145. Pieļausim domu, ka pastāv ne tikai mūsu dzīve, garu dzīve, ka abās šajās dzīvēs mūsu dvēsele, gars var «nogrēkoties», bet pastāv arī citas «civilizācijas» uz citiem Visuma objektiem un citās sfērās. Nav izslēgta mums nezināmo būtņu hierarhija, gradāciju sistēma, dzīvības formu dažādība. Piemēram, cilvēki uz zemes varbūt ir kādi n-tie pēc nopelniem savā dzīves līmenī, citur dzīvo laimīgāk vai vēl nelaimīgāk. Pamatojums šādam pieņēmumam ir tas, ka garu pasaules harmonija vai disharmonija varētu būt pārāk vienmuļa, ka brīvība alkst kaut kādas dinamikas, dažādības...

Ja ticētu darvinistiem par dzīvo radību stihisku attīstību no primātiem un dabiskā izlases ceļā, tad tagad uz Zemes va­jadzētu būt nevis noteiktam dzīvo radību sugu skaitam, bet ab­solūti nenosakāmu mutantu skaitam, pie kam starp sugām vispār nebūtu robežu, būtu bezgalīgs daudzums kroplīgu būtņu bez jebkādām noteiktām un ilgstoši pastāvošām sugas īpatnībām. Ja tomēr ir nošķirtas sugas, ja to skaits ir noteikts, ja sugas indivīdi ir ar noteiktu un pastāvīgu uzbūvi, tad paldies par to jāsaka Dabai, kas šīs sugas ir apzināti radījusi jau kā gatavas konstrukcijas, kas var savu sugu turpināt, var arī variēt savās īpatnībās, bet parasti neizejot ārpus noteiktas sugas “projektu” robežām. Var pieņemt, ka lielajā Visumā ir daudz saprāta autonomu vienību. Var pieņemt, ka kāda no šīm vienībām kā savu ietekmes zonu hierarhijas kārtībā ir izvēlējusies mūsu Galaktiku, mūsu Zemi, pat varbūt atsevišķus cilvēkus. Ar aug­stu saprātu, kādu mēs pat iedomāties nespējam, šīs būtnes ar elementārdaļiņu tehnoloģiju var izveidot jebkādas konstrukci­jas dzīvus organismus. Tādi tie apzināti izveidoti arī uz Zemes. Nav brīnums, ja uz Zemes pat tagad atrod jaunas sugas.

146. Ļoti svarīgi ir radīt mīlestības, draudzības, labestības garīgos tēlus, garīgo gaisotni. No šī viedokļa arī ticības mācībā tas īpaši uzsvērts. Šie labvēlīgie tēli, gaisotne atgriezeniski labvēlīgi ietekmē vidi, sadzīvi, cilvēku noskaņojumu. Es nešaubos, ka nākotnē nedibinās politiskās partijas, bet kolektīvus, kuru mērķis būs radīt šo labvēlīgo noskaņojumu. Dibinātājiem un aktīvistiem vajadzētu būt pa­tiesi labu gribošiem, taisnīgiem, godīgiem Cilvēkiem. To varētu darīt arī baznīca, ja tā spētu revidēt savu dogmu sistēmu. Ļaudis ir jānoceļ no viņu pašu iedomātā augstā dižciltīgā postamenta un jānovieto īstajā vietā - soda nometnē starp citām dzīvām radībām labestības kultivēšanai...

147. Kāpēc augsta garīguma cilvēki alkst vientulības? Kāpēc viņiem vairs nav interese par ļaužu skaļo sadzīvi? Viņiem nav nekādas vajadzības pēc «čomiem, čaļiem, pudeles brāļiem...» Varētu secināt, ka šo Cilvēku-vientuļnieku gari garīgajā sfērā bauda iespēju būt skaistumā, harmonijā daudz augstākā pakāpē nekā citi, nemaz nerunājot par ļauno ļaužu gariem viņu «elles krogā». Piemēram, ir daudz skauģu, kam skauž laimīgu cilvēku skaistums. Bet ir arī ne tik daudz, bet ir cilvēki, kurus ļoti aizkustina citu laimes izpausmes brīži, līdz aizkustinājuma asarām, viņi it kā rezonē ar laimīgo cilvēku skaistajām sajūtām. Lūk, šie cilvēki jau tuvu garīgās pasaules sadzīvei harmonijā ar skaistumu! Viņiem kā skaista dāvana ir redzēt un sajust skaistu cilvēku skaistu muzicēšanu, sirsnību mākslā un sadzīvē, cilvēku pašu radīto kopīgu skaisto pārdzīvojumu esību. Tas nav nejauši un nav bez mērķtiecības. Esmu pārliecināts, ka šādu skaistu cilvēku skaistuma sajūta un vajadzība pēc tās ir turpinājums no garu pasaules harmonijas un ir gatavības liecība garu pasaules skaistumā būt.

148. Nav izslēgts, ka uz Zemes nākamajiem gariem tiek iemācīti priekšstati par materiālajām lietām, objektiem, apstākļiem, lai garīgajā sfērā gari varētu ideāli (domās) rīkoties ar tiem un ta­jos bez šo lietu un apstākļu reālas klātbūtnes. Šeit izteikto pieņēmumu var pamatot ar to, ka mēs sapnī rīkojamies it kā ar fiziskiem objektiem, fiziskos apstākļos, lai gan to nemaz reāli nav. Kur mēs tādus priekšstatus esam ieguvuši? Daļēji no šīs reālās fiziskās dzīves. Var pieņemt, ka zīdainim tādu sapņu nav, jo viņam nav arī priekšstatu par reālo fizisko dzīvi, tikai vien kāda atblāzma no iepriekšējās garīgās “dzīves”. Man nav informācijas par to, kādus sapņus «redz» aklie, kas nekad nav pasauli redzējuši. Taču, ja arī viņi redz reālās pasaules vīzijas, tad tas varētu būt pārmantošanas faktors. Sapņi jāuzskata tikai par aptuvenu un nepilnīgu garu dzīves atspulgu, jo te (Zemes dzīves laikā) vēl piedalās prāta, instinktu, dažādu tabu klātbūtne. Tāpēc sapņi var būt ju­ceklīgi, haotiski, neloģiski tieši minēto faktoru dēļ. Kad gars atbrīvojas no šiem kuratoriem, aizbildņiem, aizgādņiem, auklēm, tad to nekas vairs netraucē skatīt garīgo sfēru ideāli ar Zemes dzīvē iegūtiem priekšstatiem. Varbūt tāpēc Zemes daba ir tik skaista, varbūt tāpēc smaržo bērza pumpuri, jo kam gan citam šiem pumpuriem vajadzētu smaržot. Te es varētu pat traktātu uzrakstīt par to skaistumu mūsu dzīvē, kam nav cita pamatojuma un izskaidrojuma, bet kas reāli tomēr ir! Te dvēseles iemācās redzēt skaistumu, sajust to, alkt tā, un Tur — garu pasaulē jau būt pieredzējušiem gariem to baudīt jau uz augstākas pakāpes nesalīdzināmi smalkākās niansēs un tembrālās nokrāsās. Ilgajā pasaules pastāvēšanas laikā garīgās būtnes, pēc tā tiecoties, katrā ziņā būs sagatavojušas sev iespēju dzīvot skaistu dzīvi bez putekļiem, dubļiem, lietu gūzmas tikai vien ideāli ņemot to skaistāko, ko vien var iztēlo­ties. Gari vairs nav lietu vergi. Var, protams, tikai nožēlot to ļaužu garus, kas Zemes dzīvē nav dzīvojuši morāli tīri. Jā, tiem tāpat kā sapņos joprojām nebūs iespējams izkļūt no šausmām un grūtībām, brienot staignājus, dubļus, iepīties tīklos, slīkt un visādi citādi mocīties.

Jā, jā, skeptiķi, nav taustāmu pierādījumu par aizkapa dzīvi garu pasaulē. Taču labāk gan būtu to pieņemt kā patiešām eksistējošu katram gadījumam. Ja nu tomēr tā pastāv, un esmu pārliecināts, ka tā pastāv, tad nu amorāli dzīvojušais būtu lielākais zaudētājs. Negodīgi iegūtā labklājība šajā Zemes dzīvē kļūtu niecība, un turklāt to mantību līdzi nepaņemt uz kādu garu pasaules bēdu ieleju starp negodīgu, alkatīgu ļaužu tādiem pašiem gariem...

149. Tas, ko mēs šajā dzīvē skatām kā no mums nost esošu, kā tālumā esošu, garu pasaulē mums būs līdzdalībā dots. Tur mēs varēsim «pieslēgties» klātesamībā, ja mēs to vēlēsimies, jebku­rai ainai, jebkurai vīzijai, kā saka, ar roku aptaustīt. Varbūt arī tas, ka šajā Zemes dzīvē mums tas nav ļauts, ka mēs esam šķirti no visa ap mums notiekošā, ka mums nav tādu iespēju, ir soda nometnes pārbaudījumu arsenālā. Šajā fiziskajā dzīvē mūsu dvēsele, mūsu būtība, personība ir ieslēgta kā enerģija elementārdaļiņā, kā ūdenslīdējs skafandrā. Mēs neva­ram pilnībā sazināties saprašanās nozīmē, mēs varam tikai aptuveni nojaust, ko vēlas cits pasacīt ar vārdiem. Tas izdevīgi tikai meļiem, ne­godīgajiem, jo viņi var viegli noslēpt savas nelietības un izlik­ties par svētajiem. Arī tas ir pārbaudījums kā kārdinājums jeb­kuram no mums. Ja mēs tam nepadodamies, un tomēr dzīvojam pēc sirdsapziņas godīgu dzīvi, tas pierāda mūsu godīgumu, taisnīgumu. Tādu pārbaudījumu izturējušajam jau ir lieliskas izredzes uz dzīvi garu harmoniskajā pasaulē, kur nebūs vairs ne sodu, ne pārbaudījumu. Ja es šeit un citur ne­piesaucu piemērus no politiķu, ierēdņu aprindām, tad tā ir uzticēšanās lasītāju pašu spējām vēl spilgtāk saskatīt arī no šī aspekta viņiem zināmos darboņus.

150. Cilvēks esamības sākumu iedomājas kā sākumu vienā punktā un kaut kādā laika momentā. Izrādās, ka tas ir maldīgi. Kaut kas sākas vienmēr, kur vien ir kāda kustība, un turpinās pat tur, kur nav vairs kustības. Tātad nepārtraukti visur kaut kas sākas, visur kaut kas turpinās. Ja visur ir esamība, izplatījums, telpa, tad viss tas ir pilns dažādu sākumu, un nav kaut kāda viena sākuma, kas attiektos uz visu. Turklāt viss ir mainībā. Daudzveidīgo sākumu kopsumma kaut kādā laika momentā vēl jāpapildina ar mums maz saprotamo citu dimen­siju procesiem un iedarbību. Tad nu jābrīnās, kāpēc mēs taujājam pēc sākuma, ja sākums esamībai nemaz nav no­fiksējams. Par to es šeit rakstu atkal tāpēc, lai parādītu cilvēka prāta ierobežoto raksturu, lai demonstrētu patiesību, ka mal­dus var iemācīt. Bērniem tiek mācīts, ka visam ir robežas, ka visu var izmērīt, ka kosmoss gan ir bezgalīgs un ka laikam nav ne sākuma ne beigu. Tiek iemācīts atkal tas pats pretrunu un kļūdu komplekss, kas jau mantots. Šajā sakarībā daļa pa­tiesības ir atziņā, ka «es būtu gudrāks, ja mani nebūtu mācījuši». Ne velti daudzi vecie cilvēki, kas vecuma dēļ zaudējuši iemācītās zinības, nonāk pie apskaidrības par esamību. Viņi tāpat kā bērni redz pasauli citādu, nekā viņiem mācīts, bet viņus tāpat kā bērnus neņem nopietni. «Izkūkojuši prātu» — tā par viņu pasaules redzēšanu saka «normālie». Vēlreiz uzsveru izšķiroši svarīgo mainības fenomenu — viss mainās un turpina pastāvēt jau citāds. Nekas nezūd enerģijas kvalitātē un kvantitātē. Paskaidroju. Primitīvi uzskatot šo pa­tiesību, liekas, ka tās ir blēņas, jo, lūk, piemēram, svece izdeg un nav vairs, tātad pazūd tomēr. Taču sveces matērija — ste­arīns, parafīns, vasks vai kāds cits materiāls enerģijas daudzu­ma ziņā nav zudis, enerģija pārtapusi citā kvalitātē, tā vairs nav sveces formā un materiālā, bet ir kaut ko sasildījusi, kaut kur izstarojusi gaismu. Savukārt gaisma ir kaut ko pasaules telpā iekustinājusi. Tas viss savukārt var kaut kur attāli ie­tekmēt jauna materiāla rašanos jaunai svecei. Tāds ir mainības aprites primitīvi ieskicēts modelis. Te nu mēs varam vēlreiz at­cerēties jau teikto par dvēseles, gara mūžīgu dzīvošanu vidē, substancē, kur nav dzīvības mūsu klasiskajā dzīvības jēdziena izpratnē. Vispilnīgākā dzīve ir matērijas spēja kā enerģijai visu sajust, visā būt. Mūsu Zemes bioloģiskā dzīvība, atkārtoju, ir tikai īstās dzīves sašaurinātais variants, kad neredz visu, kad nesajūt visu, kad nedzird visu... Ar to es vēlreiz apstiprinu, ka arī mēs, mūsu dvēsele, mūsu būtība nezūd līdz ar fiziskā ķermeņa nāvi. Šī mūsu dzīvošana uz Zemes bijusi tikai ierobežota dzīve gara labošanai, un fiziskais ķermenis kā «uzdevumu izpildījusi nesējraķete atdalās, ieiet atmosfēras blīvajos slāņos un beidz pastāvēt». Noiets etaps. Nodzīvota diena. Vakarā miegs, un miegā sapņi. Skaisti, ja tīra sirdsapziņa. Kāda vienkārša shēma! Labestīgi dzīvojušajiem no nāves nav jābaidās. Bet negodīgajiem jau pat instinktīvi bail, jo viņiem ir kāda nojausma, ka nu «labi nebūs». Nojausma neviļ. Tā nu tas ir.

151. Pētnieki par daudz operē ar viļņiem kā gandrīz vai visu norišu saistītājiem. Atkal stereotips — ja dzirde, radiosakari... notiek uz viļņu pamata, tad rodas vēlme arī citus sakarus izskaidrot ar viļņiem. Garu pasaule nevarot pastāvēt, jo tur neesot viļņu izplatīšanās pamata — matērijas. Bet magnētisms, gravitācija, gaisma, siltums, aukstums, dinamika, statika, elektrība, enerģiju lauki, šūnu darbība...? Vai visur tur ir viļņi? Mēs jau noskaidrojām, ka arī garīgā sfēra ir materiāla, tā sastāv no brīvās enerģijas. Jāpieņem, ka bezviļņu sakaros enerģija šķēršļus pārvar un pārvietojas vajadzīgajā kvantitātē un kvalitātē ar šķēršļu matērijas “pabīdīšanu sānis”. Kā to saprast? Atkal ņemsim vienkāršotu salīdzinājumu no mums pazīstamās vides. Tas ir mazo maigo asnu fenomens, kad asns pazudina cieto asfaltu, izaug tam cauri, nebojājot savu maigo dzinumu. Ar to es tikai ieskicēju aptuvenu priekšstatu, lai ilustrētu pulsāra sūtītā impulsa ceļa atbrīvošanas procesu matērijas pilnajā vidē. Tie nav viļņi, un tie nav arī kvanti, kvarki vai kādi tiem līdzīgi pieņēmumi. Šo enerģijas pārvietošanos varbūt var tuvāk raksturot kā ūdens pārliešanos, kad ūdens no sava ceļa aizbīda sāņus gaisu. Garīgai kustībai jebkura blīvuma matērija ir apmēram kā ūdenim gaiss. Citā variantā varētu salīdzināt enerģijas pārvietošanos ūdensvadā. Kad pilsētas otrā malā kāds atgriež krānu, tad tā ūdens masa, kas ir tornī vai sūknī neiet visu ceļu no sūkņa līdz krānam, kas nupat atvērts, lai lītu no krāna ārā, bet krānā parādās tā ūdens masa, ko spiež cita ūdens masa, kas ir sūknī. Tas pats salīdzināms ar elektrību. Tātad kāda subjekta doma telepātiski sasniedz citu otrā pasaules malā tai pašā momentā. Tāds pats aptuveni ir garu dzīves visur-būšanas, visa zināšanas, visa līdzdalības mehānisms. Var arī pieņemt, ka informācija kā enerģija pārlejas, piemēram, no šūnas uz šūnu, veidojot tālākās pārmaiņas. Griba kā enerģija var pārvietoties un ie­spaidot citus, piemēram, ar citu variantu izslēgšanu, atstājot ti­kai vienu ceļu — vēlamo. Šeit ieskicēti tikai versiju uzmetumi, lai radītu šaubas par stereotipu — viļņu teoriju. Garu sfēras dzīvei var būt pat gluži citas dimensijas un principi. Var se­cināt, ka viļņu teorija nav arguments, lai izslēgtu garu pasaules esamību.

152. Kāpēc gari nepalīdz mums vairāk? Viņi taču kā sargeņģeļi varētu mūs vadīt. Bet. Ja pieņemam, ka esamībā viss mainību procesā ildzis miljardiem gadu, ir neapšaubāmi, ka izveidoju­sies šķirtne starp blīvās matērijas organisko sfēru (dvēselēm) un brīvās enerģijas (garu) sfēru. Kāpēc? Mehānisma pamatā varētu būt tas pats pretpolu un līdzsvara princips. Nevarētu taču garu pasaule pastāvēt kā pretpols blīvās matērijas dzīvo būtņu sfērai, ja gari ņemtu pilnīgu līdzdalību tajā. Tie gari, kas to darīja, tās dvēseles, kas kopīgi darbojās ar gariem, ar laiku «separējās» polos, pilnīgi atdalījās. Nav izslēgts, ka šeit savu lomu nospēlēja Dabas saprāts, lai izveidotu soda nometni tiem gariem, kas «nogrēkojās» arī šajā sakarībā, un tām dvēselēm, kas organiskajā dzīvē rīkojās pret sirdsapziņu. Daba gariem neļauj palīdzēt nosodītajiem te uz Zemes soda nometnē. Te atkal parādās kāds no soda nometnes un garīguma pierādījumu stūrakmeņiem.

153. Dzīvība, dzīvās būtnes te uz Zemes ir unikāla parādība. Neapšaubāmi, ka par mums interesējas būtnes no citurienes. Kāpēc arī tās nekontaktējas ar mums? Jautājums jāuzdod mazliet citā formulējumā. Kāpēc mēs šo interesi un kontaktus tieši ne­sajūtam? Nav grūti atbildēt. Par pamatu tam ir tas pats polāro attiecību mehānisms, kas atdala garus no organiski dzīvajiem. Daba nepieļauj to, ka kāds konsultētu ieslodzītos soda nometnē. Arī sugas ir atdalītas ar sugas pazīmēm kā ar barjerām, lai tās nesajauktos, lai pastāvētu būtnes ar noteiktu sugas kom­plektāciju. Kāpēc Daba nepieļauj sugu sajaukšanos? Vienkārši tāpēc, lai nerastos hibrīdi, mutanti, konglomerāti ar gluži ne­noteiktu, nestabilu konstrukciju, uzbūvi. Tāda nenoteiktība ne­ļautu pastāvēt dažādām stabilām dzīvības formām dzīvībai, valdītu absolūta neprognozēja­ma patvaļa, haoss. Šķiet, Daba, visa esamība to jau ir pieredzējusi, un tāpēc tagad pastāv nostabilizētas konstrukcijas būtnes kā noteiktas sistēmas noteiktā sistēmā. Tagad esamībā valda optimāla kārtība, kas, protams, joprojām atrodas mainībā, procesā. (Es apzināti izvairos no aplamā jēdziena «attīstība», es to vienkārši nelietoju, jo tas absolūti maldina.) Ar to kļūst saprotams, kāpēc mēs tieši nesajūtam «citplanētiešu» kontaktus ar mums.

Arī vienas sugas ietvaros indivīdi atdalīti ar barjerām, taču šie indivīdi savā starpā spēj daļēji saprasties, spēj turpināt sugu. Un arī tikai. Piemēram, cilvēks ar cilvēku ari nespēj pilnīgi saplūst vienā būtnē. Tāpat tam ir jābūt garu pasaulē, kur gariem arī ir jābūt autonomiem, bet jau ar ievērojami lielāku savstarpēju saplūšanas spēju un ar lielāku spēju redzēt, sajust esamību, tai skaitā arī mūsu dzīvi uz Zemes, uztvert mūsu noskaņojumu, vajadzības, rīcību. Tas parādās kaut vai tā saucamajā sargeņģeļa fenomenā, kad mēs sajūtam kāda ārēja spēka iedarbību, ietekmi uz mums vispār, bet īpaši kritiskos brīžos. Mēs neesam vieni, mūsu rīcību vēro un vērtē mums neredzami gari, būtnes...

Par «citplanētiešiem» mūsu sabiedrībā. Tikai līdzīgs ar līdzīgu spēj pilnīgāk saprasties. Ja Dabas sūtītie gari vēlas mūsu dzīvi iespaidot, viņi to nevar citādi izdarīt, kā vien iemājojot atsevišķos cilvēkos, un šiem cilvēkiem tad nu jākļūst tiem, ko sauc par nenormālajiem. Lai viņi maskētos, Dabas saprāts apzināti ir radījis patiesi garīgi slimos ļaudis. «Citplanētieši» nekad nevar būt garīgi slimi, jo tas nebūtu ne mērķtiecīgi, ne lietderīgi, ne loģiski, ja Daba savus sūtņus uz Zemi iztērētu «pa tukšo». Kāpēc maskēties? Lai ļaudis soda nometnē pat nenojaustu savu niecību salīdzinājumā ar atnācējiem, nepamanītu savu nepilnību un lai viņi tāpēc turpinātu būt augstprātīgi, iedomīgi, lielīgi... Tas savukārt vajadzīgs, lai ļaudīm vairāk ciešanu būtu. Ja ļaudis droši zinātu un saprastu, ka viņi ir ti­kai nosodītie, kam jālabojas, viņi būtu pazemīgi, iecietīgi, bet kā tādi viņi būtu savstarpēji draudzīgāki kā viena likteņa pabērni, ciešanu būtu mazāk, un tas jau nebūtu vairs soda no­metnei atbilstoši. Kāpēc es šeit drīkstu tomēr mēģināt atklāt šos noslēpumus par soda nometni, par Dabas sūtītiem «citplanētiešiem» cilvēku izskatā, lai viņi mūs vadītu, pa­sargātu no pašiznīcināšanās...? Tas ir tāpēc, ka ļaudis tik un tā neticēs šeit rakstītam. Viņiem liksies, kā vienmēr, ka viņi ir gudrāki par kaut kādu tur skribentu, nenormālo. Bet ir pienācis laiks ļaudīm likt vismaz mazliet saskatīt patiesību par mehānismu, kādā cilvēku dzīve tiek vadīta, lai saprātīgākie apjaustu nepieciešamību ar labestību glābt savu dvēseli, laboties, nostāties pret ļauno, jo ļaunais jau ir pārāk smagi nomācis cilvēci. Ir zudis labā un ļaunā līdzsvars par sliktu labajam.

Līdzsvars ir jāatjauno, jo pretējā gadījumā cilvēce vispār iet uz pašiznīcināšanos.

Ar ko īpašu tāds nenormālais atšķiras no normālo ļaužu caurmēra indivīda? Ar intelektu, sabiedrisko aktivitāti, ar patstāvību, pat ar tieksmi uz savrupību, ar oriģinālām idejām, drosmi, ar uzdrīkstēšanos eksperimentēt... Protams, ne jau tie normālie sabiedriski aktīvie, skaļie, kas pašlabuma dēļ tīko kļūt par no­teicējiem, ir «citplanētieši». Nenormālais turpretī gribētu strādāt tautas labā, piemēram, parlamentā pat par niecīgo caurmēra algu. Viņi, pat netikdami pie varas, mēģina teikt patiesību. Tas, ka viņus neuzklausa, pašiem ļaudīm rada problēmas. Atkal jāsaka — paši vainīgi. Daba ir taisnīgi piedāvājusi tiesības izvēlēties. Ir dota alter­natīva. Dabu nevar vainot nežēlībā. Protams, ka ne jau visi Dabas sūtītie gari kā cilvēki ir uzkrītoši nenormāli. Daudziem no viņiem ir noteikta misija, piemēram, novērst atombumbas nonākšanu Hitlera rokās. Pašreiz aktuālākais ir radīt ļaudīm sapratni par nepieciešamību nostāties pret ļauno, pret visu to, kas neatbilst sirdsapziņai, godīgumam, taisnīgumam...

154. Nav izslēgta varbūtība, ka mūsu Zemes dzīvi metodiski vada Dabas saprāts, vienkāršāk sakot, «citplanētieši». Tādā gadījumā papildus tam, kas jau šajā grāmatā sacīts par visu procesu determinētu norisi, var pieskaitīt apzinātu plānveidību arī sabiedrības dzīvē ar īpašu sūtņu — garu iemiesošanos cilvēkos ne tikai dzimšanas brīdī, bet it īpaši atsevišķos gadīju­mos, kad pieaugušie cilvēki atradušies uz nāves robežas. Šajās robežsituācijās konkrētā cilvēka dvēsele summējas ar īpaši sūtītā «citplanētieša» garu kā dvēseli, papildinot jaunās dvēse­les spējas un funkcijas. Par šādas versijas apstiprinājumu var kalpot tas, ka tomēr dzīvs palikušais cilvēks iegūst viņam agrāk nebijušas papildus spējas gaišredzībā, ekstrasensa dotībās... Tādējādi var izskaidrot arī atsevišķu cilvēku spējas paredzēt nākotni, jo šādi «citplanētiešu» gari, iemājojuši cilvēkos, jau zina, kādi procesi un kad uz Zemes notiks, viņi var pat zināt, kādi gari un ar kādu uzdevumu tiks sūtīti uz Zemi. Nav brīnums, ka Nostradamuss varēja paredzēt gan Napoleona, gan Hitlera darbību jau gadu simtus iepriekš. Var pieņemt, ka visi cilvēki tiek konstruēti ar aptuveni vienādu mentālo sistēmu, ka viņi īpaši neatšķiras kā masveidā ražota produk­cija. Tikai šādu «citplanētiešu» garu iemiesošanās atsevišķos cilvēkos rada «pārcilvēkus» tieši attiecībā uz garīgumu neat­karīgi no ārējā izskata.

Ir gadījumi, kad cilvēki redzējuši, sajutuši kaut ko gluži ne­parastu, ko nevar izskaidrot ne ar novirzēm psihē, ne ar parādību fizikālu raksturu. Arī tā var būt garīgās sfēras spēku, arī «citplanētiešu» klātbūtnes izpausme. Katra tāda parādība var par kaut ko liecināt. Šādu liecību saprašanas pakāpe atkarīga no mūsu pašu spējām to visu pareizi iztulkot un iztulkoto pa­reizi uztvert. Parasti tas neizdodas, un parādība nesasniedz mērķi, tulkojums maldina, pat palielina kļūdīšanās iespēju un rada papildus sarežģījumus dzīvē. Ar to atkal parādās Dabas labie spēki, tie ar parādībām brīdina no briesmām, norāda ceļu, bet ļaudis to nesaprot un necenšas saprast. Jāsaka vēlreiz — paši vainīgi.