Blogs

Sākums » 2018 » Augusts » 26 » SKARBĀ DZĪVE. KĀPĒC? Jaunais teksts. Pēteris Lazda. 4.turpinājums.
12:44
SKARBĀ DZĪVE. KĀPĒC? Jaunais teksts. Pēteris Lazda. 4.turpinājums.

100. Varētu uzskatīt, ka nav individuālas dvēseles (gara) katra dzīvai radībai, cilvēkam, bet ir tikai kāds Absolūtais gars, pie kura dzīvais organisms pieslēdzas kā spuldzīte pie elektrības tīkla un spoži deg un nodziest, kad pazūd kontakts. Katra nodzišana palielinātu baterijas jaudu par vienu vienību, ar to tad varētu radīt jaunu dzīvību. Taču šāda sistēma būtu bezmērķīga, katrs mirušais pazustu bez turpinājuma.

101. Ka atmiņa, domu kopums, idejas atrodas ārpus domātāja un ir ne jau viņa smadzeņu produkts, liecina arī šāds piemērs. Pirms nāves mirstošais kā filmu attin atpakaļ savu dzīvi un redz īsā mirklī savu nodzīvoto «panorāmu». Varētu uzskatīt ka šī retrospektīvā vīzija notiek smadzenēs no tur esošā uzkrāju­ma. Taču to pašu ir jāredz arī tiem cilvēkiem, kas iet bojā ek­splozijā, kad smadzenes kā sistēma beidz pastāvēt vienā mo­mentā. Pareizāk ir uzskatīt, ka tieši gars ir tas, kas «atceras» dvēseles piedzīvoto. Savukārt no tā var secināt, ka ne jau cilvēka paša smadzenes, bet viņa dvēsele-gars ir tas, kas pārska­ta visu nodzīvoto dzīvi. Šeit klāt ir mazliet mistikas. Lūk, kāpēc! Ir tādi gadījumi bijuši, un cilvēki par to ir stāstījuši, kad cilvēkam nenovēršami bija jāiet bojā kādā avārijā, bet viņš kaut kādu nejaušību dēļ palika dzīvs. Arī viņš šajā šausmu brīdī ir redzējis savas dzīves «pārskatu». Vai dvēsele-gars šajā brīdī apstākļus novērtēja kā absolūti nāvi nesošus un jau pas­teidzās «atskaitīties»? Tā vai citādi, bet arī šie piemēri un fakti liecina par to, ka mūsu fiziskais ķermenis un tā funkcionēšana nav viens un galīgs bez turpinājuma un blakusesošiem fakto­riem garīgā nozīmē. Dvēsele ir kā nagla malkas pagalē, pagale sadeg, nagla paliek. Dvēsele, gars nenoveco. Tas liecina par viņu tālāko dzīvošanu.

102. Par dvēseles, gara formu. Matērijas sīkdaļiņas, kas veido matēriju, ir sfēriski enerģijas «kamoliņi». To ir neiedomājami daudz. Arī viņu veidoto vienību ir daudz. Dzīvās būtnes sastāv no šūnu veidotas sistēmas. Garīgā būtne var sastāvēt līdzīgi no garīgu enerģijas sīkdaļiņu sistēmas, kurā katra sīkdaļiņa pilda savu funkciju. Būtnei dzīvai esot, viņas aura ir viņas dvēseles veidola perifērija. Pēc būtnes nāves viņas dvēsele kļūst par garu un var iegūt sfēras apveidu pēc analoģijas ar jebkuru sīkdaļiņu, kas veido lielāko. Šī sfēra ar personiskām indivi­duālām īpašībām iekļaujas garīgajā sfērā kā tās sastāvdaļa un iegūst līdzdalību Dabas saprātā.

103. Bet ja nu dvēseli-garu papildina citi cilvēki, citi dzīvie radījumi kā atmiņu kopumu par mirušo? Šis atmiņu kopums par kādu «aizgājušo» ir materializējies priekšstatu tēls, domu kopums, kam ir savs svars, tas dzīvo, pastāv, un tā kā nekas tā vienkārši nepazūd bez sekām, tad arī šīs atmiņas var pievieno­ties garam-dvēselei. No Dabas mērķtiecības viedokļa tam tā vajadzētu būt, lai nepastāvētu paralēli un atsevišķi gan atmiņu kopa par aizgājušo, gan aizgājušā gars pats par sevi. Tā kā uz Zemes ir soda nometne, tā kā šeit ir dota iespēja laboties, tad citu spriedums, priekšstats par kādu indivīdu ir būtiski svarīgs soda nometnes faktors kā raksturojums no darba vietas.

104. Varētu daudz runāt par dzīvības īpašībām, par tās vibrācijām, bet šeit tikai īsi garu pasaules sakarībā. Tā kā viss ir kustībā, vibrācijās, tad arī garīgās sfēras raksturīga īpašība ir vibrācijas, kustība. Gara enerģijas kopas pulsācijas frekvence rada tādas pašas kvalitātes auru, kāda bija cilvēkam dzīves laikā. Gars kā «pulsārs» ar savu auru, tīru vai netīru, ir indivi­duāls citu garu vidū. Šis «pulsārs» ir garīgās substances vienība ar precīzi viņam vien piemītošu starojumu, spektru, tembru. Pēc šī starojuma kvalitātes gars atrod savu vietu garu sfēru sistēmā, sev līdzīgo garu sabiedrībā. Ja šeit ne harmonija, ne saderība nav sasniedzama, rodas disonanse, gars nevar un nedrīkst šeit atrasties, tam jāmeklē disharmoniskā sabiedrība, bet tā jau ir šī gara nelai­me.

