TIESU VARAS PATVAĻA

Tēze:

Var teikt, ka vairums tiesnešu, kuri “strādā” civilprocesā un it īpaši saistību tiesību jomā ar kredīta lietām, ir īpaši ieinteresēti kredītņēmēju prasības un sūdzības masveidīgi noraidīt pēc vienveidīgas metodoloģijas, proti, kredīta neatdošanas visos gadījumos vainīgs ir tikai kredīta ņēmējs, bet banka visos gadījumos ir svēta un nevainīga neatkarīgi no nepārvaramas varas, neatkarīgi no nejaušiem apstākļiem, neatkarīgi no kreditora un parādnieka sakrituma vienā personā ( CL 1857.pants) ... Tiesu varas sistēmā ietilpstošā prokuratūra, ģenerālprokuratūru un ģenerālprokuroru Kalnmeieru ieskaitot, ar pat nekaunīgu tiesisko demagoģiju atsakās protestēt pat tādus tiesu nolēmumus, kas ir prettiesiski, nepamatoti un reizē netaisnīgi un neobjektīvi. Prokuroru skatījumā viņu kolēģu tiesnešu nolēmumi kredītu lietās ir pareizi un nav nekāda pamata tos protestēt.

Valstī valda tiesiskā patvaļa, ko nekādā veidā nav iespējams ne pārvarēt, ne nosodīt, ne panākt šo kategoriju lietu taisnīgu un objektīvu izlemšanu nevienā instancē. Tiesu varas subjekti kopā ar likumdevēju izveidojuši savstarpēju sistēmu, kas paralizē indivīdu centienus tiesā panākt objektīvu un taisnīgu lietu izmeklēšanu un izlemšanu - Saeima devusi apelācijas instances tiesnešiem tiesības noraidīt sūdzības bez noraidījuma pamatošanas, piemēram, civilprocesa likuma 447.1. pantu. Tiesneši tad nu drīkst neizskatīt pat prasījumus pēc būtības, drīkst noraidīt prasījumus un sūdzības, neatsaucoties uz tiesību normām. Apelācijas tiesa atstās spēkā,  prokurors neprotestēs.

Būtībā Latvijā ir likvidēta apelācijas tiesas sūtība, apelācijas instance pārvērsta par atrakstīšanās kantori. Tiesneši iecelti “uz mūžu”, neaizskarami, viņu nolēmumi, ar ironiju sakot, vienmēr ir objektīvi un pareizi, bet tas indivīds tikai cenšas novilcināt lietas izskatīšanu, viņa argumenti ir viņa subjektīvi uzskati un tāpēc nepareizi...

Nav kam un nav kur taisnību meklēt, jo nav kārtīgas tiesu darba uzraudzības un kontroles, kāda tā ir, piemēram,  Kazahstānas Republikā  ( Sk. Google meklētājā Гражданский процесуальный кодекс республики Казахстан) Tas kodekss ir, vienkārši sakot, ideāls. Mūsu likumdevēji tā vietā cenšas vien paātrināt lietu izskatīšanu tiesās, atņemot cilvēkiem tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu... Tas viss kopumā rada nepatiku un pat naidu pret Latvijas valsti, kas visu to pieļauj un pat veicina. 

Tēzes pamatojuma daži materiāli.

Par to, ka tiesa neizskata prasījumu konstatēt ekonomisko krīzi kā nepārvaramo varu:

RĪGAS PILSĒTAS ZIEMEĻU RAJONA TIESAI

                                                  Prasītāji:  PL. . . .

                                                                   Vl . .

                         Atbildētājs: Bijusī AS “Parex banka”, PVN reģ. nr.  LV40003074590,

                                                    adrese  Republikas laukums 2a, Rīga, LV-1522.

PIETEIKUMS PAR PAPILDSPRIEDUMU LIETĀ Nr.C32288010

Ar Ziemeļu rajona tiesas 31.05.2012.- 14.06.2012. spriedumu noraidīta PL prasība pret bijušo AS “Parex banka” par saistību izbeigšanu.

 Tiesa nosprieda “Noraidīt PL prasību pret akciju sabiedrību “Parex banka” par kreditora prasījuma atzīšanu par nepamatotu.” Tātad tiesa noraidījusi vienu PL prasību. Bet 10.05.2012. prasības rakstiskajā papildinājumā un tiesas sēdē iesniegtajā lūgumā par ekonomiskās ekspertīzes noteikšanu PL izteica vēl vienu prasību, proti, “papildus 15.10.2009. prasības pieteikumā minētajiem prasījumiem lūdz tiesu:

1. Konstatēt, ka Latvijā kopš 2008.gada oktobra ir sākusies un objektīvi pastāv joprojām vispārēja ekonomiskā krīze kā nepārvaramā vara, kas izslēdz PL saistību izpildi pēc 6.03.2008. kredītlīguma Nr. 26.2.-08/6.”

Šis prasījums sprieduma rezolutīvajā daļā nav ne noraidīts, ne apmierināts, lai gan lietā PL iesniedzis ļoti daudz pierādījumu par faktiski pastāvošo dziļo ekonomisko krīzi, kas tieši PL gadījumā atņēma viņam iespēju izpildīt līgumsaistības tāpēc, ka krīzes dēl katastrofāli sabruka nekustāmā īpašuma tirgus, kas savukārt pilnīgi izslēdza un vēl joprojām izslēdz iespēju līgumsaistības pildīt. Nav pat tiesas motivācijas, kāpēc tiesa ignorējusi un nav piemērojusi attiecībā uz PL Civillikuma visas tās normas, kas nosaka  atbrīvošanu no saistībām, ja saistības nevar pildīt nepārvaramas varas dēļ. ( Attiecīgie panti detalizēti un argumentēti prasības pieteikumā un tā papildinājumā, kā arī rakstiskajā lūgumā noteikt ekonomisko ekspertīzi, lai pierādītu nepārvaramas varas esamību.) Kā dīvainu kuriozu var uzskatīt to, ka tiesa, meklēdama argumentus kā noraidīt ekonomiskās krīzes nozīmes konstatēšanu, motīvu daļā pamatojas uz Senāta spriedumu: “Senāts atzinis, ka jēdziena “nepārvaramā vara” skaidrojums likumā nav dots, taču tas ir objektīvs apstāklis, kas atbrīvo parādnieku no līguma saistību izpildes.” (Izcēlums – PL). Likumā nav iespējams dot visu jēdzienu skaidrojumu, bet likums tiesai neliedz neizskaidroto jēdzienu, vārdu... piemērot, atzīt, konstatēt, ja tam likumā dota funkcionāla juridiskas sekas radoša nozīme. Tas attiecas arī uz jēdzienu “nepārvaramā vara”.  Tiesas apzināta izvairīšanās lemt par labu indivīdam un tendencioza motivācijas meklēšana par labu kreditoram noved pie tiesas nejuridiskas demagoģijas un absurda. Piemēram, šajā pašā sakarībā citāts no konkrētā sprieduma motīvu daļas: “Tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav pamata konstatēt nepārvaramas varas apstākļus, jo vispārzināms un objektīvs ir fakts, ka ekonomikas attīstība notiek cikliski, proti, pēc vairāk vai mazāk straujas attīstības iestājas lejupslīde. Uzņemoties saistības EUR 85 000 apmērā, ar atmaksas termiņu pēc pieciem gadiem, prasītājam ( Tātad  PL) tas kā saprātīgai personai bija jāņem vērā un jārēķinās ar iespējamu risku nākotnē.” Nākotne šajā gadījumā bija daži mēneši, kuros bija ar pircēju norunāts celtniecības objektu pārdot par 700 000 latiem un parādu atmaksāt, to zināja arī banka. Valdība skaļi solīja septiņus treknus gadus. Vai tiesasprāt arī valdība un Ministru prezidents Kalvītis bija saprātīgi, ja neparedzēja, ka pēc dažiem mēnešiem valsts nonāks ekonomiskā sabrukumā?!! Vai banka bija saprātīga, dodama pensionāram 85 tūkstošus eiro atdošanai piecos gados, ja neparedzēja durvju priekšā esošo ekonomisko krīzi?!! Kā trāpīgi teikusi kāda persona – ar ciklisku regularitāti atkārtojas tikai menstruācija un arī ne vienmēr. Turpretī ekonomiskās krīzes dažādās valstīs nāk un iet ar gluži nenoteiktu  gadu desmitiem lielu intervālu. Bet tiesa spriedumu nopietni pamato ar prātojumiem, kādus pat banka un valdība nevarēja nojaust 2008.gada sākumā ekonomiskās rosības apstākļos, kreditējot un mudinot ņemt kredītu.  Turklāt, ja jau tiesai šī ekonomiskā krīze skaitās tik vispārzināms fakts, tad kāpēc tiesa to nav piemērojusi PL, atbrīvojot viņu no saistību izpildes saskaņā ar Civillikuma normām? Tāpēc jau PL prasa tiesai noteikt ekspertīzi, lai eksperti atzītu ekonomisko krīzi par nepārvaramu varu tieši nekustāmo īpašumu tirgus nozarē, jo tiesneši nav izjutuši krīzi un tāpēc negrasās to atzīt par nepārvaramu varu.

Tiesai vajadzēja ar spriedumu izlemt arī tiesas sēdes laikā pieteikto PL prasību konstatēt tiesisku pamatojumu Revertas atzīšanai par 100% pilntiesīgu AS “Parex bankas” tiesību pārņēmēju parādu piedziņas sakarā, bet tiesu apmierināja tikai pilnvara un lēmums par nosaukuma maiņu.

Tiesai vajadzēja ar spriedumu izlemt arī PL pieteikto lūgumu ņemt vērā apstākli, ka AS “Parex banka” lauza līgumu laikā, kad strīds par līguma noteikumu grozījumiem bija Centra rajona tiesā, bankai bija jau zināms tiesas sēdes laiks, bet tomēr tā vienpusēji lauza līgumu, lai atņemtu PL tiesības uz  strīda izskatīšanu tiesā, taču spriedumā šis apstāklis nav analizēts, kaut tam ir izšķiroši svarīga nozīme. ( Lietā ir pierādījumi, ka banka zināja par PL prasību tiesā grozīt līgumu.)

Ņemot vērā šeit rakstīto un pamatojoties uz CPL 74.p., 190.p., 201.p...., PL lūdz tiesu  taisīt papildspriedumu, lai tiktu ar spriedumu skaidri, taisnīgi, atbilstoši likumiem un apstākļiem izteikts tiesas nolēmums par prasītāju pieteikto prasījumu attiecībā uz viņu saistības izslēdzošo nepārvaramās varas apstākļu konstatēšanu un piemērošanu. Turklāt prasītāji lūdz tiesu papildsprieduma motīvu daļā nolēmumu pamatot tikai ar materiālajām un procesuālajām tiesību normām motivējot, kāpēc attiecībā uz prasītājiem tiek vai netiek piemērotas tiesību normas, kas viņus atbrīvo no saistībām nepārvaramas varas apstākļos, kāpēc tiek vai netiek konstatēta ekonomiskā krīze - nepārvaramā vara, kāpēc tiesa ņem vai neņem vērā valsts un pašas bankas nonākšanu bankrota priekšā ekonomiskās krīzes kā nepārvaramās varas ( force majeure) dēļ.

2012.gada 18.jūnijā.

RĪGAS APGABALTIESAS CIVILLIETU TIESU KOLĒĢIJAI

                                                  Prasītāji:  PL, personas kods . . . ,

                                                                   adrese . . .

                                                                 VL, personas kods . . .

                                                                 adrese . . .

                     Atbildētājs: Bijusī AS “Parex banka”, PVN reģ. Nr. LV40003074590,

                                                  adrese  Republikas laukums 2a, Rīga, LV-1522.

B L A K U S   S Ū D Z Ī B A

par Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 6.jūlija-11.jūlija lēmumu lietā Nr. C32 2880 10

( Lietvedības Nr. C-0316/12, 2012.gads) sakarā ar pieteikumu taisīt papildspriedumu.

Ar šo lēmumu tiesa ir noraidījusi PL pieteikumu par papildsprieduma taisīšanu.

PL bija pieteicis tiesai taisīt papildspriedumu, jo tiesa nebija ar spriedumu izlēmusi prasījumu konstatēt ekonomiskās krīzes kā nepārvaramas varas apstākli un to piemērot, atsvabinot PL no saistībām, kas izriet no bijušās Parex bankas kredīta līguma. Tiesas sēde bija noteikta 6.jūlijā. (Pavēste Nr. 01645865 ). Ar 2.jūlija rakstu PL lūdza sēdē nopratināt liecinieku AL, bija pievienota samaksas kvīts par liecinieku. Rakstā šis lūgums bija pamatots: “Tā kā mūsu prasības izlemšanai ir svarīgi konstatēt cēlonisko sakarību starp ekonomisko krīzi kā nepārvaramu varu un neiespēju pildīt saistības, lūdzam tiesu nopratināt AL kā liecinieku par patiesajiem apstākļiem kredīta ņemšanā arī ieķīlājot mūsu māju par Parex bankas attieksmi, par jaunbūvi . . ., par parādiem... Esam lūguši AL ierasties uz tiesas sēdi. Lūdzam tiesu noteikt ekonomisko ekspertīzi par jautājumiem, kas jau iesniegti tiesai 17.05.2012.un atrodas lietas materiālos...”

 Tiesnese Mihailova nevēlējās apstākļus noskaidrot, bet liecinieku, kurš atradās zālē ignorēja, tā atņemot PL pierādījumus, ka ne jau PL ieķīlāja māju, ne jau  PL izlietoja kredītu, ne jau PL varēja 5 gados no pensijas atmaksāt 85 000 eiro, bet AL ekonomiskās krīzes dēļ zaudēja iespēju atmaksāt parādu, jo pēkšņi zuda iespēja jaunbūvi pārdot... Tiesa ar šādu ignorēšanu atņēma iespēju pašai tiesai redzēt un saprast tiešo cēlonisko sakarību starp nepārvaramo varu-krīzi un nespēju vairs samaksāt parādu. Ja tas viss būtu noskaidrots, tiesai būtu pamatojums konstatēt ekonomisko krīzi kā nepārvaramu varu un  šajā gadījumā piemērot civillikuma normas, kas nosaka atbrīvošanu no saistībām nepārvaramas varas gadījumā. CPL 170.pants. Liecinieku nopratināšana
” (8) Ja apstākļi, kuru noskaidrošanai liecinieki izsaukti, ir noskaidroti, tiesa ar lietas dalībnieku piekrišanu var nenopratināt ieradušos lieciniekus, pieņemot par to attiecīgu lēmumu. Lietas dalībnieku piekrišanu ieraksta tiesas sēdes protokolā, un to paraksta katrs lietas dalībnieks.”  Liecinieks bija uzaicināts uz tiesas sēdi, lai noskaidrotu faktiskos lietas apstākļus attiecībā uz to, ka pastāvēja cēloniskā sakarība starp krīzi kā nepārvaramu varu un nespēšanu tās dēļ nomaksāt parādu. Tiesai nebija tiesību nenopratināt liecinieku, jo PL kā lietas dalībnieks nedeva piekrišanu nenopratināt, bet tieši otrādi – lūdza tiesu liecinieku nopratināt lietas faktisko apstākļu noskaidrošanai, lai varētu taisnīgi un pareizi spriest. Tiesa liecinieku A.L. un PL lūgumu liecinieku nopratināt pilnīgi klaji ignorēja, tā pārkāpjot šo CPL procesuālo normu.

 Ar šo blakus sūdzību apstrīdētajā lēmumā tiesnese Mihailova absolūti nepamatoti motivē, ka “tiesa sprieduma motīvu daļā ir izvērsti (?!-PL) analizējusi un izvērtējusi visus (!?-PL) prasītāju izvirzītos prasījumus...” Demagoģija. Tāpat absolūti nepamatoti tiesnese lēmumā secinājusi, ka “tiesa ir atzinusi, ka nav pamata konstatēt nepārvaramas varas apstākļus konkrētās tiesvedības ietvaros (kāpēc?!-PL), turklāt minētajam spriedumā tiesa ir devusi argumentētu ( ?!-PL) motivāciju, no kā secināms, ka nav pamata taisīt papildspriedumu par jautājumu, kas apskatīts un izvērtēts tiesas spriedumā. Ievērojot minēto, tiesa secina, ka nav konstatējami Civilprocesa 201.panta pirmajā daļā minētie apstākļi, kas būtu par pamatu papildsprieduma taisīšanai lietā.” Lūk, cik patiesībā neargumentēta motivācija pašā spriedumā: “Tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav pamata konstatēt nepārvaramas varas apstākļus, jo vispārzināms un objektīvs ir fakts, ka ekonomikas attīstība notiek cikliski, proti, pēc vairāk vai mazāk straujas attīstības iestājas lejupslīde. Uzņemoties saistības EUR 85 000 apmērā, ar atmaksas termiņu pēc pieciem gadiem, prasītājam tas kā saprātīgai personai bija jāņem vērā un jārēķinās ar iespējamu risku nākotnē.” Un tā ir visa “izvērstā argumentētā” motivācija prasības noraidīšanai!!! Nekādu atsauču uz tiesību normām! Tiesas ieskatā tikai nāve ir nepārvaramā vara. Ja tā, tad likumdevējam bija tādā veidā arī jāieraksta likumā, bet likumdevējs ir noteicis, ka nepārvarama vara ir arī tādi apstākļi, kas izslēdz iespēju pildīt saistības – valsts varas attiecīgi lēmumi, masu nekārtības, dabas stihijas postījumi, vispārējs ekonomiskais sabrukums valstī ...

 PL lūdz vismaz tiesnešu kolēģiju izprast, ka saistību izpildes grūtības vēl nav nepārvarama vara, jo nepārvaramas varas gadījumā parādnieks ir bez vainas, bez iespējas pārvarēt ekonomisko krīzi kā vispārsociālu parādību un kad šī nepārvaramā vara tiešā cēloniskā sakarībā ir pilnīgi atņēmusi iespēju šajos apstākļos saistības izpildīt. Konkrētajā gadījumā prasītājiem PL ekonomiskā krīze nav bijusi tikai grūtības kā Karginam un Krasovickim – viņi  saņēma glābšanu no valsts miljarda latu apmērā, PL nav bijusi un nav iespēja aizņemties pat tikai 85 000 eiro un atdot bankai, arī AL tādas iespējas objektīvi nav, viņš solīja parādu atdot pēc jaunbūves tūlītējas pārdošanas par 700 000 latiem jau sarunātajam pircējam, bet pēkšņi uznākušās ekonomiskās krīzes apstākļos bez A.L. vainas zuda visa ieguldītā nauda un būvobjektu būtībā atņēma citi parādnieki, kas ar draudiem piespieda jaunbūvi atdot par 20 000 latiem ( ! ). Tā ir katastrofa, pilnīga bezizeja, bet ne tikai grūtības, tā ir nepārvaramā vara! Tikai ne visiem, arī ne labi atalgotiem valsts ierēdņiem, kas ekonomiskās krīzes postu nav piedzīvojuši, viņiem ekonomiskā krīze nav nepārvaramā vara. Tādi ierēdņi-lēmēji nespēj taisnīgi lemt par ekonomisko krīzi kā par nepārvaramu varu. Bet viņi lemj un krīzes patiesajiem upuriem paši kļūst par nepārvaramu varu panākt taisnīgu nolēmumu. Tiesas šajā sakarībā rupji pārkāpj cilvēka tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu.

 PL pamatoti uzskata, ka tiesa joprojām ar spriedumu nav izlēmusi pēc būtības, arī ar papildspriedumu nav izlēmusi prasītāju PL prasījumu konstatēt ekonomisko krīzi kā nepārvaramo varu un nav piemērojusi civillikuma normas par PL atbrīvošanu no saistībām nepārvaramas varas apstākļu dēļ. Tiesa ir ignorējusi CPL 201.panta 1.d. direktīvu – papildspriedumu pēc lietas dalībnieka, proti, pēc prasītāja pat rakstiska PL lūguma taisa,  ja
 “nav taisīts spriedums par kādu no prasījumiem, par kuru lietas dalībnieki iesnieguši pierādījumus un devuši paskaidrojumus”. Tiesnese Mihailova joprojām nav pamatojusi ar tiesību normām, kāpēc tiek noraidīts prasījums ar spriedumu konstatēt ekonomisko krīzi kā nepārvaramo varu konkrētās lietas sakarībā, kāpēc prasījums netiek ar sprieduma rezolutīvo daļu noraidīts vai apmierināts. Tas ir tiesas apzināts procesa pārkāpums. CPL 192.pants nosaka, ka “tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas.” Ir gan prasītāju prasījums, gan prasījuma pamatojums, bet tiesas sprieduma joprojām nav.

 . . . Taisot taisnīgu papildspriedumu šajā lietā, būtu pamats atcelt pamatspriedumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanas apturēšanas atcelšanu, jo būtu prasītājiem par labu mainījies tiesisks pamatojums saglabāt Ziemeļu rajona tiesas 2010.gada 15.jūnija lēmumu apturēt Tukuma rajona tiesas 2009.gada 24.aprīļa lēmumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu. Tāpēc šis lūgums par piespiedu izpildīšanas atcelšanas atcelšanu izsakāms apelācijas instances tiesai pie šīs blakus sūdzības izskatīšanas.

 Šeit rakstīto vērā ņemot un pamatojoties uz CPL 55.nodaļu, uz 204.p.4.d. u.c., PL lūdz apelācijas instances tiesas kolēģiju:

1.       Pieņemt šo blakus sūdzību.
2.       Atcelt šeit apstrīdēto lēmumu pilnībā un nosūtīt pirmās instances tiesai izskatīšanai citā tiesas sastāvā vispusīgi un pamatoti motivēta papildsprieduma pieņemšanai.
3.       Vienlaicīgi, skatot lietu daļēji pēc būtības, atcelt pirmās instances tiesas spriedumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanas apturēšanas atcelšanu.
4.       Par apelācijas tiesas sēdi paziņot prasītājiem pa pastu.
5.       Nolēmumu piesūtīt prasītājiem pa pastu.

Pielikumā blakus sūdzības noraksts un valsts nodevas 20 latu samaksas dokuments.

2012.gada 18.jūlijā.

                                                      ( paraksti )

Rīgas apgabaltiesas kolēģija ( D.Vilsone, L.Pliča, Dz.Balta) ar 2.10.2012. lēmumu šo blakus sūdzību noraidīja kā nepamatotu, neskatoties uz to, ka saskaņā ar CPL 201.panta pirmās daļas 1.punktu papildspriedumu tiesai ir pienākums taisīt, ja nav taisīts spriedums par kādu no prasījumiem. Noteiktā kārtībā pieteiktais prasījums ar valsts nodevu apmaksātā prasības pieteikumā bija konstatēt ekonomisko krīzi kā nepārvaramo varu... Uz šo force majeure konstatēšanu un piemērošanu tika balstīts PL prasības pieteikums.

Lēmums noteikts par nepārsūdzamu.

Otrs piemērs – par tiesas izvairīšanos atzīt un piemērot Civillikuma 1857.panta normu, kas nosaka atbrīvošanu no saistībām prasījuma un parāda sakrituma gadījumā:

LR AUGSTĀKĀS TIESAS CIVILLIETU TIESU PALĀTAI

Pieteicēja: EL . . .

Piedzinējs: Latvijas valsts

Valsts pilnvarotais piedzinējs: AS “Reverta”, reģ. Nr.    LV40003074590,

Republikas laukums 2a, Rīga, LV-1522

Tiesu izpildītāja Rudīte Slivjuka, reģ.Nr. 05046610019,

Pulkveža O.Kalpaka ielā 16-311, Jelgava, LV-3001

Lieta Nr. C06032514

B  L  A  K  U  S    S  Ū  D  Z  Ī  B  A

par Zemgales apgabaltiesas 2014.gada 25.aprīļa lēmumu

Ar pārsūdzēto lēmumu tiesa ir noraidījusi EL sūdzību par tiesu izpildītājas R.Slivjukas rīcību – par EL mantas prettiesisku izsoli, neskatoties uz EL paziņojumu, ka saskaņā ar CL 1857.pantu EL bijušās saistības ar bijušo Parex banku ir izbeigušās līdz ar prasījuma un parāda sakritumu jau no 2008.gada 3.decembra, kad Latvijas valsts Parex banku pārņēma pilnīgā valsts jeb tautas īpašumā.

Tiesa ir atzinusi zvērinātas tiesu izpildītājas Slivjukas rīcību par tiesisku, bet nav motivējusi, kāpēc tā neatzīst par pamatotiem EL iebildumus.

EL atkārtoti paziņo, ka saskaņā ar CL 1857.pantu viņas bijušās saistības ar bijušo privāto Parex banku sakarā ar tās pārņemšanu valsts īpašumā ir izbeigušās tāpēc, ka ir iestājies prasījuma un parāda sakritums. To tiesu izpildītājai vajadzēja ņemt vērā, fiksēt šo faktu un izpildu lietu izbeigt. EL atkārto, ka Pieteicējai EL ir tiesības vienkārši paziņot tiesu izpildītājam par šāda sakrituma esamību, lai tiesu izpildītājs saskaņā ar Tiesu izpildītāja likuma 74.panta 1.daļas 2.punktu fiksē šo faktu, tātad arī konkrētajā gadījumā -  pēc EL lūguma bija jāfiksē fakts, ka ir iestājies prasījuma un parāda sakritums, bet tiesu izpildītāja Slivjuka ignorē šo Tiesu izpildītāja likumu, sakrituma faktu nefiksē un ar tādu savu prettiesisko rīcību, nelikumīgi rīkojot EL mantas izsoli, aizskar EL tiesības, ko viņai dod Civillikuma 1857.panta norma.. Tiesu izpildītājas rīcība, fiksējot sakritumu, nebūtu tiesību jaunrade, bet gan tiesību normu apzinīga un profesionāla pildīšana. EL paziņošana par sakrituma faktu ir pietiekams pamats izbeigt piedziņu pēc analoģijas, piemēram, ar CPL 223.p., kad tiesa izbeidz tiesvedību, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību vai ja beigusi pastāvēt juridiska persona, kura ir prasītāja lietā. Arī, piemēram, pēc analoģijas ar CPL 563.p.1.d.3.p. izpildu lietvedību izbeidz, ja prasījums nevar pāriet tiesību pārņēmējam  (konkrēti – valstij) pēc privātās Parex bankas pārņemšanas valsts īpašumā, jo sakarā ar CL 1857.pantu prasījuma tiesības, kādas bija privātajai Parex bankai, valsts vairs nevar realizēt prasījuma un parāda sakrituma dēļ. Tiesu izpildītāja likuma 47.pantā noteikts, ka tiesu izpildītājam nav tiesību nepamatoti atteikties pildīt likumā noteiktos pienākumus  (73., 74.p.), kas savukārt nozīmē to, ka tiesu izpildītājam ir pienākums pildīt likumu  (74.p. 1.d.2.p.) par sakrituma fakta konstatēšanu un pildīt Civillikuma 1857.pantā noteikto normu par sakritumu un sekām. Ja tiesu izpildītāja Slivjuka atsakās to darīt, tad viņas rīcība, tomēr rīkojot EL mantas izsoli, nav tiesiska. Savukārt tiesai, lai taisnīgi izlemtu sūdzību, bija jākonstatē sakrituma fakts, bet tiesa uzskatījusi tiesu izpildītājas rīcību par tiesisku bez pienācīgiem pierādījumiem - tiesa bez pierādījumiem par sakrituma fakta esamību nepareizi izlēma pārsūdzēto tiesu izpildītājas Slivjukas rīcību, atzīstot to par tiesisku.

. . . . Tiesai neesot iesniegti nekādi tiesas nolēmumi  piespiedu izpildīšanas izbeigšanai. To apstākli, ka ar likumu – ar Civillikuma 1857.pantu - jau ir noteikta saistību izbeigšanās sakrituma rezultātā, tiesa ignorē. Tāpēc EL vēlreiz paziņo tiesai, ka viņas saistības ir izbeigtas ar Civillikuma 1857.pantu un tādas izbeigšanas pierādīšanai nav vajadzīgi nekādi papildus pierādījumi, apliecinājumi vai nolēmumi. Tiesa, apzināti vai maldoties, neņem vērā to, ka CL 1857.pants prasījuma un sakrituma gadījumā saistību izbeigšanas pierādīšanai vairs nekādus papildus pierādījumus neprasa. Piemēram, noilguma gadījumā arī netiek prasīts, lai tiktu pierādīta saistību izbeigšanās – bijušās saistības izbeidzas līdz ar noilguma iestāšanās datumu. Gluži tāpat EL saistības ir izbeigušās pašas par sevi ar likumu līdz ar sakrituma iestāšanos.  Vēl vienkāršāks piemērs – tiesa atsakās pieņemt iesniegto dokumentu, ja tas iesniegts pēc nokavētā termiņa. Punkts un pierādīts! Tiesai nav pienākuma iesniedzējam kaut ko papildus uzrādīt kā vien likuma pantu, kas nosaka tiesību izbeigšanos dokumentu iesniegt tiesā. Tā arī Pieteicējai EL nav pienākuma kaut kādu vēl pierādījumu papildus iesniegt tiesai vai tiesu izpildītājai, vai piedzinējam EL bijušo saistību izbeigšanās pierādīšanai kā vien likuma pantu – Civillikuma 1857.pantu. Pārējais ir vispārzināmi apstākļi – privātās Parex bankas atsavināšana, pārņemšana pilnīgā valsts jeb tautas īpašumā, sakritums... Ne tiesa, ne tiesu izpildītāja R.Slivjuka, ne piedzinējs AS Reverta nav apstrīdējuši sakrituma faktu un CL 1857.pantā noteiktās sekas, bet tikai vien savā lemšanā izvairījušies no tā visa.

EL uzskata par lieku šajā sūdzības tekstā vēl ar kaut ko citu pierādīt šīs sūdzības pamatotību un šī pārsūdzētā lēmuma prettiesiskumu.

Ņemot vērā šeit iepriekš rakstīto un pamatojoties uz Civillikuma 1857.pantu, uz Tiesu izpildītāja likuma 74.panta 1.daļas 2.punktu, 73.p. 2.d., 47.p. , pamatojoties uz  CPL 55.nodaļu, uz CPL 563.p.1.d.3.p.u.c. tiesību normām, kuras EL uzrādījusi sūdzības materiālos, EL lūdz tiesu:

1.       Pieņemt šo sūdzību un ierosināt apelācijas tiesvedību.
2.       Izskatīt šīs sūdzības lietas materiālus taisnīgi un objektīvi.
3.       Atcelt Zemgales apgabaltiesas 2014.gada 25.aprīļa lēmumu lietā Nr. C06032514 pilnīgi.
4.       Izskatīt lietu pēc būtības, konstatēt prasījuma un parāda sakritumu un ar savu lēmumu saskaņā ar Civillikuma 1857.pantu atzīt par izbeigtām EL saistības, kādas viņai pastāvēja ar Parex banku līdz Latvijas valsts Parex banku 2008.gada 3.decembrī pārņēma pilnīgā valsts īpašumā.

Pielikumā: 1. Šīs sūdzības noraksta 2 eks. katrs uz 2 lp. 2. Valsts nodevas samaksas kvīts par 28,46 euro samaksu.

2014.gada 30.aprīlī.

                                              ..........................................    ( paraksts )

 ( Šis piemērs īsuma labad tikai kā viens no daudzajiem...)

AT Tiesu palātas tiesnese Inese Grauda Zemgales apgabaltiesas 25.04.2014. lēmumu 13.11.2014. atstājusi negrozītu. Nepārsūdzami. FINITA LA COMMEDIA! Latvijas Republikas jeb, kas ir tas pats, tautas vārdā.

33333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333333

Papildināts 24.12.2014.:

Bez pamatošanās uz likumu, bez tiesiski pamatotas motivācijas sūdzības noraidītas abās instancēs, pie kam absolūti apiets Civillikuma 1857.pants par saistību izbeigšanos, uz ko bija balstītas sūdzības,  apelācijas instancē blakus sūdzības noraidītas, izmantojot Civilprocesa jauno netaisnīgo normu, kas tiesnešiem ļauj nemotivēt sūdzības noraidīšanu. Latvija joprojām ir beztiesiska valsts. Nav kam tālāk pārsūdzēt pat pilnīgi netaisnīgus, neobjektīvus un tiesiski nepamatotus nolēmumus it īpaši lietās, kas skar banku intereses. Var konstatēt, ka tiesneši ir politiskās varas manipulēti, ir atkarīgi no partiju varas, nepilda viņiem neizdevīgos likumus, bet piemeklē no likumu jūkļa viņu interesēm atbilstošās normas ar kurām padara savus nolēmumus"likumīgus", pielieto pat ārpuslegālus "pamatojumus", to skaitā arī klaju demagoģiju... Ciniski tiek pārkāptas cilvēka tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu, ko garantē Satversme un valsts parakstītās, tātad tai obligātās, konvencijas...  Šķiet, ka tāda patvaļa turpināsies, kamēr vien tiesneši būs iecelti "uz mūžu". Lai izveidotu tiesisku valsti jāsakārto likumi, un tiesnešiem jābūt atlaižamiem par netaisnīgu vai nekompetentu rīcību līdz atlases kārtībā paliks darbā par tiesnešiem tikai godprātīgie. Tikai tad varēs tiesnešus apstiprināt amatā "uz mūžu".