Blogs


12:38
SKARBĀ DZĪVE. KĀPĒC? Jaunais teksts. Pēteris Lazda. 3.turpinājums.

Par «Es» problēmu. Neticīgais Toms var sacīt: «Kamēr nebūs atbildes uz jautājumu, kāpēc es pārdzimstot nepārmantoju arī savu «Es»-sajūtu, es nevarēšu ticēt tam, ka es pēc nāves saglabāšu savu «Es» turpinātā garā...» Paanalizēsim. Kas ir «Es»? Tas nevarētu būt kaut kas noslēgts patstāvīgā vienībā. Tam jābūt saistītam ar Dabas saprātu, ar dzīvības substanci. «Es» apzinās sevi, kamēr dzīvais organisms ir pie samaņas. Bezsamaņā «Es» nedarbojas, nav. Tātad būt dzīvam vien vēl nenozīmē būt ar savu «Es». Bez apziņas nav «Es». Ir viņš, viņa... Apziņa ir piederīga Dabas saprātam. Tas var nozīmēt to, ka «Es»-sajūta ir Dabas saprāta daļa jeb līdzdalība tajā ar konkrēto dzīvību un uztveres mehānismu. Rupji salīdzinot, tas ir kā telefona aparāta saikne ar telefonu centrāli, kurā ir arī šī konkrētā aparāta numurs-šūna. Dabas saprāta centrāle kopumā aptver visus ar apziņu apveltītos organismus. Var sacīt arī, ka ar apziņu apveltītās būtnes veido Dabas saprātu kā garīgu sub­stanci. Kamēr dzīvs cilvēks ir ar apziņu, viņam ir saikne ar viņa daļu šajā Dabas saprātā. Kad cilvēks nomirst, viņa daļa šajā Dabas saprāta substancē saglabājas kā gars. Vēlreiz mazliet citā rakursā. Kad šis «Es» radās, vai tas nebeigsies ar manis kā bi­oloģiskas autonomas dinamiskas sistēmas nāvi? Par šo tēmu varētu sarakstīt sējumus, bet es šeit ieskicēšu tikai ierosmei dažus aspektus. Dzimstot bērnam vēl nav apziņas, nav savas «Es»-sajūtas, jo viņam vēl nav dvēseles. Tā ierodas, sāk darbo­ties līdz ar bērna atdalīšanos no mātes. Bērna brēkšana jau ir sākums sevis apzināšanās procesam, sak', neviens cits manā vietā nebrēks par šausmīgo diskomfortu šajā soda nometnē. Nav nozīmes konkrētās apziņas kvalitātei. Dvēsele ir katrai dzīvai radībai, kas saprot pašsaglabāšanās nepieciešamību, ap­zinās sevi kā integrētu vidē un atpakaļ-attiecinātu kā sevi. Vienkārši un īsi sakot, mans «Es» ir mana dvēsele, kas saistīta ar Dabas saprāta sfēru. Interesanti šeit atbildēt uz iebildi, ka tad jau nav vajadzīga cilvēku dzimta, jo dvēseles-garus var la­bot arī dzīvnieku līmenī. Atkārtoju un papildinu jau teikto. Jā, labs var būt arī apzināti (piespiežot sevi labam būt), bet tas Dabai vēl ir par maz. Svarīgi ir labam būt neapzināti. Tāpēc ir vajadzīgs augstāks līme­nis — neapzinātas sirdsapziņas līmenis. Tāpēc ir vajadzīga cilvēku dzimta. Apzināti labais nav nodrošinājies pret nejaušību pēkšņi izdarīt ko sliktu. Neapzinātas ( netēlotas ) sirdsapziņas la­bais ir «ar garantiju», uz to Daba var paļauties. Šīm dvēselēm kā gariem ir īpaša vērtība un loma harmoniskajā garu pasaulē. Vēl no cita aspekta. «Es» harmoniskajā sfērā var papildināties ar citu, ar pārējo «Es» būtību. «Es» var sajust cita «Es» sajūtas kā savas. Varbūt kāds no lasītājiem sapnī šo sajūtu ir pie­redzējis. Vienkārši tas ir aptuveni kā «Es» tajā otrajā, un šis otrais jūt to, ko es gribu, lai viņš jūt. Tās ir daudzdimensiju sajūtas, tembrāli bagātākas par mūsu atsvešinātajiem «Es», kas staigā pa ielām kā cietokšņi. Te starp šiem mūsu cietokšņiem arī «Es» esmu spiests būt cietoksnis pašsaglabāšanās nolūkā. Nav pamata bažām, ka pēc nāves «Es»-sajūta pazudīs. Te uz Zemes «Es» nejūt kopību ar citiem «Es», bet tur — garu pa­saulē «Es» sajutīsies kā šī lieluma daļa, reizē baudot visa šī lielā kopuma iespējas. Te tu esi viens pats svešs pret visu, bet tur tu būsi piederīgs visam. Jā, bet vai «Es» tur apzināšos sevi kā šeit uz Zemes? Tiešs jautājums. Un tieša atbilde jautājumā: «Vai tu sevi apzinies labāk tikko pēc piedzimšanas vai mūža gudrības un pieredzes pilnībā?» Tātad, ja šeit nāves brīdī es apzinos savu «Es» kā bērnam piedzimstot, tad pēc nāves es jau apzināšos savu «Es» kā garīgās sfēras kopuma «Es» apziņu uz kvalitatīvi daudz augstākas pakāpes. Šeit uz Zemes es apzi­nos sava atsvešinātā «Es» niecību, bet vai ar tādu niecības apziņu man ir pamats baidīties iegūt harmoniskās garu sfēras kopības apziņu, respektīvi, mirt. Protams, cits jautājums ir par tām dvēselēm-gariem, kas nenonāk harmoniskajā sfērā, bet «iet» uz atkārtotu pārdzimšanu soda nometnei. Kā ir ar viņu «Es» sajūtu? Bet to jau mēs esam piedzīvojuši — mūsu katra «Es» aizmirst savu iepriekšējo dzīvi. Tas ir kā sods par pārkāpu­miem garīgajā sfērā vai iepriekšējā dzīvē uz Zemes. Viss ciešanu ceļš jāsāk no jauna bez atmiņām. Kamēr attapsimies cienīt Dabas doto sirdsapziņu. Tas «Es», kas nelabojas un apdraud citus garus, lai Saules reaktorā kā ellē tiek demontēts un pārvērsts atpakaļ brīvajā enerģijā. Mums katram ir izvēle, kādam liktenim pakļausim savu «Es», savu dvēseli, savu garu. Garīgā vide ir tepat un visapkārt. Dvēsele, šī mūsu dzīvības aura, «peld» garīgās sfēras vidē. Var pat uzskatīt, ka dvēseles veido vidi, piepilda to. Vajag atsacīties no priekšstata par debesīm kā dvēseļu un Dieva mitekli. Tas ir vienkāršots priekšstats. Nāve attiecībā uz «Es» būtībā ir līdzīga miegam vai pārejošai bezsamaņai. «Es»-apziņa uz laiku pazūd, bet tad atkal atjaunojas. Mums nav informācijas par to, pēc cik ilga laika mūsu gars atgūst savu «Es»-apziņu, bet tas to atgūst un saglabā, kamēr nepārdzimst no jauna soda izciešanai. Tad gan «Es» beidz pastāvēt, vienkārši aizmirst visu iepriekšējo.

Ja dzīvība ir matērijas īpaši konstruētas autonomas dinamis­kas sistēmas īpašība, kas raksturojas ar to, ka šai sistēmai ir sašaurināta iespēja visu uztvert, visu sajust no apkārtējās vides, tad «Es»-sajūta ir gluži tāpat ar šīs autonomās dinamiskās sistēmas palīdzību sašaurināta visas esamības uztveršana, sajušana uz vienu vienīgu spektra vissīkāko daļiņu, kas atvēlēta tikai šai vienai konstrukcijai kā vienībai, kā dzīvai būtnei. Ci­tiem vārdiem sakot, «Es»-sajūta ir konkrētās dzīvās būtnes īpašība, kas savukārt raksturojas ar to, ka šai būtnei uz viņas dzīves laiku Daba ir sašaurinājusi normālo matērijas īpašību visu uztvert uz visa uztveršanas spektra tikai šīs būtnes daļiņu, kas ir viens attiecībā pret visu. Tādējādi ir vieglāk izprotama dvēseles-gara iespēja atgriezties kopībā, kurā, ja gars to ir pelnījis, viņš atgūst visa sajušanas spēju, «dzīvot» kopā ar vi­siem visa uztveršanas režīmā. No šī viedokļa raugoties, var sa­prast arī to, kas cilvēkiem dzīvē (īpaši noguruma, snaudas stāvoklī) parādās kā citas personas dzīves epizodes, bet, atgriežoties nomodā, izgaist kā vīzija, cilvēks turpina savu dzīvi. Piemēram, tu it kā aizklīsti prom no sevis, un tavs «Es» sajūt to, ko sajūt cits «Es», bet tad tu attopies, tavs «Es» pārslēdzas atkal uz tevis paša sajūtām, domām. Taču tu biji «kur projām», sajuti cita domu, darīto, biji it kā kopībā ar to citu, tavs «Es» uz mazu brīdi paplašinājās. Tomēr Daba tev nedeva iespēju ilgāk «dalīt personību», ar tavu «Es» un ar tavu dzīvību tu esi ierobežots spektra savā daļā. Pagaidām tev ar to jāsamierinās. Tu esi «pieķēdēts», tu esi soda nometnes tavā karcerī. Tur tev jāvada vienatnē savs soda laiks atšķirtībā no kopības sajūtas. Jā, kopības sajūta var rasties kādā sadraudzības svinīgā brīdī. Kad tu nomirsi, tavs gars uzreiz vēl ne­iegūs tiesības un iespēju iekļauties kopībā. Tava uz Zemes dzīvotā blīvās matērijas dzīve nosacīs tava gara turpmāko lik­teni garu sfērā: uz harmoniju, uz iznīcināšanu, uz pārdzimšanu jaunam soda ciklam...

84.

Ar ko pierādās dvēseles-gara dzīve pēc dzīvās būtnes nāves? Mums ir tikai netieši pierādījumi. Ekstrasensi sajūt garu pasauli gandrīz kā realitāti. Visai ticami fakti par spokošanos, par apslēptās mantas nolādējumu piepildīšanos, par sargeņģeļu ( garu ) brīnumaino palīdzību glābjot cilvēku kritiskās situācijās, dokumentētie fakti par reinkarnāciju, bērnu cenšanās tikpat ātri turpināt vieglo dinamiku, kāda tā, acīmredzot, bijusi garu pasaulē, fenomenālo spēju atblāzma no garu pasaules...

Vēlreiz par šaubām — vai vispār ir tāda «aizkapa» dzīve, dvēseles ceļošana? Tas, ka kāds «atceras un pazīst» vietas, kur nekad viņš šajā dzīvē nav bijis, vēl nenozīmē, ka katrā šādā gadījumā viņa “atmiņas” sakrīt tikai ar viņa paša agrāk piedzīvoto. Ir iespējami arī citi varianti. Tikpat ticami, ka cilvēka smadzenes «uzšķīrušas» Dabas saprāta krātuvē kādu «lapaspusi», kurā ir informācija par šo vietu. Tad nu šim cilvēkam liekas, ka viņš pats te kādreiz ir bijis. Tas pats par hipnozi. Varot izsaukt hipnotizētā cilvēka dvēseles atmiņas par iepriekšējām dzīvēm. Bet ja nu arī hipnozē cilvēks «uzšķir» gadījuma pēc kādu «lapu»? To tad nu viņš uztver kā savu...

Kāpēc, piemēram, cilvēkam būtu jāmirst? Kāpēc jānoveco? No Dabas viedokļa lietderīgāki taču būtu ilgdzīvotāji, ja jau pareiza būtu teorija par to, ka Daba vēlas izmantot cilvēku pieredzes krāšanai. Cilvēks varētu dzīvot ilgi, ilgi, varētu kļūt supergudrs un saprātīgs, dot Dabai nenovērtējami daudz atklājumu. Bet, lūk, - nē! Jā, no pretējā viedokļa varētu argumentēt agro novecošanos ar ļauno spēku vēlmi kaitēt cilvēkiem un labajam vispār. Taču vai ļaunajiem spēkiem būtu izdevīgi agri nonāvēt arī ļaunu darošos ļaudis? Viņi taču varētu ilgi dzīvot un ilgi ļaunu darīt. Tas pats attiecas uz visu dzīvo radību. Kāpēc vi­siem būtu jāmirst un jādzimst no jauna, būtībā atkal sākot no nulles. Kāpēc ilgi «dzīvo» matērijas neorganiskās pasaules daļa minerāli, elementi...? Šie elementi pat neēd, tiem ir subsidēta enerģija visam viņu laikam. (Te atkal ir pierādījums par labu soda nometnei – arī bioloģiski dzīvās būtnes varētu būt neapgrūtinātas ar barības meklēšanu u.t.t., bet tās ēd cita citu bez žēlastības, lai briesmas būtu un grūtības.) Atomiem un citām matērijas sīkdaļiņām kā enerģijas vissīkākajām struktūrvienībām ir nodrošināta optimāli labvēlīga vide. Šo sīkdaļiņu enerģija «dzīvo» optimāli labi, tai nav īpašu sāpju un ciešanu, izņemot koroziju, kas tomēr neaptver elementārdaļiņas, bet gan tikai komplicētās struktūras. Tātad Daba ilgdzīvošanu spēj dot. Novecošana un nāve ir Dabas mērķtiecīgi gādāta soda nometnes vajadzībām.

85. Uz ilgdzīvojošās neorganiskās blīvās matērijas bāzes Daba ierīkojusi soda nometni organiskās matērijas būtnēm. Nav jādomā, ka Dabai ir neierobežotas iespējas ierīkot līdzīgas soda nometnes bez limita. Arī Dabai rocība ir uz ne­iespējamības robežas. Tāpēc viegli saprotams, kāpēc uz Zemes -­ šajā pagaidām vienīgajā mums zināmajā apdzīvotajā vietā tuvākajā pasaules daļā — dzīvajām būtnēm jānoveco un jāmirst, jādzimst un atkal jāmirst. Tas ir tikai tāpēc, lai sodīto garu aprite būtu intensīvāka, masveidīgāk iespējama. Jāsaīsina dzīves laiks un jāpalielina ciešanas. Bet ne pārāk lielā mērā, jo tad dzīvās būtnes nepaspēs «parādīt» sevi, nepaspēs apjēgt dzīves jēgu, nepaspēs dzīves laikā «nākt pie prāta» dzīvot pēc sirdsapziņas, nepaspēs laboties. Pārāk lielu grūtību apstākļos samazinātos dzimstība, pieaugtu pašnāvnieku skaits.

86. Bet dvēsele, bet garu dzīve? Kā pamatot, pierādīt to esamību, ja mums nav absolūti drošu zinātnisku datu? Dabas interesēs ir tos mums neatklāt. Ja mēs droši zināsim, ka mūsu dvēseles kā gari garīgajā sfērā «dzīvo» labāk, mēs pašiznīcināsimies, mēģināsim izbēgt no šīs soda nometnes, padarot sev galu. Dabas inte­resēs ir atstāt mūs neziņā. Tāpēc katram gadījumam mēs nodzīvojam savu bēdu mūžu vismaz tādu, kāds tas ir, un vien­laicīgi cenšamies būt labestīgāki cerībā, ka varbūt tiešām ar savu labestību šajā dzīvē iegūsim savai dvēselei tiesības garīgajā sfērā uz labāku dzīvi. Katram gadījumam.

87. Zeme taču nav pasaules centrs. Kāpēc tieši te ir izveidota soda nometne? Kur atrodas garu sfēras centrs, robežas? Līdzīgas soda nometnes var būt arī kur citur. Soda nometnei nebūt nav jābūt garu sfēras centrā. Mūsu Galaktikā Zeme varbūt tiešām ir vienīgā tāda rakstura soda nometne. Nav izslēgta varbūtība, ka mūsu Galaktikas «ģeogrāfiskās» robežas ir arī šīs Galaktikas garu sfēras robežas. Tēlaini varam salīdzināt garu sfēras vidi ar Zemes vidi, proti, ir biezi apdzīvotas vietas, un ir klusi dabas stūrīši, kur uzturēties vientuļniekiem. Tāpat tas var būt garu sfērā.

88. Dvēsele nav līdzīga mūsu izskatam, ārienei, apveidam. Tā ir īpaši organizētas enerģijas lauks. Rupji salīdzinot, dvēsele ir kā magnētiskais lauks ap magnētisko dzīvo objektu. Kad šis objekts iet bojā, “magnētiskais lauks” zaudē īpaši organizētās struktūras iedarbību uz vidi, bet vidē paliek tā pati substance, kas tikko bija organizēta. Militāristi nostādīti ierindā. Tiek dota koman­da: «Izklīst!». Ierinda pazūd. Bet militāristi kā indivīdi ne­pazūd. Viņi atkal var tikt nostādīti ierindā. Tāpat dvēsele kā enerģijas lauks nekur nepazūd un var iemājot jaunā organizētā struktūrā, iegūt savu apziņu. Tā var arī ieņemt pelnīto vietu garīgajā sfērā. Dvēsele cilvēkā un ap cilvēku izpaužas vienkāršoti sakot, kā aura. Gars būtībā saglabājas kā auras tur­pinājums, kā enerģijas «mākonis» jeb enerģijas lauks. To viegli raksturot ar datorā ievadīto elektrisko impulsu kopu, kas uz monitora ekrāna parādās, piemēram, kā objektīvi esošs attēls, kad operators to īpaši organizē ar attiecīgām komandām. Ir pat pieļaujams, ka tāda vai citāda dvēsele iemājo jebkurā konstrukcijā, kas spēj autonomi funkcionēt ,piemēram, datorsistēma, pat automašīna. Protams, tas ir vēl diskutējams, bet ir jau zinātniski pētījumi, ka cilvēks ar savu domu var iespaidot datoru attēlot iedomātos skaitļus, ekstrasenss spēj ietekmēt motoru tā, ka to nevar iedarbināt, bet datoru - “uzkārt”...

89. Par telepātiju kā pierādījumu garīgās sfēras esamībai. Skep­tiķa parastais arguments pret garu pasauli ir tas, ka «Es»-sajūta nevarot turpināties pēc nāves, jo, pat dzīvam esot, cilvēks norobežots no cita izjūtām, tāpēc aplams esot pieņēmums, ka garu pasaulē dvēseles varētu harmonēt saskaņā. Arguments iespaidīgs. Taču tikai sākumā. Gandrīz vai katrs no mums kaut reizi ir izjutis nojautu, telepātisku ie­darbību, kad pēkšņi ataust uztverē kas tāds, par ko kāds cits ir domājis, vēlējies pasacīt. Visvienkāršākais piemērs. Kāds tev grasās piezvanīt pa telefonu. Tu šajā brīdī it kā neviļus jau ej pie telefona aparāta vai vismaz tev ienāk prātā doma par šo zvanītāju. Tātad var secināt, ka pastāv iespēja iejusties cita «Es»-sajūtā. Jā, tas pats skeptiķis sacīs, ka domātājs izstaro domu viļņus, kāds tos uztver, un tas ir viss mehānisms. Taču ne jau tik vienkārši! Nekādi radioviļņi te nenodrošina minētos sakarus. Mūsu dvēseles garīgā būtība ir tāda, ka dvēseles izplatībai ir enerģijas lauka raksturs bez īpašām robežām. Tur nav kaut kāda garu­ma viļņu izstarošana, tur ir vienkārši spēka līnijas, potenciālu līmeņi, spiediens, spēja pārnest-uztvert informāciju, kas «ir gaisā». Nekādu viļņu. Vienkārši sajūtas, domas «ir gaisā» kā šī gaisa vai priekšmetu temperatūra. Šis gaiss, visa vide ir piesātināta ar garīgo enerģiju, tā ir garīgā sfēra, dzīvības-saprāta substance, retinātās matērijas brīvā enerģija, kas kā ūdens okeāns mūs apņem pasaulē. Te var atkārtoti minēt to faktu, ka no krāna šajā momentā tek ne tas ūdens, kas tornī, bet tas, kas tuvāk krānam. Un tas ir ūdens, visur saturā būtībā tas pats. Domas enerģija tāpat – tā ir gan Austrālijā, gan Latvijā vienāda savā saturā, tu momentā uztver to te, kas tāda pati ir arī Austrālijā. Nav grūti saprast, kā notiek telepātiskā iedarbība, dvēseļu harmonēšana skaistā saskaņā, tembrāli jo bagātāka, jo vairāk labestīgu dvēseļu ir konkrētajā vidē, līmenī. Disharmonējošās, ļaunās dvēseles, jeb pareizāk, gari vienkārši pēc savas iedarbības te neiederas tāpat kā, piemēram, trulam subjektam nav vietas operas namā vai simfoniskajā koncertā, viņam labāk patīk «prastas» vietas un norises. Šiem nelabestīgajiem gariem var būt sava vide, savējo «sabiedrība». Iespējams, ka esamības ilgajā izmaiņu procesā šāda iespēja patiešām pastāv. Taču, atkārtoju vēlreiz, nelabestīgajiem gariem nevar būt pilnvērtīgas saskaņas, jo viņu starpā ir izslēgta uzticība, paļāvība, drošība... Pilnvērtīga saskaņa var pastāvēt tikai labestības atmosfērā. Tā nav iespējama neuzticamu subjektu vidē. Ļaunie vienmēr «plēsīsies» savā starpā un ar citiem. Par saskaņu viņu vidē var runāt tikai nosacīti. Protams, jāpiekrīt tam pašam skeptiķim, kas nu sacīs, ka tāpat «plēšas» arī elites cilvēki, izglītotie... Jā, diemžēl. Bet arī tos es pieskaitu pie nelabestīgajiem, kamēr vien viņi tādi ir un būs. Patiesi labestīgi var būt arī ne-elites, augsti neizglītotie cilvēki, skumjie, trūkumā dzīvojošie, labie, sirsnīgie Cilvēki. Lūk, viņu un citu labestīgo cilvēku dvēseles spēj un spēs veidot patiesu svētlaimīgu saskaņu garu pasaulē. Pārējie ir nožēlas vērti.

90. Kas ir kritērijs tam, ka dvēsele pelnījusi būt harmoniskajā garu pasaulē? Tā ir indivīda absolūta pat neapzināta sapratne par labestības nepieciešamību un rīcība pēc sirdsapziņas, slikti darītā nožēla un piedošanas lūgšana no tiem, kam netaisnīgi pāri darīts. Ārišķīga izrīcība, piemēram, kaut vai pieres sišana pie zemes neko nelīdzēs, jo tā parādās kā liekulība, apmāna mēģinājums, bet tas stāvokli vēl vairāk pasliktina. Labestībai jābūt absolūti neviltotai, izrietošai no paša rakstura, tādam jābūt dzīves vei­dam, patiesai sajūtai būt labestīgam un taisnīgam pret visu dzīvo, kur vien tas tā ir Dabas noteikts ar sirdsapziņu un al­ternatīvu iespēju izdzīvot.

Maza atkāpe citai versijai. Varbūt nemaz nav kaut kādas kopējas garīgās sfēras visiem, bet ir saprāta, dzīvības sfēra kā individuāla bagātība katrai dzīvai personībai, kas jo bagātāka, jo rūpīgāk un apzinīgāk tā krāta no dzīves uz dzīvi. Tā varētu atrasties dvēseles aurā kā līdzi nēsājams koferis. Šo indivi­duālo koferu saturs varētu veidot cilvēces auru kā kopīgu cilvēces bagātību. Citādi it kā neesot iedomājama milzīgā izplatījuma piepildījums ar šo mūsu saprāta un dzīvības sub­stanci, ja citur var būt vēl un vēl cita veida saprāts un dzīvība. Tas tā — pārdomām. Taču, domājams gan, ka visa kosmosa piepildījums ar mūsu Galaktikas problēmām un sakarībām varētu gan nebūt. Ticamāk, ka viss ar mums saistītais ir tepat mums līdzās citos līmeņos, citās sfērās, ko mums Daba neļauj tāpat kā telpu un laiku tā īsti apjaust un saprast.

91. Vēl kāda netradicionāla versija, kas attiecas uz mūsu uztve­ri. Var pieņemt, ka mūsu smadzenes ir nevis domu producēšanai, bet bremzēšanai. Tās darbojas kā selektīvs filtrs, kas cauri laiž no Domu sistēmas, no esamības tikai to šīs esamības šauru «stariņu», kas attiecas uz akūto vajadzību, uz aktuālo tēmu, ko izvirza domātājs. Smadzenes nerada apziņu, saprātu, bet tās darbojas kā šķirotava, kā vārsts, kā filtrs, sa­dalītājs, kā ārpusē esošās informācijas dozētājs, kā informāci­jas sistēmas kaut kāds sīkas daļiņas izsniedzējs, kā konsultants bibliotēkā. Šis pieņēmums sasaucas ar manis teikto par to, ka matērijas atsevišķa vienība kļūst dzīva, kad tā vairs nesajūt visu, bet tikai daļu. Pamatojums vienkāršs. Ja redzētu visu, mēs neredzētu neko. Ja dzirdētu visu, mēs nedzirdētu neko. Mēs sākam redzēt tikai tad, kad mums atņem spēju redzēt visu. Šķiet, nevajag tālāk skaidrot. Un tāpēc tikai tad mēs sākam apzināties esamību, kad no milzīgā informācijas, enerģijas... daudzuma mums dozēti pienāk sīka daļiņa, kas mums nepieciešama izdzīvošanai. Narkotiku vai slimīgu proce­su rezultātā šī filtrēšanas sistēma var kļūt nekvalitatīva, un tad subjekts saņem gluži dīvainu informāciju vai pat tās jūkli, kas veido halucinācijas, dod pamatu maldīgai rīcībai. Līdz ar nāvi mēs zaudējam šo filtrēšanas jeb bremzēšanas sistēmu — sma­dzenes, un mūsu gars nokļūst tiešā saskarē ar Domu sistēmu kopībā ar esamību, iegūst spēju uztvert visu. Ja šajā «visā» viņš ir disharmonisks, tad šis disharmonējošais elements nonāk labošanai, piemēram, dzīvošanai uz Zemes blīvās matērijas vidē atkal bez tiesībām visu redzēt, visu dzirdēt, sajust, zināt...

Cita esamības forma ir t.s. neorganiskā matērija, piemēram, akmeņi, ūdens... Šī neorganiskā matērija arī būtībā visu uztver, bet savdabīgi — tikai statiski un lokāli. Turpretī garīgā substance, kas ir brīvā enerģija kā retinātās matērijas forma, funkcionē aktīvi telpā un laikā, vienmēr ir potenciāli dinamis­ka visā kopumā. Tādējādi kļūst saprotama spēja paredzēt nākotni. Mēs taču nekādi nespējam mūsu smadzenēs attīstīt, sintezēt nākotnes notikumus, kādi tie būs, bet mēs gan varam pie noteiktas smadzeņu struktūras uztvert to, kas zināms garīgajai pasaulei — Domu sistēmai kopumā. Tai ir zināmi visi dati, un tā var zināt procesu kopsakarības. Protams, var jautāt, kā tas iespējams, ja pastāv arī brīvas gribas izsaukti proce­si. Vai viss tiešām ir determinēts, fatāli reglamentēts? Jā, tiešām es varu par spīti loģikai no pusceļa uz veikalu pa­griezties un iet uz mājām. Kas man to var liegt? Un kā nu Daba to var ieplānot, ka nu man pāri ceļam jāskrien melnam kaķim? Kāpēc dzīvnieki jau šodien bēg no meža ārā, ja mežs degs tikai rītdien? Visa šī mistika izskaidrojama ar absolūto «datorizāciju». Esamība ko­pumā — Daba būtībā ir vienots dators ar visu apverošu datu bāzi. Pārējais nav jāskaidro. Mēs taču zinām, ko spēj viens nie­ka galda dators! Kur Dabai tas cietais disks? Kas programmējis? Disks ir visa esamība. Programmētājs un operators ir pati Daba. Es nebrīnos, ja pat mana «brīvā» griba ir kaut kādā mērā determinēta tāpēc, ka citādi nebūtu jēga soda nometnei, ja dvēselei būtu jādarbojas pēc jau sastādītas programmas. Tad taču es ne­varētu subjektīvi ar savu gribu dzīvot pēc sirdsapziņas, laboties... Brīvā griba ir tikai tik lielā mērā brīva, cik tas nepieciešams izvēlei kā dzīvot — labestīgi, taisnīgi, godīgi vai gatavot savai dvēselei ceļu uz elli. Turpinot iepriekšējās rind­kopas tīši aplami radīto strupceļu par to, ka it kā arī brīvā gri­ba ir determinēta (nosacīta iepriekš), atzīmējams Dabas saga­tavotais plašo iespēju diapazons brīvās gribas darbībai. Dabas procesu fronte ir kā dzelzceļa sliedes, pa kurām var iet brīvās gribas vilciens. Tas var iet ātrāk, lēnāk, apstāties, iet atpakaļ, bet tas nevar iet tur, kur nav sliedes. Tāpat tas ir ar brīvo gri­bu. Tu vari gribēt kļūt neredzams, tu vari gribēt lidot kā putns, tu vari gribēt šobrīd būt Austrālijā, bet nekā! Tava brīvā griba ir kā milzīga derīgu un nederīgu variantu kaudze tavai rīcībai. Rīcībai ir samērības un savlaicīguma kategorijas. Ja tās netiek respektētas, rīcība ir ne­adekvāta apstākļu «sliedēm», tavas rīcības «vilciens noiet no sliedēm». Dabas procesos kļūme «sadzīst», aplamā rīcība ko­puma ietvaros neitralizējas, bet, protams, sagādā ciešanas, pat sāpes aplamās rīcības subjektam pašam un citiem. Var jautāt, kāpēc Daba ir radījusi brīvās gribas iespēju, kāpēc to pieļāvusi, kāds mērķis ir bijis Dabai, radot brīvo gribu? Kas ir brīvās gri­bas subjekti? Kas ir brīvā griba? Vai tā nav visu procesu pa­matā? Vai tā ir tikai bioloģiski dzīvo būtņu prerogatīva, īpašība? Nu, lūk, jautājumos jau jaušama atbilde! Nobriedusi kārtējā netradicionālā atziņa. Brīvā griba ir aplams for­mulējums un ideja, kas «jaucis prātus» līdzšinējā filozofijā un uzskatos. Brīvā griba ir visu procesu, norišu pamatā kā esamība pati. Nevar taču brīvo gribu piedēvēt tikai cilvēkam, bet neatstāt to Dabas saprātam, gariem, citām mums nezināmām būtnēm. Dīvains, nepierasts, šķiet, pat nepieņemams secinājums: brīvās gribas kā kategorijas nemaz nav. Tāpat kā nav īpaši jānodala no esošā tas, kas ir esošais pats. Mēs taču nesakām, ka esamībai piemīt esamības īpašība. Vai dzelzs rūsēšanā nav klāt kāda subjekta griba likt dzelzij rūsēt? Ir! Citādi tā nerūsētu. Vairāk vai mazāk apzināta griba ir visu procesu, norišu pa­matā. Griba ir dinamikas, kustības pamats. Vēl vairāk. Nekas nevar atrasties arī statiskā stāvoklī, ja Kāds to tā nebūtu gribējis. Griba ir spēks, enerģija, kas radījusi un uztur visu esošo, visu esamību. Citādi vispār nevar būt. Jēdziens «griba» ir tikai mūsu pragmātiskās, praktiskās dzīves sadzīvisks ter­mins, ar ko apzīmē tieksmi, interešu piepildīšanas mērķtiecību. Būtībā mūsu gribu nosaka intereses, pienākums. Tas ir ne­apstrīdami. Ja manī ir radusies interese, tad parādās griba kā dzinējspēks šo interesi apmierināt. Interešu pamatā mums ir dzīvotdziņa. Ja tās nav, tad nav interešu, nav gribas. Griba ir interešu kalps. Kā tas nākas, ka var paredzēt nākotni, nākošās norises, ja interešu subjektu ir tik daudz, un tik daudz ir gri­bas, un tik daudz ir variantu pat vienas intereses piepildīšanai? Tas viss taču ir «viens liels jūklis»! Kā to visu iegrožot, sa­valdīt, noturēt sakarībās, pat sakārtot noteiktībās? Ir jābūt Kāda interesei visu turēt sistēmā. Šai Kāda interesei ir jābūt korelācijā ar citu interesēm - saskaņoties, ieturēt kārtību savā jomā. Jābūt arī interešu subordinācijai. Savukārt jābūt gribu subordinācijai, pakļautības kārtībai sistēmā. Tam tā jābūt, un tā tas ir. Nenovēršami nonākam pie visuvarenā spēka, enerģijas, pie Dabas saprāta jeb Dieva. Mūsu brīvā griba visu esamību kopumā nespēj būtiski iespaidot, bet mūsu rīcības izsauktās sekas var būtiski ietekmēt mūsu pašu un kādu citu subjektu dzīvi. Mums jārēķinās ar patiesību, ka pastāv mums nezināmi spēki, enerģija, Dabas saprāts, pastāv vairāk vai mazāk saprātīgas būtnes, kas nosaka mūsu dzīvi pēc savas gribas. Nav ticams to domātāju uzskats, ka cilvēce uz Zemes ir eksperiments, jo būtnes, kas visu šo Zemes sadzīvi radījušas, jau ar šo radīšanas faktu vien ir pierādījušas, ka tās ir uz ļoti augstas garīgo spēju pakāpes un tālu, tālu priekšā tām zināšanām, ko cilvēki varētu eksperimentā dot. Cilvēces Radītājs pie tik augstas zināšanu pakāpes var vienkārši «izskaitļot» visus cilvēku turpmākās uzvedības un sasniegumu rādītājus. Līdz ar to esmu vēlreiz nonācis pie visai ticamas patiesības, ka dzīve uz Zemes ir radīta apzināti kā labošanas vieta, kā soda nometne, kā skola garīgās sfēras subjektu sagatavošanai sadzīvei garu pasaulē. Jā, mūsu Radītājs vēro mūsu uzvedību, sa­biedrības dzīvi un koriģē to, koriģē, ja pašu cilvēku rīcības dēļ rodas briesmas cilvēces pastāvēšanai. Nav izslēgts, ka mūsu Zemes telpā vai tās tuvumā ir būtnes ar attiecīgu iedarbības mehānismu arī uz cilvēku psihi. Nav izslēgts, ka šī iedarbība izpaužas kā cilvēku noskaņojuma, interešu, attiecību pēkšņa maiņa, kas nodrošina cilvēces bojāejas briesmu novēršanu. Šīs civilizācijas vēstures gaita to ir pierādījusi. Ne mēris, ne kodoltermiskās ķēdes reakcijas, ne kas cits nav varējis iznīcināt visu dzīvo uz Zemes, lai gan tas varēja notikt jau vairākkārt. Ļaudis ir saražojuši gan bakterioloģiskos, gan psihotropos, gan nukleāros, gan cita veida ieročus tādos daudzumos, ka to pietik­tu, lai desmitkārt iznīcinātu visu dzīvo uz Zemes. Tātad pat kāda diktatora-tirāna rīcība tiek vadīta, neitralizēta, ja tā ap­draud civilizāciju.

Brīvās gribas realizācija ir limitēta. Līdz ar jaunās tūkstošgades sākumu krasi jāmainās cilvēku savstarpējām attiecībām, tām jākļūst daudzkārt labestīgākām, jāatgriežas cieņai cilvēkam pret cilvēku, jāatdzimst priekam par savstarpējo attiecību skaistumu... Kāpēc? Tāpēc, ka ir nonākts līdz absurdam, kad cilvēku attiecībās valda naids, ne­iecietība, necieņa, neuzticība... tik augstā pakāpē, ka tas jau apdraud cilvēces normālu pastāvēšanu. Kas radīs šo attiecību maiņu? Zemi pēdējā laikā apciemo gan NLO, gan dīvainas «komētas». Kā šī attiecību maiņa izpaudīsies? Var pieņemt, ka tuvākajā laikā tiks pieņemti daudzi starptautiskie un naci­onālie likumi, kas aizliedz vardarbības propagandēšanu, tiks ieviesta mācību sistēma, kas labāk par tradicionālo reliģijas mācību izskaidros mūsu dzīves jēgu, parādīsies gluži jauni atklājumi par garīgo dzīvi, par mūsu misiju uz Zemes, par iepriekšējo civilizāciju... Tam visam ir nobrieduši apstākļi. Ja šādas izmaiņas nenotiks, tad mūsu civilizācija var nesasniegt trešo gadu tūkstoti un ies bojā savas alkatības un nesaprātīgās rīcības dēļ. Tikai viens piemērs. Šodienas negodīgajiem ļaudīm nedrīkst dot rokās mākslīgā intelekta tehnoloģiju. Taču šī mākslīgā intelekta tehnoloģija jau ir tuvu klāt. Dabai citas izejas vairs nav kā vien tā — mainīt cilvēku raksturu no ļaunā uz labo. Un tam ir jānotiek kā nepieciešamībai.

92. Par visas radības kopīgu informācijas sistēmu. Nav ticams, ka garīgās pasaules Domu sistēma — “informātika” kā ko­pums pastāv atsevišķi cilvēkiem, atsevišķi dažādiem dzīvniekiem. Ir jābūt vienai kopīgai informātikas sistēmai kā visu garīgo norišu bāzei. No šīs krātuves, no šīs informācijas bāzes katras sugas indivīdi atbilstoši savām spējām uztver viņiem pieejamo un izraudzīto informāciju. Tāpat caur šo bāzi un tieši var no­tikt sazināšanās un informācijas apmaiņa kaut vai ar telepātiju, arī starp sugām. Piemēram, cilvēks var telepātiski sazināties ar kaķi un otrādi. Katrs no viņiem var uztvert otra domu vismaz praktiskās sadzīves pielietojuma apjomā. Tas un daudz citu piemēru pierāda vienas kopīgas Domu sistēmas pastāvēšanu. Kādā formā un kādā substancē tā pastāv? Jāpieņem, ka visa informācija un sazināšanās iespēja ir attiecīgu enerģijas lauku sistēmā. Visa garīgā sfēra ir pildīta ar atraisīto, brīvo enerģiju kā lauku, kā masu. Tas viss atrodas vieglā dinamikā, kustībā, taču noteiktā kārtībā. Šo lauku, substances svārstības nav mehāniskas tādā nozīmē, kā mēs tās zinām. Pat jebkura in­divīda sajūtas, domas, griba, zināšanas rada īpašas svārstības potenciālu starpības veidā, ievērojot un ņemot vērā citu in­divīdu radītās lauku izmaiņas. Var iebilst, ka, visai informācijai par ik brīža norisēm visā esamībā summējoties, ar laiku in­formācijas bāze pārpildīsies. Jā, tiešām viss tiek «piereģistrēts» un saglabāts, bet ne «līdzi ņemts». Lūk, ar to jau atbildēts! Domu sistēmā, informācijas garīgajā bāzē absolūti viss ik brīdī notikušais «ierakstās» un līdz ar šo brīdi tur arī paliek. Ik brīdis ir kā spogulis, kas esamību atspoguļo visā pilnībā, un nākošais brīdis ir jau cits spogulis, kas atspoguļo jau šajā brīdī un vietā notiekošo. Un tā tālāk. Laiks šajā sakarībā ir kā tik plānu spogulīšu bezgalīga pakete, cik maza ir vissīkākā matērijas daļiņa, un šo spogulīšu platība ir tik liela, cik mazs ir pats sīkākais telpas punkts, jo telpa nav plakana, bet daudz-dimensiju. Šie «ieraksti» rada «bibliotēku» visas esamības apjomā un par visu laiku un par visām vietām. Kad nu tā tas viss ir garīgi nofiksēts, nav vairs grūti, ņemot vērā visu informāciju, paredzēt nākošos notiku­mus. Uzskatāmi šī paredzēšanas iespēja demonstrējama ar ķīmijas reaģentu savietošanu. Vienmēr vieni un tie paši re­aģenti pie vienādiem apstākļiem reaģē vienādi, dod vienu un to pašu rezultātu jebkurā atkārtojumu skaitā. Interneta prin­cips ir aptuvens Dabas veidotās informācijas sistēmas modelis. Ko tas viss var dot cilvēcei praktiskā pielietojumā? Ja zinātnie­ki spēs konstatēt šo «ierakstu» laukus, šo ārkārtīgi smalko brīvo enerģiju, kas būtībā ir Dabas «interneta» atmiņa, sub­stance, masa, tad beidzot realizētos loģikas noliegtais pareizais spriedums. Pēc loģikas likumiem spriedums var būt pareizs tikai tad, ja pareizas un zināmas ir visas premisas jeb izejas dati. Tā kā mums visi apstākļi un dati nekad nav zināmi, tad mūsu spriedumi vienmēr ir tikai aptuveni pareizi, lai neteiktu, ka tie vienmēr ir kļūdaini. Tāpēc arī mūsu rīcība ir kļūdaina, un tāpēc mēs paši no tā ciešam. Kā jau daždien soda nometnē. Šķiet, mums nebūs viegli saprast un izmantot šo brīnišķīgo Dabas «internetu». Ja mēs tam spētu sekmīgi pieslēgties visā pilnībā kā jau miruši, nebūdami miruši, tad mūsu dzīve pie vispārēja saprātīguma līmeņa būtu harmoniska un skaista kā Paradīzē, kā tas ir harmoniskajā garu pasaulē. Mums tas nav ļauts, jo, ja mums tas izdotos, tad jau zustu jēga soda nomet­nes pastāvēšanai, un tādai cilvēcei būtu pienācis gals. Ar šeit teikto es kārtējo reizi atgādinu augstprātīgajiem ļaudīm, cik viņi ir sīki un nožēlojami, jo neredz savu niecību. Šajā neredzēšanā un augstprātībā slēpjas un dzīvo ļaunums. Lai šeit teiktais kalpo par brīdinājumu tiem, kas iejaucas ģenētikā, no­darbojas ar klonēšanu, tiem, kas veido «mākslīgo intelektu». Ja šī iejaukšanās turpināsies, agrāk vai vēlāk tiks atklāts teh­niskais un garīgais mehānisms šodien vēl Dabas slēptajai pa­saules, dzīvības, laika, telpas būtībai. To atklājot, cilvēce pa­rakstīs sev nāves spriedumu, un to Daba izpildīs - cilvēce kopumā pilnīgi pašiznīcināsies. Mēs drīkstam pietuvoties, ievērojot Dabas noteikto grūtību nastu, labākai sadzīvei, bet nevis pilnībā atklāt Dabas noslēpumus, lai izbēgtu no soda nometnes. Lai sadzīvi uzlabotu un Dabas noslēpumus daļēji izmantotu, cilvēkiem ir jākļūst Cilvēkiem. Tas ir obligāts nosacījums. Ļaudīm, paliekot tādā morāles pa­grimuma stāvoklī, kāds tas ir pašreiz, Daba neuzticēs savus noslēpumus. Tas ir tāpat, kā noziedznieku vidē: ja kāds ir pļāpa un «zina par daudz», viņu «novāc». Tāpēc vēlreiz un vēlreiz atgādinu, ka ir pienācis laiks cilvēkiem kļūt Cilvēkiem. To diktē objektīvi draudošie apstākļi — tehnoloģijas lavīnveidīgā attīstība visās dzīves jomās. Situācija ir nopietna. Laiks cilvēkiem starptautiskās organizācijās gādāt par cilvēces glābšanu, pieņemot stingrus konvencionālus likumus un radot drošības spēkus šo likumu izpildei neatkarīgi no valstu robežām. Starp citu, lielvarām jāatmet impēriskās ambīcijas, piemēram, Krievijai. Lielvarām jālikvidē nacionālie bruņotie spēki, jāizveido starptautiskie spēki ar tiesībām dzēst vietējo nemieru cēloņus, ja nemierus rada varas netaisnīga rīcība. Šīs grāmatas uzdevums nav izklāstīt likumu satu­ru, bet tikai norādīt uz nepieciešamību to darīt.

93. Kā Nostradamuss varēja paredzēt, piemēram, Napoleona karagājienu, Maskavas degšanu jau simtus gadus pirms tam? Ja ticami nevarētu atbildēt uz šo jautājumu pēc šeit izklāstītās teorijas, būtu jāmeklē cits garīgās sfēras darbības izskaidrojums. Ņemsim salīdzinājumu. Ja mēs zinām, ka no Parīzes ir izgājis vilciens uz Berlīni, tad mēs varam prognozēt šī vilciena pienākšanu Berlīnē. Ja Dabas gudri veidotā «interneta» bāzē ir absolūta informācija par visiem notikumiem, apstākļiem, sa­karībām, attiecībām un pat par astroloģiskiem faktoriem un to ietekmi, tad ar pilnīgu ticamību var prognozēt visus notiku­mus, kas savukārt iespaido tikai tā un ne citādi nākošos. Bet nejaušības? Bet brīvas gribas radīti pagriezieni? Tie taču mai­na notikumu gaitu! Ko atbildēt? Dabai tādas nejaušības ir kā skrambas. Tās sadzīst.. Atjau­nojas Dabas gaita. Sāņus pasperts solis nenovērš mērķa sasniegšanu. Brīvas gribas radītās izmaiņas kopsakarībās ir tik niecīgas, ka tās «sadzīst» un Dabas organisms funkcionē tālāk, tas zina, kas notiks tālāk. Daba nav avantūrists. Tā neiet «uz dullo». Gaišreģim pašam nenākas analizēt visus šos procesus. Viņš ņem gatavus pašas Dabas tai zināmos notikumus, jo gaišreģim ir tādas struktūras smadzenes, kas uztver Dabai zināmo attīstību, notikumu gaitu pēc Dabas pašas likumsa­karībām. Ja gaišreģim vienam pašam būtu tas viss jāaptver, viņam būtu jābūt nevis cilvēkam, bet esamībai pašai ar visu Dabas saprātu, Domu sistēmu.

94. Par sapņiem. Kāpēc mēs sapņos redzam vīzijas, kādas dzīvē neesam pat skatījuši, tādas vīzijas, kādas līdzīgas vispār nevar būt īstenībā? Izskaidrojuma pamatā jau teiktais par halu­cinācijām. Miegā mūsu uztveres mehānisms ir atstāts bez apziņas kontroles, bet tas turpina darboties — uztver no Domu sistēmas, no informācijas bāzes (ārpus mums) tur esošo gadījuma informāciju, pat no dažādiem «plauktiem» vienlaicīgi, tās sajaucas kā mikserī, no tā visa veidojas kolāžas, ainas, vīziju kombinācijas... Kāpēc tomēr pēc sapņiem dažreiz var paredzēt nākotnes notikumus? Būtībā tas pats mehānisms — var uztvert un analizēt ar daļēju apziņu to, kas informācijas bāzē ir atbilstošs sapņotāja izvēlei un var vēstīt par nākotnes notikumiem. Nav brīnums, ka tādējādi varam uztvert ari parei­zo informāciju, jau nobriedušos pirms-notikuma vēstnešus. Tādā gadījumā sapņi «piepildās». Te nav nekādas mistikas. Miegā informāciju vieglāk uztvert arī telepātiski, jo mūsu apziņas mehānisms tad ir atslābināts. Atkārtoju patiesību, ka ikdienas rūpes it kā aizsedz mūsu smadzenēm iespēju uztvert vispārējo, bet šo spēju «nobloķē». Nogurumā, pirms-miegā, ve­cumā, kad mums atslābinās šis saspringtais izdzīvošanas mehānisms, atklājas smadzeņu spēja uztvert kaut ko «pārda­bisku», kas ikdienā šķita nevajadzīgs. Tad arī daudziem parādās spējas paredzēt nākotni, izskaidrot līdz šim nesapras­to... Intuīcijas mehānisms ir līdzīgs — spēja uztvert nobriedušos apstākļos nenovēršamās sekas, spēja uztverto sa­prast, dažreiz tikai neapzināti nojaust. Intuīcijai pilnīgi izpaus­ties traucē tā pati nepieciešamība risināt ikdienas rūpes. Prāts šajā sakarībā ir intuīcijas bremzētājs. Sievietēm intuīcija dar­bojas labāk par vīriešiem tāpēc, ka viņām jau no Dabas no­teikts droši gādāt par bērniem, un šo drošību garantē tieši ar intuīciju, kas vienmēr ir pareizāka un atbilstošāka rīcībai, nekā ar prātu gādātā motivācija.

95. Ar fanātisku spēcīgu individuālu vai kolektīvu domu var radīt būtni-garu, kas sāk reāli «dzīvot». Var saprast burvjus, kas ārstē, iespaido citus, kā saka, «nobur». Ir visai ticami, ka mūsu sabiedrības ļaudis ar savu skaudību, ļaunumu ir radījuši veselu plejādi šo ļauno būtņu, kas tagad saindē mūsu dzīvi ar naida, neiecietības... gai­sotni un kas atgriezeniski tagad kaitē pašiem šo ļauno būtņu radītājiem. Tikai ar masveidīgu labestību var radīt atkal la­bestīgu atmosfēru, radīt labos gariņus, lai viņi skaitliski pārvar ļaunos. Tas tā vienkāršoti sacīts.

Ar domu, gribu, iztēli var radīt īpašības jebkuram objektam — dzīvam, nedzīvam, piemēram, avotam, lai tas ar savu ūdeni ārstē. Tāpat mākslas darbam var piešķirt spēju suģestēt skatītāju un tamlīdzīgi. Liels «mags» par mākslas darbu var pārvērst pat citādi necilu objektu un otrādi — var būt liels, labs amatnieks, bet viņa radītais objekts neiegūst mākslas dar­ba efektu, kvalitāti. No šī viedokļa var saprast atziņu, ka mīlestība ir akla, ka naids ir akls. Piemēram, mīlestība ir Da­bas radīta nepieciešamība idealizēt objektu, jo citādi subjekts varētu saskatīt šī elka nepilnības, bet tas kaitētu sugas turpināšanai. Lūk, Daba ir devusi mīlestību kā līdzekli, lai ob­jektu iztēlotos kā ideālu, un šis nu jau ideāls sāk reāli eksistēt priekš attiecīgā subjekta. Kāpēc par visu to šeit rakstu? Tāpēc, lai kārtējo reizi parādītu, cik postoša ir ļaunu domu iedarbība un kāds ir šīs iedarbības mehānisms. Runāt par to un saprast to nepieciešams, lai mēs apjaustu labestības absolūtu va­jadzību un lietderību mūsu visu labklājībai.

96. Nav izslēgts, ka t.s. astrālajā vidē tiešām ir milzums visādu mošķu un garīgu būtņu ar kroplīgām, murgainām formām, kas visi tādi radīti halucinācijās, bailēs, un tagad funkcionē kā rea­litāte. Iztēle rada, tā darbojas pastiprināti baiļu ietekmē, dar­bojas un veido gaistošus un stabilākus baismus tēlus, un tie «dzīvo». Iespējams, ka šo mošķu vide atrodas tepat līdzās un nav tālu izplatīta no Zemes. Ja šeit ir soda nometne, tad tās neatņemama sastāvdaļa ir murgainu mošķu, dēmonu un citu garu vide. Var uzskatīt, ka Dabai šī mošķu vide nepieciešama, lai soda nometnes iemītniekiem nebūtu iespējams glābties no ikdienas grūtībām narkotiku skaistajās vīzijās. Tagad šajās vīzijās neviens nav pasargāts no baismiem un šaušalīgiem briesmoņiem, kādus neviens normāls cilvēks nekad negribētu redzēt.

97.Ciktāl garīgajā sfērā drīkst iedziļināties, uzdrošināties, atklāt interesējošo? Piemēram, miegā, sapnī, ja vien būtu spēja uzdrošināties, varētu «pavērt aizkaru» uz nezināmo un redzēt vairāk, nekā tas rādās parastajās vīzijās. Problēma ir ar šo uzdrīkstēšanos. Parasti tās nav. Sapnī ir sakāpināta pieklājības, atbildības sajūta, un nav viegli pārvarēt to. Tā varētu būt garīgās sfēras norma, kas ievērojama visiem gariem — uzvesties pieklājības robežās. Bet varbūt tas ir tikai atavisms (palie­ka) no mūsu Zemes sabiedrības kopdzīves normām, kas nepieciešamas tikai šajā Zemes dzīvē. Par šīs versijas pareizību varētu liecināt tas, ka, piemēram, sapnī tomēr ir iespējams vīzijas ietekmēt, vadīt vēlamā virzienā, kaut arī ļoti mazā mērā. Ja tas no Dabas nebūtu pieļauts, to vispār nevarētu izdarīt. Šķiet, ka garu pasaulē gariem svarīgāka ir interese, bet griba ne tik. Gariem pietiek ar to, ka viņiem viss skaistais ir sagādāts, un viņiem atliek tikai to baudīt, «peldēt pa straumi» mainīgās harmoniskās izjūtās. Par to var liecināt tas, ka garu pasaulē gariem pašiem nav no­sodījuma sajūtas, ir tikai viņu saprotoša attieksme pret visu, viņi paši arī neizraida «grēcīgo» garu, to izdara pati sistēma, kas kopumā «sajūt» traucējošo garu. Tomēr šeit teiktais par gribu ir tikai versija tālākām pārdomām.

98. Dzīvības enerģija tiek subsidēta. No tās pārtikas mazumiņa, ko cilvēks vai citi dzīvie radījumi apēd, enerģijas nepietiktu veikt tik lielus darbus. Tas ir kārtējais pierādījums tam, ka pastāv kāda mums nezināma substance, garīga būtne vai kas tamlīdzīgs, kas kā saprāts ieinteresēts mūsu Zemes dzīves uzturēšanā. Vienlaicīgi tas var būt kā pierādījums tam, ka Daba mums uzkrāvusi kārtējās grūtības mūsu dzīvē — gādāt pārtiku, ciest badu... Neapšaubāmi, ka Daba varēja mums sarūpēt visu nepieciešamo enerģiju bez nepieciešamības uzņemt enerģiju ar barību. Ka tāda enerģijas nodrošināšana bez barības uzņemšanas principā var pastāvēt, liecina, piemēram, lāča vai sikspārņa ziemas miegs vai pirts Vidusāzijā, kas tikusi apgādāta ar karstumu, tvaiku un visu pārējo nepieciešamo enerģiju bez krāsnīm un kurināšanas. Kā enerģijas piesaistītājs tur dega tikai svece. Soda nometnes teorijas noliedzēji, pa­jautājiet, kāpēc Dabai vajadzētu dzīvo radību tā apgrūtināt, ja tai pašā reizē ir iespējams dzīvot vieglāk. Tāpēc, ka šeit soda nometnē Daba pati apzināti rada grūtības, ciešanas, bēdas u.t.t.

99. Tikai šeit uz Zemes blīvās matērijas vidē mums nepieciešami reāli darba rīki, priekšmeti... Garu sfērā tie nav vajadzīgi, tur pietiek ar domu, ka tie ir. Piemēram, miegā var braukt, rakt, lidot... bez jebkādiem reāli eksistējošiem rīkiem, lietām... Tas pats attiecas uz gariem garīgajā sfērā. Jautājums, kāpēc mums uz Zemes ir jānes matērijas smagā nasta, ja ir jau cita paralēla sfēra, kur tas nav jādara? Vai ne tāpēc, ka mēs te esam no­tiesātie un ka mums kā notiesātajiem ir jāstrādā katorgas dar­bi? Citādi vairotos ļaunums gan šeit, gan Tur.

Garu pasaulē apstākļi, vide mainās atkarībā no garu domas, noskaņojuma. Tas viegli saprotams katram, kas sapnī atradies mainīgas vides apstākļos. Tāpēc ir svarīgi, lai gari būtu ar labām un skaistām domām. Harmoniskajā labestīgo garu sfērā šajā sakarībā viss visiem ir skaists. Taču tur, kur mitinās nelāgo ļaužu gari, gan vide, gan apstākļi, gan attiecības ir ļauno garu sa­gandētas līdz šausmu filmu drausmīgāko sižetu līmenim. Neapskaužams ļauno ļaužu garu liktenis. Bet — paši vainīgi. Te nu var rasties jautājums: ja jau ļauno garu sfērā gariem ir tik slikti, kāpēc Daba nevarētu šo sfēru izmantot par soda no­metni un tieši no harmoniskās sfēras sūtīt soda izciešanai ga­rus uz šo nelāgo vietu? Soda nometne Zeme nebūtu vajadzīga. Atbilde vienkārša. Ļauno subjektu vidē nav iespējama la­bestības izpausme, to kā asniņu tūlīt nomin ļauno zābaks. Uz Zemes sabiedrībā tomēr puse cilvēku ir labestīgi, un tādā vidē labestīgais jau var labus darbus darīt, laboties, parādīt savu skaistuma izjūtu, izkopt to, nostiprināt kā pārliecību, kā dzīves veidu, mēģināt noturēt labā pārsvaru pār ļauno. Otrkārt, iespējams, ka Dabai nav mehānisma, kā gari var pāriet no ļauno sfēras uz harmonisko un otrādi. Šāda pāriešana iespējama tikai caur pārdzimšanu uz Zemes. Pro­tams, arī no ļauno garu sfēras gari “’iet” uz pārdzimšanu. Var pieņemt, ka uz to iet tie gari, kas kļūst sevišķi neciešami pat ļauno garu vidē. Te iespējamas arī citas versijas.

( Sk. 4.turpinājumu šajā pašā vietnē )

Skatījumu skaits: 445 | Pievienoja: petla | Atslēgvārdi: Skarbā dzīve, dvēsele, garu pasaule, Pēteris Lazda, soda nometne, Radītājs | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: