Grā matas apraksts:

Visas dzīvās  radības šeit uz Zemes ir radītas apzināti. Mums ir jāsamierinās ar atzinumu, ka mēs esam bioroboti. Visi. Kādam uzdevumam, kādai vajadzībai? Radītājs mums to neatklāj. Varbūt kādreiz mēs būsim iemācījušies to saprast. Mēs tad varētu būt laimīgāki labestībā. Šeit dzīve vairs nebūtu tik skarba.

Šīs grāmatas saturs var noderēt arī  kā zāles skumjajiem domātājiem, bet ne tiem, kam jaunības vējš galvā un  kam nav jautājumu par dzīves jēgu...

Ar šo grāmatu ir domāts palīdzēt bēdu piemeklētajiem klusināt vilšanos caur plašāku redzējumu, kāpēc šo ciešanu un grūtību dzīvē nav mazāk,  un kāpēc prieka nav vairāk..., arī, lai pareizi koordinētu savu rīcību izprastos apstākļos.

1.

Gan mana, gan tava, gan jebkuras būtnes dzīve uz Zemes ir pilna sāpju, ciešanu, grūtību… Prieka un laimes ir maz. Katrs no mums ir jautājis, kāpēc uz Zemes – šajā skaistajā oāzē – cilvēki nevar ierīkot Paradīzi un dzīvot laimīgi? Kāpēc slimības, grūtības, nesaprašanās, nāve…?

Šī grāmata var dot atbildi pēc atbildes līdz nostiprināsies pārliecība, ka tas tāpēc, ka planēta Zeme ir Dabas veidota soda nometne, kur ciešanās, sāpēs un grūtībās “vest pie prāta” garus, kas garu pasaulē nav pratuši “labi uzvesties”, sak`, ja jūs labi neuzvedīsities Šeit - saskanīgajā garu sfērā, nāksies jums atkal nest smago matērijas nastu tur – uz Zemes, kur nevienai dzīvai radībai nav viegla dzīve. Un tā nu mēs esam te, jo neesam pratuši labi uzvesties Tur, kur bija ļoti labi, bet kur gribējās vēl labāk un citādāk.

2.

Šajā grāmatā ar piemēriem pamatota teorija par Zemi kā soda nometni un kā apmācību poligonu,  izteiktās atziņas balstītas uz autora paša skarbās dzīves pamatiem, pieredzes analīzes, un mērķis tam visam ir palīdzēt ikvienam  cilvēkam dziļāk saprast dzīves jēgu, kļūt ar šo izpratni laimīgākam samierinoties, glābt savu dvēseli ar labestību,  apjaust Dieva-Dabas kā Radītāja būtību un mērķus caur patiesu labestību nopelnīt atgriešanos atkal garu harmoniskajā pasaulē.

3.

Šeit izvirzītas daudzas gluži jaunas un oriģinālas versijas, kas pilnīgi no cita aspekta ļauj ieskatīties neizprastu parādību būtībā. Cilvēku līdzšinējā  rīcība novedusi cilvēci un dabu pie iznīcības robežas.  Ja līdz ar jauno gadu tūkstoti netiks krasi mainīta attieksme pret ļaunumu, ja netiks godā celta labestība un dzīvošana pēc sirdsapziņas, tad šīs civilizācijas bojāeja ir neizbēgama tuvākā laikā.

4.

Maksimālais mērķis šeit rakstītajam ir dot ikvienam cilvēkam motivāciju viņa turpmākās rīcības un uzvedības apzinātai un mērķtiecīgai virzībai uz labestību viņa paša un līdzcilvēku interesēs. Minimālais – rosināt kaut vai domāt par savas uzvedības un rīcības atbilstību labo cilvēku kvalitātei, tā pakāpeniski piepulcējoties labo Cilvēku sabiedrībai. Šajā grāmatā izteiktas idejas, kas varētu uzlabot mūsu tautas labklājību. Tikai uzlabot, bet ne Paradīzi radīt, jo Daba to nepieļaus tāpēc, ka šeit uz Zemes ir soda nometne. Uzpost soda nometni gan mums ir atļauts, mazliet labāk dzīvot – tas arī mums ir atļauts, un šīs atļaujas izmantošana ir atkarīga no mums pašiem.

5.

Zinot šodienas ļaužu steigu, paviršību, bezatbildību, pašlabuma meklēšanu..., nav pamata autora cerībām, ka šo nu lasīs, analizēs, izpratīs, un sekos masveidīga labošanās. Taču tomēr autors ir pildījis savu uzdevumu sacīt, kas sakāms. Tālākais ļaužu pašu ziņā.

6.

Daži vārdi kā uzruna. Pat ļauns cilvēks savā dziļākā būtībā spēj būt relatīvi labestīgs. Neesmu bijis pārsteigts, ka rūdīta noziedznieka rokās pēkšņi atrodas ziedi. Pat recidīvistiem ir ģimenes, viņus kāds mīl. Taču attiecībās ar citiem klāt nāk kaut kāds labestību traucējošs ļaunums, un rezultātā sociālā kopdzīve kļūst sarežģīta un pat traģiska. Ciešanas, sāpes, vilšanās… Laimes un prieka brīžu dzīvē ir tikai tik, lai tomēr sev nedarītu galu. Kāpēc savā būtībā labestīgi cilvēki nespēj izveidot uz Zemes saskanīgu, laimīgu visas sabiedrības dzīvi? Pat ne ģimeni? Kāpēc ir domstarpības, naids, neuzticība, pārspīlēta pašapziņa, citu cilvēku noniecināšana, skaudība, atriebība…? Lūk, jautājumi, uz kuriem atbildi meklē daudzi, it sevišķi - nelaimīgie cilvēki. Bet skaidras atbildes nav. Cilvēki mēģina ticēt Dievam, viļas, jo nav izskaidrojama dzīves nežēlība pat pret bērniem, pret labiem cilvēkiem… Arī mani dzīve ir malusi savās dzirnavās, kaut esmu ar savu aktīvu rīcību vēlējies darīt tikai labu cilvēkiem. Par pretpadomju darbību mani pat uz mūžu ieslodzīja vājprātīgo nometnēs Krievijā. Tā bija komunistu praktizēta cilvēku pazemošanas un izrēķināšanās metode. Šajos apstākļos daudzreiz biju uz nāves robežas. Un vēlreiz biju  pavisam tuvu nāvei, kad mani, jau kā ievēlētu deputātu Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, vienlaicīgi ar vēl kādu deputātu VDK centās noindēt. Viņu izglāba Maskavā, bet mani – tepat Rīgas Linezera slimnīcā. Lūk, nāvei tuvu būdams, ieguvu neparastu pieredzi un izjūtas kā apstiprinājumu tam, ka neapšaubāmi pastāv garīgā pasaule, ka mūsu dzīve uz Zemes ir tikai kā smagu pārbaudījumu vieta,  kā soda laiks. To nezinādams, es visu mūžu būtu bijis nelaimīgs un pazemots,  bet tagad, kad esmu sapratis, kāpēc dzīve šeit uz Zemes ir tik ciešanu un grūtību pilna,  es jūtos brīvs. Mana liela vēlēšanās ir katram skumjajam, godīgajam, labajam cilvēkam palīdzēt saskatīt, kāpēc ir radīti apstākļi, kuros pat labestīgam, taisnīgam cilvēkam ir jācieš sāpes un jāpiedzīvo vilšanās. Rakstīt par to vai nerakstīt? Tas, ko es uzrakstīšu, būs kaut kas tāds, ko Radītājs ļaudīm varbūt negrib darīt zināmu. Varbūt Daba nemaz nevēlas, ka tās noslēpumi tiek atklāti? Varbūt Daba, kas dzīvi uz Zemes tā un ne citādi iekārtojusi, grib saglabāt visus noslēpumus, lai neziņa par dzīves jēgu turpinās kā līdz šim. Lai cilvēki cer un cīnās par “gaišāku nākotni”, lai viņiem tāpēc ir vairāk ciešanu un grūtību, nesaprotot, ka Paradīzi uz Zemes viņiem nav ļauts izveidot. Kāpēc līdz šim tāda tēma nav aktualizēta? Ir tāda patiesība, ka cilvēks, kas apjautis Dabas gribu, dzīves jēgu, neredz vairs jēgu par to kādam stāstīt, jo zina, ka viņu nesapratīs un zina, ka nekas būtiski ar stāstīto esamībā nemainīsies. To tā ir noteikusi Daba. Taču, ja tomēr kaut nedaudz cilvēku sāktu domāt un rīkoties saskaņā ar saprasto, Dabai nāktos pārkārtoties, jo pati tā ir devusi cilvēkam brīvu gribu, un ar to ir jārēķinās kā objektīvu apstākli. Tāpēc man ir kaut neliels pamats pamazām aizsākt jaunus ceļus, lai cilvēki apjaustu labestības nepieciešamību sociālās attiecībās pašu dzīves uzlabošanai. (Te un citur šajā grāmatā nav ne moralizēšanas ne didaktikas.) Ir pienācis laiks, kad ciešanu un grūtību ir pārāk daudz, kad apdraudēta cilvēces pastāvēšana tieši garīgā pagrimuma dēļ, kad nekas vairs nav svēts, kad gods un sirdsapziņa nav vairs vērtība, kad varu sagrābj un notur netaisnīgi. Ir jānāk laikam, kad cilvēkiem ir jāsāk saprast, kāpēc tik slikti ir. Šo sapratni veicināt varētu būt svētīgi. Varbūt Daba pati vēlas cilvēci glābt tieši caur cilvēku sapratni būt labestīgiem pieticībā. Cilvēce Dabai ir vajadzīga dvēseļu labošanai.

7.

Vienam šeit rakstītais liksies fantastika, otram – mistika, citam – filozofija, vēl kādam citam – pasakas. Šeit rakstītais manuprāt ir mistiskas izcelsmes. Stils? Koncentrēts teksts. Lai taupītu lasītāja laiku un pateiktu iespējami vairāk būtiskā. Uzticēšanās lasītāja paša jau nojaustām atziņām, šeit tām varbūt atrodas akcepts, rezonanse. Lai šis stils sagādā pārsteigumu par nepamanītā savdabību. Rakstītais nav īpaši tematiski ordinēts, domas pierakstītas, kā tās radušās. Dzīves mīklas, noslēpumi vilina tās risināt, atminēt. Saista pats risināšanas process. Šajā grāmatā tā tas arī notiek. Kāpēc mēs šeit uz Zemes esam, kas ar mums notiks pēc nāves, kā mums vispareizāk rīkoties, kas mums to pasacīs, vai mums pašiem jāmēģina nonākt uz pareizā ceļa? Šajā grāmatā katrs var atrast vismaz ceļa sākumu, jo šeit ir no jauna uzstādīti rādītāji gluži jauniem ceļiem, kas varētu palīdzēt dzīvot laimīgāk tieši pieticībā – garīgās saskaņas skaistumā. Cilvēks pat labvēlīgos apstākļos nevar būt laimīgs, ja viņš pārāk daudz patīkamā gaida saņemt šajā dzīvē. Bet nav mums nekāda pamata gaidīt no Dabas to, ko tā mums nav vēlējusi un ko mēs garīgajā pasaulē neesam pelnījuši. Mēs nedrīkstam gaidīt dāvanas, tās nenopelnījuši. Mums jāsaka paldies par to skaistumu, kas mums šajā dzīvē dots, un ar to jāaprobežojas, to saprotot kā nepieciešamību, saprotot, ka vairāk mums nav vēlēts, jo šeit ir soda nometne. Esmu pārliecināts, ka katrs, kas rūpīgi izlasīs šeit teikto un sapratīs to kā savu pārdomu turpinājumu, nejutīsies vairs pārmēru nelaimīgs, sastopoties dzīvē ar grūtībām, sāpēm, ciešanām, netaisnību... Ja reiz būsim sapratuši Dabas veidotās soda nometnes mehānismu uz Zemes, mēs varēsim un drīkstēsim rīkoties tā, lai mazinātu savas ciešanas ar sapratni, ka jālabojas jau šajā dzīvē, lai, labāki savā rīcībā un domās būdami, mēs varētu cerēt uz to, ka Daba mums nesagādās vairs tik daudz grūtību. Tas ir tiešās proporcionalitātes princips: jo sliktāki mēs kā sabiedrība esam, jo lielākas ciešanas mums Daba sagādā. Nav taču noslēpums, ka visā sabiedrībā pašreiz valda garīgs pagrimums salīdzinājumā kaut vai ar agrākiem laikiem. Loģiski, ka Daba par to sagādā mums arvien vairāk nepatikšanu, lai mūs sodītu, labotu ar ciešanām. Bet mēs, to neapjautuši, kļūstam arvien agresīvāki. Tagad notiek pastiprināta atsvešināšanās starp cilvēkiem, vairojas naidīgums, skaudība, neuzticēšanās… Un tas viss vairojas lavīnveidīgi un atgriežas atpakaļ pret mums pašiem. Pat labestīgs cilvēks kļūst īgns tādā vidē. Tālāk būs izklāstīts, kāpēc un kā tas tā notiek un cik lielā mērā no tā var izvairīties.

8.

Esamībā vienlaicīgi noris procesi, kas rada noteiktas sekas, ko atkarībā no vērtētāja interesēm var uzskatīt gan par vēlamām, gan par nevēlamām. Nekas pats par sevi nav ne absolūti ļauns, ne absolūti labs visiem.

Nosacīti labā un nosacīti ļaunā līdzāspastāvēšana nav novēršama.

Dievs-Daba, Radītājs un citi reliģiskas dabas personāži nav katrs par sevi tikai labs vai ļauns vien, bet tās ir kategorijas, ar kurām ļaudis personificē norises un parādības esamībā, piedēvējot šīm kategorijām cilvēkam līdzīgas īpašības un rīcību. Īstenībā nav ne Dieva, ne kāda nelabā kā personas, bet ir viens kopīgs Dabas-Esamības saprāts ar ļoti plašu diapazonu, kura saturā ietilpst viss par visu.. Tēlaini izsakoties, visā esamībā vārās  norišu zupas katli un izdara izmaiņas gan savā sastāvā, gan vidē. Tas savukārt maina norišu saturu un kvalitāti pēc  norišu likumības visā esamībā un katlos.

Dabas saprāts kā garīgas enerģijas substance veidojas no norišu subjektu garīgās darbības. Būtībā katra norise ir garīgas iedarbības radīta. Dabas saprāts sastāv no esamībā esošo subjektu garīgās funkcionēšanas produkcijas. Dabas saprātā atspoguļojas visu subjektu zināšanas, griba, izjūtas… Savukārt norišu subjektu ( piemēram cilvēku) rīcību nosaka šo subjektu spēju pakāpe uztvert no Dabas saprāta tur esošo informāciju un atbilstoši to pielietot savai rīcībai. Norišu subjektiem, t.sk., cilvēkiem nav savu domu ģeneratoru, bet ir tikai mehānisms (– smadzenes ), ar ko uztvert Dabas saprātu un uztvertās informācijas novērtēšanai dažādās spējas pakāpēs – kā nu kuram.

9.

Izmaiņu pamatā ir bijusi un ir enerģija, t.sk., arī garīgā enerģija. Esamībā esošā matērija būtībā ir enerģijas koncentrāts blīvās jeb saspiestās enerģijas veidā. Retinātā matērija pakāpeniski pāriet arvien atbrīvotākā enerģijā līdz garīgās enerģijas absolūtai brīvībai. Var teikt, ka viss esošais ir enerģija, un visu norišu, procesu pamatā ir enerģija. Tās sastāva spektrs, diapazons ir ļoti plašs – lauku potenciāli, gravitācija, magnētisms, garīgā enerģija… Jebkurš no enerģijas veidiem ir potenciāls darbībai jeb, vienkāršāk izsakoties, saspriegta atspere līdzsvarā ar saspriedzēja enerģiju. Kurš kuru. Ļaužu vienaldzība ir nulles enerģija jeb nespēks. Ja nav pretošanās netaisnīgai varai, tad netaisnīgā vara iegūst sev papildus to spēku jeb enerģiju, kas šai varai būtu bijis jāizlieto, lai noturētu līdzsvaru ar pretspēku. Vienkārši – nepretošanās ļaunumam visos gadījumos ir padošanās.

10.

Esamībā nevajadzētu jēdzienam “attīstība” piedēvēt tikai laba nozīmi. Precīzāk ir “izmaiņas”. Jēdziens “attīstība” ir relatīvs un maldinošs tāpat kā “progress”. Kādas norises sekas, izmaiņas var būt gan progress, gan regress atkarībā no vērtētāja interesēm. Nezāļu attīstību nevar vispārināt par labu parādību kultūraugu dārzā.  Gluži tāpat tas ir ar labā un ļaunā jēdzieniem. Partokrātijas attīstība  pašiem partijniekiem ir laba, bet tautai tā ir slikta lieta.( Turpinājums pēc 25.09.2026. ar 11.paragrafu)