105. Garu pasaulē uztvere ir būtiski līdzīga sapņošanai, bet tikai bez prātu traucējošās ietekmes. Ja mūsu sapņi šeit uz Zemes ir haotiski, murgaini, tad tas ir tāpēc, ka garīgās pasaules uztvere ir kā sliktam televizoram, kam tikpat slikta antena un kontak­ti. Garīgā sfērā sapņi vairs nav sapņi mūsu izpratnē, bet tie ir tieša garīga realitāte gluži tāpat kā mēs uztveram mūsu dzīvi šeit uz Zemes par realitāti.

106. Par domas koncentrēšanu. Ir iespējama domu, gribas koncentrēšana kāda noteikta mērķa sasniegšanai. Panākumi ir tieši proporcionāli domātāju skaitam un domas kvalitātei. Pro­cedūra šeit gaužām vienkārša. Lielam skaitam cilvēku kopā, masveidīgi, sinhroni jāvēlas vienu un to pašu rezultātu. Kā šo rezultātu sasniegt, tas jāatstāj Dabas spēku ziņā. Šajā sakarībā godprātīgiem cilvēkiem ar labām iztēles spējām vajadzētu or­ganizēties kolektīvai domas virzīšanai noteiktam labam mērķim. Piemēram, tūkstotis cilvēku varētu noskaņoties un radīt labestīgus tēlus, kas nīcinātu vardarbību, skaudību, augstprātību... Tam nepieciešams garīgi bagāts un labestīgs organizators varbūt pat ar ekstrasensa spējām, ar labu no­turīgu iztēli. Tādējādi varētu panākt cilvēku saskanīgu rīcību dzīves uzlabošanai, varētu novērst vardarbību, uzlabot cilvēku savstarpējās attiecības, vairot labestību, draudzību, taisnīgumu, uzlabot sadarbību... Ar tādu labu domu ģenerēšanu būtu jāaizvieto “biznesa” partiju dibināšana. Lai nepieļautu domu ģenerēšanas izmantošanu ļau­niem mērķiem, jau savlaicīgi pieņemami likumi, kas stingri sodītu katru, kas organizētu ļaudis ļaunu mērķu sasniegšanai. Ekstrasensi mierina, ka sliktajiem spējas darīt ļaunu vispār ne­rodoties. Diemžēl tas tā nav. Ir arī ļaunu daroši burvji, vārdotāji. Vienīgais mierinājums mums gan ir tas, ka šie ļaunu darošie burvji vai viņu līdzdalībnieki nonāk ļauno spēku varā, un tad nu viņiem un viņu gariem ir zudušas cerības uz skaisto harmonisko garu dzīvi, jo viņi nonāk drausmīgu ciešanu sfērā, būtībā sevi ir bezcerīgi pazudinājuši. Tas izpaužas jau pie tāda vārdotāja miršanas. Viņa nāve ir mokoša, viņš pat nevar mierīgi nomirt, nenodevis savu ļaundarības «mākslu» citiem vai tamlīdzīgi. Tāda patiesība varētu atturēt no ļauna darīšanas.

107. Par enerģijas struktūru. Enerģija nav homogēna masa, tā ir strukturēta un sastāv no izvērstiem atomiem, ja tā var teikt. Šie lielie, vaļīgie, atraisītie atomi var veidot potenciālu līmeņus, to uzbūve nebūt nav visiem enerģijas veidiem vienāda. Matērijas atomi kā elementārdaļiņas ir daudzveidīgi un veido neiedomājami daudz savienojumu. Gluži tāpat enerģijas «kamoli» veido savu daudzveidīgo pasauli. Tur ir gan garīgā enerģija ar saviem paveidiem, gan magnētiskā, gan gra­vitācijas, gan cita veida dinamiskas vai potenciālas dabas enerģijas. Enerģiju “plūsma”, dinamika, koncentrēšanās lielā mērā ir ētera darbība un saturs. Tā ir sfēra, kas reāli pastāv, bet ko konservatīvie fiziķi negrib atzīt, jo nevar izskaidrot. Ētera “masa” rada gravitāciju un ir arī milzīgs spēks. Jāpierod pie tā, ka jēdziens «enerģija» ir arī daudzskaitlinieks, kad runājam par enerģijas veidiem.

108. Ja katrs atoms vai molekula kā koncentrētas enerģijas vienība ir dzīvs veidojums, tad vai dzīva ir tā konstrukcija, ko tie veido? Piemēram, vai dzīvs ir dzelzs gabals? Liekas dīvaini, ka dzīvu sastāvdaļu veidots priekšmets ir nedzīvs. Tomēr tā var būt. Piemēram, dzīvas bites spietā veido bišu kamolu. Vai šis kamols ir dzīvs ar savu individuālu dzīvību? Taču jau nē. Arī cilvēce kā kopums nav dzīvs ar savu dzīvību. Bet dzīvas šūnas veido dzīvu organismu. Kur te ir tas āķis? Tas ir tajā apstāklī, ka šūnas veido organismu kā konstrukciju, kurā varēs iemājot dzīvība no Dabas dzīvības garīgās substances. Dzīvības substance spēj rezonēt tikai ar tādu konstrukciju, kas spēj au­tonomi eksistēt. Tātad, piemēram, cilvēka dzīvība nav viņa paša nopelns, viņa dzīvība nav viņa paša autonoma noslēgta vienība, bet tā ir Dabas dzīvības garīgās substances daļiņa konkrētajā cilvēkā. Rezonanse var izbeigties, ja šī cilvēka kon­strukcija kā noteikta sistēma nespēj turpināt rezonansi. Piemēram, stipra inde kā slapjš sūklis apklusina zvana skaņu tikai ar pieskaršanos vien. Bieži vien cilvēka sistēmas traucēju­mi rada arī rezonanses traucējumus, un tad cilvēks sajūt sevi kā slimu, viņš nesaņem pilnvērtīgu dzīvības enerģiju. Tad nu tiešām attiecīgu spēju cilvēks spēj stabilizēt sistēmu. Daļēji to izdodas stabilizēt arī ar zālēm. Ideāli būtu, ja ķirurgs, ārsts palīdzības procesā spētu garīgi radīt tēlu, kas tīrskaņotu dzīvo slimo organismu kā sistēmu rezonansei. Mazāk panākumu būs tam ārstam, kas ārstēšanas procesā tikai mehāniski, bez spēcīgas gribas palīdzēt operēs, rakstīs recepti, bet garīgi ne­centīsies palīdzēt noskaņot slimnieku normālai rezonansei ar Dabas dzīvības garīgo substanci. Ar teikto ir atkārtoti uzsvērts tas, ka gan dzīvība, gan idejas, domas atrodas ne jau pašā dzīvajā indivīdā, bet gan ārpus viņa paša Dabas garīgajās sfērās kā īpaša veida enerģijas. Tas svarīgi tāpēc, lai mēs skatītu sevi no īstenībai tuvāk esoša aspekta un mazāk kļūdītos sevis pārvērtēšanā un garīgo faktoru nenovērtēšanā.

109. Baznīca dogmatiskās reliģijas vietā vai vismaz paralēli tai varētu organizēt lūgšanu programmas ļaudīm kļūt la­bestīgākiem, draudzīgākiem un tamlīdzīgi, tad efekts patiešām būtu pārsteidzoši labvēlīgs mums visiem. Masu griba var darīt brīnumus ar šīs gribas garīgu izpausmi vien. Tautas balss ir Dieva balss. Šī senā atziņa ir tieši par šo fenomenālo parādību, taču tās saturs ir aplam sašaurināts un attiecināts tikai uz de­mokrātijas jēdzienu. Būtībā daļa Dieva mūsu sabiedrībai ir sa­biedrība pati. Kāda ir sabiedrība, tāda ir Dieva būtība.

110. Absolūti viss ir neideāls no visu viedokļa, jo pats ideāla sa­turs mainās no vērtētāju interesēm, bet vērtētāji vispārības nozīmē ir enerģijas radīti faktori. Ja enerģija radītu absolūti vienādas monādes kā garīgas būtnes, tad arī tas nebūtu ideāli, jo tad absolūti viss kļūtu absolūti konservatīvs, pat statisks, valdītu absolūta vienādība, sastingums. Harmonija būtu izslēgta, jo harmonijas būtība ir dažādību saskanēšana. Svarīgi ir saskanēt, valdīt saskaņai, kur traucējošie faktori skaidri pa­manāmi un izslēdzami. Tā ir garīgās sfēras harmonijas pastāvēšanas būtība. Dažādība ir Dabas prasība. Kāpēc Daba nevar paturēt tikai harmonisko un to saglabāt nemainīgu? Ne­var, jo tad, tēlaini izsakoties, būs tikai viens monotons harmo­nijas toņu salikums, nebūs melodijas, nebūs spektru mirdzēšanas, nebūs kustību dažādības, nebūs tembra un tas jau būtu sastin­gums. Dabai tas «nebūtu interesanti». Arī pati harmoniskā garu pasaule nav ideāla, jo vienmēr atkal un atkal no tās izraidāmi disharmonējošie gari uz labošanas nometni. Taču nekas labāks par to Dabas rīcībā nav.

111. Iepriekšējā augsti attīstītā civilizācija aizgāja bojā, un mēs neko daudz par tās sasniegumiem nezinām. Vai tas neliecina par to, ka Domu sistēma, Dabas saprāts jeb Informācijas lauks mums pieejami tikai tajā apjomā, kādu to radījusi un rada mūsu civilizācija? Ja šobrīd nebūtu neviena domātāja uz Zemes, Domu sistēmas arī varētu nebūt? Katrai civilizācijai ir sava informācijas sistēma jeb lauks? Tai ir savi domātāji kā šīs sistēmas radītāji, papildinātāji un uzturētāji? Dīvaini jautājumi. Tie var uzvedināt pareizi saprast, proti, katrs indivīds šobrīd ir papildinātājs kopējā informācijas satura radīšanā, un katrs ir atbildīgs par informācijas lauka saturu un kvalitāti. Tas savukārt nozīmē to, ka mums katram ar lielu atbildību jāizturas pret savu personīgo rīcību un rīcības motivāciju. To izdarīt nav grūti – pietiek tikai ik brīdi atcerēties, ka katru no mums kaut kas dīvains vēro. Jo labestīgāki un taisnīgāki mēs būsim, jo labestīgāka būs vide, kurā dzīvojam. Arī Dabai-Dievam-Radītājam būtu mazāk jānopūlas ar garu sfēras nelabvēlīgo subjektu labošanu šeit uz Zemes.

112. Par tēzi: «Visam, kam ir sākums, ir arī beigas». Tas varētu nozīmēt to, ka gara mūžīgai dzīvošanai nevar būt sākums, ja pieņem, ka gars dzīvo mūžīgi. Bet, ja garam nav sākuma, tad gars nevar būt autonoma nošķirta vienība kā atsevišķa personība. Tādā gadījumā gars var būt tikai kādas mūžīgi esošas dzīvības substances daļa līdzīgi, kā tas ir ar dzīvu šūnu dzīvā or­ganismā. Jau rakstīju, ka arī mūsu domas, idejas, arī dzīvība nav mūsu pašu «īpašums», bet ārpus mums esošas substances daļa. No šī viedokļa arī dvēsele ir tikai dzīvā organisma funkcionāla spēja, subjektīva lielās sistēmas personiska sajūta kā lielās sistēmas sastāvdaļa, garīga piederība pie lielā kopuma. Dvēsele mūsos ir kā siltums no lielā dzīvības ugunskura. Tikai šādi var izskaidrot atsevišķu dvēseļu, garu labošanu soda vietā, jo arī no vesela organisma slimās šūnas vai nu izoperē, iznīcina vai tās ārstē. Šeit teiktais ļauj pieņemt, ka mūžīga ir dzīvības substan­ce, ka tajā harmoniskie gari var dzīvot mūžīgi, ka dvēseles var rasties kā daļa no jauna un iziet labestības pierādīšanas ciklus, un ka gari, kas nekādi nav labojami, var būt pakļauti iznīcībai. Te vēlreiz par valodas līdzekļu nepilnību. Nevar nebūt tas, kas reiz ir noticis. Ja sākumu uzskata par notikumu, tad tas ir mūžīgi tāds, bet, ja sākumu uzskata par procesu, tad tā sākšanās var sākties un beigties jebkurā laikā, bet mūžīgi par to varēs teikt, ka tas bija sācies. Dvēsele kā personiska autonoma vienība var rasties un iemājot organismā, kas sagatavojies dzīvošanai kā autonoma di­namiska sistēma. Tātad dvēselei var būt sākums kā personiskai vienībai, un tā saistīta ar dzīvības substanci garīgā sfērā. No šī viedokļa dvēsele var būt potenciāli mūžīga. Dvēsele ir vismaz divu notikumu summa — tā konstruējusies un tā subsidēta no dzīvības substances, paliekot pēdējās daļa. Sarežģīti? Dabā viss ir vienkārši, bet sarežģīti ir būtisko izteikt ar valodas nepilnīgajiem līdzekļiem.

113. Varbūt domas, idejas tiek mums «uzsūtītas», bet nevis mēs tās izvēlamies. Parasti mēs to nejūtam, bet ir tā saucamās uzmācīgās idejas gan kā slimības sekas, gan arī veselu cilvēku domāšanā. Bez šeit izklāstītās teorijas par Dabas saprātu kā domu un ideju substanci, ko uztveram ar savu smadzeņu spēju, būtu grūti šīs uzmācīgās idejas izskaidrot. Vienkāršoti šo mehānismu varētu attēlot kā sakritušu apstākļu sekas, resp., pie noteiktiem apstākļiem likumsakarīgi ir jārodas tādām un tādām sekām kā rīkojumam rīko­ties tā un ne citādi, ja ir nobrieduši apstākļi šādas diktētas rīcības nepieciešamībai, bet neviens cits «labprātīgi» šo nepieciešamo ideju nav uztvēris, lai to realizētu. Par šo tēmu varētu rakstīt variācijas un versijas, bet, šķiet, šoreiz pietiks ar ieskicētu ceļa rādītāju.

114. Un tagad gluži ķecerīgs jautājums: «Ja jau garīgajā pasaulē labestīgie gari dzīvo harmoniskajā garu vidē, bet nelabestīgie, ļaunie gari dzīvo viņiem noteiktā «geto» vidē, vai tas nebūtu pietiekošs pamatojums realizēt ari uz Ze­mes ko līdzīgu — cilvēkus atsevišķi, un ļaudis atsevišķi?” Kaut kas līdzīgs bija nacionālsociālistu uzskatos. To pašu aptuveni pauž šovinisti. Bet ne gluži.. Nacionālisms kā nacisms un šovinisms šajā sakarībā absolūti nav atbilstošs šai garu pasau­les kārtībai, kur garu «šķirošanas» kritērijs ir tikai labestība, dzīvošana pēc tīras sirdsapziņas harmoniskai saskaņai. Tā ir tēma diskusijām par iespēju pat vienas nacionālas valsts ietva­ros izveidot apgabalus tepat uz Zemes labestīgajiem, godīgajiem, taisnīgajiem cilvēkiem harmoniskai sadzīvei, kur dažādiem amorāliem ļaudīm nebūtu vietas. Protams, tas nebūtu iespējams, jo, pirmkārt, Daba nepieļaus uz Zemes, šajā soda nometnē, izveidot kādu oāzi grūtību pilna tuksneša vidū. Tātad esam klāt pie kārtējā pierādīju­ma, ka šeit ir soda nometne, jo citādi patiešām cilvēki varētu pēc labestības un godīguma kritērijiem izveidot sev harmonis­ku sadzīvi jau šīs dzīves laikā kaut vai atsevišķos apgabalos, piemēram, Latvijā — Kurzemē, izraidot no šejienes visus amorālos, noziedzīgos subjektus, un pieaicinot godīgos, taisnīgos, labestīgos... Skaists labu cilvēku sapnis. Un otrkārt, pret to tūlīt un ar lielu troksni sacelsies ne jau labie cilvēki, bet..., ideju apraks un autoru nosodīs. Un viņiem tā doma to nepieļaut būs Dabas uzsūtīta, un viņi būs tikai «ampelmaņi» lielajā soda nometnes cirkā. Kā Dabas pateicība par pretošanos labajam viņiem pašiem būs gandarījuma apziņa, ka viņi rīkojušies taisnīguma labā nesaprazdami, ka tāda viņu rīcība ir liela ne­taisnība pret godīgajiem, labestīgajiem cilvēkiem, kam viņi uzspiež kopdzīvi ar amorāliem subjektiem. Tātad uzspiež ne tikai viņi, bet pati Daba, lai visiem būtu grūtības. Te interesanti piebilst, ka nav kritēriju, cik lielai kopienai Daba pieļauj izveidot “Paradīzi”, jo Daba taču pieļauj kādai ģimenei dzīvot absolūtā labklājībā vai visu mūžu. Kāpēc tā nevarētu būt, piemēram, Kurzeme vai pat Latvija?

Par vienaldzību un «liekajām» smadzenēm. Paralēlajās pa­saulēs notiekošais mums var palikt nezināms. Mēs nejūtam pat pērkona laikā elektrības milzīgo potenciālu pirms zibens un grāviena. Ap mums un mūsos ir tas, ko mēs neuztveram vai, pareizāk sakot, vairs neuztveram. Kāds šiem neredzamajiem procesiem sakars ar mums, ar mūsu dzīves jēgu? Lai tur, kaut kur notiek kas notikdams, mēs te dzīvojam «uz nebēdu», neko par to zināt negribēdami. Jā, tiešām ļaudis tā arī dzīvo, pat par citu bēdām nebēdādami. Vienaldzība ir tas vārds, ar ko apzīmēt ļaužu zināt negribēšanu par līdzās esošo sāpēm. Mēs parasti nosodām Dabu par to, ka tā mums nav devusi spēju uztvert citu domas, paredzēt nākotni... Bet varbūt šīs spējas mums ir zudušas tieši šīs vienaldzības dēļ. Daba mūs radīja ar milzīgām spējām gandrīz vai visu uztvert, saprast, zināt, kopā darboties, bet mēs arvien mazāk gribējām palīdzēt citiem, mēs kļuvām arvien lielāki egoisti, mūsu uztveres spējas reducējās uz šodien esošo vienaldzību pret gandrīz vai visu, kas nekalpo mūsu ego vajadzībām un interesēm. Līdz ar to, ka tādi mēs kļuvām, Daba pieļāva apstākļu un attiecību pasliktināšanos mūsu pašu vainas dēļ. Un te nu ir apburtā apļa efekts — mēs esam kļuvuši sliktāki, mūsu dvēseles jālabo vairāk un vairāk, tāpēc grūtības jāsagādā vairāk un vairāk, ļaužu skaits uz Zemes jāpalielina, lai lielāka dvēseļu labošanas aprite būtu. Tā nu ir iznācis, ka Daba sākumā cilvēku radīja ne jau tādām ciešanām un pārbaudījumiem, bet ļaudis ir kļuvuši par Dabas brāķi. Tādējādi varam izprast, kāpēc mēs nevaram uztvert mums apkārt esošo, pat saprast otra cilvēka vajadzības, pārdzīvoju­mus, iejusties viņa dzīvē... Vēl jo mazāk mēs spējam apjēgt mums paralēlās garīgās dzīves norises. Ar to es varu pateikt skeptiķiem, kas netic garu pasaules esamībai, kāpēc viņiem ir «liekas» smadzenes galvā. Viņi un tādi paši viņu senči ir vainīgi, ka ir kļuvuši trulāki. Para­doksāli? Tas vien, ka cilvēks šodien spēj radīt datoru, atom­bumbu vēl nenozīmē, ka viņš ir saprātīgāks un tuvāks dabai, jo šādu tehniku spēs radīt arī mākslīgais intelekts. Tehnika radīs tehniku, un ir lielas briesmas, ka ļaudis to aizvirzīs pa ļaunprātīgas rīcības, pa egoisma ceļu, kā tas jau ir noticis ar ļaužu pašu dzimtu. Ja tā notiks, un ir liela ticamība, ka tā no­tiks, tad tās būs beigas civilizācijai. Un ne tikai tai. Būs noiets vēl viens aplis pa spirāli. Aplama ir ilūzija, ka cilvēks vēl ir ceļā uz pilnīgu saskaņu ar dabu. Nē! Nu jau vairs cilvēks nekļūs tuvāks dabai. Ir jau par vēlu. Viņa smadzeņu šīs versijas daļa ir pārstājusi darboties. Taču tas ne­nozīmē, ka cilvēki vēl šajā soda nometnē nevarētu laboties kaut vai tik, lai uzlabotu dzīves apstākļus sakoptā vidē un savstarpējās at­tiecības. Savas zaudētās pilnības un savas nepilnības apzināšanās var būt par pamatu iešanai pilnības virzienā. Tāpēc šis skarbais traktāts, tāpēc šie lajiem nepatīkamie vārdi par ļaužu cilti. ( Ar lielu cieņu un sirsnību es apbrīnoju Cilvēkus – saprātīgus, talantīgus, labestīgus, kas rada prieku ar viņiem dzīvot pat soda nometnē. Tādai un vēl pilnīgākai prieka sajūtai ir jābūt Tur – garu saskaņas pasaulē...)

Par visa sākumu, par telpu, par laiku, par enerģiju, par matēriju... Mūžsenie «jājamzirdziņi». Mazliet parikšosim arī mēs. Tātad. Sākums nav kaut kā esoša turpinājums tajā pašā kvalitātē un kvantitātē. Iedomājieties, ir brigāde. Tā sākās ar tās nodibināšanu un turpinājās, tad nāca vēl viens klāt. Sākās jauna brigāde? Jā! Jo tā jau ir cita brigāde ar citu sastāvu. Var pieņemt, ka būtiskais, kas rada jaunu sākumu, ir kvantitāte. Bet ne kvalitāte vai laiks? Cits variants. Ir brigāde, tā ir sākusies un pastāv. Tad viens no brigādes kļuva mācīts inženieris. Tā ir it kā tā pati brigāde, taču nu tā sākas jaunā kvalitātē. Nu jau brigādei ir vairāki sākumi – nodibinājās, papildinājās, sākās ar jaunu kvalitāti... Varētu turpināt...Bet var jau secināt, ka arī sākums ir relatīvs jēdziens, jo no viena punktiņa “izstarojas” uz visām pusēm visdažādākās nozīmes sākumi un tāpat no jebkura cita punktiņa. Un tagad pelnīti nosaucam sākumu par laiku! Ja jau sākumu ir tik bezgalīgi daudz, tad arī laiku ir bezgalīgi daudz. Daba mums ir nobloķējusi pieeju šo problēmu atrisinājumam. Tev nebūs ne to zināt, ne to saprast! Pazemojoši, bet fakts? Un tomēr vēl parikšosim. Kas tagad esamībā tiek turpināts, kam tagad ik brīdi ir sākums? Katrā ta­gadnes momentā, mazākā par vissīkāko kvantu vai daļiņu, ir stāvoklis, nevis process. Citā punktiņā var nebūt vienlaicīgi tāds pat stāvoklis, bet process? Jūklis? Tas būtu haoss? Daba haosu nemīl. Tātad visos punktiņos un visos laiku momentos mijas stāvoklis ar procesu, bet tik zibenīgi, ka mēs to nevaram pat iztēloties. Maiņai vai stāvokļa turpinājumam ir jānotiek ar kaut kādu augstu tembrālu frekvenci, svārstībām, kas katrā laiktelpas vissīkākajā vienībā var būt savstarpēji atšķirīgas, individuālas. Vissīkākais «kriksītis» ir vienlaicīgi gan telpas, gan laika sākums šajā vietā un šajā brīdī, un tādu «kriksīšu» ir milzīga masa visā esamībā, proti, vienmēr un visur. Tātad konkrētais laiks konkrētā telpā nemitīgi sākas un gandrīz tajā pašā brīdī beidzas, lai sāktos no jauna jau vairā vai mazāk pārmainītā telpas mazmazajā punktiņā un jau ar citu laika momentu un tā visā punktiņu masā, visur arī šobrīd un ik brīdi, ko nevar paspēt nosaukt par tagadni — sīksīko momentu, ko neiedomājami no­fiksēt un pat iztēloties. Var pieņemt, ka “mūsu laiks”, ko mēs pierasti lietojam ir mazmazo laiktelpas punktiņu un momentu kaut kāda interference ar noteiktu frekvenci, kas varbūt ir tā pati 6-7 Herzu frekvence, kas reāli pastāv. Vai telpa un laiks nemitīgi turpinās visos virzienos no visiem punktiem? Te tad nu kaut vai nojaušams atrisinājums esamības sākumam-turpinājumam. Iepriekšējais moments ar visu tā momenta esamību kā stāvokli šajā mo­mentā vairs nav, bet ir jau šī momenta esamība atkal kā stāvok­lis, kas ir iepriekšējā momenta esamības turpinājums kopumā un katram punktam atsevišķi. Pa kuru laiku un kad notiek visdažādākās pārmaiņas esamībā kopumā visos punktos? Tam «kriksītim» taču klāt nāk kaut kas no laika momenta, kas nu­pat bija un kas nevar tā vienkārši «izkūpēt gaisā». Tā nu iznāk, ka pārmaiņas šajā mazajā punktiņā, kas mazāks par vis­mazāko, rada tikpat mazais laika moments kā uzslāņojumu. Kā tas var būt, ka uzslāņojumu mazajam punktiņam rada laika mo­ments? Punktiņš ir kļuvis lielāks vai mazāks, kvalitatīvi mainījies viena momenta apmērā šī punktiņa ietvaros, nosacīti sakot? Vienam punktiņam “uzslāņojums” ir ar plus zīmi kā pieli­kums, citam — ar mīnus zīmi kā atņēmums. Kuram punktiņam atņem, kuram pieliek? Kas to nosaka? Lūk, esam nonākuši pie garīgās iedarbības mehānisma! Tātad «kriksītim» jārēķinās ar laika momentu un jau vēl arī ar garīgās iedarbības enerģiju — ārēju gribu, potenciālu, paša «kriksīša» gatavību pārmaiņām. Nu jau varam sākt apjaust, kā doma un pašas matērijas potenciāls nosaka izmaiņas - kam dot plus, kam mīnus atkarībā no gribas ko palielināt, ko pamazināt, ko virzīt, ko apturēt... Un pārmaiņas notiek vis­smalkākajā līmenī laikā un telpā. Lai tagad skeptiķis vēl turpina apgalvot, ka arī mūsu domas, noskaņojums neiespaido norises dabā, cilvēku attiecībās! Šajā vietā mēs jau skaidrāk redzam Dabas saprāta iedarbību uz procesiem. Rodas arī nojausma par Da­bas saprāta enerģijas smalko raksturu. Tikai enerģija kā po­tenciālu starpība, kā lauku savstarpējās attiecības spēj radīt substanci, masu, kas, būdama daudzveidīga, ir visur un vienmēr. Dabas saprāts, Domu sistēma ir atbilstoša šībrīža visa dzīvā garīgam raksturam, kvalitātei plus iepriekšējā laika pieredzei kā zināšanu, informācijas nezūdošam krājumam. No šāda aspekta raugoties, ir aplam meklēt laika vēsturisko vai telpas ģeogrāfisko sākumu. To mēs meklējam tikai tāpēc, ka mums nav patiesā priekšstata par esamības īstenajām norisēm un raksturu. Sākumam sākumu mums neatrast, jo mums nav pat priekšstata par vismazāko punktu, kur mūsuprāt «nekā nav». Bet ir! Savu nezināšanu mēs visgudri nosaucam par rela­tivitāti un ar to gan apmānam sevi, gan mierinām. Mums pat metra etalons ir relatīvs, jo mēs nekādi nespējam precīzi nomērīt metra sākumu un beigas. Šeit varētu turpināt daudz «filozofēt», bet atziņa kā kvintesence ir gaužām vienkārša: kamēr mēs savu domu uztveršanu un priekšstatus par esamību ierobežosim jau no bērnības ar valodas nepilnīgajiem līdzekļiem, mēs, tāpat kā ar mūsu raupjo dzirdi vai redzi, nespēsim uztvert un saprast smalkās pasaules būtību. Mēs esam kļuvuši par rupjiem, lai saprastu esamības noslēpumus to smalkajā pamatā. Mums paliek cerība, ka mūsu gari garīgajā smalkajā pasaulē to spēs, ja vien mēs ar šo Zemes dzīvi la­bestībā būsim pelnījuši Tur būt.

117. Enerģijas kā smalkās matērijas daļas daudzveidība ir neaptverami liela. Tās daudzveidīgā pulsācija, vibrācijas, tembrālās nianses... nodrošina enerģijas daudzveidīgo iedarbību uz esamību, dod tai esamības radīšanas, uzturēšanas, maiņas iespējas. Mūsu valodā jēdziens «enerģija» ir vienskaitlinieks kā, piemēram «miegs», taču īstenībā enerģiju ir milzums daudz veidu. Katra enerģija ir ar savu funkciju, iedarbību, sastāvu, raksturu ļoti plašā enerģiju diapazonā. Tas ir neparei­zo priekšstatu atspoguļojums valodā, kas savukārt atgriezeniski traucē pareizi izprast esamību. Nebūs pārspīlēti teikt, ka visa esamība ir viena vienīga enerģiju masa daudzveidīgā izpausmē. Viss sastāv no tādas vai citādas enerģijas, un viss var tikt pārvērsts cita veida enerģijā. Mums katram ir jāapjauš, cik svarīgi ir būt savstarpēji draudzīgiem, saudzēt dabu, visu dzīvo, skaisto, labo, un būt nesaudzīgiem pret ļau­no, dabu postošo. Mūsu garīgā enerģija ļoti ietekmē mūsu pašu vidi.

118 .Visas sistēmas mainās. Var mainīties arī Zemes kā ta­gadējās soda nometnes nepieciešamība dzīvās radības dvēseļu labošanai. Nav izslēgts, ka, mākslīgam intelektam pilnveidojo­ties, tas paša spēkiem nonāks līdz Dzīvības substances, līdz Dabas saprāta atšifrēšanai, iegūs saviem atvasinājumiem dvēseli, kļūs par visu zinošu un varenu spēku pat visā Galak­tikā, nostāsies blakus Dabas saprātam vai pat pārspēs to. Šajā pakāpē, protams, cilvēcei būs pienācis gals. Mākslīgais inte­lekts aizies cilvēkam kā atavismam garām... Agrāk vai vēlāk tas var notikt, ja ar starptautisku sadarbību cilvēki nenovērsīs mākslīgā intelekta nonākšanu bezatbildīgu ļaužu rīcībā, ja tiks pieļauta arī turpmāk nekontrolēta gēnu tehnoloģija...

Bet pašreiz vēl darbojas esošā sistēma un varbūt vēl darbo­sies ilgi. Mierināsim sevi ar to, ka Daba un cilvēku saprāts vēl ilgi saudzēs mūsu skaisto Zemi un iespēju uz tās skaisti dzīvot. Varbūt mūsu Zeme kalpo Dabai par garu konstruēšanas bāzi. Tēlaini šo domu var demonstrēt ar piemēru no dabas norisēm, proti, tauriņi tā uzreiz nerodas. Tiem vispirms jāiziet kāpura stadija. Šķiet, tuvāk te nekas nav jāskaidro.

119. Par laiku kā cēloni. Lai kaut kas, pat fotons pakustētos uz priekšu vai savā iekšējā apritē, ir vajadzīgs laiks. Kaut mirklis. Enerģijas saspriegums var pastāvēt statiski, bet, ja nav laika, visam ir jāatrodas ab­solūtā miera stāvoklī. Tātad, vai laiks ir kustības cēlonis, sekas vai kāda blakus parādība? Ka sekas, to jau mēs esam tā pieņēmuši uzskatīt. Bet, ka laiks ir kustības cēlonis? Tāda varbūtība liekas absurda. Laiks ir tik nemanāms, netaustāms un tik saprotams, ka neviens negrib šaubīties par tā tecējumu kā dažādu procesu parastu fonu. Taču tomēr. Pieņemsim, ka laiks ir absolūta enerģija, absolūts spēks, kas var ļaut procesiem notikt, vai tos apturēt, nedodot nākamo mirkli un laiku procesu norisei. Vai ar laiku kāds rīkojas, vai laiks pats ir suverens Radītājs? Ja laiks ir Radītājs, tad Laiks ir Dievs, kas visu virza, rada, nosaka. Vēl vairāk. Laiks varēja radīt pirmo kustību, un laiks varbūt var arī apturēt jebkuru kustību jebkurā vietā un sakarībā, kustības nebūtu visur vai konkrētā vietā, viss vai lokālais process apstātos, bet ne laiks, jo vienmēr kaut kas jebkur būs kustībā.. Kāpēc šī laika apcere šeit un kāds tam sakars ar soda nometni, garu pasauli? Tiklīdz šīs trīsdi­mensiju telpas, šīs Zemes matērijas mirklis ir pagājis, tas vairs nekādi nevar piedalīties kā laika moments atkārtoti, kamēr ar citas enerģijas iedarbību nav notikusi atkāpšanās laikā uz “ierakstījušos” laiku, kāds tas bija pagātnē. Bet kur palikt laikam šajā atkāpšanās laikā? Un kur palikt šībrīža laikam, kas nupat paiet? Jo nekas nezūd un viss “ierakstās” palikšanai “pagātnē”.. Bijušajam mirklim ir jāpieņem cita forma vai kaut kam jāpiesummējas, jāveic cita funkcija. Tad nu šī cita funkcija varētu būt veidot citu dimensiju pagājušā laikprocesa saglabāšanai. Mūsu skeptiķis tūlīt iebildīs, ka tad jau garu pasau­le atrodas pagātnē. Iebildums vietā, bet gan tikai līdz tam, kamēr mums nav skaidrs, kā gari piedalās no pagātnes nākot­nes jaunradē. Bez tam tā pagātne nav nemaz tik tāla. Katrs no mums šobrīd ir vairāk pagātnē, nekā nākotnē. Mēs tāpat kā gari esam pagātnē, un no tā nav jābaidās. Garīgā pasaule sas­karas ar nākotni no pagātnes caur netverami īsu tagadnes mir­kli, ja vispār tas ir konstatējams. Var pieņemt, ka gariem ir ļoti interesanti jaunradīt nākotni, veidot to ar laika palīdzību. Dīvaini, ka mēs ar prātu saprotam, ka tagadnes būtībā nav, bet tomēr spītīgi uzskatām, ka tagadne ir, un tā pat tiek saukta par šodienu, par šo gadu... Tagadne tiek «izstiepta», un tas tiek uzskatīts par normu. No fizikas viedokļa to var izskaidrot. Mūsu uztvertais un lietotais laika tecējums jeb laiks ir kā interferences svārstības, kas rodas no augstas frekvences svārstībām starp laiku un telpu un ko mēs tad nu varam apjaust. Tātad gan laikam, gan telpai ir dažādas frekvences ļoti augstā pakāpē. Tās mēs nevaram uztvert. (Arī skaņu, kam svārstības ir augstākas par pārdesmit kiloherciem, mēs vairs nevaram uztvert, mums šķiet, ka skaņas nav.) Bet mēs varam uztvert laiktelpas, piemēram, katru tūkstošo svārstību un tās summēt kā laiktelpas svārstības – interferenci, ko varam izjust kā laika plūdumu telpā. Varam secināt, ka faktisko norišu smalkās svārstības mēs nesajūtam, tās mums ir “zudušas kā nebijušas”, mēs ejam pa telpu un laiku it kā lieliem soļiem un uztveram katru soli, bet ne katrā solī notiekošās daudzās svārstības. Būtībā laiks ir ievērojami ilgāks. Lai mēs laiku it kā lēnāk “izgaršotu”, mums vajadzētu paātrināti uztvert tās svārstības, kas notiek starplaikā starp soļiem , tātad uztvert, piemēram, katru simto svārstību. Tad laiks mums liktos ilgāks. Bet tas mums nav dots. Tātad, soda nometnē Daba mums saīsinājusi arī laiku. Garu pasaulē laiks mūsu izpratnē ritēs lēnāk.

( Sk.5.turpinājumu šajā pašā blogā )

Skatījumu skaits: 130 | Pievienoja: Pēteris | Birkas: Radītājs, dvēsele, Skarbā dzīve, soda nometne, garu pasaule, Pēteris Lazda | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: