Blogs


16:48
Tiesas izturas kā force majeure - nepārvarami aizstāv netaisnību
Pieredzes materiāls godprātīgajiem Parex bankas kredīta parādniekiem.
 
Tiesas mums ir kā nepārvaramā vara (force majeure) cīņā pret netaisnību.
 
Komentārs no Apollo par Bordānu kā tieslietu ministru:
 "Kārlis Belzkoks, jurists 05.07.2012 22:48
Fakts: Pat sarežģīta civillieta pieteikumā pret Parex bankas prasību tiesas sēdē tiek izskatīta pusstundas laikā saskaņā ar valdības pasūtīto procesuālo ekonomiju, lai paātrinātu lietu izskatīšanu. Bet tas atņem cilvēkiem tiesības uz taisnīgu tiesu. Tā ir varas patvaļa. Taču Dombrovskim nav kauna prasīt no Bordāna, lai vēl vairāk paātrina lietu izskatīšanu. Dombrovski, vai Jums prāts ir vai nav?! Lai paātrinātu lietu izskatīšanu, nav jāsaīsina tiesas izmeklēšana, bet jāpalielina tiesnešu skaits. Ja valsts to nevar, tad Latvija turpinās būt beztiesiska valsts.

Tieslietu ministr Bordān! AT priekšsēdētāj Bičkovič! Tiesneši! Nepakļaujieties izpildvarai, pat ne likumdevējvarai! Dariet savu darbu rūpīgi, taisnīgi, izmeklējiet un izskatiet prasījumus tikai saskaņā ar likumiem pilnīgi - neatkarīgi no laika patēriņa, cik tas prasa, un tikai noskaidrotos apstākļos pieņemiet motivētus, uz likumiem balstītus nolēmumus!!! Tiesu varai ir jābūt pilnīgi neatkarīgai varai! Bordān u.c, kas to nedarīsiet un pakļausieties valdībai, deputātiem, jūs visi tādi tiksiet uzskatīti par neliešiem un gļēvuļiem....
Latvijai jābūt tiesiskai valstij!!”
 
Nav zināmu gadījumu, kad kāda tiesa būtu lēmusi pret banku, vainīgs vienmēr izrādās kredīta ņēmējs pat dziļās ekonomiskās krīzes gadījumā. Tiesas kā sazvērējušās, paklausīdamas valdības nostājai, atsakās ekonomisko krīzi atzīt par nepārvaramu varu ( force majeure) un neatsvabina parādnieku no saistībām pat kaut vai daļēji, bet banku un valsti tiesas uzskata par absolūti nevainīgām – ne tās ir mānījušās ar treknu nākotni, ne tās ir mudinājušas ņemt kredītu, ne tās ir vainīgas krīzes izraisīšanā, ne tās ir devušas kredītus "pa labi un pa kreisi”, ne tās pašas ir bankrotējušas šīs krīzes dēļ... Labi atalgotie tiesneši un valdības personāls "uz savas ādas” nav izjutuši, ko nozīmē krīzes dēļ zaudēt visu... Viņi nav piedzīvojuši nelaimi pēkšņi dzīvot zem parādu nastas, viņi šo nastu krīzes upuriem uzkrauj vēl smagāku...
 
Citāti no apelācijas un kasācijas sūdzībām:
"...Tiesa nav izmeklējusi lietas apstākļus pēc būtības, bet pielietojusi "procesuālo ekonomiju”. Apelācijas tiesas uzdevums ir lietu izmeklēt pēc būtības no jauna, lai taisītu jaunu spriedumu neatkarīgi no pirmās instances tiesas sprieduma ( Bukovskis u.c.). Lai taisnīgi un pilnīgi izmeklētu un noskaidrotu visus apstākļus, kam nozīme strīda izlemšanā, tiesas sēdē nepietiek ar 10 –15 minūtēm. Konkrētā lieta ir sarežģīta un tāpēc iepazīšanās ar lietas materiāliem vien prasītu vismaz stundu laika. Taču diemžēl apelācijas tiesā, par kuras spriedumu ir šī kasācijas sūdzība, par lietas būtību sēdē runāja tikai apmēram 7-8 minūtes ( sk. pielikumā piezīmes par sēdes protokolu). Vai tādā steigā katrs no kolēģijas tiesnešiem bija pilnīgi iepazinies ar lietas materiāliem un izpratis strīda būtību, lai varētu koleģiāli taisnīgi spriest? Notika tiesas sēdes farss, formāla izrāde ar pavisam īsu sēdes protokolu, arī tikai formālu un nepilnīgu, jo aiz tiesas zāles durvīm jau gaidīja nākamie šajā dienā izskatāmo daudzo lietu dalībnieki. Valdība ir veicinājusi paātrinātu tiesas lietu izskatīšanu, nerēķinoties ar to, ka tāds paātrinājums ir krasā pretrunā ar cilvēka tiesībām uz taisnīgu tiesu. Ja arī Senāts jau rīcības sēdē pielietos šo paātrinājumu pret kasatoru, tad nenovēršami šī problēma tiks risināta ECT.
 
 Apelācijas tiesa savās interesēs tendenciozi ir paplašinājusi CPL 432.p.5.d. dotās tiesības nemotivēt un neanalizēt apelācijas sūdzības argumentus, jo var atzīt pirmās instances tiesas spriedumu par pareizu. Ja neviens neprotestēs, tad apelācijas tiesas tāda nostāja un tiesību interpretācija var novest pie tā, ka procesuālās ekonomijas vārdā tiek ieviesta pavisam īsa motīvu daļa, proti, "apelācijas tiesa atzīst pirmās instances tiesas spriedumu par pareizu un neatkārto tajā minētos argumentus." Tālāk var sekot rezolutīvā daļa – apelācijas sūdzību noraidīt.
 
Pirmās instances tiesas ir pamazām "iemanījušās” spriedumā ierakstīt, ka ar spriedumu neizlemtus jautājumus varot uzrādīt apelācijas sūdzībā. Bet, kā redzams, apelācijas tiesas sēdē "nav laika par to runāt” procesuālās ekonomijas dēļ.” "...
 
Pirmās un otrās instances tiesas ir pārkāpušas materiālās un procesuālās tiesību normas. Tiesas pārkāpušas procesuālās normas ( CPL 15.nod. par pierādījumiem, piem., 93.p.4.d.) - nav ļāvušas prasītājam iesniegt pierādījumus, lai konstatētu nepārvaramas varas apstākļu objektīvu esamību, uz ko balstīta prasība un kas ietverta kā prasījums pieteikumā. Līdz ar to tiesas ir pārkāpušas arī materiālās normas par atbrīvošanu no atbildības, ja saistību izpilde nav iespējama nepārvaramas varas dēļ. Tiesas pārkāpušas savas kompetences robežas, proti, atļāvušās bez motivācijas noraidīt nepārvaramas varas ( force majeure ) apstākļu konstatēšanu, atļāvušās lietu pilnībā neizskatīt pēc būtības, bet tikai formāli.( CPL 53.nod., piem., 427.p.1.d.5.p.) Var uzskatīt, ka lietā nav sēdes protokola, jo esošais protokols ir protokola nepilnīgs surogāts. ... – pēc šī protokola var secināt, ka tiešām tiesa vadījusi un virzījusi lietas izskatīšanu tā, lai, paklausīgi izpildītu procesuālās ekonomijas noteikumus - maksimāli saīsinātu tiesas izmeklēšanu lietā, pieņemt nolēmumu, nenoskaidrojot apstākļus.
 
Apelācijas tiesa nav likuma noteiktā kārtībā pārbaudījusi, nav konstatējusi un nav vērtējusi galveno pierādījumu tam, kāpēc parādniece nav varējusi un nevar pildīt kredīta līguma saistības, tiesa savu noraidošo spriedumu pamatojusi ar "pierādījumiem”, kas nav pierādījumi to juridiskā saturā, proti, tiesas motivācija, ka parādniecei vajadzējis zināt krīžu cikliskumu un ar to rēķināties.
 
Apelācijas tiesai bija likumdevēju dots pienākums piemērot Civillikuma 1773., 1656., 1657., 1776., 1588., 989.p. u.c. pantus un atbrīvot parādnieci no saistību izpildes pavisam, daļā vai uz noteiktu laiku, bet tā to nav pat mēģinājusi darīt. Tāpat vajadzēja attiecībā uz bijušo Parex banku piemērot CL pantus par nejaušiem zaudējumiem, kas bankai pašai jācieš nepārvaramas varas dēļ, piem., 1773.pantu.
 
Tiesas un valsts vadības konsekventa izvairīšanās atzīt un piemērot dziļo ekonomisko krīzi par nepārvaramas varas ( force majeure) apstākli ir pretlikumīga īpaši attiecībā uz tiem kredītņēmējiem, kuri zaudējuši iespēju parādu atmaksāt tiešā cēloniskā sakarībā ar, piemēram, nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu, jo šī nepārvaramā vara viņiem ir objektīvs nepārvarams šķērslis atmaksāt parādu, šis šķērslis ir atņēmis ieguldītos līdzekļus un ir atņēmis iespēju bezdarba dēļ normāli pelnīt. Pretlikumīga tāpēc, ka tiesas apzināti nepilda šajā gadījumā Civillikumu, apzināti tāpēc, ka seko valsts vadības priekšzīmei nepieņemt krīzes likumu, nepasludināt ekonomisko krīzi kā esošu objektīvu apstākli, kā nepārvaramu varu.”...
 
"... Tiesa ar procesuālās ekonomijas (steidzīguma un neatliekamības) ieganstu ignorēja manus tiesas sēdē izteiktos iebildumus pret to, ka tiesa bez tiesiski pierādīta pamatojuma atzina AS Reverta pārstāvja tiesības pārstāvēt bijušo Parex banku. Kopš manas prasības iesniegšanas un lietas ierosināšanas ir pagājuši pāris gadi, tagad ir nākuši klāt jauni apstākļi – Parex banka ir sadalīta labajā un sliktajā daļā, uz Parex bankas bāzes izveidota banka Citadele, palikušās Parex bankas sliktās daļas statuss un sastāvs nav tiesas noskaidrots - kas tajā ietilpst, ko kas pārstāv, kādas un cik lielā apjomā kam ir vai nav tiesības piedzīt parādus, ar ko kam tādas tiesības pierādītas vai nav pierādītas, cik bijušās Parex bankas akcijas ir Citadelei, Privatizācijas aģentūrai, cik Revertai.... Piemēram, Citadele savā mājas lapā raksta, ka Latvijas valstij pieder 75% un ERAB – 25 %, bet Reverta savā mājas lapā raksta, ka Privatizācijas aģentūrai pieder 83,07% Revertas (!?) akciju. Vai Revertai ir vai nav Privatizācijas aģentūras pilnvara administrēt valsts īpašumā esošās Parex bankas akcijas? Vai pilnvarojumā ir vai nav Parex bankas akciju vairākuma īpašnieku K-K pilnvarojums valstij atgūt tos kredītus, ko izsniegusi Parex banka, bet ne Reverta? Reverta savos Statūtos 2.1.2. pantā ieraksta, ka Reverta ir tiesīga piedzīt Revertas izsniegtos kredītus, bet cenšas piedzīt Parex bankas izsniegtos kredītus? Ar kādu aktu manas saistības ar bijušo Parex banku tagad ir vai nav pārgājušas valsts īpašumā, tad vēlāk, iespējams, Citadeles un tad Revertas administrēšanā? Vai tiesa visus šos apstākļus ir noskaidrojusi? Vai tiesa var taisnīgi izspriest lietu, nenoskaidrojot būtiskus lietas apstākļus? Likums pat nosaka tiesai izprasīt pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Piemēram šajā lietā ir jāizprasa Valsts kontroles un Ģenerālprokuratūras pārbaudes akti par Parex bankas pārņemšanas procesu valsts īpašumā.
 
Manu 17.05.2012. tiesas sēdē iebildumu sastāvā pret AS Reverta pilnvarām ietilpst prasījums piemērot Civillikuma 1857.pantu par prasījuma un parāda sakritumu un izbeigt manas saistības ar bijušo Parex banku tajā daļā, kādā valstij tagad pieder bijušās Parex bankas akciju vairākums. Ņemot vērā tiesas līdzšinējo nostāju, izsaku bažas par to, vai tiesa šo apstākli izpratīs un minēto likumu piemēros. Tāpēc paskaidroju, ka arī es tagad esmu valsts personā Parex bankas akciju vairākuma – valsts mantas līdzīpašnieks tai Parex bankas akciju daļai, kas tagad pieder valstij Privatizācijas aģentūras ietvaros un ko it kā daļēji administrē AS Reverta. Arī tiesneši valsts personā ir līdzīpašnieki Parex bankas akciju daļai, kas tagad ir valsts īpašumā. Arī Parex bankas kredītņēmēji. Ja to noliedz, tad Latvijas pilsoņiem, tautai nepieder Latvijas valsts un tās īpašumi. Bet valsts un tās īpašumu piederību tautai nosaka Satversmes 2.pants: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”
 
Ļoti zīmīgi un raksturīgi, ka Revertas pārstāvis uz sprieduma pasludināšanu nebija ieradies, jo viņš un Reverta vispār spriedumu jau zina no pieredzes - neapšaubāmi tiesa lems par labu tikai bankai, tā tas Latvijas tiesu praksē ir bijis un viņuprāt būs. Princips, ka neskaidrību gadījumā tiesai jālemj par labu nevis kreditoram, bet parādniekam, ka jālemj indivīdam par labu, tas princips netiek tiesu cienīts.
 
Attiecībā uz šo manu gadījumu šaubu, neskaidrību un pierādījumu par labu maniem prasījumiem ir vairāk nekā pietiekami daudz, lai tiesas lemtu man par labu, bet tās to nedara...
 
Nekādu izmaiņu, šķiet, nevar būt un nav cerību gaidīt taisnīgumu arī apelācijas instancē – arī tur spēkā ir tas pats procesuālās ekonomijas ( nepiepūlēšanās, vieglāka ceļa iešanas..) princips, kas pierādās ar to, cik pavirši un netaisnīgi tika izlemta N. prasība pret to pašu bijušo Parex banku gan pirmajā, gan otrajā instancē. N. kasācijas sūdzība būtībā ir tiesu kļūdu, paviršību un pat nekompetences un negodīguma hrestomātija, kas nonāks ECT...
 
Kā tieslietās pieredzējis jurists labi zinu likumdošanas jēgu un nianses. Par pašreizējo netaisnīgo, pat nelikumīgo tiesu praksi tieši šīs Parex bankas lietu sakarībā izsaku neizpratni un nožēlu. Arī par valdības un vispār par valsts vienaldzību pret saviem darbīgajiem cilvēkiem, kas, čakli būdami, ņēma kredītu, cēla un būvēja, cerēja uz labāku dzīvi, bet uzvarēja būtībā kūtrie un slinkie, kas tagad izliekas gudrāki, jo lūk, nevajadzējis ņemt kredītu, "mēs bijām gudrāki – neņēmām”...
 
Kategoriski nosodāma valsts un tiesu sevišķi labvēlīgā attieksme pret bankām. Valsts un bankas neatzīst sevi pat ne mazākā mērā par vainīgām ne ekonomiskajā krīzē, ne riskos, ne solījumos, ne kredītu agresīvajā atprasīšanā līdz pēdējam santīmam. To pašu uzskata tiesas, neredz vai negrib redzēt pašu banku vainu vieglprātīgā kreditēšanā, valsts vainu – solījumos un pamudinājumos ņemt kredītu, jo sagaidāmi "septiņi treknie gadi”. Tiesas ignorē arī principu, ka atbildība iestājas tikai tad, ja pie atbildības sauktais ir vainīgs. Kur vainīgi ir tie godprātīgie kredītņēmēji, kurus piemeklēja ekonomiskā krīze kā nepārvaramā vara?! Valsts vadības personāžs krīzi neizjūt savu lielo algu dēļ, neizsludina ekonomisko krīzi par nepārvaramas varas apstākļiem, savu prestižu glābdami. Joprojām valsts nav noteikusi, ka līdz ar ķīlas piespiedu pārdošanu, kredītņēmējs atbrīvojams gan no procentu maksājumiem, gan no ar ķīlu nesegtās parāda daļas, nenosaka ar likumu, ka bankas nedrīkst rīkot mājokļu un nepabeigto būvju izsoli, kamēr valstī nav atjaunojies normāls nekustāmo īpašumu tirgus, pat nemēģina piemērot triju vainīgo atbildības principu, proti, riskēja kredītņēmējs, riskēja banka un riskēja valsts solīdamas rožainu nākotni, vainīgi visi trīs, atbildība dalāma trijās vienādās daļās. Ja mans parāds skaitās 90 000, tad pēc šī principa piemērošanas mans parāds būtu 30 000, valsts – tikpat, bankas – tikpat. Taisnīgi un kristīgi.". . .
 
 „...Kas liek šaubīties par Revertas tiesībām administrēt bijušās "Parex bankas” tiesības un simtprocentīgā apjomā piedzīt parādus? Vai ir neapšaubāmi pierādītas Revertas tiesības piedzīt no N. 100% apmērā visu bijušās "Parex bankas” viņam izsniegto kredītu? Nav! Cik bijušās "Parex bankas” akcionāru tagad ietilpst uz "Parex bāzes” izveidotajā bankā Citadele un cik pēc pārdalīšanas "Parex bankas” t.s. mazākuma akcionāru palika "sliktajā" ”Parex bankā”? 4-5%? Atkarībā no viņu akciju skaita viņiem varētu būt tiesības proporcionāli akciju skaitam pretendēt uz attiecīgu procentu no parādnieku, t.sk. no N. ņemtā kredīta summas. Pārējās tiesības piedzīt, piemēram, 85% apmērā no kredīta summas, pagaidām nosacīti, var piederēt valstij, jo valsts, cik zināms no publikācijām, ir vairākuma akciju turētāja. 2008. gada 8. novembrī Ministru kabinets pieņēma lēmumu par Parex bankas kontrolpaketes iegādi. Valsts, ko pārstāv Privatizācijas aģentūra, kļuva par Parex bankas lielāko akcionāru. Daļu Parex bankas akciju pēc laika iegādājās arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB). Cik "Parex bankas” akciju - t.s. labās daļas tagad ir bankai Citadele, cik palika "Parex bankai”, cik un pie kādiem apstākļiem Revertai – tie ir tiesas nenoskaidroti apstākļi... Tieši uz šī pamata N. uzskata, ka ekonomiskās krīzes dēļ visa sarežģītā un slepenā izrīcība ar Parex bankas īpašnieku atteikšanos no akciju vairākuma, ar slepenajiem nolīgumiem, ieguldījuma līgumu, ar tam sekojošu bankas sadalīšanu t.s. labajā un sliktajā daļā neapšaubāmi ir radījusi jucekli, kura dēļ N. uzskata, ka vispār pie tādiem nenoskaidrotiem apstākļiem ne tiesa var taisīt pareizu spriedumu, ne kāds var prasīt bijušās "Parex bankas” kredīta atmaksāšanu visā apjomā, daļā vai vispār.
 
No šī jucekļa, par kura tiesiskuma trūkumu ne bez pamata bija un ir nobažījusies sabiedrība, izriet vēl viens tiesas nenoskaidrots apstāklis – kā mainās kreditora un kredītņēmēju tiesiskās attiecības pēc tam, ka privāta banka kļūst par valsts banku? Risinājumu dod Civillikums ar regulējumu Prasījuma un parāda sakritums. "1857. Saistību tiesības izbeidzas ar sakritumu, kad kreditors un parādnieks apvienojas vienā personā.
1858. Kad tiesība ar pienākumu sakrīt tikai pa daļai, tad arī pats prasījums izbeidzas tikai samērīgā daļā.”
No brīža, kad privātā AS "Parex banka” būtībā bankrotēja un savā akciju vairākumā tika nodota valstij, un banku valsts deklarēja par pārņemtu valsts īpašumā, par tās īpašniekiem kļuva Latvijas valsts iedzīvotāji, arī kredītņēmēji un arī N., jo Latvijas valsts ir tās iedzīvotāju kopums. Cik "Parex bankas” akciju palika nenodotas valstij, tik lielā daļā proporcionāli šo nenodoto akciju skaitam šo akciju turētājiem varētu būt tiesības prasīt viņu daļu, bet arī ne visu tikai no kredīta ņēmēju nenomaksātiem parādiem, ja vispār. Bet kredītņēmējiem, to skaitā arī N., var uzskatīt, ir beigušās to saistību daļa, kas izriet no bijušās privātās "Parex bankas” proporcionāli valstij piederošajam bijušās bankas akciju skaitam. Vienkāršāk sakot, Revertai tagad varētu būt ( ja vispār ) tiesības no N. piedzīt tikai to daļu, kas proporcionāla "Parex bankas” akciju skaitam, kas netika nodotas Latvijas valstij, bet valstij nav taisnīga un likumīga pamata prasīt no N. to daļu "Parex bankas” izsniegtā kredīta, kas proporcionāla bijušās "Parex bankas” akciju skaitam, kas tagad pieder valstij. Tā to nosaka Civillikuma 1857.pants un 1858. pants, bet ne N.
 
Tiesu praksē ir nepieļaujami ieviesusies un tiek varas akceptēta vienkāršota un paātrināta lietu izspriešana, īpaši attiecībā uz kredītņēmējiem - tikai kredītņēmēju prasības noraidīt, tikai banku prasības apmierināt neatkarīgi no konkrētiem apstākļiem, kas, piemēram, N. gadījumā ir specifiski, neordināri ar Centra rajona tiesā iesniegto prasību grozīt kredīta līguma noteikumus pirms līgums vēl nebija Parex bankas lauzts, ar to, kaekonomiskā krīze sagrāva nekustāmā īpašuma tirgu, kas noveda pie kredīta atmaksāšanas sagrāves tiešā cēloniskā sakarībā bez N. vainas... Var uzskatīt, ka tiesai vienas tiesneses personā, kas turklāt specializējusies banku lietās un spriedusi par labu bankām, nav bijis un nav ērti vienam prasītājam pēkšņi taisīt izņēmumu un lemt viņam par labu... Tāpēc rodas neskaidri spriedumi, ar likumu nemotivēti un juridiski nepamatoti kredītņēmēju prasību noraidījumi.”
 
 . . . "...Šis prasījums – konstatēt un piemērot ekonomisko krīzi kā nepārvaramu varu - sprieduma rezolutīvajā daļā nav ne noraidīts, ne apmierināts, lai gan lietā N. iesniedzis ļoti daudz pierādījumu par faktiski pastāvošo dziļo ekonomisko krīzi, kas tieši N. gadījumā atņēma viņam iespēju izpildīt līgumsaistības tāpēc, ka krīzes dēl katastrofāli sabruka nekustāmā īpašuma tirgus, kas savukārt pilnīgi izslēdza un vēl joprojām izslēdz iespēju līgumsaistības pildīt. Nav pat tiesas motivācijas, kāpēc tiesa ignorējusi un nav piemērojusi attiecībā uz N. Civillikuma visas tās normas, kas nosaka atbrīvošanu no saistībām, ja saistības nevar pildīt nepārvaramas varas dēļ. ( Attiecīgie panti detalizēti un argumentēti prasības pieteikumā un tā papildinājumā, kā arī rakstiskajā lūgumā noteikt ekonomisko ekspertīzi, lai pierādītu nepārvaramas varas esamību.) Kā dīvainu kuriozu var uzskatīt to, ka tiesa, meklēdama argumentus kā noraidīt ekonomiskās krīzes nozīmes konstatēšanu, motīvu daļā pamatojas uz Senāta spriedumu: "Senāts atzinis, ka jēdziena "nepārvaramā vara” skaidrojums likumā nav dots, taču tas ir objektīvs apstāklis, kas atbrīvo parādnieku no līguma saistību izpildes.” ( Izcēlums – N.). Likumā nav iespējams dot visu jēdzienu skaidrojumu, bet likums tiesai neliedz neizskaidroto jēdzienu, vārdu... piemērot, atzīt, konstatēt, ja tam likumā dota funkcionāla juridiskas sekas radoša nozīme. Tas attiecas arī uz jēdzienu "nepārvaramā vara”.
 
Tiesas apzināta izvairīšanās lemt par labu indivīdam un tendencioza motivācijas meklēšana par labu bankai noved pie tiesas nejuridiskas demagoģijas un absurda. Piemēram, šajā pašā sakarībā citāts no konkrētā sprieduma motīvu daļas: "Tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav pamata konstatēt nepārvaramas varas apstākļus, jo vispārzināms un objektīvs ir fakts, ka ekonomikas attīstība notiek cikliski, proti, pēc vairāk vai mazāk straujas attīstības iestājas lejupslīde. Uzņemoties saistības EUR 80 000 apmērā, ar atmaksas termiņu pēc pieciem gadiem, prasītājam N. tas kā saprātīgai personai bija jāņem vērā un jārēķinās ar iespējamu risku nākotnē.” Nākotne šajā gadījumā bija daži mēneši, kuros bija ar pircēju norunāts celtniecības objektu pārdot par 700 000 latiem un parādu atmaksāt, to zināja arī banka. Valdība skaļi solīja septiņus treknus gadus. Vai tiesasprāt arī valdība un Ministru prezidents Kalvītis bija saprātīgi, ja neparedzēja, ka pēc dažiem mēnešiem valsts nonāks ekonomiskā sabrukumā?!! Vai banka bija saprātīga, dodama pensionāram 85 tūkstošus eiro atdošanai piecos gados, ja neparedzēja durvju priekšā esošo ekonomisko krīzi?!! Kā trāpīgi teikusi kāda persona – ar ciklisku regularitāti atkārtojas tikai menstruācija un arī ne vienmēr. Turpretī ekonomiskās krīzes dažādās valstīs nāk un iet ar gluži nenoteiktu gadu desmitiem lielu intervālu. Bet tiesa spriedumu nopietni pamato ar prātojumiem, kādus pat banka un valdība nevarēja nojaust 2008.gada sākumā ekonomiskās rosības apstākļos, kreditējot un mudinot ņemt kredītu. Turklāt, ja jau tiesai šī ekonomiskā krīze skaitās tik vispārzināms fakts, tad kāpēc tiesa to nav piemērojusi N., atbrīvojot viņu no saistību izpildes saskaņā ar Civillikuma normām? Tāpēc jau N. prasa tiesai noteikt ekspertīzi, lai eksperti atzītu ekonomisko krīzi par nepārvaramu varu tieši nekustāmo īpašumu tirgus nozarē, jo tiesneši nav izjutuši krīzi un tāpēc negrasās to atzīt par nepārvaramu varu.
 
Tiesai vajadzēja ar spriedumu izlemt arī tiesas sēdes laikā pieteikto N. prasību konstatēt tiesisku pamatojumu Revertas atzīšanai par 100% pilntiesīgu AS "Parex bankas” tiesību pārņēmēju parādu piedziņas sakarā, bet tiesu apmierināja tikai Revertas pilnvara un lēmums par Parex bankas nosaukuma maiņu.
 
Tiesai vajadzēja ar spriedumu izlemt arī N. pieteikto lūgumu ņemt vērā apstākli, ka AS "Parex banka” lauza līgumu laikā, kad strīds par līguma noteikumu grozījumiem bija Centra rajona tiesā, bankai bija jau zināms tiesas sēdes laiks, bet tomēr tā vienpusēji lauza līgumu, lai atņemtu N. tiesības uz strīda izskatīšanu tiesā, taču spriedumā šis apstāklis nav analizēts, kaut tam ir izšķiroši svarīga nozīme. ( Lietā ir pierādījumi, ka banka zināja par N. prasību tiesā grozīt līgumu.) Ņemot vērā šeit rakstīto un pamatojoties uz CPL 74.p., 190.p., 201.p...., N. lūdz tiesu taisīt papildspriedumu, lai tiktu ar spriedumu skaidri, taisnīgi, atbilstoši likumiem un apstākļiem izteikts tiesas nolēmums par prasītāju pieteikto prasījumu attiecībā uz viņu saistības izslēdzošo nepārvaramās varas apstākļu konstatēšanu un piemērošanu. Turklāt prasītāji lūdz tiesu papildsprieduma motīvu daļā nolēmumu pamatot tikai ar materiālajām un procesuālajām tiesību normām motivējot, kāpēc attiecībā uz prasītājiem tiek vai netiek piemērotas tiesību normas, kas viņus atbrīvo no saistībām nepārvaramas varas apstākļos, kāpēc tiek vai netiek konstatēta ekonomiskā krīze - nepārvaramā vara, kāpēc tiesa ņem vai neņem vērā valsts un pašas bankas nonākšanu bankrota priekšā ekonomiskās krīzes kā nepārvaramās varas ( force majeure) dēļ. 19.06.2012. ...”
 
"...N. kategoriski apstrīd arī tiesas motivāciju prasības noraidīšanai, kad tiesa citē bankas iecienīto Civillikuma 1587.pantu: "Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.” Šo pantu banka ir jau nodeldējusi līdz tā nesaprašanai. Juridiskā patiesība ir tāda, ka šis 1587.pants nav attiecināms uz nepārvaramās varas apstākļiem, jo par tiem ir citi CL panti, bet šis 1587.pants kā likums pastāv un ir attiecināms tikai uz grūtībām pildīt saistības, bet šīs grūtības vēl nav nepārvaramā vara. Lūk, N. atkārto CL pantus arī šeit par nepārvaramo varu:
1657. Tiesa var parādnieku atsvabināt no viņam neizdevīgām nokavējuma sekām arī citos gadījumos, kad viņu nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne vispār vieglprātībā vai nolaidībā, vai kad izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēļ.
1773. Zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas, netiešs - kad tas cēlies sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs - kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvaramā vara.
1774. Nejaušs zaudējums nevienam nav jāatlīdzina. Tādēļ, ja nejaušs šķērslis kavē kādu izpildīt uzņemto saistību, jāatzīst, it kā viņš būtu to izpildījis, ja vien viņš līgumā nav uzņēmies nejaušības risku. 2147, 2220. 2233. p.
 
N. apstrīd arī tiesas uzskatu, ko tiesa nav ne pamatojusi, ne motivējusi, it kā Parex banka pamatoti (!) vienpusēji atkāpās no līguma. Tāpēc ka tādas tiesības pielīgtas līgumā? Bet vai ar līgumu var atcelt likumu?!  Lūk, Civilllikums: "1588. Viena puse nevar atkāpties no līguma bez otras piekrišanas pat arī tad, ja pēdējā to neizpilda, un tādēļ, ka viņa to neizpilda.” Vai tiesai ir dotas tiesības ignorēt likumu? Šāda epizode spilgti liecina par tiesas patvaļu, kam sekas ir nepareiza un netaisnīga sprieduma taisīšana.” . . .
Skatījumu skaits: 1573 | Pievienoja: petla | Reitings: 3.7/3
Komentāru kopskaits: 2
1 eonards  
1
Kamēr Latvija nav tiesiska valsts, tiesnešus nedrīkstēja ievēlēt uz mūžu!!! Tas likums ir jāatceļ!

2 Ek, nelaime  
0
Kāda jēga kliegt pret netaisnību varas un vienaldzīgo ordā?! Latvija nav tiesiska valsts, partiju varzai tas ir izdevīgi, jo var turpināt netraucēti valdīt - tiesas neatzīs partiju varu par antikonstitucionālu, neatbi;lstošu Satversmei..........

Vārds *:
Email *:
Kods *: