Paskaidrojumi pirms sūdzības teksta:

 

 

 

 

Satversmes tiesai 2010.gada 8.jūnijā iesniegtā sūdzība,  īsināta:

 

PĒTERIS LAZDA, personas kods ....36-....., adrese: ....., Tukums, LV-3101, tālr. .....

 

 Konstitucionālā sūdzība
par Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta atbilstību Satversmes 1., 2. ,9. pantam (saistībā ar Satversmes 101. p., 89. p., 116. p., un saistībā ar starptautisko tiesību normām, kas uzrādītas sūdzības tekstā.)

 Pirmā daļa.

 

 Saeimas vēlēšanu likuma 9. pants tiesības izvirzīt kandidātus un sastādīt kandidātu sarakstus dod tikai partijām un partiju apvienībām, nedodot bezpartejiskajiem pilsoņiem tiesības balotēties, izvirzīt kandidātus, sastādīt un iesniegt kandidātu sarakstus un par tiem balsot. Šāds pilsoņu pamattiesību ierobežojums ir pretrunā ar Satversmes 1. un 2. pantu, kas Latviju deklarē par demokrātisku republiku un kas suvereno varu noteic Latvijas tautai kā pilsoņu kopumam (nevis partijām) un ir pretrunā ar Satversmes 9. pantu, kas dod tiesības katram pilngadīgam pilsonim tikt ievēlētam Saeimā.
1995. gada 25. maijā Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma Saeimas vēlēšanu likumu, kas stājās spēkā 1995. gada 6. jūnijā un ar grozījumiem ir spēkā esošs. Šī likuma 9. pants nosaka: (1) Kandidātu sarakstu var iesniegt:

1) likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politiskā partija;
2) likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politisko partiju apvienība.

Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Pieņemts 1966. gada 16. decembrī. Stājies spēkā 1976. gada 23. martā. Latvija nosūtījusi depozitārijam 1992. gada 24. martā. Šīs sūdzības sakarā minams Pakta 2. pants, 25. un 26. pants.

 

( īsināts)

 

Bezpartejisko vēlētāju tiesību ierobežošana ir pretrunā šim minētajam Paktam kā arī ANO Vispārējās cilvēktiesību konvencijas 21. pantam "1. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību.” Brīvi izraudzīt nozīmē brīvi ieteikt, nosaukt , sastādīt kandidātu sarakstu, to iesniegt CVK, balotēties, bet ar apstrīdēto normu bezpartejiskajiem vēlētājiem tas ir liegts. Starptautiskais Pakts ar tā 25.pantu dod tiesības un iespēju katram piedalīties valsts lietu kārtošanā (arī izraugot kandidātus, arī balotējoties), līdz ar to katram tiek dotas tiesības un iespēja tikt ievēlētam, bet minētā apstrīdētā tiesību norma – Saeimas vēlēšanu likuma 9.pants – vēlēšanu pilnas tiesības dod tikai partijniekiem. Būtībā bezpartejiskie vēlētāji ir diskriminēti pēc politiskās pārliecības, padarīti par otršķirīgiem pilsoņiem. Pakta 26.pants stingri aizliedz šāda veida diskrimināciju. Arī Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pants aizliedz diskrimināciju pēc politiskajiem uzskatiem, un 53.pants nepieļauj likumdevēja patvaļu, ja tas ar saviem likumiem var nodrošināt cilvēka tiesības. Latvija var nodrošināt arī bezpartejiskajiem vēlētājiem tiesības pašiem izraudzīt kandidātus, balotēties, iesniegt sarakstus un par pašu izraudzītiem kandidātiem balsot. Latvija var grozīt vēlēšanu likumus, to grozīšana ir iespējama un to prasa minētie augstāka juridiska spēka tiesību akti un arī sabiedrība. Bet tas joprojām netiek darīts, jo partiju vara ( partokrātija) to nepieļauj. Pakta 2.pants uzliek valstij pienākumu noteikt likumus, kas nodrošina cilvēka tiesības – « Ja tas jau nav paredzēts esošajos likumdošanas vai citos aktos, ikviena šā pakta dalībvalsts apņemas veikt nepieciešamos pasākumus saskaņā ar savām konstitucionālajām procedūrām un šā pakta noteikumiem, lai piemērotu tādus likumdošanas vai citus līdzekļus, kas var būt nepieciešami šajā paktā atzīto tiesību īstenošanai. » Konkrētās sūdzības sakarā tas nozīmē, ka minēto apstrīdēto vēlēšanu likuma normu ir pamats atzīt par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību aktiem, nosakot nepieciešamību Saeimas vēlēšanu likumu saskaņot ar Satversmi un ar starptautiskajiem tiesību aktiem, kas obligāti Latvijai.

 

Saskaņā ar Satversmes 1.pantu Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Savukārt Satversmes 101.pants paredz tiesības, kas kalpo kā garants demokrātiskas iekārtas pastāvēšanai un ir vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas leģitimitātes nodrošināšanu. Tās ir tiesības ikvienam Latvijas vēlētājam likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā. Protams, šīs tiesības nav absolūtas, jo Satversmes 101. pants ietver nosacījumu tiesības realizēt- "likumā paredzētā veidā”. Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu. Šo normas daļu ”likumā paredzētā veidā” valsts vara ( pašreizējā vara Latvijā partokrātijas saturā un formā) interpretē visai patvaļīgi. Partokrātija uzurpējusi tiesības ar likumā pašas noteikto kārtību ierobežot bezpartejisko vēlētāju tiesības, dodot neierobežotas vēlēšanu tiesības ( iesniegt kandidātu sarakstus, balotēties..) tikai partiju biedriem, nepieļaujot to bezpartejiskajiem vēlētājiem. Taču šādai vēlēšanu tiesību ierobežošanai nav leģitīma pamata no Satversmes un starptautisko tiesību aktu aspekta, jo tiesību ierobežojumus drīkst noteikt tikai sabiedrības drošības un taisnīguma interesēs, piemēram, nedot vēlēšanu tiesības garīgi slimajiem, demokrātijas apdraudētājiem un tamlīdzīgajiem. Liegt balotēšanās un kandidātu izraudzīšanas tiesības bezpartejiskajiem, nozīmē gan viņu diskrimināciju pēc politiskās pārliecības, gan nostādot viņus blakus garīgi slimajiem, demokrātijas apdraudētājiem... Pamatoti vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar Satversmes 1.pantā minēto demokrātijas jēdzienu, ar vēlēšanu būtību, ar citiem Satversmes un starptautisko tiesību aktu principiem cilvēka tiesību jomā.

 

Likumdevējs, pieņemot Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu, ir pārkāpis Satversmes normas, to skaitā 1., 2., 9., 101.,116...pantu. 1990.gada 4.maijā Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”, pasludināja, ka atzīst par Latvijai saistošiem virkni starptautisku dokumentu cilvēktiesību jomā, arī Paktu un ANO 1948.gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21.pants tulkojams ciešā sasaistē gan ar šīs deklarācijas 1., 2., 4., un 7.pantā nostiprināto vienlīdzības principu, gan ar 29.pantā noteikto, proti, ka katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību un, realizējot savas tiesības un brīvības, ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cienīšanas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas idejas konkretizētas Paktā, kura 25.pantā ietvertās normas nosaka tiesības katram pilsonim bez jebkādas Pakta 2.pantā minētās diskriminācijas un bez nepamatotiem ierobežojumiem balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās. (sk. The Universal Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian University press, Oslo, 1992., p.307). Pakta 25.pants, kaut arī uzsver diskriminācijas nepieļaušanu attiecībā uz tajā minēto tiesību īstenošanu, atzīst tiesību ierobežošanas iespēju, uzsverot, ka "katram pilsonim bez … nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai”. Tādējādi pamatotu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz Pakta 25.pantā ietvertajām tiesībām ir pieļaujama. NB! – tikai " pamatotu ierobežojumu noteikšana” ir pieļaujama. Bet apstrīdētās normas – Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta norma par bezpartejisko pilsoņu vēlēšanu tiesību ierobežošanu nav likumīgi pamatota.

 

( īsināts )

 Ne ar ko nevar "saprātīgi un objektīvi taisnīgi” pamatot to, ka Latvijā ar apstrīdēto normu bezpartejiskajiem pilsoņiem vēlēšanu tiesības vispār ir liegtas, būtībā bez saprātīga pamata vismaz miljons vēlētājiem ir aizliegts izvirzīt kandidātus, veidot kandidātu sarakstus un balotēties.

 . Aizliegums vairāk kā miljons vēlētājiem Latvijā ņemt aktīvu dalību valsts pārvaldīšanas politikas noteikšanā ir varas partiju, atkārtoju, patvaļas akts.

(īsināts )

( īsināta teorētiskā daļa par normas neesamību...)

 Pamatoju, kā tiesību normas neesamība Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantā un kā šajā pantā tur esošā uzrakstītā norma aizskar manas kā Latvijas pilsoņa un vēlētāja pamattiesības, kas garantētas Satversmes 9.pantā un noteiktas ar starptautiskajiem Latvijai obligāti pildāmiem tiesību aktiem, kas jau minēti šeit iepriekš. Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā tiku ievēlēts no Tukuma rajona ar lielāko balsu skaitu kā bezpartejiskais. Augstākajā Padomē es tiku ievēlēts arī ar iedzīvotāju pašu sastādītu sarakstu kā bezpartejiskais. Man nebija jāstājas nīstajās partijās. Nīstajās tāpēc, ka totalitārā režīma visu virzošais spēks bija "mīļotā” komunistiskā partija, kas mani kā disidentu par prasību dot brīvību Latvijai notiesāja un kā virzošais spēks nosūtīja uz Krievijas soda nometnēm. Uz ilgiem gadiem. Partija "Latvijas ceļš” uzsāka tautsaimniecības sagrāvi, "Tautas partija” un citas varas partijas pabeidza Latvijas izpostīšanu. Uzskatu, ka visa posta cēlonis ir partijas. (Partokrātijas posta darbi analizēti sūdzības pielikumā.) Kā pieredzējis jurists es vēlētos turpināt darbu Saeimā, bet es nevēlos stāties partijā - tas man ir pretīgi - es zinu, ar ko tās nodarbojas un kā. Taču bez iestāšanās partijā apstrīdētās normas nepilnības dēļ es nevaru piedalīties kandidātu sarakstu iesniegšanā, ne pats es varu balotēties, jo tas viss man kā miljonam bezpartejisko ar likumu ir liegts, es jūtos diskriminēts, uz mani attiecas ierobežojumi! Es labi apzinos, ka neesmu tādu diskrimināciju pelnījis, jo esmu cīnījies par brīvību, demokrātiju. Tagad es esmu atstumts ar likumu no tiesībām ņemt aktīvu dalību valsts pārvaldē. Ar likumu man ir atņemtas vispusīgās vēlēšanu tiesības. Un atkal to ir izdarījušas varas partijas. Tiesības piedalīties valsts pārvaldē ir cilvēka pamattiesības, ko garantē augstāka juridiska spēka normatīvie akti. Šīs garantētās tiesības man ir ne tikai aizskartas, tās man ir atņemtas ar apstrīdēto normu, jo tajā nav iekļauta norma par arī bezpartejisko pilsoņu tiesībām aktīvi piedalīties valsts pārvaldē. Tās ir tās neesošās tiesību normas, kas nav iekļautas reāli uzrakstītajā Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta esošajās normās. Tur papildus esošajām partiju tiesībām iesniegt sarakstus jābūt normai, ka tiesības iesniegt kandidātu sarakstus ir arī vēlētāju apvienībām vai sabiedriskām organizācijām”.

 

 Otrā daļa.

 

Minētais attiecas tikai uz augstāk apstrīdēto normu, kas aizskar un ierobežo tieši manas kā pilsoņa pamattiesības. Papildus un līdz ar to apstrīdama ir arī kopumā Saeimas vēlēšanu likuma atbilstība Satversmes 1.pantam, kas Latviju nosaka par demokrātisku republiku. Valsts Pamatlikums – Satversme tātad visu varu dod tautai, bet ne partijām, kas praksē ir izveidojušas un ar vēlēšanu likumu nostiprinājušas partokrātiju, kam tagad reāli pieder valsts varas monopoltiesības, izslēdzot un pat atņemot vēlētāju vairākumam – bezpartejiskajiem jebkādas tiesības sastādīt kandidātu sarakstus, balotēties un balsot par saviem sastādītiem sarakstiem. Kā radās un kāpēc pastāv šāds antikonstitucionāls Saeimas vēlēšanu likums? Šīs manas sūdzības gadījumā Saeimas vēlēšanu likums un ar to saistītās sociālās problēmas ir kā fons, uz kura konkretizēta šī likuma 9.panta norma. Tāpēc uzskatu par nepieciešamu plašāk analizēt problēmu kopsakarībās.

 

Saeimas vēlēšanu likums kopš 1995.gada ir partiju tā veidots, lai tikai partijas atkal un atkal tiktu ievēlētas pat ar pavisam mazu balsojušo skaitu. Nolūkā paturēt sev valsts varu, partijas apzināti izslēdz, ignorē un upurē demokrātijas pamatprincipu – lemšanu pēc vairākuma gribas bezpartejiskajiem pilsoņiem. Būtībā kopš 1995.gada ir noticis permanents, "lienošs” demokrātiskas republikas valsts varas apvērsums, iedibinot partokrātijas diktatūru. Tā ir to varas subjektu turpināta darbība, kas jau Augstākajā Padomē iesāka un, izmantojot tautas apolitiskumu, pakāpeniski novirzīja valsts varu no demokrātijas uz partokrātiju ar nolūku saglabāt pie varas esošo subjektu turpinātu palikšanu pie varas. Partokrātija turpina nostiprināt savu diktatūru ar antikonstitucionālā Saeimas vēlēšanu likuma palīdzību, pielāgojot arī citus likumus, piemēram, Saeimas Kārtības rulli partokrātijas sekmīgai funkcionēšanai. Pašreiz valsts likumdevēja un izpildvara atrodas partokrātijas kontrolē. Tāpēc šo antikonstitucionālo vēlēšanu likumu partokrātija un tās izveidotās institūcijas atsakās būtiski grozīt. Šī likuma pamats joprojām paliek neskarts – tas ir jau manis apstrīdētais 9.pants ( kandidātu sarakstus drīkst iesniegt tikai partijas, bet ne bezpartejiskie) un pamats ir arī tas, ka visā vēlēšanu likuma tekstā nav pat pieminēts t.s. kvorums, kas nepieciešams, lai uzskatītu vēlēšanas par notikušām saskaņā ar demokrātijas pamatprasību – ar tautas vairākuma akceptu. (Piemēram, likums par tautas nobalsošanu ( referendumu) toties noteikti prasa balsstiesīgo vairākumu.)

 

 Saeimas vēlēšanu likuma neatbilstība Satversmei krasi rada apstākļus, kad partokrātija izveido partiju funkcionēšanai antidemokrātisku sistēmu, piemēram, Saeimā. Tur pretēji Satversmei ir nodibinātas tikai partiju frakcijas..., nosakot partiju biedriem stingru disciplīnu – balsot tikai tā, kā to diktē frakcijas vadība. Tādējādi 100 Saeimas locekļu vietā lemj tikai daži – un tie ir frakciju vadītāji, kas norāda "padotajiem” kā balsot. Tas ir pretrunā ar demokrātijas principiem. Partiju varas sistēmas - partokrātijas radītās negatīvās sekas. Varas partijas valsts pārvaldē virza savas partijas biedrus – par ministriem, par iestāžu vadītājiem un tamlīdzīgi. Praksē ir pierādījies, ka šī metode dod iespēju partijām finansēties no pašas iecelto amatpersonu lielajām algām; savstarpējo personīgo paziņu sistēmā nav iespējama iedarbīga kontrole un atbildība par pārkāpumiem, jo ierēdņi-partijnieki savstarpēji cits citu pasarga no atbildības kā savas partijas biedrus. Saeimā partijas nosaka diktātu – frakcijas biedriem balsot tā, kā to norāda partijas frakcijas vadītājs, bet tāds diktāts sašaurina lēmēju skaitu, padarot to par mono lēmumu, neļauj šīs partijas deputātiem kā personībām balsot pēc saviem uzskatiem un sirdsapziņas. Būtībā valda biedru spaidīga pakļaušanās vadītājam, likumprojektu tātad neapspriež neatkarīgi daudzi deputāti, bet to izlemj frakciju vadība, lai gan lemt vajadzētu 100 atsevišķiem deputātiem kā pesrsonībām, ja tās būtu Saskaņā ar Satversmi neatkarīgas. Tātad netiek pildīta Satversmes autoru prasība pēc 100 Saeimas locekļiem ar to viņu ieceri, ka simts prātu ir labāk, nekā vien 4-5 partiju frakciju vadītāju griba. Tā tiek radīti nekvalitatīvi likumi, kas atkal un atkal jāgroza. Frakciju vadītāji kā vienas partijas biedri nostājas pret opozīcijā esošo partiju priekšlikumiem, kaut to priekšlikumu pieņemšana būtu tautas interesēs. Tas spilgti izpaužas tad, kad opozīcija iesniedz savus likumprojektus. Varas partijas tos pilnīgi ignorē un pat atklāti atzīst, ka principā nepieļauj opozīcijas priekšlikumu pieņemšanu. Varas partijas sastāda valdību, neļaujot nominētajam valdības vadītājam pašam izvēlēties savas valdības ministrus – tiem jābūt no attiecīgas partijas, un parasti tie ir ne jau profesionāli, neatkarīgi speciālisti, bet Saeimā ievēlētie valdošo partiju deputāti. Kad nu tāda valdība iesniedz Saeimai nobalsošanai likumprojektu, tad atkal darbojas partiju disciplīna pēc koalīciju līgumiem, un likumdevējs pakļaujas izpildvarai – nobalso tā kā to prasa valdība. ( Spilgti tas izpaudās, piemēram, Kalvīša vadītās partijas un valdības attiecībās ar Saeimu, kad Saeima balsoja tā, kā to diktēja Tautas partijas vadītājs un valdības vadītājs vienā personā). Tas viss noved pie partiju vadītāju patvaļas, likumdevējs zaudē savu sūtību – neatkarīgi lemt par tautai vajadzīgiem likumiem pēc taisnīguma un godaprāta. Saeimā likumu pieņemšanas sistēma, kāda tā bija pirms partokrātijas, bija vienkārša, taisnīga un demokrātiska ( sk. pielikumā "Likumprojekta gaita bez partiju frakcijām”). Tagad tā ir "dubulta” – paralēli agrākai kārtībai tagad funkcionē partiju frakcijas, frakciju padome, frakciju vadītāji... Būtībā šī sarežģītā sistēma atgādina PSR Savienības totalitāro režīmu, kurā valsts iestādēs uzraudzību un pat vadību noteica komunistiskā partija. Tā bija klasiska partokrātija – totalitāra un tautas neiespaidojama. Es, šīs sūdzības iesniedzējs, saskatu Latvijas partokrātisko režīmu kā klasiskās partokrātijas līdzinieku – tautas neiespaidojamu, diktatorisku, patvaļīgu... Ja kāds tās būtībā nav iedziļinājies, var nesaprast šeit teikto par Latvijā esošo partokrātiju un tās antidemokrātisko raksturu; var nesaprast arī tiesneši...

 

 Demokrātisku vēlēšanu pozitīvie rezultāti:

 
Tikai dažas tēzes. Vēlēšanu procesā pilsoņi gūst gandarījumu par iespēju iespaidot valsts varu, izzūd apātija un nepatika pret valdību, Saeimu, pret partiju varu, rodas cerība nākotnei, atbildība par savu līdzdalību ar godīgu attieksmi pret valsts varu, mazinās nihilisms, noziedzība, spīta izsaukta kaitniecība, izzūd naids uz līdzcilvēkiem... Saeimā ir tikai komisijas, nav partiju frakcijas un koalīcijas, katrs deputāts ir tiesīgs balsot par vai pret tikai pēc savas pārliecības, līdzīgi kā to dara zvērinātie tiesās; tas paplašina lēmēju skaitu, viedokļu skaitu, rada vispusīgāk sagatavotus un izlemtus likumus, izbeigts partiju "tirgus” par ietekmi un savām interesēm, deputāti kļūst atbildīgāki un aktīvāki, jo nav vairs jāpakļaujas diktātam, ko uzspiež partiju frakciju vadība dažu lēmēju sastāvā... Valdību var sastādīt par Ministru prezidentu pilnvarotais pēc saviem ieskatiem, bez partiju diktāta un no profesionāliem speciālistiem; valdība vairs nediktē parlamentam, bet tikai patstāvīgi realizē izpildvaru, t.sk., sagatavo likumprojektus – tiek reāli atdalīta likumdevēja vara no izpildvaras... Ievērojami mazinās korupcija - no varas puses lobēt atsevišķu uzņēmēju intereses, jo ir mazāka iespēja uzpirkt daudzus deputātus, pretēji tikai dažu partijas "bosu” uzpirkšanai, kas diktē "pakļautajiem”, kā rīkoties un balsot. Tiek mazināta partiju veiktā pirmsvēlēšanu aģitācijas masīvā vēlētāju iespaidošana balsot par skaļajiem; vēlētāji paši var izlemt balsot par saviem izvirzītajiem un zināmajiem cilvēkiem. Mazinās iespēja iespaidot balsu skaitīšanas rezultātus, jo būtībā nav vairs viens organizēts (partijas) spēks, kam netrūkst līdzekļu iespaidot par balsošanas rezultātiem atbildīgos. Valsts vadībā vairs nekautrējas iet saprātīgie, taisnīgie, godprātīgie, bet partokrātijas apstākļos viņi nevēlas saistīties ar negodīgajiem - partijas ir radījušas pret sevi lielu tautas nepatiku par tautsaimniecības sagraušanu, kas nebūtu notikusi, ja tautai būtu kontrole pār valsts vadītājiem, Tāda kontrole nebija un nav, jo partokrātija funkcionē nedemokrātiski - kā nepārvaramā vara.

( īsināts viss par kandidātu pieteikšanu citās valsīts, tur atļautas tiesības...)

 

 Trešā daļa.

 

Argumenti pret Satversmes tiesas motivāciju, ar kuru tā otrreiz atteikusies ierosināt lietu. Citēju visu ST motivāciju, ko ST izteikusi vienā rindkopā un ar kuru noraidīta mana  sūdzība par šo pašu priekšmetu: "Tomēr pieteikumā nav sniegts juridiskais pamatojums tam, kā apstrīdētā norma nonāk pretrunā tām augstāka juridiska spēka tiesību normām, kas ietvertas prasījumā, proti, Satversmes 1., 2., un 9.pantam. Pieteikumā nav norādīts, kādas pamattiesības Pieteikuma iesniedzējam izriet no Satversmes 1., 2., un 9.panta un kā apstrīdētā norma šīs pamattiesības aizskar. Tāpat pieteikumā nav analizēts, vai iespējamais pamattiesību aizskārums nebūtu attaisnojams demokrātiskā sabiedrībā leģitīma mērķa sasniegšanai.”

 

Ja manas iepriekšējās sūdzības teksts uz 7 lapām Satversmes tiesas 2.kolēģijai ( Juris Jelagins, Aija Branta un Kristīne Krūma), nosacīti pieņemot, nav bijis pietiekoši saprotams, man nākas tekstu izvērst plašāk. Tāpēc skaidrošu vēl plašāk, lai būtu saprotamāk. Izmantošu arī pašas Satversmes tiesas secinājumus līdzīga rakstura sūdzību izlemšanā. Saeimas vēlēšanu likuma 9.pants dod tiesības iesniegt kandidātu sarakstus tikai partijām, bet nepieļauj, ka šādus kandidātu sarakstus iesniedz bezpartejiskie vēlētāji vai to apvienības. Bezpartejiskajiem atņemtas tiesības arī balotēties un balsot par saviem izvirzītajiem kandidātiem. Tas neapšaubāmi ir pretrunā demokrātijas principiem, kas nosaka tiesības brīvi piedalīties tautas varas realizēšanā valsts pārvaldē katram pilsonim, kam ar likumu tas leģitīmi nav aizliegts. Ar pašreizējā vēlēšanu likuma 9.pantu partokrātija būtībā aizliedz miljonam vēlētāju izmantot demokrātiskās vēlēšanu tiesības, un tas tiek darīts, lai nodrošinātu partijām monopoltiesības uz varu. Šeit es atklāti un pamatoti kvalificēju kā nenoliedzamu faktu to, ka Satversmes un varas pārstāvju deklarētās demokrātijas vietā Latvijā pastāv partokrātija. To šeit uzrādu kā politisko fonu, uz kura un kāpēc vēlēšanu likuma 9.pants ierobežo bezpartejisko vēlētāju tiesības un kāpēc šo partokrātijas pastāvēšanas faktu noliedz partokrātiskā valsts vadība. To visu man nākas pamatot un parādīt, ja pieņemam, ka Satversmes tiesa atkal varētu "nesaprast” to "kā apstrīdētā norma nonāk pretrunā tām augstāka juridiska spēka tiesību normām, kas ietvertas prasījumā, proti, Satversmes 1., 2., un 9.pantam.”

 

Tātad, kā nonāk pretrunā. Var teikt, ne tikai nonāk pretrunā, bet ir pretrunā. Ja Satversme Latvijas republiku nosaka par demokrātisku, tad tādai tai reāli vajadzētu būt saskaņā arī ar starptautiskajiem tiesību aktiem. Bet īstenībā realitāte ir tāda, ka demokrātijas vietā Latvijā ir partokrātija. Ja būtu demokrātija, tad parlamentā varētu tikt ievēlēti tautas brīvi izraudzīti pārstāvji bez jebkādas diskriminācijas un piederības partijai. Pie partokrātijas bezpartejiskie ir diskriminēti pēc partejiskās piederības. Diskriminācija parādās tur, kur tiek lemts par tiesībām; kad tiek lemts, kam dot pilnas vēlēšanu tiesības un kam nedot. Partokrātija, kas nosaka toni lemšanā, ir nolēmusi ar apstrīdētās normas palīdzību vēlēšanu tiesības nedot bezpartejiskajiem vēlētājiem, bet dod tās tikai partijām, atstājot bezpartejiskajiem tikai balsošanas tiesības par partiju sarakstiem. Atkārtoju, balsošanas tiesības ir tikai daļa no vēlēšanu tiesību pilna spektra. Šajā spektrā ietilpst arī tiesības izraudzīties kandidātus, iesniegt kandidātu sarakstus, pašiem balotēties un balsot par saviem izraudzītiem kandidātiem. Bezpartejiskajiem, to skaitā arī man, vēlēšanu tiesību viss spektrs ir reducēts ar 9.pantu tikai uz balsošanas tiesībām. Līdz ar to es un citi bezpartejiskie vēlētāji nevar demokrātiskā ceļā iespaidot, piemēram, arī partokrātijas varu, panākt tās nomaiņu uz demokrātiju. Latvijā valda partokrātija, un tā ar Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu nepieļauj ievēlēt tautas brīvi izraudzītus pārstāvjus, tos izrauga partijas no partiju biedru skaita. Lieki atzīmēt, ka partijnieku un bezpartejisko proporcija ir 1 partijnieks pret 1000 bezpartejiskajiem, bet pie tādas proporcijas valsts varas monopols tomēr pieder partijām. Šķiet, vajadzētu būt saprotamam, kāpēc es kā bezpartejiskais apstrīdu minētā vēlēšanu likuma 9.panta atbilstību demokrātijas principiem. Apstrīdu tāpēc, ka man ( un ne tikai man) ar šo vēlēšanu likuma 9.pantu ir aizskartas un pat atņemtas tiesības brīvi izmantot vēlēšanu tiesības, pie kam šāds ierobežojums ir noteikts bez leģitīma pamata. Saskaņā ar vēlēšanu likuma 9.pantu tagadējos partokrātijas apstākļos par vēlētājiem var saukt tikai partijniekus, bet bezpartejiskie ir tikai balsotāji. Tā "apstrīdētā norma nonāk pretrunā tām augstāka juridiska spēka tiesību normām, kas ietvertas prasījumā, proti, Satversmes 1., 2., un 9.pantam.” ( Ja vēl nav pietiekoši saprotama sūdzības jēga, var skatīt materiālus pielikumā).

 

Un tagad par iepriekšējās sūdzības noraidījuma otro motīvu: "Pieteikumā nav norādīts, kādas pamattiesības Pieteikuma iesniedzējam izriet no Satversmes 1., 2., un 9.panta un kā apstrīdētā norma šīs pamattiesības aizskar”. Satversmes 1.pants nosaka Latviju par demokrātisku republiku jeb, kas ir tas pats, par visas tautas varas valsti, kurā visa vara pieder tautai un tautas ievēlētiem pilnvarotajiem pārvaldīt valsti. Demokrātijā man būtu tiesības brīvi izmantot vienu no cilvēka pamattiesībām – brīvi izmantot vēlēšanu tiesības - piedalīties kandidātu izraudzīšanā, kandidātu sarakstu sastādīšanā un iesniegšanā, brīvi balotēties, tāpat brīvi ar izvēli balsot par brīvi vēlētāju iesniegtiem sarakstiem. Partokrātijā man kā bezpartejiskajam un vēl miljonam bezpartejisko šīs tiesības ar apstrīdēto normu ( 9.pantu) ir aizskartas, atņemtas, liegtas. Partokrātijas būtība : ПАРТОКРАТИЯ
- фактическое правление в стране, осуществляемое верхушкой партийного аппарата; партийные работники, имеющие реальную власть. (Толковый словарь обществоведческих терминов. Н.Е. Яценко. 1999) Tātad "partokrātija ir faktiskā valsts vara, ko realizē augstākais partijnieku aparāts, partijnieki, kam pieder reālā vara”. Latvijā šis aparāts ir valdošās partijas ar savām frakcijām Saeimā, ar savām frakciju padomēm, koalīcijām, savstarpējiem līgumiem, frakciju vadītājiem. To šeit analizēju, paredzot, ka Satversmes tiesa varētu noraidīt manu sūdzību ar motivāciju, ka "Latvijā nav partokrātijas, bet ir vistīrākā demokrātija, jo to nosaka Satversmes 1.pants”.

 

Un tagad pēdējā, trešā ST motivācija, ar kuru tika noraidīta mana sūdzība: "Tāpat pieteikumā nav analizēts, vai iespējamais pamattiesību aizskārums nebūtu attaisnojams demokrātiskā sabiedrībā leģitīma mērķa sasniegšanai.” Iespējamais aizskārums! Tas ir reāls tiesību aizskārums ne tikai man, bet miljonam bezpartejisko pilsoņu, kad mums ar likumu ir atņemtas tās tiesības, ko noteikti garantē valsts pamatlikums. Tāds aizskārums nav attaisnojams demokrātiskā sabiedrībā, bet ir saprotams, kāpēc tas pastāv partokrātijas sistēmā. Partokrātija pati to mēģina attaisnot ar izdomātiem argumentiem, kas nav pamatoti ar vispārpieņemtām tiesību normām, kādas noteiktas demokrātijā. Piemēram, partokrātija deklarē, ka "tauta mums uzticas, ir ievēlējusi, un mēs pildām tautas gribu”. Tā ir demagoģija. Satversmes tiesas jautājums, vai bezpartejisko pilsoņu vēlēšanu tiesību liegums, aizskārums nebūtu attaisnojams leģitīma mērķa sasniegšanai, ir retorisks un nekorekts, ja runa ir par vēlēšanu tiesību aizskārumu vismaz miljonam vēlētāju. Nevaru atrast nevienu citu pamatojumu šāda jautājuma uzstādīšanai, kā vien to, ka Satversmes tiesas kolēģija ir mēģinājusi sameklēt kaut jel kādu ieganstu, lai noraidītu sūdzību un nevajadzētu ierosināt lietu sūdzības izskatīšanai pret partokrātiju. Nav ticams, ka Satversmes tiesas tiesnešiem trūkst racionālo resursu un viņi nevar no sūdzības teksta saprast, ka un kāpēc sūdzība ir par Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta atbilstību Satversmei un starptautiskajiem tiesību aktiem.

 

Lai izslēgtu ST vērtējumu, ka sūdzība nav vispusīgi pamatota, turpinu apstākļu padziļinātu analīzi sakarībā ar Saeimas vēlēšanu likumu: Saeimas vēlēšanu likumā ir noteikti ierobežojumi, piemēram, 2.pants nosaka, ka tiesības vēlēt nav personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, vai personām, kuras likumā paredzētā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām. Tātad tiesības var ierobežot ar likumu, bet ierobežojošajam likumam, kas tiesības ierobežo, ir jābūt samērīgam, taisnīgam un ar mērķi kalpot sabiedrības interesēm. Saeimas vēlēšanu likuma 2.pantā noteiktie tiesību ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz rīcības nespējīgajiem .. ir pamatoti, samērīgi un taisnīgi. Tiesību ierobežošanu nosaka Satversmes 116.pants: " Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.” Taču ar partiju gribu noteiktie ierobežojumi attiecībā uz bezpartejiskajiem apstrīdētajā normā – vēlēšanu likuma 9.pantā (- ierobežot bezpartejisko tiesības izmantot pilnībā vēlēšanu tiesības) neapšaubāmi ir gan nesamērīgi, gan netaisnīgi, gan līdz ar to nelikumīgi. Tāda ierobežošana nav pamatota, "lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību”. Tieši otrādi – bezpartejiskos pilsoņus tāda ierobežošana nostāda līdzās rīcības nespējīgajiem vai ieslodzītajiem noziedzniekiem, kam arī liegtas vēlēšanu tiesības. Satversmes tiesa ir noteikusi: Lai secinātu, vai ir ievērots samērīguma princips, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja tiek atzīts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). Pēc Satversmes tiesas atteikšanās ierosināt lietu, man nākas šeit analizēt arī šos principus. 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Vēlēšanu likuma 9.pants – manis apstrīdētā tiesību norma - ir partiju ieviesta ar mērķi nodrošināt varu tikai partijām, ignorējot vairāk kā 99 % vēlētāju – bezpartejisko vēlēšanu tiesības. Tas nav leģitīms mērķis, jo nav ne taisnīgs, ne samērīgs, ne tautas lielākās daļas interesēm atbilstošs. Tas jau pierādīts ar šajā sūdzībā aaugstāk teikto. 2) vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai; Ja pats mērķis ir netaisnīgs, nesamērīgs un līdz ar to neleģitīms, šā mērķa sasniegšana ar citiem līdzekļiem arī nav ne taisnīga, ne samērīga, ne likumīga. Mērķis šeit ir partokrātijas turpināta saglabāšana uz demokrātijas rēķina. 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Pat tad, ja man tikai vienam kā bezpartejiskajam pilsonim nelikumīgi tiek ar vēlēšanu likuma 9.pantu atņemtas vēlēšanu tiesības, sabiedrībā pastāv netaisnības klātbūtne, un tas jau sabiedrībai nav nekāds ieguvums. Bet, ja jau miljons pilsoņiem ir reāli atņemtas vēlēšanu tiesības, tad vēl jo vairāk, tā ir kļuvusi beztiesīga, jo nevar iespaidot partokrātijas sistēmu. Un otrādi. Ja partijniekiem atņemtu vai samazinātu varu, tad neapšaubāmi tas būtu ieguvums sabiedrībai, jo tiktu atjaunota demokrātija un lemšana pēc vairākuma gribas. Tas būtu pamats tiesiskai valstij.

 

Gadījumā, kad tiek ieviesta partokrātija un tiek likvidēta demokrātija, sabiedrība vispār negūst labumu, bet bezpartejiskie indivīdi pat zaudē viņiem ar augstāka juridiska spēka tiesību aktiem garantētās vēlēšanu tiesības; viņiem tiek atstātas tikai balsošanas tiesības par partiju sarakstiem. Saeimas vēlēšanu likums nosaka tādu balsu vērtēšanu un skaitīšanu, ka neatkarīgi no balsojušo skaita un neatkarīgi no svītrošanas un plusu likšanas pie varas atkal nāk tikai partijas. Partejiskā vara ar izsmieklu deklarē, ka tauta tai ir devusi mandātu, uzticas, jo neprotestē. Faktiski tautai nav reālas iespējas demokrātiskā ceļā partokrātijai varu atņemt, tauta to saprot, pacieš partokrātiju kā nepārvaramo varu – force majeure. Bet tas nenozīmē, ka tauta ir laimīga par to.

 

Tā kā Satversmes tiesa ir noraidījusi manu sūdzību ar nepamatotu motivāciju, ir nepieciešamība tuvāk analizēt tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no svarīgākajām personas tiesībām, tāpēc ierobežojumi šīm personas tiesībām nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu, 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 10. punktu un 2008. gada 20. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-07-01 8. punktu). Šādu secinājumu pamato tas, ka personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem. Valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 10. punktu). Personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir nozīmīgākais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: „Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.” Minētais teikums ietver institucionālu aspektu – tiesai ir jābūt taisnīgai – un procesuālu aspektu – ikvienam ir tiesības uz brīvu pieeju tiesai. Abi aspekti ir nesaraujami saistīti: nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas pieejamība, un otrādi – tiesas pieejamībai nebūtu jēgas, ja netiktu nodrošināts tiesas taisnīgums Tiesības uz brīvu pieeju tiesai, līdzīgi kā citas pamattiesības, var ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu). Ikviena tiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13. punktu). Liekas, vajadzētu būt saprotamam, ka nepamatoti un tendenciozi noraidot konstitucionālu sūdzību, ir pielietots ierobežojums panākt taisnīgu spriedumu. Tāpat ierobežojot bezpartejisko pilsoņu tiesības reāli izmantot vēlēšanu tiesības ( arī iesniegt kandidātu sarakstus, pašiem balotēties, balsot par saviem kandidātiem..), ir pārkāpts šādu ierobežojumu samērīgums, taisnīgums, un tas nav darīts sabiedrības interesēs, bet tieši otrādi – vēlētāju vairākumam ir liegtas tiesības aktīvi piedalītie valsts pārvaldē, tikt ievēlētam.., kā to nosaka Satversmes 9.pants. Ar to es varu pamatot savas konstitucionālās sūdzības atkārtotu iesniegšanu Satversmes tiesai, jo uzskatu, ka Satversmes tiesa ierobežo manas pamattiesības vērsties arī taisnīgā tiesā, tiesa nepamatoti atsaka ierosināt lietu un liedz man tiesības kā bezpartejiskam nodrošināt visas vēlēšanu tiesības, kādas man garantē par Saeimas vēlēšanu likumu augstāka juridiska spēka tiesību normas. ( tās esmu uzskaitījis augstāk šajā sūdzībā). Būtībā Satversmes tiesas tāda rīcība ir antikonstitucionālās partokrātijas un tās politikas atbalstīšana un tiesas pati rīcība – antikonstitucionāla. Pieļauju, ka Satversmes tiesa pēc visa šeit teiktā atkārtoti mēģinās noraidīt arī šo manu sūdzību kaut vai ar ieganstu, ka tā neizskata sūdzības par tiesību normu neesamību, bet izskata tikai reāli uzrakstītās normas un atsauksies uz savu kādreiz agrākos gados par to pieņemtu spriedumu, kur tas tā nolemts.

 

 Man nākas vēlreiz un detalizētāk izklāstīt Satversmes tiesas šādas nostājas nepamatotību. Ja pirms gadiem desmit, piecpadsmit vēl nebija pierādījusies partokrātijas diktatūras postošā ietekme uz Latvijas tautsaimniecību, tad tagad tas ir pierādījies. Neviena partija Saeimā neiegūst vairāk par 50 balsīm un tāpēc atkārtojas un atkārtosies partiju savstarpējā cīņa par varu un ietekmi pretēji tautas interesēm arī turpmāk. Līdz ar to Satversmes tiesai, aizstāvot partiju varas sistēmu, dogmatiski turēties pie novecojušas "judikatūras” nav taisnīgi. Bet pēc būtības vēlreiz atgādinu, ka neviena tiesību norma nedod Satversmes tiesai tiesības un nevar tās dot, ka tiesai nav jāizskata neesoša norma, ko nesatur kāda jau uzrakstīta tiesību norma, kas līdz ar to ir nelikumīga savā uzrakstītajā formā. Tāda ir arī manis apstrīdētā norma – vēlēšanu likuma 9.pants. Tajā ir uzrakstītas partijas tiesības iesniegt kandidātu sarakstus, bet nav uzrakstīta neesošā norma, ka tādas pašas tiesības ir arī bezpartejiskajiem pilsoņiem vai pilsoņu-vēlētāju apvienībām. Tādā saturā tā būtu likumīga, jo atbilstoši augstāka juridiska spēka tiesību normām garantētu arī man kā bezpartejiskajam pilnībā izmantot vēlēšanu tiesības. Turpretī pašreizējā uzrakstītā norma bez neesošās normas man un miljonam bezpartejisko aizskar un liedz pamattiesības brīvi piedalīties valsts pārvaldē, brīvi un neierobežoti izmantojot pamattiesības. Vēlreiz atkārtoju, ka es nevēlos stāties partijā, lai iegūtu vēlēšanu tiesību visu spektru, jo zinu, ar ko un kā nodarbojas katras partijas vadība. Partijas tiek uzskatītas par savtīgu biznesu; partiju vadītāji pierādījušies kā egoisti uz varu; nespēj atteikties par labu tautas interesēm no savtības... Pieredze negarantē ticību godīgai partiju politikai, bet ticu, ka starp bezpartejiskajiem vairākums ir godīgu un saprātīgu cilvēku. Tāda pati attiecība būtu arī no bezpartejiskajiem ievēlēto deputātu skaitā – vairākums būtu godprātīgo.

 

 4.daļa.

( īsitāts par starptautiskajiem aktiem, kas nosaka brīvas vēlēšanu tiesības...)

 

Atkārtoju vēlreiz - nosakot kādus ierobežojumus personas tiesībās, tiem jābūt attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi nodrošināt citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību, tikumību. No Saeimas vēlēšanu likuma grozījumu hronoloģiskās secības redzams, kā partijas pakāpeniski izslēdza no vēlēšanu likuma bezpartejiskos, sagādājot sev monopoltiesības uz valsts varu – partokrātiju. Lūk, šeit ir pārskats par šo "lienošo” procesu:

 

( īsināta hronoloģija, kā partokrātija pakāpeniski izslēdza no vēlēšanu likuma bezpartejiskos un izdarīja apvērsumu uz partokrātiju)

 

Šis pārskats liecina par partiju mērķtiecīgu rīcību, lai vēlēšanu likumā tiktu izslēgta bezpartejisko pilsoņu līdzdalība Saeimas vēlēšanās. Likumdevējs, ieviešot apstrīdēto tiesību normu Saeimas vēlēšanu likumā, nav atklātībā atzinis, kāpēc šāds ierobežojums ir nepieciešams mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā un kāds ir tā mērķis. Tādējādi apstrīdētā tiesību norma ir pretrunā arī ar Satversmes 6.pantā ietverto vispārēju vēlēšanu principu un Satversmes 8.pantā ietverto jēdzienu "pilntiesīgs pilsonis". Šai apstrīdētajai tiesību normai tādas demokrātijas apstākļos, kādu to nosaka Satversme un starptautiskie tiesību akti, nav leģitīma mērķa, nav arī leģitīma pamata, un šīs apstrīdētās normas radītās sekas ir bezpartejisko cilvēku vēlēšanu tiesību kā pamattiesību aizskārums un zaudējums.

 

(īsināts)

 

Vēlreiz kvintesence par apstrīdētās normas pretrunu katrai no Satversmes 1.p., 2.p. un 9.panta normām. Satversmes 1.pants: Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Saeimas vēlēšanu likuma 9.pants visu vēlēšanu tiesību spektru dod tikai partijniekiem, bet bezpartejiskajiem pilsoņiem atstāj tikai balsošanas tiesības – balsot par partiju sastādītiem sarakstiem. Balsošana vien nav visas vēlēšanu tiesības, jo pēdējās ietilpst gan kandidātu izraudzīšana, gan kandidātu sarakstu iesniegšana, gan tiesības balotēties un arī balsot par saviem izraudzītiem kandidātiem. Ja ar pamatlikumu Latvija ir noteikta par demokrātisku republiku, tad pēc demokrātijas pamatprincipiem valsts varu nosaka pilsoņu kopums brīvās vēlēšanās ar vairākuma gribas izteikšanu. Tāpēc apstrīdētā norma nav atbilstoša Satversmes 1.pantam, jo tā ievērojami sašaurina ( aizskar, atņem..) pilsoņu un arī manas vēlēšanas tiesības. Tādas normas turpinātas pastāvēšanas gadījumā vai nu Latvija nav demokrātiska republika, vai antidemokrātiska un neatbilstoša Satversmes 1.pantam ir šī apstrīdētā tiesību norma.

 

Satversmes 2.pants: Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Ja demokrātiskā sabiedriskā iekārtā ir ieviesta un reāli darbojas demokrātija ar saviem pamatprincipiem, tad valsts varu pilnībā brīvi nosaka vēlēttiesīgo pilsoņu kopums, paužot savu brīvu gribu brīvās vēlēšanās. Ar Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu turpretī ir noteikta tāda sistēma, kurā bezpartejisko vēlētāju vairākumam – apmēram miljonam pilsoņu - nav atļauts izvirzīt savus kandidātus, iesniegt savu kandidātu sarakstus, pašiem balotēties un brīvi balsot par saviem izvirzītajiem kandidātiem. Līdz ar to suverenā vara nepieder visai Latvijas tautai, bet tikai vienam procentam no šīs tautas – partokrātijai. Arī man kā bezpartejiskajam ir liegtas tiesības piedalīties kandidātu izraudzīšanā, kandidātu sarakstu iesniegšanās, liegtas tiesības balotēties... Tas ir manu tiesību aizskārums.

 

 

Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ar 25.pantu nosaka katram pilsonim tiesības tikt ievēlētam, brīvi izmantot vēlēšanu tiesības. "Katram pilsonim, neskatoties uz nekādām 2. pantā minētajām atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem, jābūt tiesībām un iespējai: a) piedalīties valsts lietu kārtošanā gan tieši, gan arī ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību; b) balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu; c) ievērojot vispārēju vienlīdzību, pildīt valsts dienestu savā valstī.” Taču man šīs garantētās vēlēšanu tiesības apstrīdētā norma liedz. Saskaņā ar šī paša Pakta 2. pantu valstij ir pienākums gādāt, lai aizskartās tiesības tiktu nodrošinātas, atjaunotas: " 3.Ikviena šā pakta dalībvalsts apņemas: a) nodrošināt jebkurai personai, ja ir pārkāptas šajā paktā atzītās personas tiesības un brīvības, efektīvu aizsardzības līdzekli, arī tad, ja minēto pārkāpumu izdarījušas personas, kas rīkojušās kā oficiāli pārstāvji; b) nodrošināt, lai tiesības uz tiesisko aizsardzību jebkurai personai, kas pieprasa šādu aizsardzību, noteiktu kompetenta tiesu, administratīva vai likumdošanas institūcija vai jebkura cita kompetenta institūcija, kas paredzēta valsts tiesiskajā sistēmā, un veicināt aizsardzības iespējas tiesā;..” Tas attiecas arī uz Satversmes tiesas pienākumu pildīt Latvijai obligātu starptautisku tiesību aktu noteikto tiesību normu – izskatīt manu sūdzību pēc būtības, atzīt to par neatbilstošu.. un rosināt Saeimai apstrīdētās normas saskaņošanu ar augstāka juridiska spēka tiesību normām. Katram pilsonim, neskatoties uz nekādām 2. pantā minētajām atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem, jābūt tiesībām un iespējai: a) piedalīties valsts lietu kārtošanā gan tieši, gan arī ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību; b) balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu; c) ievērojot vispārēju vienlīdzību, pildīt valsts dienestu savā valstī.

 

Lēmēji partokrātijas pastāvēšanu mēģina attaisnot ar to, ka, dodot neierobežotas vēlēšanu tiesības bezpartejiskajiem, Saeimā rastos deputātu "sadrumstalotība”, haoss organizatoriskajā nozīmē. Taču tad partokrātija būtu ietverta Satversmē. Toties Satversme prasa un nosaka lemšanas, balsošanas tiesības un pienākumu 100 tautas priekšstāvjiem, nevis tikai partiju frakciju vadībai. (Sk pielikumā deputāta K.L. ironisko piezīmi par lēmēju skaitu – 100 vietā lemj tikai partiju frakciju vadītāji.) Saeimas darba organizēšanas pienākums ir Saeimas Prezidijam. Latvijā nav institūcijas, kas varētu līdz Satversmes tiesai izlemt šīs tiesību normas neatbilstību augstāka juridiska spēka aktiem. Šo neatbilstību tiesīga izvērtēt tikai Satversmes tiesa. Saeimas vēlēšanu likums ar savu 9.pantu de iure un de facto pastāv, un ne Saeima kopumā, ne kāda no partijām, ne arī kāda no valsts institūcijām to nevēlas pat ierosināt grozīt. Tādējādi esmu īsumā ieskicējis partokrātiju kā fonu, lai parādītu Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, līdz ar to pierādot, ka un kā šī norma aizskar manas pamattiesības. Taču, neskatoties uz pamatoti un argumentēti izvērsto visu apstākļu izklāstu, kas attiecas uz manām aizskartām pamattiesībām u.t.t., Satversmes tiesa 2.06.2010. atkal nolēma atteikties ierosināt lietu. Šoreiz tiesas motivācija ir šāda: "Proti, pieteikumā nav ietverts pamatojums tam, kādas Satversmē noteiktās pamattiesības Pieteikuma iesniedzējam izriet no Satversmes 1., 2., vai 9. panta vai Pakta 25. un 26. panta.” Uzsveru - ir "ietverts pamatojums tam, kādas Satversmē noteiktās pamattiesības Pieteikuma iesniedzējam izriet no Satversmes 1., 2., vai 9. panta vai Pakta 25. un 26. panta.” Bet, ja tiesa to nav teksta lielā apjoma dēļ spējusi atrast, tad atkārtoju to pašu citiem vārdiem. Tātad, no Satversmes 1. panta, kas Latviju nosaka par demokrātisku republiku, man kā Latvijas pilsonim demokrātiskā republikā ir pamattiesības, pilnā mērā realizējot arī vēlēšanu tiesības, piedalīties valsts pārvaldē, izmantojot tautas varas tiesības ( gr. dēmokratia....

 

 1. Pieņemt šo sūdzību, ierosināt lietu un to izskatīt pēc būtības rakstveida procesā iespējami drīzākā laikā.

 2. Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu par neatbilstošu Satversmes 1., 2., 9. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam.

 

 Pielikumā: Publikācijas, informācija, argumenti pret partokrātiju sk. pie iepriekšējām manām konstitucionālajām sūdzībām. ( īsināts)

2010.gada 8.jūnijā.
............................................. ( Pēteris Lazda )