, jo neprotestē.Tu neesi vēlētājs, ja neesi partijā, tu esi tikai balsotājs par partiju sarakstiem, un, ja tu balso par partiju sarakstiem, tad tu rīkojies pret  Satversmi, jo Satversme nedod suverēno varu partijām, partokrātijai, bet gan Latvijas tautai, tās pilsoņiem. Partijas ir mazskaitlīgas, tās ne tuvu nepārstāv Latvijas tautu. Partokrātija 20 gadu laikā nav attaisnojusi pilsoņu cerības uz viņu pārstāvību valsts varā un ir novedusi Latvijas tautu nabadzīgāko valstu skaitā Eiropā. Partokrātija ir posta cēlonis. Nenoliedzami, jo partokrātijā nav kārtīga saimnieka Latvijai, godprātīgie Cilvēki nestājas partijās, jo pieredzējuši šo partiju prettautisko rīcību, pie varas laužas un tiek politiskā biznesa ļaudis...

Pašreizējā partejiskā proporcionālā vēlēšanu sistēma, ko realizē pēc esošā Saeimas vēlēšanu likuma, atšķirībā no mažoritārās, plurālās vai jauktās vēlēšanu sistēmas ir pierādījusi sevi kā nedemokrātisku un  cilvēka tiesību diskriminējošu... 

"Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums, sevišķi valstīs ar samērā zemu politisko kultūru, ir fakts, ka tā nereti noved pie ļoti grūti izveidotām un konstruktīva darba mazspējīgām koalīcijas valdībām."  Nevar teikt, ka Latvija ir valsts ar pilsoņu augstu politiskās izglītības līmeni. To pierāda kaut vai tas, ka ļaudis nesaprot atšķirību starp jēdzieniem "vēlētājs" un "balsotājs".

 Tiešām proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums ir tas, ka tā noved pie ļoti grūti izveidotām un konstruktīva darba mazspējīgām koalīcijas valdībām, noved pie iekšējas cīņas pēc partiju interesēm, nevis pie valsts sakārtošanas konstruktīva darba. Ir nenosakāma arī atbildība vēlētāju priekšā,un tas izpaužas kā kolektīva neatbildība pret vēlētājiem, neieklausīšanās un neatsaucībā viņu interešu un problēmu risināšanā. Koalīciju Saeimas un valdības nav tik darbspējīgas, cik tās varētu būt tad, ja to sastāvā būtu ievēlētas profesionālas un godprātīgas personības, balsojot par personībām, bet ne pēc partiju atsvešinātiem sarakstiem, ne pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas.

     Būtisks proporcionālās vēlēšanu sistēmas trūkums Latvijā ir arī tas, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma neveido tiešas saites starp deputātiem un balsotājiem. Vairums balsotāju nezina, kas viņus Saeimā pārstāv vai uzskata, ka neviens viņus tur nepārstāv. Balsotājiem nav iespējams savus deputātus saukt pie atbildības, jo viņiem tādu nav, un deputāti var viegli izvairīties no atbildības, jo viņiem nav savu balsotāju. Saites starp nosacīti sauktiem vēlētājiem un deputātiem ir pārāk vājas, neprecīzas un netiešas… Balsotāji un deputāti atrodas kā paralēlās pasaulēs.

      Īpašs trūkums ir arī tas, ka partiju koalīciju līgumi ir neatbilstoši Satversmei, un t.s. līgumu disciplīna liek deputātiem balsot pēc partiju frakciju vadītāju gribas, bet Satversme ir noteikusi, lai neatkarīgi lemj 100 deputāti pēc balsu vairākuma un pēc savas sirdsapziņas. Partiju koalīcijā likumi tiek pieņemti „uz vidējo” pēc partiju savstarpējiem kompromisiem, un tāpēc tādi likumi ir, piemēram, tiesās dažādi interpretējami, jo tajos jau ir iestrādāti varianti, kādus gribējušas dažādas varas partijas, lai par likumprojektu nobalsotu… Līdz ar to likumi nav sakārtoti, Latvija joprojām nav tiesiska valsts...

Gatavojoties Saeimas vēlēšanām, ir jau laikus jālemj par vēlēšanu likumu grozīšanu, vismaz papildinot Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu ar to, ka tiesības iesniegt kandidātu sarakstus ir pilsoņu apvienībām, sabiedriskām organizācijām. Kā minimums ir neatliekamā prasība, lai sarakstos  tiktu iekļauti arī bezpartejiskie kandidāti, kas padarītu likumdošanas un izpildvaru par daudzgalvaināku… 

Šis  raksts ir kā trauksme

No Satversmes:

6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

7. Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.