155. Kur paliek šie brīži? Cik ilgi saglabājas, kur un vai vispār tie «ierakstās»? Kādā formā viss notiekošais kaut kur fiksējas kā arhīvā? Kardināli jautājumi. Šķiet, neviens nav spējis uz tiem ticami atbildēt... Tomēr paanalizēsim. Šajā visīsākajā mo­mentā viss konkrētajā esamībā ir stāvoklis, nav nekādas kustības, nekas nepaspēj ne par mata tiesu pārvietoties. Nākošais moments ir tikpat statisks. Kas notiek starp šiem momentiem? Šāds jautājums ir maldinošs, jo momenti nav kā ķieģeļi, ko grēdā kraut. Nav un nevar būt tāda jēdziena «moments robežās». Tā nav arī ne milisekunde, ne pat mikrosekunde, jo tām nevar noteikt ne sākumu, ne beigas, tā mikrosekunde ir kustībā, tā turpinās. Tātad moments nav konstants, pabeigts lielums, bet pats ir kustība. Var sacīt, ka laiks ir kustība, un kustība ir laiks. Jebkura kustība atstāj «pēdas» telpā, jo citādi tā nebūtu kustība, un tā nebūtu telpa. Tā kā kustība ir laiks, tad jebkurš laika moments atstāj izmaiņas telpā, notikumi «ierakstās» telpā. Kādā formā, kādā veidā? Ir maldīgi domāt, ka laiks ir kustība vienā virzienā kā visu aptveroša straume. Nē! Laiks ir kustība no visiem punktiem visos virzienos, jo citādi mums telpā vajadzētu pārvietoties ar visu esamību uz kaut kurieni. Tai brīdī, kad viena kustība iet vienā virzienā, cita kustība iet citā, pat pretējā, virzienā. Kopumā viss it kā paliek uz vietas. Var secināt, ka laiks nav viens. Diemžēl pat valodnieki laiku uzskata par vienskaitlinieku, jo nav jēdziena «laiki». (Ar blakus-nozīmi «laiki» tiek lietots tikai vēstures posmu apzīmēšanai, piemēram, viduslaiki, bet ne ilguma nozīmē.) Ļaudis ir pārliecināti, ka pastāv tikai viens ilgs plūstošs laiks visiem viens — uz nākotni. Maldi. Ja laiks ir kustība, tad laiku ir tikpat daudz, cik daudz ir kustību, bet to ir nesaskaitāmi daudz visos virzienos un dimensijās. Tāda vispārēja laika plūduma nav un nevar būt. Tas, ka mēs dzīvojam gadu ilgumā, ir nevis laika plūdums mūsu mūža ilgumā attiecībā uz visiem un visu, bet gan tikai uz mūsu dzīvības kustību. Tai pašā laikā-kustībā ir citi laiki-kustības ar absolūti citu norisi, pat pretēju. To nav viegli uztvert, saprast, taču tā tas ir, un tikai tā var sākt apjaust laika fenomenu. Tātad — kur un kā «ierakstās» un saglabājas norises? Jau iepriekšējās lapaspusēs rakstīju par to, kā saprotama mūžība, arī mūžīga dzīvošana. Tā var būt tikai mainībā, jo vienīgi mainībā esamība kopumā ir mūžīga, bet esamības formas, kva­litāte mainās un pastāv katrā jaunā laikā un vietā tikai jau kā pārmainītas. Tātad kustības-laiki izmaina visu esamībā ik momentu nepārtraukti un visur, viss mainās cits caur citu, cits citā... Lūk, tā jau ir tā mūžība mainībā! Un vēl! Ne jau visi punkti un visi laika momenti ir kustībā. Punkti, kas nekustas ir statiski, kaut citi punkti var būt kustībā. Tā kustība, ko rada laiks, dod laiku arī punktiem, kas paliek šajā brīdī statiski kādā no dimensijām. Tur tad arī ir tas arhīvs. Ja ideāli mēģināsim iedomāties laiku atpakļgaitā (pēc līdzšinējiem priekšstatiem), tad kāda izmainīju­sies norise uz esamības fona attītos atpakaļ kā filma, un viss konkrēti notikušais varētu atrisēt atpakaļ tikai tā, kā tas «gāja» uz priekšu. Šķiet, tagad jau skaidrāk varam saprast, kā norises ierakstās. Līdz ar to lieki ir jautāt, vai vispār kaut kas saglabājas no šiem brīžiem. Saglabājas absolūti viss kā atspulgs, kā kopijas arhīvā. Viss bijušais ir tepat ap mums un mūsos! Garu pasaulē šīs visas bijušās un nākošās norises turklāt pārskatāmas kā panorāma attiecīgi pēc atmiņas un sintēzes principiem. Ja datora mikroshēmās un diskos var ieslēgt datu bāzi kā atmiņā, tad šī mikroshēma būtībā ir rupjš un attāls garu atmiņas un sintēzes uzskates modelis. Garu pasaule, garīgā sfēra funkcionē smalkāk par datoru un uz visas mainīgās esamības bāzes. Vēlreiz atgādināms, ka konkrētais gars nav kā kāda teh­niska ierīce, kā kādas būtnes ārējais veidols, bet ir kā enerģijas lauks, plūsma ar savu individuālu kompleksiju, un šādu garu kopība sastāda garu sfēru kā objektīvu kopumu. Reizē tā ir Dabas saprāta, Domu sistēmas daļa. Daļa tāpēc, ka Dabas saprātu var veidot arī citi faktori, citas saprātīgas būtnes no Visu­ma.

156. Cilvēka prāts ir ierobežots. Viņa spriešanas spējas — tāpat. Kāpēc? Ņemsim visvienkāršāko piemēru — atzinības izteikšanu Cilvēkam par patriotisku varoņdarbu. Ļaudis para­sti nonievā apbalvoto, jo kāds viņš, lūk, patriots, ja apbalvoju­ma dēļ cīnījies pret tautas ienaidniekiem. Šādiem ļaudīm nav pat saprotama patriotiskas rīcības motivācija, dziņa tā rīkoties pēc sirdsapziņas, kad Cilvēks pat nedomā par atlīdzību, ne­saudzē sevi. Šādi nonievātāji spriež pēc vienkāršākā: strādā, lai pelnītu naudu, tātad veic arī varoņdarbu, lai saņemtu apbalvo­jumu. Stereotips. Tas ir tikai viens piemērs. Kāpēc ļaudīm prāts, domāšana ir ievirzīta stereotipu sliedēs? Tas ir tas pats fenomens, kas nosaka dabas norišu un sabiedrības noskaņojuma tādu un ne citādu pastāvēšanu pēc subjektu tādas un ne citādas garīgās attieksmes. Savukārt šī attieksme ir galvenokārt iekodēta un iemācīta, un daļēji — pieredzes no­sacīta. Pieredzes nosacīta «burvju aplī» — jo nedraudzīgāki cilvēki, jo nedraudzīgāks arī tu kļūsti, bet tas savukārt nedraudzību kāpina vēl vairāk. Tā tas turpinās no paaudzes uz paaudzi, no gada uz gadu, un būtu brīnums, ja pēkšņi kas kar­dināli mainītos. Taču tas nenozīmē, ka izmaiņas uz labo, kaut mazas, nevarētu notikt. Cilvēki varētu kļūt vismaz draudzīgāki, dzīvot taisnīgi un godīgi. To drīkstētu un varētu. Bet — vai? No rietumiem iebraukušie Latvijā atzīst, ka Latvijā cilvēki vēl ir saticīgāki, bet rietumos jau kļuvuši atsvešinātāki. Vai mūs gaida tāds pats liktenis? Nudien, vajadzīgs kaut vai ar likumu noteikt vismaz ierēdņiem izturēties pret apmeklētājiem laipni un atsaucīgi, bet bez liekulības. Tagad, piemēram, muitas ierēdņi saņem mēnešalgu. Katrs ienākušais šoferis ar saviem papīriem tādam ierēdnim ir kā viņa miera traucētājs. Muitnieki ir nelaipni, nīgri, strādā lēni, negribīgi, ar visādiem ieganstiem cenšas aizraidīt šoferi projām, jo, lūk viņa papīros neesot tas un tas kārtībā... Dau­dzi ierēdņi ar tādu izturēšanos tīšuprāt sagatavo augsni kukuļdošanai, un kukuļi tiek doti. Jā, tad nu ierēdnis ir laipns un izpalīdzīgs! Par ko dot kukuli? Par laipnību, par to, lai ierēdnis pildītu savu darbu kārtīgi? Ja būtu likums, kas pa­redzētu nelaipnu, laisku, pat rupju... ierēdņu atlaišanu no dar­ba, sabiedrībā krasi uzlabotos garīgo attiecību gaisotne. Bet kāpēc likumdevējiem tas pat prātā neienāk? Tā ir tā pati ste­reotipu parādība — normāls likumdevējs arī ir ar ierobežotām spriešanas spējām. Viņa domāšana nesniedzas ārpus pierastā. Bet pierastais ir tās pašas sliedes — rutīna, inertums pēc prin­cipa — «neizlekt», ko soda nometnei noteikusi Daba. Pat izlasījis šeit teikto, likum­devējs pavīpsnās par kāda tur naivā fantāzijām. Tomēr, ņemot vērā šāda likuma nepieciešamību, ieskicēšu kaut vai dažas tēzes, kas varētu būt pamatā šāda likuma izstrādāšanai un pieņemšanai. Attieksmē pret apmeklētāju ierēdnim jācenšas meklēt iespēju nevis kā aizliegt, noraidīt, bet gan — kā atļaut, palīdzēt. Bez liekulības, ar nopietnību. Interpretēt likumu vai tiesību aktu par labu apmeklētājam. Nenosodīt to ierēdni, kas izlēmis par labu apmeklētājam gadījumos, kad tiesību norma to pieļauj. (Tas ir tas pats princips, kas jāievēro tiesnešiem kriminālpro­cesā — visas šaubas jātulko tiesājamajam par labu.) Darba algu kaut vai daļēji, kur vien tas iespējams, noteikt gan pēc ga­baldarba principa, gan pēc apmeklētāju labvēlīgām at­sauksmēm, gan pēc darba vietas sakoptības un rūpēm par ap­meklētāju ērtībām... Atlaist no darba par nelaipnu izturēšanos pret apmeklētāju, par kūtrību un neatsaucību, par augstprātību un nevīžību, par neērtību radīšanu ap­meklētājiem, par nepamatotu atteikumu palīdzēt, par neva­jadzīgu birokrātismu... Lai pildītu šādu likumu, veidot garīgās vides inspekciju — kaut ko līdzīgu esošajai vides aizsardzības sistēmai. Šai garīgās vides aizsardzības inspekcijai dot tiesības atlaist jebkuru ierēdni, nosakot darba algu (vismaz daļēji) no atlaisto ierēdņu skaita, uzlikt naudas sodu darba devējiem, kas nepilda inspekcijas rīkojumus, dot likumdošanas iniciatīvas tiesības garīgās vides uzlabošanas jomā...

157. Par Dabas saprāta paša ignoranci attiecībā uz dabas, fizikas liku­miem. Kā šos likumus interpretē pati Daba un vai tā tos kon­sekventi pilda? Pēc fizikas likumiem, piemēram, siltais gaiss ceļas uz augšu. Bet kalnu galos ir sniegs, un kalnu pakājē silts. Ūdens līmenis savienotos traukos ir vienāds. Bet zemē dažu metru attālumā esošās akās līmenis nav vienāds. Jo tuvāk siltuma avotam, jo siltāk. Bet ziemā Zeme ir tuvāk Saulei par apmēram 5 miljoniem kilometru, taču ir aukstāks... Dabas saprāts kā garīga substance un faktors spēj ignorēt it kā ne­mainīgo likumu darbību, lai tā vai citādi mainītu arī uz Zemes esošos apstākļus atkarībā no vajadzības noteikt šeit soda no­metnes režīmu visam dzīvajam. Kā šis garīgais faktors var reāli iespaidot norises? Sakāpināti sakot, viss dzīvais ir tā noskaņots, pārlie­cināts, lai, piemēram, nākot rudenim, jau gatavotos ziemai. Kad nu tāda vispārēja noskaņa “lidinās gaisā”, tad arī ziemai jānāk, un tā nāk saskaņā ar šo vispārējo zināšanu un noskaņojumu par ziemas «neizbēgamību». Tāda pati noskaņa dabā rada arī pavasari, vasaru. Tuksnesis, tāpat sakot, ir tur, kur tas ir, tāpēc, ka visi zina tur to esam. Pierādījumi šīs teorijas pareizībai? Ja tas tā nebūtu, tad saskaņā ar parastajiem fizikas likumiem ziemā uz Zemes būtu siltāk, vasarā aukstāk, jo vasarā Zeme atrodas tālāk no Saules. Būtībā priekšstati par telpu, par vides apstākļiem dzīvajās būtnēs rodas to dzīves laikā kā pieredze, ka tas ir tikai tā un ne citādi, bet šī pārliecība atkal kā jaunā paaudze turpina vecās paaudzes vides apstākļu radīšanu pat pretēji fizikas un citiem likumiem. Ka šādi priekšstati rada fiksētu pārliecību un sekas, pierādīts ar zinātniskiem eksperimentiem, piemēram, ar noslēgtas telpas izmainītām proporcijām panāk tajā redzamo priekšmetu attālumam gluži neatbilstošu, neproporcionālu at­tiecību, vīziju efektu: tālāk esošie priekšmeti pretēji dzīves pie­redzei izskatās lielāki par tuvumā esošiem tādiem pašiem priekšmetiem. Tas nozīmē, ka pieredze mūs tiešām apmāna un pieradina pie noteiktas pārliecības, kas savukārt kā garīgs faktors tad nu iespaido un nosaka esamības apstākļus atgrieze­niski tādus, kādus tos dzīvā radība ar savu pārliecību radījusi. Vēlreiz — apburtais loks. Mazie bērni, piemēram, ir kā baltas lapas, uz kurām var rakstīt esamībai pat neatbilstošus, bet iedomātus priekšstatus. Un tie tiek uzrakstīti ar skolotāju palīdzību. Cilvēks cilvēkam no paaudzes uz paaudzi iemāca arī maldus par telpu, par laiku, par sakarībām un attiecībām, kādas objektīvajā esamībā nemaz nav tādas, bet ir citādas. Ka it kā neesošās attiecībās, sakarībās, koordinātēs var garīgi dzīvot, liecina atsevišķu cilvēku izgudrotās sistēmas gan matemātikā, gan dažādās attiecībās. Viņi šādās sistēmās dzīvo kā savā pa­saulē ar savām vērtībām. Tik plaša novirze no šeit iesāktās tēmas par dabas likumu ne-universālumu bija nepieciešama, lai apstiprinātu to, cik lielā mērā subjektīvie priekšstati un pārliecība kā garīga enerģija jeb spēks var iespaidot un pat radīt esamības norises un parādības. Var secināt, ka esamības subjektu priekšstati par esamību var būt neadekvāti pašai esamībai un var radīt kļūdainas izmaiņas tajā. Cilvēku pašu noskaņojums, uzskati, pārliecība, griba... nosaka viņu dzīves un sadzīves apstākļus ne tikai sabiedrībā, bet arī dabas vidē. Cilvēki varētu vienoties ar kopēju gribu radīt sev labvēlīgus apstākļus, bet viņi par to nespēj vienoties. Teiktais apstiprina teoriju par soda nometnes esamību uz Zemes. Dīvaini, ka ļaudis, pat saprotot savas sirdsapziņai neatbilstošās nostājas kaitīgumu sev pašiem, tomēr stūrgalvīgi kā apmātībā turpina šo aplamo gaitu kopā ar naidu, nenovīdību, skaudību, augstprātību, bravūru, neiecietību, viltu, apmānu, uzskatot to visu par viņiem noderīgāku un pat par pareizāku. Šeit esmu centies parādīt, kā ļaudis varētu sev radīt labākus apstākļus, skaistākas attiecības, bet liekas, ka tas viss tiks ignorēts, nesa­prasts, nosodīts, nopelts... Kā jau daždien soda nometnei tas pieklājas.

158. Enerģija kā spēks izriet no garīgās sfēras. Piemēram, atom­bumbas milzu sprādziens satricina visu Zemi, bet būtisku seku tam nav. Turpretī cilvēku masas doma, griba izsauc lielas un būtiskas pārmaiņas esamībā — mainās sabiedriskās attiecības, tas savukārt maina objektīvo vidi...

Īstenā telpa un laiks ir tikai tiem sīksīkajiem vērotājiem, kas redz no viena punkta un atrodas vienā punktā. Tiem, kas vienlaicīgi redz no visiem punktiem un tāpat atrodas visur, telpas un laika jēdziena nav. Tieši tā tas ir ar visu, kas nav dzīvs mūsu klasiskajā dzīvības izpratnē.

Te nu ir vietā “apspēlēt” varbūtību, ka visa mūsu lielā dzīve ar visu Zemi un Visumu ( mūsu tradicionālā uztverē) ir viens sīks punkts, kurā tiešām laiks ir mūsu pašu un visas norises šajā sīksīkā punktā ir kā lielajā pasaulē. Šīs domas pamatojums var būt tas, ka pat zinātnieki nav spējuši atrast vissīkāko matērijas vai garīguma daļiņu un cik tā spēj būt ietilpīga. Ja jau vienā šūnā atrodas visa dzīvā organisma daudzsējumu liels projekts, tad taču nebūtu brīnums ka līdzīgi mūsu mazajā punktā ir iespējamas sakarības daudzdimensiju sistēmā ar visu nepieciešamo visa tā funkcionēšanai, kas ap mums un mūsos pašos notiek. No milzu liela tāluma mūsu Zeme nav pat redzama! Var iznākt, ka mēs esam sīksīkie aktieri sīksīkā teātrī. Bet par to pietiks.

Nav divu absolūti vienādu lietu pasaulē kaut vai to telpiskā novietojuma dēļ vien. Viss atšķirīgs cits no cita. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka gari varētu nebūt individuāli to lielā daudzuma dēļ. Tāpēc nevienam nevajadzētu bažīties, ka viņa gars varētu kļūt bezpersonisks, neitralizēties lielajā barā. Šķiet, ka dabā ir pat mehānisms, kas nepieļauj vienādu objektu pastāvēšanu.

Gari un garīgums. Tas ir aptuveni salīdzināms ar ugunskuru un siltumu, ar koristiem un viņu dziedātu dziesmu... Mūsu sa­biedrības garīgā gaisotne ir mūsu pašu dvēseļu un garu pro­dukts. Ja tas tā nebūtu, mēs nesajustu garīguma klātbūtni un justos tikai kā smilšu graudiņi jūrmalā. Protams, garīgo at­mosfēru radīt klāt nāk arī Dabas saprāta elements ar Visuma saprātīgām būtnēm, kas vēlas tā vai citādi vadīt cilvēku un citu būtņu dzīvi uz Zemes. Garu pasaules noliedzējiem vajag pa­analizēt sabiedriski nozīmīgu notikumu priekšvakarā valdošo garīgo noskaņojumu, gaisotni cilvēku domās, noskaņojumā, uzskatos, gribā, sajūtās. Kas to rada, veicina, bet pēc notikušām pārmaiņām — pieklusina? Lai garu noliedzēji pierāda, ka tā nav garīgo būtņu ietekme.

Ja indivīds neapzinās, no kurienes viņam rodas doma, ideja, viņš uzskata, ka viņš pats domā un producē idejas savā galvā. Taču kā var rasties doma oda galvā bēgt no sišanai paceltas rokas, kad tā vēl nekustas, bet sitējs tikai domā to tūlīt iedar­bināt? Ods var uztvert jau esošu domu no Domu sistēmas, kur savukārt tā atspoguļojas no sitēja. Tas ir kaut kas līdzīgs te­lepātijai — spējai uztvert cita domas.

Ja dvēsele, gars nepastāvētu, kā būtu iespējams, ka daži cilvēki pēkšņi spēj atcerēties sevi pagātnē kā citu personu?

Var jau mēģināt to atspēkot tādējādi, ka šim kādam cilvēkam pēkšņi rodas spēja pieslēgties Informācijas jeb Domu sistēmai un uztvert kāda cita cilvēka dzīves momentu, izjūtot kā savu. Taču, ja jau pastāv šāda iespēja, tad ar to vien pierādās kaut kādas garīgas sfēras pastāvēšana, ko materiālists nevar ar roku aptaustīt.

159. Mazs piemērs par valodas kā sazināšanās līdzekļa nepilnību un nesaskaņu cēloni. Kā var melot, sakot patiesību. Lūk, kā! Ja tu šodien krogā notērēji desmit latus, tu vari mājās nemelo­jot melot: «Vajadzēja samaksāt ierēdnim desmit latus.» Vienkārši vajadzēja, bet tu nesamaksāji, tu to citādi nokārtoji, bet naudu notērēji krogā. Ja klausītājs saprot, ka tu samaksāji ierēdnim, tad viņš pats vainīgs, ka tā saprata, taču tu teici tikai to, ka vajadzēja samaksāt, tu neteici: «Šodien es samaksāju ierēdnim desmit latus», jo tad gan tu nesamaksājis būtu melojis. Un tā tālāk un tamlīdzīgi. Ne jau melotāju labā to saku, bet gan gribu palīdzēt cilvēkiem neļauties pašapmānam, kas pieder pie soda nometnes režīma. Šaubu gadījumos vienmēr uzdodiet precizējošu jautājumu, piemēram, sakarā ar nupat minēto va­jadzētu pajautāt: «Un tu tiešām šodien samaksāji tam ierēdnim desmit latus?» Tad nu nemelotājam būtu jāmelo, un tas jau būtu pret viņa sirdsapziņu, viņa grēku nasta krātos lielāka, varbūt viņš pat nemelotu.

160. Sakarā ar masveidīgo populāciju dabā nepieciešama pa­stiprināta augu masas pieaugšana, bet tā nav iespējama bez kaut kādas papildus stimulācijas. Černobiļas atomreaktora avārija notika pēc Dabas spēku «pasūtījuma», lai dotu augiem papildus augšanas iespēju. Tas, ka cieta daudz cilvēku un cita dzīvā radība, pieder pie soda nometnes ciešanu, sāpju un grūtību klāsta. Nākotnē, lai izvairītos no līdzīga tipa avārijām, ir apzināti vai nu jādozē radioaktivitāte, vai jāsamazina po­pulācija uz Zemes, saglabājot tikai dabas resursiem atbilstošu tērētāju daudzumu. Citādi no līdzīga tipa avārijām un atom­bumbu sprādzieniem neizbēgt.

161. Saviem skarbajiem un netradicionālajiem secinājumiem par attaisnojumu gribu pateikt, ka ir svētīgi cilvēkiem iziet no rutīnas un ar plašāku skatu un no cita aspekta pavērot notiekošo. Piemēram, Nostradamuss paredzēja, ka Ņujorku sabombardēs reliģiskie fanātiķi no islama reģiona. Savlaicīga šo briesmu redzēšana var dot iespēju ierobežot attiecīga agre­sora spēkus, un no briesmām varbūt var izvairīties. Taču tikai varbūt.

162. Par elektronikas «vīrusiem». Mākslīgā intelekta konstrukto­ri! Vai jūs varēsiet dot garantiju, ka mākslīgā intelekta sistēmā nebūs šo kaitēkļu? Viņi taču būs vēl gudrāki par mūsu datoros esošajiem, un viņi «sagrozīs galvu» tam jūsu mākslīgajam inte­lektam ar gluži neprognozējamiem līdzekļiem, radot kata­strofālas sekas. Es savā mājā tādu briesmoni nekonstruētu, kaut arī tas solītu ražot zeltu. Bet ļaudis to konstruēs, uzkon­struēs un tālu nepaspēs aizbēgt. Ticīgie, kas veltīgi gaidāt pa­saules galu jau tagad! Tagad tas nebūs. Civilizācijas gals būs pēc šī briesmoņa izkļūšanas brīvībā. Gaidiet ziņu, ka prēmēti mākslīgā intelekta izgudrotāji! Tad gan būs pamats noteikt da­tumu, kad baltās drānās stāvēt uz tilta... Nojausma par kaut kādu galu jums ir bijusi pareiza. Lūk, tā es varētu daudz iro­nizēt par ļaužu apzinātu iešanu uz vēl lielākām briesmām šajā soda nometnē. Tādu “progresu” varētu apturēt tikai tad, ja cilvēku vairākums paspētu, īsi sakot, krasi laboties. Varētu pat pieņemt likumu, kas tāpat kā cilvēka klonēšanu aizliegtu arī mākslīgā intelekta vai cita «progresa» radīšanu. Naivi, vai nē? Daba taču nepieļaus soda nometnes režīma būtisku uzlabošanu, ja vēl tik daudz labojamo. Nepieļaus arī mākslīgā intelekta ļaunu pielietojumu? Varbūt.

163. Perspektīvā skatoties, var jautāt, kāda jēga vairs pastāvēt valstīm, robežām, muitām, nacionālām armijām..., ja ļaužu sajaukšanās strauji palielinās gan transporta iespēju dēļ, gan aplami tulkoto cilvēktiesību dēļ. Robežas drīz vien var kļūt par arhaismu. Muitas barjeras tiks nojauktas, rases sajauksies, uz Zemes dzīvos ļaužu konglomerāts (haotisks biezenis) bez sa­vas Dzimtenes mīlestības, bez piederības apziņas savai val­stij... Tas ir nenovēršami jau minēto apstākļu dēļ. Patriotu izsapņota skaistā ideja, par savas Dzimtenes sakopšanu savam un viesu priekam. Ar nožēlu un nostaļģiju atcerēsimies un pieminēsim to neatkārtojami skaisto sajūtu, kad «skudriņas skrēja pa muguru» savas valsts himnai skanot svētku brīžos. Nebūs vairs šī skaistuma. Cilvēki būs zaudējuši, pareizāk sakot, Cilvēkiem būs atņemta vēl viena Dabas dota dāvana, pie kam to būs atņēmuši paši ļaudis. Šajā konglomerātā ļaudis atsvešināsies vēl vairāk. Starp viņiem nostāsies lepni sauktā progresīvā tehnoloģija. Vēl ilgi būs fanātiķi-cīnītāji pret visu to, bet šī cīņa nedos paliekošu uzvaru. Te vietā atcerēties savu dzīvi, kas bija veltīta Latvijas patstāvībai un labklājībai tautiskā ģimenē. Naivi cerēju piepulcēt ļaudis cīņai gan pret okupan­tiem, gan pret pašmāju valsts ierēdņiem, kas nodeva savas nācijas iespēju sakopt Latviju, attīstīt to skaistu un bagātu tieši ar tautiskās kopības apziņas ideju. Būdams deputāts Latvijas Augstākajā Padomē, balsoju pat pret bezvīzu režīma ieviešanu, cerot kaut vai arī tā vēl pasargāt Latviju no svešo ļaužu nekontrolētas ieplūšanas uz dzīvi šeit. Paradoksāli, ka es biju vienīgais no 200 deputātiem ar tik demonstratīvu nostāju. Es labi sapra­tu, ka šajā komunistiskajā Augstākajā Padomē patrioti neko pret pārspēku būtisku nepanāks, un tāpēc vismaz šāda tipa protesti. Okupācijas apstākļos es vismaz ar desmitiem tūkstošiem lapiņu aicināju savus tautiešus protestēt pret okupāciju, piemēram, ar elektrības maksimālu tērēšanu Maskavas te­levīzijas ziņu laikā, lai radītu uzskatāmu mūsu tautas protestu pret okupāciju, aicināju arī ar burtu L vai V kā zīmi izteikt prasību pēc Latvijas patstāvības. To katrs varēja darīt absolūti bez riska tikt atklātam. Taču nebija ne mazākās atsaucības. Piemēram, Jūrmalas pilsētā, kur masveidā izplatīju lapiņas, at­radu tikai vienu uzrakstītu burtu V uz staba autobusu pieturas vietā. Tātad pilnīga padošanās, absolūta nevēlēšanās cīnīties pret rusi­fikāciju, garīgo apspiestību. Lapiņas masveidīgi tika nestas uz VDK, miliciju, lai izpelnītos okupantu atzinību.

164. No teiktā kārtējo reizi var secināt, ka Daba rīkojas konsek­venti: vispirms rada cilvēkiem saprašanās grūtības ar daudzu tautu izvietošanu uz Zemes, bet, kad jau nostiprinājās angļu valoda kā saziņas līdzeklis, kad radās telekomunikāciju sistēmas, Daba rada cilvēkiem jaunas grūtības — nesaskaņas, neiecietību mentalitātes barjeru dēļ tautu sajaukšanās apstākļos. Tātad tā ir Dabas saprāta diktēta rīcība — tautu sajaukšanās un šīs sajaukšanās veicināšana. Pat barikāžu dienās Latvijā 1991.gadā Latvijas patriotu-cīnītāju skaits nebija liels — tikai viens no divdesmit aktīvi piedalījās cīņā par neat­karību, bet daudzi no pārējiem bija pasīvi, vienaldzīgi vai pat neatkarības pretinieki. Vēl raksturīgāk tendence nepretoties tautu sajaukšanai izpaudās 1998.gadā rīkotajā tautas aptaujā. Par Latvijas pilsonības došanu svešajiem nobalsoja balsotāju vairākums, un parlamentā ievēlēja ne jau patriotus, bet atkal tos pašus Latvijas patstāvības pretiniekus, kas jau bija pierādījuši savu kosmopolītismu. To visu redzot un saprotot, ar rūgtumu un nožēlu jāatmet cerības reiz dzīvot savu tautiešu Dzimtenē un sajust skaisto piederību pie augstas kultūras tau­tas. Tagad jāsamierinās ar svešu ļaužu masveidīgu saimniekošanu mūsu tautas tēvutēvu zemē, mūsu Tēvzemē. Un nepavisam es vairs nevaru cienīt savus tautiešus par no­devību. Bet tāda ir Dabas saprāta diktēta gaita, lai vairāk ciešanu būtu, šoreiz ciešanas arī no ļaužu sajaukšanās vienā masā, kurā vēl jo vairāk būs domstarpības un nespēja veidot labāku dzīvi. Daba saglabā savu soda nometni. Daba gādā pa­matu tās pastāvēšanai. Un diezin vai tā ir ļauno spēku uzvara bez labo spēku akcepta. Ļaužu vairākums to pieļauj un pie­ļaus, jo viņu saprāta kvalitāte nepārsniedz un nepārsniegs viņiem doto normālo līmeni. Diemžēl. Ja ļaudis saprastu, cik viņu pašu labā tas būtu — saglabāt nācijas savu valstu robežās, viņi varētu nepieļaut tautību un rasu lielo staigāšanu un sajaukšanos. Ar nācijas veselīga pašlepnuma ideju varētu «kal­nus gāzt», Latviju varētu izveidot par tautas nacionālu parku... Bet tagad? Vai svešie kops Latviju kā savu māju? Šeit tik skarbi un atklāti pasakot patiesību, zinu, ka Latvijas patrioti mani asi nosodīs par šo soda nometnes teoriju, kas it kā pamato tautu sajaukšanos ar Dieva gribu un it kā pamatu dod internacionālistiem un kosmopolītiem. Taču tieši patriotu labā to saku. Ļaudīm ir nesaudzīgi jāparāda viņu vienaldzības un nostājas sekas kā posts viņiem pašiem. Varbūt vēl modīsies apziņa, bet, ja nē, tad visi līdzekļi ir izlietoti, kauja zaudēta, paliek neizmantota Dabas dotā iespēja pašiem vienojoties uzlabot soda nometnes apstākļus līdz normālas dzīves līmenim vienas skaistas tautas ietvaros. Bet ļaudis nevienosies, nenostāsies pret neprātu, padosies. Alternatīvas nav. Ir jāpiedzīvo rūgtā vilšanās un bēdas, jāpieņem patiesība bez ilūzijām. Jāsaprot, ka citādi nevar būt. Un tad kā kompensācija nāk brīvības sajūta no ap­zinātās nepieciešamības. Tas ir tāpat kā nebēdāties par nākošo ziemu — tā ir neizbēgamība, nepieciešamību, tam tā jābūt, un mēs īpaši par to neskumstam. Nevar ļaudis pie vienotas rīcības dabūt pat viņu pašu labā. Grandiozi. Apbrīnojamais Dabas saprāts! Šī civilizācija Radītājam ir izdevusies. Tā ilgi pastāvēs, jo lieliski soda nometnē rada sev sāpes un ciešanas. Un Dabai tas ir vajadzīgs.

Ar laiku ļaudīm liksies, ka viņi dzīvo arvien labāk. Arī tā ir Dabas saprāta dota ilūzija, lai ļaudis nedarītu sev galu. Taču būtībā gan garīgā, gan fiziskā viņu dzīve kļūst un kļūs arvien grūtāka. Jau šodien smogs un jaunās slimības no ķīmijas tos gandē nost. Bet ļaudis rada arvien vairāk šo stresu un šo smogu. Nenovēršami. Objektīvi. Saprātīgie cilvēki redz, kā šis posts rodas, sauc apdomāties, bet ļaužu masas savā nesaprātībā slepkavo dabu un sauc šo slepkavošanu par progresu, balso par partokrātiju, bet sauc to par demokrātiju. Būtībā Daba mūs apmāna ar ilūziju, ka mēs «progresējam», ka mums ir demokrātija, interese arvien no jauna ko radīt. Tādā apmāna gaisotnē arī šeit rakstītais netiks saprasts, un viss turpināsies savā gaitā — objektīvi un nenovēršami. Tas ir apmēram tas pats, kas pa­liem teikt, ka visa viņu steiga un trauksmainais postīšanas darbs novedīs tikai pie tās pašas jūras, un viss sāksies no jau­na. Pali vārdus nesapratīs, un pali citādi rīkoties nespēj. Fatālisms? Jā, bet, to saprotot, ļaudis varētu kļūt iecietīgāki, draudzīgāki, labestīgāki... Varētu...

165. Kā vienoti rīkoties, lai uzlabotu dzīvi. Zinu, ka ļaudis to nespēs, bet es tomēr ieskicēšu dažus ceļu rādītājus. Nekādu politisko partiju, jo tās tikai šķeļ sabiedrību un šo šķelšanu le­galizē, tās aizliegt tāpat, kā aizliegtas nacistu un komunistu partijas. Aizliegt tās tāpat kā aizliegta viltus reklāma. Autoritāru parlamentāro valsts iekārtu, kad preziden­tu ar plašām pilnvarām kā diktatoru ievēl pilsoņi., nosakot sev tiesības prezidentu noteiktā kārtībā atcelt. Parlaments lemj tikai politiski par likumprojektiem, ko sagatavo un siste­matizē īpaša valsts iestāde. Valstisku neitralitāti. Tikai iekšējās kārtības uzturēšanas militārus formējumus. Valsts koordinētu saimniekošanu ar komercsūtņiem ārzemēs sadarbībai ar bizne­sa partneriem. Svarīgākos ražošanas un stratēģiskos objektus valsts rokās. Apkarot jebkuru nepakļaušanos tiesiskai kārtībai. Obligāto darba režīmu likumpārkāpējiem. Nepilsoņu-likumpārkāpēju izraidīšanu no valsts. Radikāli aizsargāt dabu, veicināt tās atjaunošanu. Obligātu esamības mācību kursu. Aizliegt publicēt jebkādus vardarbības aktus. Visādi veicināt labdarību. Asi nosodīt amorālo. Starptautiski ar likumiem aizliegt dabai un cilvēkiem draudošu tehnoloģiju. Izņemt no apgrozības visus ieročus. Likvidēt kaitīgo objektu darbību. Ar starptautisku kontroli novērst bruņošanos. Lik­vidēt nacionālos bruņotos spēkus, to vietā izveidojot starptau­tisku bruņotu sistēmu kārtības un likumības uzturēšanai uz Zemes. Krimināli nevajāt personas, kas nodarījušas kaitējumu noziedzniekiem, un neaizstāvēt noziedzniekus. Aizliegt starp­valstu blokus. Dzimstības kontroli, kur tas nepieciešams. Aizliegt radioaktīvu un ķīmisku kaitīgu vielu apgrozību. Novērst iespēju lietot narkotikas. Zvērināto tiesas, arī civil­lietās. «Melnās kastes» principa ieviešanu svarīgākajās valsts iestādēs (sarunu ierakstīšana). Tiesu spriešanā un nostiprināšanā pieaicināt citu valstu tiesnešus objektivitātei. Likvidēt vai krasi ierobežot medības, malu zvejniecību, neizsniedzot licences. Potenciālo noziedznieku atklāšanai provocēšanas metodi. Slepenpoliciju. Maksāt par ziņojumiem, ar ko atklāj noziegumus, arī anonīmi par anonīmiem. Noziedznieku nodarbināšana arī privātā sektorā. Amatpersonu atlaišana pēc pilsoņu tiesas lēmuma. Samazināt slepenību. Deputātu atsaukšanas iespēju. Tiesību atņemšanu ieņemt amatus personām, kas nebauda pilsoņu uzticību... Pro­tams, šie un citi tamlīdzīgi pasākumi varētu būt noderīgi sa­biedrības dzīves uzlabošanai, taču ir saprotams, kāpēc neko tamlīdzīgu nebūs iespējams realizēt.

166. Šādu visai drūmu kopainu attēloju tāpēc, lai mēs tik daudz no dzīves laba negaidītu un, labo nesagaidīdami, tik daudz ne­viltos. Vienkārši mums nevajag cerēt un gaidīt, ka dzīve uz Zemes būs skaists bezrūpīgs prieka laiks. Te ir soda nometne. Mums ir jābūt pieticīgiem un līdz ar to skaistiem Cilvēkiem pat šajos skarbajos apstākļos. Kādreiz mēs kā Cilvēki, izcietuši šos pārbaudījumus un dzīvodami pēc sirdsapziņas, būsim laimīgi Tur — brīvībā.

167. Latvijā devītajā gadā pēc patstāvības atgūšanas ievēlēta cienījama valsts prezidente. Tomēr viņa ir spiesta virzīt Latviju uz Eiropas Savienību un NATO. Spiesta arī tāpēc, ka Krievija atkal rīko kara manev­rus neaizsargātās Latvijas atkārtotai okupēšanai. Patriote-prezidente gribētu savu latviešu tautu paglābt Latvijas neit­ralitātē, bet tas nav iespējams arī tāpēc, ka pašā Latvijā okupācijas laikā galvenokārt no Krievijas sabraukušie svešie sastāda t.s. «piekto kolonu» — gandrīz vai pusi no latviešu kopskaita Latvijā. (Salīdzinājums — Vācijā tas būtu ap 30 mil­joni imigrantu!). Tātad Latvijas tauta (šī vārda jaunlietotajā nozīmē) nav mentāli vienota. Ar tādu «tautu» nevar nacionālā sajūsmā «kalnus gāzt». Ar tādu «tautu» var tikai iejukt citu tautu jūklī un eksistēt. Tāds tautu jūklis kļūst Eiropas Sa­vienība, kas radīta pārsteidzīgi pēc ASV parauga. Tā tiek uzturēta pie dzīvības ar mākslīgu elpināšanu, jau nojaušot, ka lielās pūles to pie dzīvības noturēt būs tikai veltīgas mocības. Tīras nācijas ideju NATO valstis apspiež ar bombardēšanu. Tas nozīmē, ka arī latvieši Latvijā nedrīkst dzīvot latviski latviešu vidē, mēs esam spiesti dzīvot mums svešu ļaužu vidē, lielpilsētās — pat mazākumā (atkal salīdzinājums — kā angļiem Londonā, ja tajā būtu 5-6 miljoni krievu un tikai ap 3 miljoniem angļu). Nevaram un nedrīkstam, jo ir tādi emisāri, kas to pieprasa, un ir tādas lidmašīnas, ko sūtīt bombardēt Latviju, ja tā uzsāktu tīrīt savu sētu. Mums jādzīvo pret latviešiem naidīgu ļaužu atmosfērā. Un neko nepadarīsi, jo ir arī tādi paši pilsoņi-varas subjekti, kas nobalso par «integrāciju» — latviešu pārkrievošanos pat galvaspilsētā Rīgā. Ir vienkārši jāpacieš skarbā patiesība, ko labi izsaka dziesmas vārdi: «Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs, tā neatgriezīsies». Mēs visi varam redzēt, kā mirst mūsu latviešu tauta, kā tās organismā iemājojuši kaitēkļi, ko braši aizstāv dažādi komisāri, emisāri, UNO, NATO, US, EU un citi varenie. (Es neesmu šovinists, es nesaku, ka latvieši ir pārāki par citu tautību cilvēkiem, bet es saku, ka latvieši gribētu dzīvot savā Tēvzemē savu latvisko dzīvi, viņu mentalitātē grūti iekļauties svešajam no Krievze­mes, kaut arī viņš Līgo svētkos dzied «ļigo, ļigo!».) Ko mums var līdzēt Latvijas patrioti, ja šeit ir Dabas spēku ielikteņi-varas subjekti, kam uzmācīgā ideja par cilvēktiesībām asociējas tikai ar migrantu tiesībām, bet pa­matnācijas cilvēku tiesības viņiem ir «pie vienas vietas». Cilvēktiesības un apmātība. Apmātība un cilvēktiesības. Izplūduši un pašreiz nešķirami jēdzieni. Kas šo apmātību uzsūtījis? Dabas saprāts. Lai šajā soda nometnē netrūktu grūtību, ciešanu, bēdu... Vai radīsies kāds ietekmīgs spēks, kas nostāsies pret šo cilvēktiesību propagandu un aplamo inter­pretāciju, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības izvēlēties dzīves vietu, neatkarīgi no pamatiedzīvotāju interesēm. Apšaubāmi. Tieši otrādi. Cilvēktiesības ir kļuvušas par jājamzirgu uz karje­ras virsotnēm. Tās uzstājīgi propagandējot, karjerists pauž it kā humānismu — aizstāv migranta intereses, un pret to ir grūti iebilst. Tāpēc citi karjeristi dzied to pašu dziesmu. Tā ir lavīna, kas iznīcinās mazās tautas, arī latviešu tautu. Nestei­dzieties nosodīt šīs patiesības teicēju! Lai ārstētu, ārsts nosaka diagnozi. Slimība jānosauc vārdā. Neviens saprātīgais ārstu par to nenosodīs, bet meklēs līdzekļus, kā slimību uzveikt. Vai mūsu, latviešu, sabiedrībā ir daudz tādu saprātīgo? Vai viņu spēks ir izšķiroši ietekmīgs? Atbilde neiepriecina nevienu pa­triotu. Tā ir rūgta un skumja patiesība, kas spilgti apliecina Zemes kā soda nometnes teorijas pareizību. Skumja un rūgta atziņa mūsu patriotiem, priecīga un salda atziņa migrantiem-internacionāļiem, ļaudīm, kas Dabas sūtīti kā latviešu na­cionālās pašapziņas slepkavas un bendes. Viņi ir apmāti un mentāli akli, viņi paši neapzinās savu «ampelmaņa» un algotā bendes lomu — slepkavot citu cilvēku skaistumu. Turklāt nav tāda spēka, kas viņus padarītu redzīgus to nedarīt. Viņu misija ir algotņu misija — nobendēt to, kas citiem ir skaistums. Sa­biedrībā skaistuma jēdziens mainās kā mode. Kāpēc dabā kā vidē būtiski nemainās skaistās ainavas, ziedi? Reiz sasniegtais sociālo attiecību skaistums taču varētu pastāvēt un dominēt ilgstoši. Bet nē! Kas nosaka izmaiņas sociālo attiecību skais­tuma kritērijus šodien tādus, bet rītdien — citādus? Kāpēc va­jadzīgas atsacīšanās sāpes no pierastā skaistuma, arī no naci­onālo tradīciju skaistuma? Šķiet, nav cita izskaidrojuma kā vien tas, ka Dabai nepieciešama, pirmkārt, atsacīšanās sāpju atmosfēra un, otrkārt, nepieciešama cerība kā intereses uzturēšana tomēr dzīvot...

168. Vienmēr dzīvo cerība. Arī cerība, ka vēl savā Latvijā latvieši izveidos latvisku sadzīves vidi. Arī lielajās pilsētās. Kā un kad tas varētu notikt? Naivi un ideāli spriežot, tas būtu iespējams vienīgi tad, kad vēlēšanu tiesības dotu tikai latviešiem un arī ne visiem, bet tikai elektoriem-patriotiem. Tikai viņi tiektos veidot savu Latviju par neitrālu, sakoptu, garīgi un ekonomiski bagātu val­sti. Teorētiski tas varētu notikt, ja lielvaras pieļautu saglabāt mazās tautiņas kā nacionālus parkus uz Zemes un aizsargātu tās. Ar tādu ideju un ierosmi latviešu tautai tās vadītāju personā vajadzētu iet pie lielajām tautām kā mazo tautu likteņa lēmējām. Lūk, te nu lielajām tautām būtu īstā reize parādīt savu humānismu, sa­pratni, gudrību. Ar šo ideju karjeristi tāpat varētu manipulēt kā ar cilvēktiesībām, kas tagad atļauj migrēt un sajaukt mazo tautu sadzīves vidi. Optimistisks pamats, gan ne visai drošs, tādai cerībai ir tas, ka lielās tautas pašas cenšas ierobežot mi­grantu plūsmu kā epidēmiju savu valstu teritorijā. Varbūt, varbūt... Cilvēkiem, īpaši varas subjektiem, vajadzētu saprast, ka tautu sajaukšanās tagad pastiprināti notiek pēc Dabas saprāta noteikumiem, lai soda nometnē būtu vairāk ciešanu, šoreiz — arī no mentālās nesaprašanās starp dažādu tautību ļaudīm. Tā kā cilvēkiem ir Dabas dotas tiesības savu likteni uzlabot, viņi varētu šo iespēju izmantot. Varētu. Protams, kāds iebildīs, ka gadījumā, ja apturētu tautu sajaukšanos un tādā veidā ma­zinātos ciešanas no mentālās nesaderības, Dabai vajadzētu noteikt citas ciešanas — karus, epidēmijas, katastrofas... Iebil­dums nepamatots. Ciešanu summa nemainītos, jo migranti radīja ciešanas pamattautas cilvēkiem, bet tagad ciestu paši potenciālie migranti no tā, ka viņiem neļautu migrēt un «uzsēsties» citai tautai. Viss šajā sakarībā paliktu līdzsvarā. Tas ir arguments par labu migrācijas kā epidēmijas apkarošanai. Masveida migrēšanas apturēšana tādējādi nebūtu pretrunā Dabas saprāta principiem attiecībā uz soda nometnes pastāvēšanu. Var droši lemt par mazo tautiņu saglabāšanu. Bet, diemžēl lielo tautu varas subjekti arī ir tikai parasti ļau­dis ar savu augstprātību, karjerismu, arī ar savu patriotismu un interesēm. Daba pieļautu humānāku soda nometnes režīma pie noteikuma, ja ļaudis paši krasi labotos un dzīvotu saskaņā ar sirdsapziņu. Dabas dotā iespēja mums labo­ties šajā ciešanu pilnajā soda nometnē joprojām ir garantēta. Sistēma darbojas nevainojami. Slava Dabas saprātam un pal­dies vismaz par ceļu ieskicējumu uz mazāku vilšanos, dzīvojot ar pieticību pēc sirdsapziņas!

169. Nav viegli beigt šo grāmatu rakstīt. Paliek vēl un vēl daudz nepateiktā gan par pasaules uzbūvi, gan par dzīvi šeit uz Ze­mes. Vēlreiz iebilstu tiem, kuri uzskata, ka cilvēka misija uz Zemes ir ar savu darbību krāt zināšanas, radīt jaunas tehnoloģiskās sistēmas... Ja tas tā būtu, tad nemirtu bērni, cilvēki nenovecotu, cilvēki būtu vienmēr zinātkāri bez noguruma, cilvēkiem būtu lielāka iegaumēšanas un atmiņas spēja..., bet tā nav. NLO un kos­miskas būtnes cilvēkiem palīdzētu ar gudrībām, bet ir tieši otrādi — gudrības tiek slēptas. Cilvēkiem būtu dota iespēja vairāk laika veltīt zinātnei, bet viņiem jātērē laiks pārtikai, mītnei, apģērbam, miegam... Cilvēkiem būtu iekodēts čak­lums, godīgums, taisnīgums..., bet ir gļēvums, neuzņēmība, slinkums, nelietība, nodevība, skaudība, neizpratne un ļoti daudzas citas nelāgas īpašības, kas sagādā tikai ciešanas, bēdas, sāpes...

170. Var pieņemt, ka šī soda nometne un garu pasaules sistēma, ieskaitot saprāta substanci, darbojas “autopilota” režīmā ar sistēmai kaitīgo subjektu izslēgšanu no sistēmas. Šajā Sistēmā nav ne vadoņa, ne soģa, bet pati Sistēma kopumā ir nostabilizēta jeb “ieregulēta”, varbūt pat ieregulējusies pati, un darbojas autonomā režīmā, proti, paši elementi-subjekti garīgā līmenī attīrās no Sistēmu traucējošajiem. Uzskatāmībai – sērskābē iemests cinka gabaliņš šajā vidē tiek iznīcināts kā nepiederīgs tai. Cilvēku sabiedrība izolē noziedzniekus, pat soda ar nāvi. Jēzus Kristus ar savām neparastajām spējām bija nepieņemams parastajai sabiedrības dzīvei, Viņu izslēdza visnežēlīgākajā veidā. Kā citādi izskaidrot Jēzus Kristus izmisuma saucienu pie krusta: “Mans Dievs, kāpēc Tu esi mani pametis?” Tas bija un ir kopējās pozīcijas nostājas pārspēks. Viegli saprotams, cik šajā sakarībā svarīga attiecīgās sabiedrības gaisotne. Nelieši nevērsīsies pret nelieti, bet pat aizstāvēs. Jāteic vēlreiz, cik svarīgi ir uzturēt labestības un taisnīguma pārsvaru pār ļauno.

Uz ko paļauties? Ir jāatzīst skarbā īstenība – šajā soda nometnē līdzsvarā esošo garīgo sfēru (saprāta, dzīvības, sirdsapziņas.. substanci) var iespaidot tikai patiesa izmisīga griba, it īpaši masveidīga griba, un tādejādi panākt konkrēta rakstura norises.

Sevišķa nozīme ir sirdsapziņai , kas savā kopumā līdzīgi dzīvības un saprāta substancei ir ārpus mums, bet mūsos tā ir kā daļiņa no kopējā. Tad nu jārēķinās ar to, ka sirdsapziņas kopējās substances kvalitāte lielā mērā atkarīga no katra indivīda attieksmes pret viņam doto sirdsapziņu. Ja katrs indivīds pielūgtu savu sirdsapziņu kā svētumu un turētu to tīru, visiem klātos labāk. Sirdsapziņa - mūsu godaprāts būtu katra patiesais sargeņģelis.

171. Var ticēt versijai, ka dzīvība un procesi uz Zemes ir kāda mums nezināma superaugsta saprāta – Radītāja apzināti realizēts projekts šeit aprakstītam mērķim. Tikpat ticami, ka Radītājs līdzīgas sistēmas (varbūt citās dimensijās un formās) ir radījis arī citur kā poligonus, kā “mākslas darbus” savam priekam, īpašiem uzdevumiem, jo daudzveidība var būt bezgalīga. Nav izslēgts, ka Radītājs un Viņam līdzīgie pārrauga savas sistēmas, jo arī radošais process ir bezgalīgs un nepieciešams kādiem mums nezināmiem mērķiem. Varbūt uz Mēness, uz Marsa un citur lieliski darbojas autonomas sistēmas citās dimensijās, citās formās, ko mēs neredzam tāpat, kā neredzam tās tepat uz Zemes. Mēs neesam unikāli. Mēs esam vieni no. Mēs ( arī visa dzīvā radība uz Zemes) esam radīti kā roboti un noregulēti tādi, kādi mēs esam..."

xxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxx