Blogs

Sākums » 2018 » Augusts » 26 » SKARBĀ DZĪVE. KĀPĒC? Jaunais teksts. Pēteris Lazda. 2.turpinājums.
12:28
SKARBĀ DZĪVE. KĀPĒC? Jaunais teksts. Pēteris Lazda. 2.turpinājums.

60. Kāpēc var paredzēt nākotni? Uzskata, ka te parādās laika relativitāte, ka tas, kas notiks, ir jau noticis, bet mēs vēl tikai to piedzīvosim. Taču tā tas nav. Laiks te nav piesaucams. Atbilde meklējama Dabas saprāta kopzināšanu un pastāvīgo likumu noteikto norišu kopumā. Vienkāršoti to var salīdzināt ar dato­ru vai ķīmisko reakciju precīzo atkārtošanos, kategorisko ne­mainību. Ja Dabas saprātam (datoram) ir zināmi visi apstākļi, tad, zinot norišu likumsakarības, var prognozēt notikumu gaitu. Pat t.s. nejaušība un brīvās gribas izpausmes šādā Dabas saprātā ir prognozējamas kā secīgi nenovēršamas. Tātad viss ir de­terminēts? Fatāls? No informācijas viedokļa — jā. Pat haoss kādā sistēmas daļā tikai šķiet haoss, bet īstenībā arī tas noris tikai pēc optimālas norises vieglākās iespējas konkrētā mo­menta situācijā. Haoss ir tikai mūsu šķietamība, jo mums nav pat priekšstata par tagadnes-nākotnes īsā momenta fizikālo un garīgo apstākļu summu, kas ir neaptverami liela. Teikto var demonstrēt ar atskatu uz iepriekšējiem haosa momentiem. Tur tomēr kaut kāda noteiktība, stāvoklis katrā momentā ir bijis, kaut kādas noteiktas attiecības ik mirkli ir pastāvējušas, un tās bijušas tieši konkrētas, nevis vispārējas, nenoteiktas, un tās radījušas konkrēto momentstāvokli. Tātad arī nākošos mirkļos haosa apstākļos iestāsies tikai konkrētas noteiktas attiecības starp it kā haosā iesaistītām vienībām. Citādi nevar būt. Tikai mūsu uztvere nespēj šīm no­risēm paredzēt tālāko gaitu, un mums šķiet, ka, piemēram, grants olīši, smilts graudiņi no pašizgāzēja izbirst haotiski. Se­cinājums. Esamībā viss var norisināties tikai ar optimāli iespējamu rezultātu, nejaušības un haoss ir vispār izslēdzami jēdzieni, kas pastāv mūsu apziņā tikai mūsu zināšanu trūkuma dēļ un mal­dina mūs vēl vairāk. Tātad nākotnes norises vairāk vai mazāk precīzas ir paredzamas tam, kuram ir gana informācijas vai pat visa informācija par visu. Brīvās gribas izsauktās norises, tēlaini izsakoties, ir puteklīši, kas negroza lielo likum­sakarību zobratu noteikto gaitu. Līdz ar to kļūst skaidrs pareģošanas mehānisms, un apstiprinās fakts, ka nākotnes no­tikumus iespējams paredzēt, prognozēt, ja vien ir iespējams pieslēgties Dabas saprātam un pareizi novērtēt tur saņemto in­formāciju. Tomēr skaidrības labad jāatzīmē, ka pati likumību nemainība ir relatīva. Tā ir nemainīga tikai šajā momentā. Pašas likumsakarības arī mainās, bet jau pēc citām likumsa­karībām, ko nosaka izmaiņas esamībā, bet tā jau ir tēma ārpus apskatāmās tēmas par soda nometni. Vispārināti var pieņemt vienkāršotu esamības modeli, proti, viss esošais ir visa iepriekšējā sekas uz šo brīdi, un viss nākošais atkarīgs no šī un nākošo brīžu fiziskām un garīgām norisēm. Absolūti katra kustība rada jaunas sekas un nezūd «bez pēdām». Tas nozīmē, ka mūsu jebkura rīcība, doma...vairāk vai mazāk, bet katrā ziņā nenovēršami, iespaido arī mūsu pašu vidi, kurā dzīvojam, un mūs pašus. Mūsu sabiedrības dzīves kvalitāte lielā mērā tieši atkarīga no mūsu rīcības, domām, vēlmēm...

61. Viss, kas pastāv, nodrošina savas pastāvēšanas pamatu. Pats mazākais summā nodrošina visa lielā pastāvēšanu, un viss lielais nodrošina mazā pastāvēšanu. Pašregulējošas sistēmas darbību nodrošina šīs sistēmas sastāvdaļu spēja, neiznīcinot sevi, kom­binēties variācijās sistēmas iekšienē kā noslēgtā autonomā di­namiskā organismā ar savu personību, saglabājot sevi lielākajā sistēmā, tai būtiski nekaitējot, bet liekot tai pārkārtoties, rēķinoties ar mazās sistēmas izmaiņām. Ja sistēmām piemīt šādas spējas, tās var ilgstoši pastāvēt un darboties pēc no­teiktām likumsakarībām. Tādējādi saprotams, ka Daba ir izveidojusi garīgajā sfērā harmonisku sistēmu, kurā gari kā vienots saprāta-dzīvības-enerģijas «organisms» jūtas skaisti, mājīgi, saskaņā ar savām garīgajām interesēm. Šāda idile garīgajā sfērā neapšaubāmi pastāv. Par to liecina daudzu cilvēku piedzīvotais uz nāves robežas, kad viņi, jau nemaņā būdami, ir izjutuši dzīvē nepieredzētu skaistumu — vis­skaistāko krāsu vīzijas, visskaistāko melodiju tembrāli bagāto skanējumu, vieglumu... Par šīs sfēras esamību daļēji liecina arī cilvēku tieksme Zemes dzīves laikā pēc skaistuma, pēc melo­diskuma, harmoniskām, tembrāli bagātām skaņām, cik nu tas šajā raupjajā matērijas vidē ir iespējams. Pats labākais, kas garu pasaulē rada interesi un labsajūtu ir tas apstāklis, ka gari katrs individuāli var radīt sev vēlamo skaistumu kā norisi, kā filmu savai individuālai baudīšanai uz “iztēles un pieredzes” pamata bez reālu priekšmetu esamības, ideāli, it ka domu materializācijā. Dažreiz kas līdzīgs mums daļēji izdodas sapnī, bet tā ir tikai atblāzma no garu harmoniskās sfēras. Fiziskās norises, kādas tās ir uz Zemes šajā materiālajā vidē, Tur garu pasaulē pēc garu subjektīvās iztēles atainojas kā garīgas norises. Materiālisms uz Zemes, ideālisms garu sfērā, lūk, mūžsenais filozofu-materiālistu un filozofu-ideālisma aizstāvju strīda atrisinājums!

62. Var jautāt, kāpēc gan Dabai vajadzētu mēģināt labot dvēseles-garus, nosūtot tos dzīvei uz Zemes, ja disharmonijas radītājgarus varētu vienkārši iznīcināt? Nevajadzētu nekādu labošanas sistēmu, viss varētu būt vienkārši un ērti pēc princi­pa «nav sliktā gara, nav problēmas». Taču paliktu atklāts jautājums par soģi. Viņam vajadzētu būt represīvam diktato­ram. Jā, varētu būt «linča tiesa», kad kāds kādu vienkārši iznīcina. Taču gan vienā, gan otrā gadījuma pastāvētu klaja netaisnība. Tāpēc pat Daba nevar uzņemties netaisnības subjekta lomu. Tas ir līdzīgi cilvēku sabiedrībai. Arī cilvēki ir spiesti ie­slodzīt noziedzniekus, nosakot sodu proporcionāli nozieguma smagumam. Nebūtu taisnīgi tā vienkārši visus noziedzniekus nošaut.

63. Zeme ir skaista. Tās daba brīnišķīga. Bet ļaudis to sapostījuši un turpina postīt vēl vairāk. Vairums no viņiem padarījuši savu dzīvi uz Zemes par balagānu atkritumu izgāztuvē. Ļaudis nespēj un nespēs saprātīgi apstādināt indus­triālo mašinēriju. Pēc gadiem mūsu mazbērni ar skaudību domās par mūsdienām, kad vēl varēja kaut cik skaisti dzīvot vēl galīgi nesapostītā dabā un kad varēja vēl apstāties, lai in­dustriāli atbruņotos. Bet būs jau par vēlu. Mūsu civilizācija ai­zies bojā atkritumu izgāztuvē gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Tas ir jāsaka skaļi kā brīdinājums.

64. Dabā procesi norisinās ne jau tā vienkārši paši par sevi bez jebkādas jēgas. Bet jēga var būt tikai saprāta kategorija. Dabā viss ir saprāta kontrolē. Garīgā saprāta enerģija tiek tērēta, lai norises virzītu mērķtiecīgi. Disonējošo procesu, arī ļaužu ļauno un slikto domu, neitralizēšanai Daba mobilizē enerģiju, to atņemot no citām vietām, kur kas būtu turams līdzsvarā. Šāda enerģijas pārdislokācija vājina noturību dabā, un tāpēc sākas agrāk nebijuši plūdi, vētras, katastrofas, epidēmijas, kas viss atspēlējas pašiem ļaunajiem ļaudīm par viņu aplamību. Soda nometnes administrācija sagādā ļaudīm ciešanas ar nepieciešamību dzēst ļaužu pārāk lielo ļaunumu.

65. Skaistums ir skaistuma izjutēja rezonanse ar skaistuma radītāja prieku šī skaistuma radīšanas brīdī. Kad Dabas saprāts radīja floru un faunu, dabas ainavas, tam neapšaubāmi bija skaistuma radīšanas sajūta, prieks. Tas nezuda un nezūd. Bez radītāja sajūsmas nebūtu iespējama mūsu uztveres rezo­nanse ar radītāja skaistuma sajūtu. Ja gleznotājs amatnieciski uzglezno ainavu bez tās apgarotības ar savu spēju redzēt patie­su skaistumu, tad arī mēs, skatot šo gleznu, nesajūtam skaistu­mu, jo mūsu uztverei nav ar ko rezonēt šajā konkrētajā sa­karībā. Mākslinieks ir amatnieks ar spējām apgarot savu darbu. Jāpieņem, ka arī Dabai nepatika neglītie radījumi, ko tā radīja, bet tie bija vajadzīgi kā pretmeti skaistajam, lai skaisto augstāk vērtētu. Arī mūsu uztvere rezonē ar šo Dabas nepatiku un rada attiecīgi nepatīkamu sajūtu. Mēs nojautās spējam ar savas kon­strukcijas sistēmu, organismu uztvert gan dzīvību, gan saprātu, gan attiecīgas izjūtas... no objektīvi ap mums esošās daudzdimensiju pasaules. Ne dzīvība, ne saprāts, ne dvēsele, pat ne izjūtas nav mūsu, bet tas viss pieder pie pasaules ap mums, mēs spējam tikai daļu no tās, ja tā var teikt, absorbēt, nomāt sevī un daļēji izjust. Varbūt tāda atziņa, ja tā tiktu saprasta, palīdzēs «no­sist» augstprātīgajiem ļaudīm viņu lielību, iedomību, kļūt «pie­zemētākiem» un līdz ar to — labākiem. Jo dabai tuvāks cilvēks, jo vairāk skaistuma viņš sajūt. Tā ir Dabas griba — darīt cilvēkus bagātākus ar skaistuma izjūtu. Tādas dvēseles jau kā gari spēs labi iekļauties harmoniskajā, skaistajā garu pasaulē un bagātināt to. Prasībai pēc skaistuma ir jākļūst kā prasībai pēc pārtikas, bez kā nevar dzīvot. Pie skaistuma pieder arī cilvēku sirsnīgas attiecības, kas parasti piemīt tikai labestīgiem cilvēkiem. Šādas attiecības ir, šķiet, šajā pasaulē vislielākā vērtība. Pārējais skaistums ir fons, uz kura šim lielajam skaistumam mirdzēt. No šāda skaistuma «skudriņas skrien pār muguru» un ne tikai. Tad ir arī skaisti dzīvot. Un Daba to mums īpaši neliedz. Daba pati ir gādājusi skaistumu kā stimu­lu, lai šajā skarbajā soda nometnē cilvēki tomēr vairotos un dzīvotu. Šī dzīve var būt skaista, ja tu ar savu labestību esi ie­guvis skaistu draugu un apzinies šī ieguvuma vērtību.

66. Ar jēdzienu «Dievs» ļaudis apzīmē veselu kompleksu, kurā ietilpst Dabas saprāts, Dzīvības substance, Garīgā enerģija... Dievs nav konstanta, nemainīga saprāta pilnīguma etalons. Nav tāpēc, ka Dievs (Daba, Absolūtais gars...) arī ir mainībā. Nav tā, ka Dievs radīja visu un tagad mierā dus. Tuvāk īstenībai būtu uzskatīt, ka enerģija kā Napo­leons iesaistījās kaujā un tikai tad, vadoties no mainīgajiem apstākļiem, noteica savu kaujas taktiku un stratēģiju. Enerģija rēķinās ar jauno apstākļu spektru, jo nu ir tas, kas ir. Citiem vārdiem sakot, var uzskatīt, ka viss esamībā ir noticis un notiek mijiedarbojoties gan saprāta substancei, gan cita veida enerģijām dažādos līmeņos paralēli un ar dažādu intensitāti. Mums nav iespējams uzzināt, kurā izplatījuma vietā un kad radās saprāts, bet mēs varam ticēt, ka pašreiz tāds Dabas saprāts — Dievs kā saprāta un dzīvības enerģijas radīts fenomens patiešām pastāv un ietekmē dzīvi arī uz Zemes. Saprāta un dzīvības substance, īsāk sakot, Dievs ar savu garīgās substances visuresamību var ietekmēt un ietekmē arī sociālās attiecības cilvēku sabiedrībā. Savukārt šo garīgo sub­stanci ietekmē cilvēku griba, uzskati, izjūtas, vēlmes... Taču nav nekāda pamata apgalvot, ka cilvēki nu ir tie vis­saprātīgākie radījumi pasaulē. Ir sfēras un vietas lielajā izplatījumā, pat citās dimensijās tepat līdzās, kur saprāts dar­bojas autonomi garīguma līmenī bez šīs smagās matērijas iet­vara. Tas saprāts ir uz neiedomājami augstākas pakāpes, un nav izslēgts, ka tas tieši vai netieši nosaka mūsu sfēras no­rises. Nav jāizslēdz, ka tieši tas ir tas lielais Dievs. Par to liecina gaišreģi, «lidojošie šķīvīši», saprātīgā pasaules uzbūve, cilvēka un citu būtņu «konstrukcija»... Pats no sevis stihiski, bez garīgā momenta tas viss nekādi nevarēja rasties. Visu saprātīgo varēja radīt tikai augstāks saprāts. Ar to kļūst sapro­tams, kāpēc soda nometnē vajadzēja iemitināt cilvēku — saprātīgu būtni, kas varētu vienlaicīgi ar visu pārējo tā vai citādi noderēt Dabas saprātam kā pieredzes papildinājums un noderēt arī par garīgās sfēras gaisotnes papildinātāju ar augstāku garīgumu. Garu pasaulē garu labklājībai ir jābūt absolūtai. Gars Tur spēj “dzīvot domās” jeb iztēlē bez reāliem materiālajiem priekšmetiem ar tiem priekšstatiem, kas gūti arī uz Zemes. Tā, piemēram, gars var skatīt iztēlē norises kā īstenībā, “patīt filmu atpakaļ”, skatīt to citā variantā, līdzdarboties un tā joprojām. Tātad uz Zemes gūtais, redzētais Tur var noderēt dažādu norišu ideālai ( iztēlē ) kombinēšanai, konstruēšanai, miksēšanai... Dažreiz mums te uz Zemes sapnī izdodas kaut ko līdzīgu attāli pamanīt. No kurienes tas?

67. Savu garīgo spēku mēs katrs varam «iedarbināt» mums vēlamā rezultāta sasniegšanai ar pilnīgu ticību to sasniegt. Lai to paveiktu, jāatmet neuzticēšanās šim garīgajam spēkam, enerģijai, mūsu garīgajai būtībai, ko mēs, ikdienas vajadzību dzīti, apspiežam kā traucēkli, uzticoties tikai savam prātam, nedodam brīvu gaitu mūsos esošajai dzīvības un saprāta enerģijai. Vajadzētu vairāk vadīties no sirdsapziņas teiktā, no intuīcijas. Praktiskais prāts mūs attālina no dabas, no dabiski skaistām attiecībām starp cilvēkiem. Steigā ļaudis nav pamanījuši, ka viņi spētu daudz atbilstošāk situācijai un sirdsapziņai rīkoties, ja ieklausītos savā būtībā, kas dod atbil­des, ja tai uzdod jautājumu, kā rīkoties. Pamēģiniet, un, ja jūs esat ar tīru sirdsapziņu un ja uzdotais jautājums ir risināju­mam ar tīriem līdzekļiem un dēļ tīriem mērķiem, jūsu garīgā enerģija neapšaubāmi sagādās jums noderīgu atbildi. Par to jūs varēsiet priecāties kā par skaistu atklājumu. Tas jums palīdzēs skaidrāku dzīvi dzīvot. Līdzīgā veidā atbildes saņemu es pats. Piemēram, es uzdodu jautājumu: «Cik gadus ilgi pastāvēs šī civilizācija un kas ar to beigās notiks?» Ja es atbil­dei analizētu grāmatas, darvinismu, evolūcijas teorijas..., atbil­de varētu būt apmēram tāda, ka cilvēce sasniegs lielu progre­su, cilvēks kļūs par dabas pavēlnieku, sasniegs augstu tehnoloģijas līmeni, dzīvos kā uzvarētājs ilgi, ilgi, jo pietiekoši resursi ir arī kosmosā... Taču atbilde pēc intuīcijas ir daudz prozaiskāka. Klātnākot jaunajai tehnoloģijai, klātnākot mākslīgajam intelektam, dažādu tautību ļaudis uz Zemes sa­jauksies vienā masā, atsvešināsies, kļūs rupjāki, daba tiks izpostīta, gaiss, ūdens saindēts, nebūs nekā svēta, ļaudis caur mākslīgo intelektu zinās pārāk daudz, redzēs savu niecību, lai­mes sajūta vairs nebūs pilnīga, ļaudis demoralizēsies narko­tikās. Līdz ar to sāpju un ciešanu līmenis pieaugs. To visu redzot, Daba ieslēgs savu aizsargmehānismu un lielāko daļu cilvēces iznīcinās ar neārstējamām slimībām, ļaudis paši sev darīs galu... Nav izslēgts, ka daļa sauszemes pārvērtīsies tuksnesī, jo bez sekām ne­paliks tukšums pazemē, no kurienes izsūknēta gāze, nafta, izraktas akmeņogles. Ja desmit tūkstoš gados mūsdienu civi­lizācija bez modernas tehnoloģijas nopostījusi dabu līdz pašreizējam nožēlojamam stāvoklim, tad turpmāk ļaudis ar moderno bruņojumu un ar nežēlīgas postīšanas neprātu lielā masveidībā pa­beigs dabas nopostīšanu daudz īsākā laikā. Zemes pārapdzīvotībā izpostītā daba «pa­vilks» vēl savu eksistenci pāris simts gadu. Un tad nāks «radības kroņa» beigas. Pirmās izmirs Eiropa un Amerika. Prevalēs dzeltenā un melnā rase, bet ar mākslīgo barību laimīgi nebūs. Tā tas notiks, ja ļaudis turpinās uzsākto progre­su. Protams ir mazas cerības uz Dabas saprātu, kas varētu «vest pie prāta» mūsdienu modernos «urrā-ļaudis». Nemaz jau daudz viņiem apjēgt un darīt nevajadzētu. Tikai nepieļaut pārapdzīvotību, nepostīt dabu, atjaunot to, kopt visu skaisto radību, pašiem saprast savu at­karību no dabas un no Dabas, nebūt tik augstprātīgiem par sevi, bet būt mierā ar savu niecību pasaules priekšā, Dabas priekšā, priecāties par dabas skaistumu, būt laimīgiem pieticībā, sa­ticībā, saprotot, ka laime ir dzīvot saskaņā ar dabu un pēc sirdsapziņas, glābt savu dvēseli šajā soda nometnē ar labestību harmonijai. Un viss! Nekas neiespējams. Taču — vai? Šeit ir vietā atgādināt sabiedrības procesu norisi pēc svārsta principa. Iešūpojies svārsts pāriet pāri optimālajam vidus stāvoklim un iet līdz pretējai tālāk neiespējamībai. No vienas līdz otrai ne­iespējamībai. Pa vidu optimālajā nevar apstāties. Šķiet, ka op­timālākais cilvēces sabalansētu attiecību laiks bija džentlmeniskie goda laiki, kad pat duelējās goda aizstāvēšanai. Kopš tiem laikiem cilvēce iet uz pretējo nei­espējamību ar lielu paātrinājumu. Varbūt veltīgi es šeit ceļu trauksmi, jo progresa svārstu neviens neapturēs. Skeptiķi mani nosodīs un sacīs, ka mūsdienās cilvēki dzīvo daudz labāk sa­postītā dabā, nekā tie dzīvoja pirmatnējā dabā. Taču, taču - nē! Cilvēks, tērpies zvērādās un dzīvojot alā, nenokavēja ne vilcie­nu, ne lidmašīnu, viņš necieta autoavārijās, nebija spiests elpot smogu lielpilsētu drūzmā, viņam dziedāja putni, viņam smaržoja ziedi, jo viņam bija laiks. Viņa telefons bija te­lepātija, viņam nevajadzēja dzīties no Rīgas uz Ņujorkā rīkotu sanāksmi, viņa draugi un viņa mājvieta bija tepat un vienuviet. Viņš netērēja laiku ceļam. Viņš saprata dabu, viņš tajā bija iekšā kā tās sastāvdaļa. Viņam nevajadzēja ne rakstīt, ne lasīt, ne svešvalodas mācīties. Viņš bija laimīgs pie ugunskura ar savējiem... Tagad cilvēks ir iekļuvis pašradītas mašinērijas zob­ratos, viņu rauj un dzen darāmie darbi pa visu pasauli, viņam trūkst laika visu paspēt, paliek daudz nepadarītā, rodas nelāga sajūta par savu nespēju visu paveikt, liekas, ka citi aizskrien garām, tie nu jāpanāk, lai nenomirtu badā, nav laika jūsmošanai par dabu, «štrunts par bitēm, kaut tikai medus» — no dabas jāņem viss, ko vien vēl var paspēt paņemt, jāzāģē, jāšauj, jāzvejo masveidīgi, jālieto ķīmija, jāražo ieroči, jākaro... Viens brauc uz Rīgu strādāt, otrs brauc no Rīgas uz Tukumu un ne tikai. Izdzīvo labāk tas, kas blēdīgāks, godīgums vairs nav cieņā, jāmelo, jākrāpj, jāsola un nav jāpilda solītais. Jāsēž pie datora, pie televizora, nav laika elpot dabas gaisu, dziedāt. Bāli ģīmji no bērnības. Jāpaspēj īsā brīdī pamīlēties, jāārstējas, jātiesājas, jāsēž aiz restēm, tikušam ārā, jāforsē zaudētā atgūšana, jau par vēlu, vecs, jāmirst nost. Nebija laika ne sirsnībai, ne la­bestībai, ne dvēseles glābšanai... Sacīsiet, ka tā nav? Varbūt sliņķim tā nav. Viņš guļ, kur pagadās, pārtiek no konteineros atrastā. Varbūt skumjajiem tā nav — viņi jau «atmetuši ar roku» cerībām šajā dzīvē ko labu sagaidīt, viņi jau ir tuvu har­moniskajai garu pasaulei. Bet šajā dzīvē bravūra, metāla bezjēdzīgs troksnis, ko sauc par mūziku, garīgs tukšums, bari bāros, alkohols un ne tikai, pornofilmas atņem prieku īstas tuvības brīdim, jo daudzkārt redzētais nesatrauc vairs, notruli­na, pavirši seksakti, kaut kas jau ir, bet ne tas, kas varētu būt, kaut kā jau iet, jādzīvo ir, kur liksies, jālišķē, jābrāļojas karjeras un merkantilu apsvērumu dēļ, neīsta draudzība, viltots smaids... Kas tā tāda sirdsapziņa? Gods? Taisnīgums? Nost ar emocijām! Tiesneši interpretē likumus kā vēja rādītāji naudas un sava izdevīguma virzienā. Temīda pusmirusi. Kur mums likt tādas tiesas, kādas tās šodien ir Latvijā? Tā ir tiesnešu brālība, kur cits cita nolēmumus aizstāv. Tiesiskas valsts joprojām nav, Satversme tiek pārkāpta, val­da tiesiskais nihilisms. Demokrātijas vietā partokrātija. Bet vienlaicīgi milzu uzpūtība gan ir. Un gatavība godīgu cilvēku sabradāt dubļos. Kas tā tāda iejūtība? Tikai pretī nākošs suns par tevi izrāda interesi, vismaz apošņā, bet viņa saimnieks pagriež galvu uz otru pusi. Tik tālu jau esam. Labdien-teicējs uz ceļa tiek uzskatīts par jocīgu, vecmodīgu. Cik tālu mūs vienu no otra atšķirs televizori, mobilie telefoni, datori, internets...? Vai daba ir tas tuksnesis, kas redzams caur aizrestotiem pirmā stāva logiem? Pa ielām staigājoši cietokšņi. Svešu ļaužu pūļi. Kukaiņi. Ko tu dusmīgs uz mani? Vai tu domā, ka es balsoju par to nodevēju partiju? Pats tu tāds mērglis! Ķēms tāds! Lūk, kāds nerunāts, bet noklusēts di­alogs! Bet varbūt reāls. Gaisotne piesārņota ar naidu, neiecietību, nesapratni, savrupību, egoismu, vardarbību.. Smacīgi gan fiziski, gan garīgi. Soda no­metne.

68. Mana vēlēšanās ir palīdzēt cilvēkiem. Ja es būtu vienaldzīgs, es tik asi šeit neizteiktos. Zinu patiesību, ka mierīgos vārdos neieklausās, bet ieklausās, kad kāds lamājas. Tāpēc šeit un turpmāk izteikšos nesaudzīgi. Arī tā ir patiesība, ka bargu sko­lotāju skolēni nemīl, bet, jau pieauguši, viņu atceras ar mīlestību. Tagad varat mani nemīlēt. Turpinu.

Tukšums un nenopietnība. Īpaši jaunatnē. Varbūt tāpēc, ka valstsvīri profanē vadītāju posteni, rada «augšā» nenopietnību. Piemēram, ministru prezidentam vajadzētu būt nopietnam, lietišķam, par tautu gādājošam ierēdnim ar cieņu, bet ne ākstam, kurš pēc vēlēšanām televīzijā visas tautas priekšā izsaucas: «Čaļi, mēs esam uzvarējuši!» Kāpēc tāda pa­tiesība, ka politikā aktīvi darbojas un uz to tiecas nevis nopiet­ni Cilvēki, bet vieglprātīgi, nestabili, netalantīgi... ļaudis? Vai atkal ne tāpēc, ka tas tā vajadzīgs soda nometnei, jo, atkārtoju, saprātīgie, nopietnie, talantīgie vadītāji sagādātu tautai pārāk labu dzīvi. Valsts vadībā, ierēdniecībā ir ļaudis kā farss, tur­pretī citās dzīves jomās strādā daudz saprātīgu, talantīgu cilvēku, piemēram, zinātnē, skolās, saimniecībās... Viņiem būtu kauns atrasties politiķu rindās.

69.

Par sirdsapziņu. Tā ir Dabas mums iekodēta programma, lai mēs rīkotos taisnīgi pēc augstas morāles principiem. Der atcerēties, ka cilvēki valstiski noteikuši tiesību normas, piemēram, krimināllikumus, lai sabiedrībā uzturētu drošību un kārtību. Tādi likumi nebūtu vajadzīgi, ja cilvēki rīkotos pēc morāles normām, ko nosaka sirdsapziņa. Var domāt, ka sirdsapziņa pilnībā nodrošina kārtību Tur -garu pasaulē. Mazliet par sirdsapziņas būtību. Datora diskā ir ierakstīta pamatprogramma kā sirdsapziņa. Mūsu zināšanas un vajadzības var pielietot dzīvē tikai saskaņā ar šajā diskā jau ierakstīto taisnīguma pamatpro­grammu. Ja kāds ar prātu, ar savu rīcību sabojā pamatprogrammu, tai virsū uzrakstot savu taisnību, sava izdevīguma programmu, tad šis disks jau vairs nespēs nodrošināt Dabas dotu morālu rīcību. Tāds indivīds ar tādu disku krūtīs jau būs zaudējis iespēju glābt savu dvēseli. Tad nu lai viņš vaino pats sevi. Viņam bija dota iespēja dzīvot taisnīgi saskaņā ar sirdsapziņu pēc morāles normām, bet viņš izvēlējās dzīvot netaisnīgi. Nāves tuvumā viņš izmisīgi sauks pēc piedošanas, bet tad jau būs par vēlu. Tāpat kā ir par vēlu pēc mātes, tēva nāves ļoti nožēlot savu netaisnīgo izturēšanos pret viņiem viņu dzīves laikā. Tikai, būdami dzīvi, viņi varētu piedot, bet viņu vairs nav. Visā dzīvē mūs nospiedīs šī vainas apziņa. Un ne tikai dzīvē, bet tas būs izšķiroši svarīgs kritērijs dvēseles virzībai pēc nāves — kā mēs esam izturējušies pret savu sirdsapziņu. Atkārtoju patiesību: sirdsapziņa mums katram no garu pasaules ir dota aptuveni vienāda kā mūsu taisnīgas dzīves programma, bet mūsu pašu attieksme pret to nosaka mūsu likteni. Zināmā mērā sirdsapziņa ir pat sunim, kaķim, jo viņi zina, sajūt, kā pareizi uzvesties, viņiem ir kauna sajūta par kādu savu neētisku rīcību. Dabas saprāts-Radītājs to iekodējis ne jau tāpēc, lai mazinātu ciešanas, sāpes soda nometnē, bet gan tāpēc, lai dzīvā radība šajā soda nometnē bez jebkādas morāles būdama, sevi neiznīcinātu. Sirdsapziņa ir kā saite uz Dabas saprātu, kā uzraudzības līnija.

70.

Pienākums ir sirdsapziņas realizācija, nevis jebkāda darba veikšana pēc uzdevuma. Pienākums nav uzdevums. Darba darīšana ir strādāšana. Teikt: «Tavs pienākums ir dežūrēt» nenozīmē mudināt veikt pienākumu, jo tad, piemēram, reketiera pakalpiņa pienākums būtu labi aplaupīt, bet tas nu nekādi nav sirdsapziņas diktēts pasākums. Pienākums, atkārtoju, ir rīkoties vienīgi saskaņā ar sirdsapziņu. Pienākums vienmēr ir tikai labu darīt, la­bestīgi izturēties pret visu taisnīgo, ko diktē sirdsapziņa. Nav pienākums palīdzēt ļaunajam ļaunu darīt, bet ir tomēr pienākums viņu, piemēram, glābt no noslīkšanas. Ir aplam teikt — dežuranta pienākums vai pat pienākumi. Tie ir dežuranta darāmie darbi pēc uzdevuma. Lai tālākais paliek valodnieku ziņā. Cilvēka pienākums ir dzīvot tikai saskaņā ar sirdsapziņu, ar la­bestību, ar saudzību izturēties pret dabu, vairot labo, rīkoties pēc principa: nedari citam to, ko tu negribētu piedzīvot no citiem pats. Diemžēl šis pienākums tiek ignorēts. Tad nu neva­jadzētu brīnīties, kāpēc slikti klājas. Paši vainīgi. Masveidīgi. Ļaudis pieraduši nesodīti pārkāpt morāles normas, uzvedas amorāli, nesaņemot par to sodu. Daba to pieļauj, lai vairāk būtu ciešanu. Ja ļaudis saprastu, kāpēc tiek pieļauta amorāla rīcība, sirdsapziņas ignorēšana, viņi varētu daudz skaistāk dzīvot cieņā, saskaņā, draudzībā, pateicībā, mīlestībā un līdz ar to labklājībā, ko Daba neliegtu, jo Daba pati sirdsapziņu ir devusi kā pārbaudījumu. Ar nožēlu jākonstatē, ka šī patiesība tiek ignorēta, un morālā degradācija turpināsies, kamēr valstiski netiks noteikta un pie­lietota morālas rīcības pastiprināta stimulēšana. Pat ar milzumdaudz likumiem nevar nodrošināt taisnīgumu un kārtību sabiedrībā.

71.

Par nāves sodu. Būtu vien taisnīgi, ja garu pasaulē absolūti nelabojamais un bīstamais gars, zaudējis saikni ar garu sabiedrību, nonāktu iznīcībai Saules reaktorā. Mūsu sabiedrībā noziedznieks par sevišķi smagiem noziegu­miem ir sodāms ar nāvi. Tā ir godīgo cilvēku pašaizsardzība. No Dabas viedokļa cilvēka dvēsele būtiski neatšķiras no indīgas čūskas, žurkas, traka suņa vai vilka dvēseles. Tos visus taču iznīcina pašaizsardzības nolūkā. Tos netur iesprostotus visu mūžu. Saprotama taču cilvēka pašaizsardzības tiesība noziedznieku nogalināt brīdī, kad tas upurim uzbrūk. Cilvēks drīkst nogalināt uzbrucēju uzbrukuma brīdī. To pieļauj likums un taisnīgums. Kāpēc sabiedrība nedrīkstētu nogalināt šādu noziedznieku vēlāk, ja to drīkstēja darīt upuris? Diskusijas par vai pret nāves soda atcelšanu ir zīmīga parādība soda nometnes aspektā. Daba, vēloties sagādāt cilvēkiem ciešanas un sāpes soda nometnē, rada nāves soda pretiniekus, lai noziedznieki, arī potenciālie noziedznieki justos drošāki un apdraudētu cilvēkus arvien vairāk. Bez tam, turot noziedznie­kus ieslodzījumā uz nodokļu maksātāju rēķina, pasliktinās sa­biedrības materiālais un morālais stāvoklis. Mums Daba nav liegusi iespēju vienoties un padarīt dzīvi uz Zemes labāku arī caur to, ka iznīcinām tos, kas mums sevišķi nežēlīgā veidā sagādā fiziskas un morālas sāpes. Un vēl. Jāņem vērā, ka tagad, kad pasliktinās ļaužu attiecības, kad valda cilvēku necieņa, kad morāle grimst, atcelt nāves sodu ir amorāli pret godīgajiem, taisnīgajiem cilvēkiem, kas līdz ar to vēl jo vairāk tiek pazemoti un aizskarti savās morālajās taisnīguma jūtās. Esot amorāls pats dzīvības atņemšanas akts. Jā, bet šo aktu pie labas gribas var padarīt ne jau šaujot, karot vai galvu nocērtot. To var paveikt bez cilvēka-bendes tiešas klātbūtnes. Nedrīkstam atņemt dzīvību tam, kuram Dievs to devis? Dievs pats noziedznieku sodīs? Dievs-Dabas saprāts mums visiem ir noteicis nāves sodu — ci­tam agrāk, citam vēlāk. Nevar ar lielu noteiktību apgalvot, ka noziedznieks, kam nāves sods atvietots ar mūža ieslodzījumu, cieš mazāk, kā no nāves soda izpildes vienā momentā. Cie­tuma kamerā viņš tiek sists un nīsts visu mūžu, jo slepkavas netiek ieredzēti cietumnieku sabiedrībā. Tātad arī no šī vie­dokļa Daba soda nometnes interesēs gādā nāves soda atcēlējus, lai ciešanu būtu vairāk gan slepkavam, gan sa­biedrībai. Mums nav garantijas, ka Daba mums šī slepkavas garu kā dvēseli neatsūta iemiesotu nākošā dzīvē, lai soda no­metnē atkal būtu slepkavošana. Tātad atsaukties uz to, ka Dievs pats sodīs šo slepkavu, nav ne droša, ne taisnīga pamata.

72.

Par to, kas vada. Veselā organismā daļiņas, šūnas tiek vadītas tā, lai tās savā starpā saprastos un lai viss organisms varētu funkcionēt kā šo daļiņu summa noteiktam uzdevumam. Dabā nekas nenotiek bezmērķīgi, visam notiekošajam ir kaut kāda jēga. Dzīvas satiksmes iela. Katrs vada savu rīcību pēc noteikumiem. Viss norisinās normāli. Tiklīdz kas salūzt vai šoferis aizsnaužas, visa satiksme tiek traucēta. Dzīvā orga­nismā līdzīgi. Ja nervi kā procesu vadītāji kļūdās, daļiņas avarē, un slimība ir mājās. Tāpat funkcionē visa pasaules sistēma, ari dzīve uz Zemes. Dabas saprāts nervu statusā vada visas funkcijas, viss norisinās saskaņā ar «programmu». Bet esamībā vienlaicīgi norisinās visādi procesi, arī nelāgi un ļauni. Arī tiem ir sava vieta «programmā», likumsakarībās, un tas viss ie­tilpst vienā kopīgā Dabas saprātā. Nevar taču būt atsevišķs Dabas saprāts labajam un atsevišķs ļaunajām norisēm, jo nav taču objektīvas robežas starp labo un ļauno. Viena un tā pati parādība vienam ir labums, bet otram ļaunums. Tātad tur­pinām. Dabas saprāts vienlaicīgi kā nervi vada visus procesus. Protams, tas nelāgais dezorganizē labā norisi. Rodas konflikti, disharmonija, pat vairāk, nekā soda nometnē tas būtu va­jadzīgs. Arī cietumā līdzīgi. Jau tā cietumnieki jūtas nelādzīgi nebrīvībā, bet uzrodas cietuma huligāni, kas vēl vairāk pasliktina ie­slodzīto dzīvi cietumā. Nevajadzīgi un bezjēdzīgi, bet tā no­tiek. Kāpēc sabiedrībā kā cietumā ļaudis paši vēl pasliktina sa­vas attiecības? Būtu pieticis ciešanu un grūtību uz Zemes bez tām. Var tikai secināt, ka uz Zemes tāpat kā dzīvā organismā vai cietumā ļaudis — šī dzīvā organisma daļiņas rīkojas ne­loģiski un rada civilizācijas slimības — noziedzību, disharmo­niju ar sirdsapziņu, nesaprašanos, karus... Un tas viss tikai tāpēc, ka Daba to tā noteikusi un pieļauj, vienlaicīgi respektēdama ļaudīm doto brīvo gribu pašiem noteikt savu rīcību līdz normālai labklājībai. Un tad nu Dabas noteiktām sāpēm ciešanām, grūtībām nāk klāt pašu ļaužu sagādātās ciešanas. Atkārtoju un atkārtošu, ka tas ir ciešanu uzslāņojums, ko paši ļaudis varētu nepieļaut, ja būtu savstarpēji labestīgāki, saprātīgāki, draudzīgāki... Daba īpaši nepretotos šī ciešanu pašradītā uzslāņojuma noņemšanai šajā soda nometnē.

Reiz iekopts dārzs varētu dot augļus no gada gadā. Reiz ierīkots ūdensvads varētu kalpot mūžīgi. Reiz nokrāsota māja tāda varētu būt Saules mūžu... Bet nē! Ir nezāles, kas jāravē, un tās aug ievērojami enerģiskāk par kultūraugiem. Ābelītēm piemetas slimības, caurules sarūsē, mājai nolobās krāsa. Lai cilvēks ravē, rok, krāso no jauna, lai viņš dzīvo uz nei­espējamības robežas, jo bieži vien nevar pat visu paspēt un par visu samaksāt. Turklāt vēl skaidri redzams, ka kāds tevi it kā kaitina ar visu to. Kāpēc nevar atrast paņēmienu, kā dzelzi pa­sargāt no rūsas? Nav lemts. Dabai vajag lai soda nometnē pūliņi būtu, lai miera nebūtu. Varētu zelta caurules kana­lizācijai lietot, tās nerūsē. Bet zelta ir maz, kā kārdinājums, kā ņirgāšanās par cilvēka bezspēcību. Indijā ir parastas dzelzs obelisks, kas nerūsē. Zinātnieki nespēj atklāt noslēpumu, kāpēc šī parastā dzelzs nerūsē. Nerūsē un viss! Vai tas viss ne­liek domāt par to, ka Daba tik tiešām uz Zemes ir radījusi soda nometni dvēseļu labošanai grūtībās, kamēr viņi nesaprot labestības un sirdsapziņas nozīmi? Ļaudīm jānes smagā matērijas nasta pāri šķēršļu joslai visu mūžu. It kā būtu tāds bauslis — tev nebūs mierā dzīvot virs Zemes! Un šādos apstākļos ļaudis paši vēl vairāk apgrūtina savu dzīvi ar ne­saprātīgu rīcību!

73.

Partijas, partijas, partijas - bez jēgas. Tās taču ir cilvēku atsvešinātājas, šķēlējas. Negodīgie partijnieki sola, godīgie tic un balso par skaļāko un nekaunīgāko. Ir godīgi cilvēki, kas pat par mazu algu strādātu valdībā savas tautas un savas valsts uzplau­kumam, bet viņiem nav naudas ar ko sevi skaļi reklamēt, viņiem arī kauns stāties partijā līdzās neliešiem. Potenciālais balsotājs godīgos, talantīgos zina, bet vēlēšanu likums neļauj personībām kandidēt. Balsotājs balso atkal par to, kas viņu jau piekrāpis, jo nevarot zināt, kāds tas godīgais būs, viņš nesola, nav skaļš. Jā, tukšumam patīk skaļums. Nevar un laikam Daba neļauj atteikties no partiju principa parlamentā. Varētu taču parlaments sanākt kā zvērināto kolēģija tiesā un uzklausīt likumprojektus, ko sagatavojuši ierēdņi, nospriest par pieņemšanu vai noraidīšanu. Likumu sakārtošanas iestāde varētu gādāt par likumu sistematizāciju un kodifikāciju. Būtu kārtība. Bet nē! Partijnieki tirgojas par ietekmi, par amatiem, bet ne tik daudz par tautas labklājību gādā. Dabai, lūk, soda no­metnē tāda «kārtība» patīk! Un ļaudis to paši, balsojot par partijām, atbalsta. Kuriozākais ir tas, ka ļaudīm nevar grozīt viņu «gudrību», viņi ir stūrgalvīgi «kā buki». Viņi tic tikai lielajai presei un te­levīzijai, nesaprotot to, ka tas viss ir jau pie varas esošo ne­godīgo un netalantīgo partijnieku rokās, un šie jau nu gan zina, kā sevi «pasniegt». Brīnumaini skaisti tas Dabai izdodas, pašai nemaz nav jānopūlas, jo soda nometnes klienti paši sev sagādā ciešanas un grūtības, balsojot par «lielajām» partijām. Lai tik cieš! Tie godīgie, skaidras sirdsapziņas cilvēki ir jau tuvu savas dvēselītes glābšanai un tuvu iespējai nokļūt garu harmoniskajā sfērā. Tad nu lai viņi vēl pie tām beigām pabauda, ko nozīmē sods, ko nozīmē dzīve uz Zemes. Tā vien šķiet, ka tajā garu pasaulē ir tāds bubulis: «Skaties, ka nedabū dzīvot uz Zemes!». Un, ja neskatās, tad arī dabū to «prieku» — uz Zemes dzīvot.

74.

Ir tāda patiesība, ka cilvēks, kas mežā apmaldījies, ne­adekvāti vērtē apstākļus. Tādam cilvēkam koki liekas lielāki, tumšāki, skaļāk šalcoši, viņam kļūst baismi, prāts neklausa, at­liek tikai kaut kur skriet aplamā virzienā. Un arī tā ir pa­tiesība, ka no hipnozes stāvokļa cilvēku var pamodināt tikai ar īpašiem vārdiem. Tas varētu nozīmēt arī to, ka nevar būt veltīga patiesības teikšana par to, kā un kāpēc cilvēks maldās sociālajos jautājumos. Kaut viņš saprastu, ka šodienas grūtajā dzīvē paši vien vainojami, ka katram vajadzētu kļūt redzīgākam, labestīgākam, dzīvot pēc sirdsapziņas, nekad ne­atbalstīt negodīgumu, lai mazāk būtu bēdu un ciešanu. Cilvēks ar savu gribu un saprātīgu rīcību var un drīkst mainīt savu lik­teni uz labāku. Ir visai ticami, ka Dabas saprāta tieši «ļaunā frakcija» sagroza ļaužu raksturu uz slikto pusi. Tad nu, ja sa­biedrības liktenis ļauno spēku ietekmē ir kļuvis sevišķi grūts, cilvēki, zinot, kāpēc tas noticis, var tomēr pretoties ļauno spēku ietekmei un uzlabot gan izredzes glābt savu dvēseli, gan uzlabot visas sabiedrības dzīvi. Tā kļūst skaidrs arī tas, cik lielā mērā ir jēga cīnīties par labklājību soda nometnē. Daba godīgiem, la­bas sirdsapziņas cilvēkiem dod iespēju ar cīņu pret ļauno parādīt savu patieso raksturu un nopelnīt dvēseles mieru har­moniskajā garu pasaulē. Ļaudīm, kas turpinās negodīgi rīkoties pat zinot šo patiesību, vēl jo vairāk nāksies agrāk vai vēlāk ļoti ciest. Agrāk vai vēlāk, bet neizbēgami.

75.

Uz Zemes ir ap divi simti valstu un tūkstošiem tautību, kas runā dažādās valodās. Katrai tautībai ir savs atšķirīgs dzīves veids. No izdzīvošanas viedokļa būtu bijis racionālāk visiem runāt vienā valodā. Tātad atkal liekas, ka Daba gādājusi par cilvēku nesaprašanos. Lai naids būtu, lai kari būtu, lai vieno­ties nevarētu par labāku dzīvi un par resursu taisnīgu sadali vi­siem. Daba soda nometnē gādā ciešanas arī uz šī pamata. Ta­gad vēl klāt nāk problēmas, kas rodas no tautu sajaukšanās. Sevišķi sarūgtināti ir savas nācijas patrioti, kas nevar samie­rināties ar tautiskās pašapziņas zaudēšanu. Tas taču bija labākais pamats labklājības celšanai un skaistai kopdzīvei. Ta­gad tas būs zudis. Patrioti cīnīsies līdz pēdējam, cietīs, nepado­sies, un atkal tas būs saskaņā ar Dabas gribu sagādāt soda no­metnē vairāk ciešanu. Dabas labo un ļauno spēku kopdarbība. Daba mudina, lai labie spēki gādā grūtības labot dvēseles harmoniskajai garu pasaulei. Ļaunie spēki gādā grūtības ļauna darīšanas dēļ un lai mēģinātu labot arī savas sfēras garus, kas ir kļuvuši pārāk ļauni un apdraud citus ļaunās sfēras garus kā huligāni cietumā uz Ze­mes. Ja ļaudis šajā dzīvē padodas ļaunajam un paši rīkojas pret sirdsapziņu, tad viņi paši apzināti pasliktina visas sa­biedrības dzīvi, arī savu. Turklāt viņi apdraud savu dvēseli, jo uz Zemes ļaunu darošie un ļaunumu pieļaujošie ļaudis nevar cerēt uz savas dvēseles glābšanu no turpmākām ciešanām.

76.

Ļaudis nav tik morāli noturīgi, viņi nav tik saprātīgi, ka viņiem varētu atklāt visu Dabas saprātam zināmo, piemēram, līdzekļus enerģijas koncentrēšanai, visa esošā nenovecošanas mehānismu... Daba pat par to ir parūpējusies, ka tie cilvēki, kas kaut ko svarīgu zina par līdzīgiem noslēpumiem, gudri klusē. Ļaudis ar savu egoistisko, naidīgo, vieglprātīgo... ieda­bu, zinādami noslēpumus, pazudinātu savu dzimtu vienas paaudzes laikā. Tāpēc ļaudīm jāsamierinās ar neziņu. Šķiet, ir bīstami, un tā var izrādīties Dabas kļūda, kas pazudinās cilvēci, ja morāli nesagatavotiem ļaudīm nāks rokās mākslīgais intelekts. Šis mākslīgais saprāts tiktu nenovēršami pavirzīts egoistisko, valdonīgo tieksmju virzienā. Protams, paralēli at­radīsies labestīgā virziena mākslīgais saprāts. Tad šeit uz Ze­mes kā ūdens pilienā atspoguļosies visa izplatījuma norišu princips, proti, visā esošajā paralēli un vienlaicīgi plašā diapa­zonā norit aktīva labā un ļaunā rakstura procesi. Neviens no polārajiem spēkiem negūst galīgu uzvaru. Var jau tā būt, ka ticīgajiem Dievs simbolizē labestīgo spēku komponenti, bet, lai man piedod tie, kas uzreiz tik viegli nesapratīs šeit teikto, Dieva labo spēku komponente, frontes labo spēku daļa nav visuvarena, tā nespēj uzvarēt tai pašā frontes pusē esošos ļaunos spēkus, jo šis pretējais spēks tāpat ir Dabas spēks. Tādējādi kļūst saprotams, kāpēc lūgšanas un patiesi kristīga dzīvošana ne vienmēr nes gaidīto labklājību. Lai lūgšana par kaut ko labu dotu lielākas izredzes, vienlaicīgi vajadzētu mazināt ļaunā spēku. Ir kļūda par radītāju dēvēt ti­kai Dievu kā labestīgo spēku simbolu. Diemžēl, bet tāds pats radītājs ir Dieva, Dabas saprāta ļauno spēku kontingents. Ja es saku «Dabas saprāts», tad, atkārtoju, šajā Dabas saprātā ir arī ļauno spēku saprāts. Gudri rīkoties spēj arī ļaun­daris, lai sasniegtu savu mērķi. Te ir vietā atgādināt, ka ļaunie spēki tāpat aizstāv savējos, kā labestīgie spēki aizstāv savējos. Šī atziņa var novest pie ķecerīgas domas, ka tikpat sekmīgi ļaundari var lūgt Dieva ļaunos spēkus, ka viņiem nav jāvairās ļauniem būt, ka viņiem ir aizstāvība gluži tāpat kā labestīga­jiem. Protams, šo lasot, var saķert galvu un lamāt autoru par pamata došanu ļaundariem. Taču tad saķeriet galvu un šausminieties arī par savu nezināšanu, par savu strausisko gal­vas slēpšanu smiltīs patiesības neredzēšanai! Labajiem cilvēkiem par nožēlu patiesība ir tieši tāda, kāda tā šeit attēlo­ta. To es īpaši uzsveru cerībā, ka vienīgi, to zinot, sabiedrība var nonākt pie nepieciešamības atzīšanas nostāties labestīgo spēku pusē, jo līdz ar šādu nostāšanos arī ļaundariem visā viņu diapazonā dzīve var kļūt labāka, bet ne otrādi. ( Mīliet savu ienaidnieku kā sevi pašu...) Ja pārsvaru gūs ļaunie spēki, tad arī pašiem ļaundariem kopumā klāsies arvien ļaunāk. Tā ir patiesība, un tā ir atslēga sapratnei, ka liet­derīgāk ir nostāties pēc sirdsapziņas labestības pusē, nevis kalpot ļaunajiem spēkiem. Šeit loģiski var jautāt, vai tādā gadījumā pastāv arī ļauno dvēseļu, garu sfēra. Pēc līdzsvara un simetrijas likumiem tā tam vajadzētu būt. Tad nu sekos jautājums, vai ir kāda jēga dzīvot pēc sirdsapziņas godīgi un taisnīgi trūkumā, ja turpat blakus negodīgais dzīvo vienos priekos bagātībā, un tik un tā viņa dvēsele nokļūst garu pasaulē. Tad nu tomēr salīdziniet, vai labāk un drošāk ir dzīvot neliešu barā, nezinot, kad tevi kāds nokaus, vai dzīvot drošībā starp patiesi labestīgajiem, droši zinot, ka nekad tev nenodarīs ļaunu, bet tieši otrādi - palīdzēs. Tā tas ir arī garu pasaulē. Un seciniet: nevar būt har­monija šā vārda pilnā nozīmē starp neliešiem un ļaundariem, tur var valdīt tikai kaut kas līdzīgs kauslīgai krogus atmosfērai, kas var būt tikai saskaņas surogāts uz ļoti nestabiliem pama­tiem līdz kādam brīdim, kad nenovēršami «ies vaļā» slaktiņš. Turpretī harmoniskajā garu pasaulē ir drošība, absolūta har­monija, svētlaime. Abas šīs “nometnes” ir šķirtas.

77. Jo saprātīgāki cilvēki būs uz Zemes, jo mazāk būs ļaunuma, bet tas nozīmē, ka mazāk būs pārmācāmo, labojamo dvēseļu, mazāk būs vajadzīgi ļaudis soda nometnē. Tas būtu atri­sinājums Zemes pārapdzīvotības problēmai. Pārapdzīvotība ir viens no Dabas spēku līdzekļiem šeit uz Zemes sagādāt grūtības soda nometnes vajadzībām.

78. Kad komunistu VDK darbinieki bija iepazinušies ar manu piecu gadu ilgu pagrīdes darbību, viņi izteica izbrīnu, kā es varēju izvairīties no atklāšanas, bez speciālas izglītības biju spējis tipogrāfiski iespiest primitīvos apstākļos tūkstošiem lapiņu, kā es varējis izmainīt uz aploksnēm rokrak­stu tā, ka pat labākie grafologi-eksperti neatrada līdzību ar manu rokrakstu. Varētu daudz piemēru šeit uzskaitīt, taču ne tāpēc šī grāmata. To minēdams, es gribēju atzīmēt faktu, ka man pat bez īpašas mācīšanās ir labi darbojusies nojauta, in­tuīcija. Ieslodzījumā, kad bija daudz brīva laika, pierakstīju dažas domas. Piemēram, par astronomiju. Biju absolūti pareizi uzminējis Saules sistēmas planētu sakārtojumu to orbītās. Vēlāk pats biju pārsteigts par to, jo nebiju taču astronomiju īpaši mācījies. Protams, par šīm un citām līdzīgām spējām ne­vienam neko nestāstīju, jo labi sapratu, ka ļaudis nekavēsies ar birku piekarināšanu, jo viņiem liksies, ka tā tas normāli nevar būt. Turklāt vēl šī VDK nelietība — uzskatīt mani par garīgi slimu un notiesāt uz mūžu ar turēšanu starp garīgi slimajiem specnometnēs Krievijā. Par pretkomunistisko propagandu, jo, lūk, normāls padomju pilsonis nekad neprasītu Latvijas izstāšanos no PSRS, rusifikācijas izbeigšanu Latvijā, brīvas vēlēšanas, brīvu ceļošanu... Atklātāks kļuvu pēc Štarnbergas psihiatru konsīlija Vācijā, kas mani pamatīgi pārbaudīja 1989.gadā pēc Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas lūguma. Konsīlijs konstatēja, ka ne­kad neesmu slimojis un arī tagad neslimoju ar kādu psihiska rakstura slimību un ka komunistiskais režīms pret mani pielie­tojis psihiatriju, lai izrēķinātos. Piezīmējams, ka tiešām mani kā juristu atklātā tiesas sēdē nevarēja bez problēmām notiesāt, jo es biju skrejlapās prasījis to, kas ierakstīts PSRS Konstitūcijā. Toties kā «traku» mani varēja tiesāt slēgtā tiesā bez manas klātbūtnes, aizmuguriski. Tā nu es bez iespējas ko pateikt atra­dos Krievijas “lēģeros”. Arī kā deputāts Augstākajā Padomē biju radikāls Latvijas patriots, bet lielais deputātu vairums bija normāli ierēdņi, kam visupirms rūpēja sava personīgā labklājība. To visu īsumā sacīdams, es vēlējos pateikt, ka man ir bijis pamats domāt, kāpēc mēs šajā dzīvē uz Zemes esam tādi nesalāgoti, tādi, kas nespēj vienoties sev labāku dzīvi izveidot. Kāpēc, kāpēc... Un tāpat kā ieslodzījuma laikā, šajā Latvijai grūtajā «atjaunošanas» laikā esmu domājis, kāpēc valsts vadības ļaudis vispirms visu Latvijas samērā bagāto tautsaim­niecību ļāva sagraut, kāpēc padomju laikā iegūtās tiesības, piemēram, sociālās drošības jomā, atņēma, kāpēc noveda tau­tu bezcerībā un politiskā apātijā. Vai tas viss ir nejaušība vai likumsakarība? Vai to visu nosaka kādi ārpus cilvēkiem esoši spēki? Arvien skaidrāk iezīmējas aina, ka notikumi savirknējas sakarībās un veido sistēmu, kas raksturīga soda nometnei. Tālāk šajā grāmatā esmu uzrakstījis kaut ko tādu, ko varbūt es nedrīkstēju rakstīt, ko ļaudīm nevajadzētu zināt, par ko Daba mani varētu sodīt. Varu apliecināt, ka visu pamattekstu uzrakstīju «vienā elpas vilcienā» bez jebkādas iespaidošanās no līdzīga rakstura literatūras, jo tādu es nebiju lasījis. No šī viedokļa šeit uzrakstītais ir tīrradnis, ko var saukt par oriģinālu, bet kas reizē ar to kā jau tīrradnis var būt attīrāms. Pēc pamatteksta uzrakstīšanas es, apdomības mudināts, tomēr izlasīju vairākas grāmatas par līdzīgiem jautājumiem, lai nepu­blicētu kaut ko aplamu. Izrādījās, ka neesmu kļūdījies, ka esmu pat dziļāk redzējis, saskatījis parādību būtību. Neko būtisku no uzrakstītā negrozīju izlasītā iespaidā. Šīs grāmatas uzrakstīšanas mērķis bija cerība, ka cilvēki, sapratuši sistēmu, kurā viņi atrodas, spēs kļūt laimīgāki un prasīgāki pret varu. To, ka var kļūt laimīgāki pēc šīs sapratnes iegūšanas, es varu spriest pēc savas piered­zes. Tagad, kad es redzu šādā soda nometnes skatījumā šīs dzīves ēnas puses, kad esmu izpratis nesaticības, naida un vispār visa ļaunā nepieciešamību un neizbēgamību, es vairs «nekrītu panikā», es vienkārši saprotu, kāpēc tās bēdas un ciešanas ir. Vēlēdams cilvēkiem labāku dzīvi, esmu gatavs saņemt arī nosodījumu no ļaudīm, kas nevarēs šeit teikto patiesību saprast. Diemžēl daudz ir to laužu, kam, labu mācīdams, neiemācīsi, jo viņi vienkārši to uztvers citādi vai vispār ignorēs. Tomēr es ticu, ka uz Zemes pašreiz ir nobrieduši apstākļi jaunai pasaules sistēmas izpratnei, jo ir nonākts pie robežas, kad cilvēkiem garīgi jāpārtop. Mums līdz ar zināšanu uzkrāšanos ir pienācis laiks atbrīvoties no reliģijas dogmu šaurības, kas jau sākusi traucēt brīvākam gara lidojumam, plašākam redzējumam. Agrāk vai vēlāk tam ir jānotiek. Lai tas sāk notikt! Lai dziļāk saprotam mūsu un garīgās pasaules būtību! Ar jaunā – 2000.gada sākšanos jānāk jaunu atziņu laikam. Mums Daba dod saprast to, kas mums bija liegts. Tagad Daba mums var atklāt vairāk, lai mēs pa procesu spirāli pavirzītos uz citu vietu. Kam būs labāk, kam būs sliktāk, to redzēsim turpmāk. Bet citādi būs. Tā tam jābūt. Varbūt, patiesību par soda nometni zinādami, ļaudis vieglāk labosies, Dabai nevajadzēs tik daudz laika un tik daudz ļaužu labošanai priekš garu pasaules. Cerams, ka ļaudis sāks apjaust savas Dabas dotās tiesības un prasīs no saviem varas pārstāvjiem rīcību tautas labklājības nodrošināšanai līdz labklājīgāko valstu līmenim.

79.

Garīgi slims un nenormāls nav viens un tas pats. Ja garīgi sli­mais nespēj orientēties, pieņemti uzvesties sabiedrībā, tad ne­normālais to spēj, bet ar saprastu samierināšanos par šo nepieciešamību rēķināties ar citiem. Nenormālais atšķiras no normālajiem ar to, ka redz, saprot un spēj vairāk par normālajiem. Ja normālie ir ļaužu vairākums, tad nenormālie ir maz, pat ļoti maz. Ja šo nenormālo būtu sabiedrībā vairāk par pusi, tad viņi būtu normālie, bet tie otri kļūtu par nenormālajiem. Lūk, tāda neliela ilustrācija šeit bija nepieciešama, lai būtu saprotama VDK manis nosaukšana par nenormālu. Arī šeit parādās soda nometnes režīmam nepieciešamā valodas ne­pilnība un iespēja rasties neskaidrībai. Pie gribas iztapt VDK varas vīriem psihiatru komisija nenormālas rīcības cilvēku varēja uzskatīt par garīgi slimu, tautā sauktu par nenormālu. Un cilvēkam tika noteiktas ciešanas par vēlēšanos citiem cilvēkiem uzlabot dzīvi. Kuriozi. Tas var nozīmēt arī to, ka Daba rīkojas konsek­venti — katram laikam ir savas ciešanas, un katram jāsaņem sava porcija ciešanu, lai izšķirtos, vai viņš spēj kļūt labestīgāks arī zem sevišķa grūtuma nastas. Tāpēc tautai ir pareiza atziņa — viss, kas notiek, notiek uz labu. To var saprast tādējādi, ka Dabā viss notiek mērķtiecīgi un saskaņā ar šī momenta situāciju. Arī man šīs ciešanas — ieslodzījums, pazemojums, ļaužu neatsaucība... nākusi tikai par labu, jo esmu sapratis kaut ko vairāk, nekā es būtu sapratis «pie labas dzīves».

80.

Par ko var liecināt sapņi, nomoda mirkļu vīzijas, kad tu it kā kaut ko citu dari, redzi, sajūti, bet tad attopies un atgriezies īstenībā. Tādas sajūtas, ja vien tās pamanītas, ir katram. Par ko liecina slimības augstas temperatūras gadījumā murgainās vīzijas, kad neadekvāti tiek vērtēta īstenība. Par ko liecina dzērāja halucinācijas, kad viņš, piemēram, redz kazas ganāmies uz jumta. Dabā, īstenībā taču nekas tāds nav noticis un nenotiks. Kur sakombinējas tādi skati? Vai tas ir kas rad­niecīgs mākslinieku, ģēniju redzējumiem? Zinātnieki tādas parādības ir iekļāvuši psihiatrijas jomā, sarakstījuši daudzus sējumus un savēji skaidrojuši reizumis pat pašiem nesaprasto. Būtība šeit ir principiāli vienkārša, ja uz to raugās no tā aspek­ta, ka smadzenes ir tikai uztvērēj-mehānisms, bet visa īstenā in­formācija daudzos variantos, kombinācijās ar uzslāņojumiem un visneparastākajos savijumos atrodas ārpus domātāja Dabas saprāta garīgajā substancē. Dzīvās būtnes uztvērēj- un novērtētājmehānisms nebūt nav bez iespējamām novirzēm to darbībā. Šīs novirzes rodas visdažādāko cēloņu rezultātā. Se­kas ir tādas pašas kā, piemēram, ja televizorā ir sabojājies kāds elements. Arī tad uz ekrāna var parādīties kaut kas gluži nesaprotams, negaidīts, pārsteidzošs. Tā ari dzērājs kazas uz jumta redz tāpēc, ka viņa uztvērējs, alkohola destabilizēts, no garīgās substances uztver gluži dīvainu vīziju elementus tādā salikumā, kāds te uz Zemes reālajā dzīvē vispār nevar būt. Turklāt viņš uztverto ar savu «nodzerto» prātu vērtē kā īstenību. Ar veselu uztvērēju tāda vīzija nebūtu vispār pieņemta prāta novērtēšanai, un arī vesels prāts tādu vīziju neatzītu. Tas tā par slimīgajiem. Bet attiecībā uz mākslinieku, ģēniju spējām, talantu var būt vismaz divi šīs parādības aspekti: novirzes dēļ uztveras pareiza, bet citiem nepieejama informācija, redzējums vai Dabas apzināti dota iespēja ik pa laikam sa­biedrībai sniegt, atklāt kaut ko gluži jaunu, lai būtu interese dzīvot. Parasti viss šis prāta komplekss ir ieregulēts uz vidējo, proti, dots uztvert un analizēt tikai tik, cik nepieciešams in­divīda paša izdzīvošanai. Šādi indivīdi ir vairākums, un tos uzskata par normālajiem. Pie teiktā par vīzijām pieder arī sapņi. Kas traucē apziņai, prātam, uztvērējam, kad miegā redz gluži nereālas parādības, kādas dzīvē vispār nevar būt? Kas ti­kai nav izdomāts par cēloņiem tam! Taču atbilde ir pavisam vienkārša, ja atbrīvojas no stereotipiem, kas iemācīti skolā vai izlasīti grāmatā. Sapņi ir smadzeņu darbības turpinājums — uztveršana, nodošana prātam vērtēšanai. Kāpēc tiek uztvertas nereālas ainas, pat murgainas? Tāpēc, ka miegā viss zināšanu komplekss kopā ar saprātu tiek nodots Dabas saprāta rīcībā pieejai citiem caur Dabas saprātu. Smadzenes kā uztvērējs darbojas ar nepilnu ekipējumu un uztver būtībā kas pagadās, «sagrābsta», ja tā var teikt, bez selektīvas kritikas prātam neapveramo. No šī aspekta raugoties, atklājas noslēpums par to, kāpēc katram periodiski ir jāaizmieg un jāpavada miegā trešdaļa mūža. Miegs vajadzīgs ne jau atpūtai. Nē! Miegs uznāk tāpēc, ka Daba izstrādājusi mehānismu organisma noguruma sajūtai, lai iestātos miegs. Pēc tam, kad uzkrātā in­formācija, zināšanas, saprāts, miega laikā pabijuši kā izīrēti pieejai citiem Dabas saprāta substances daļas statusā, Daba atkal noņem noguruma sajūtu, un gulētājam liekas, ka viņš atpūties tāpēc, ka bijis aizmidzis. Teikto var pamatot ar cilvēka fenomenu, kas dzīvojis Dienvidslāvijā un kas nekad nav pazinis miegu. Tātad var dzīvot arī bez miega, ja nebūtu «jāuztur» Dabas saprāta substance citu vajadzībai. Šo teoriju var likt pamatā praktiskai lietderībai, proti, garīgi vajag strādāt, piemēram, izdarīt eksperimentus fizikā tad, kad uz Zemes miegā atrodas vistalantīgākā cilvēces daļa. Lai man piedod citu kontinentu ļaudis, bet es varu visradošāk strādāt tieši no pusnakts, kad Eiropā ir miega laiks. Tas var būt tāpēc, ka šī reģiona miegā esošo daļa Dabas saprāta sub­stancē man ir visradniecīgākā un rezonē ar manu uztvērēju. Zinātnieki ir veltīgi pētījuši miegu tikai no fizioloģiskā aspek­ta, un nav brīnums, ka nav tikuši pie skaidrības par miega būtību. Pie šīs pašas tēmas piebilstams tas, ka Dabas saprāta substancē ietilpst ne tikai zināšanas un saprāts no pašreiz dzīvajām būtnēm, bet arī tās zināšanas, informācija, saprāts, loģiskais prāts, kas bagātīgi uzkrāts un jau pastāv garīgajā sfērā kā milzīga daudzvektoru masa jeb substance. Nav izslēgts, ka konkrētais domātājs pieslēdzas tikai kādam noteiktam avotam pēc interešu vai rezonanses principiem. Tas varētu būt ilustrējams ar salīdzinājumu par bibliotēkas lasītāju — viņš arī neizmanto un nespēj izmantot visu bibliotēku uzreiz, bet ņem informāciju no katalogā izvēlētās konkrētas grāmatas. Tātad var būt laimīgs tas domātājs, kam izdodas pieslēgties saprātīgākam avotam. Taču tā ir tikai versija. Visticamāk, ka domātājs saņem to informāciju, ko viņš vēlas saņemt, izvirzot it kā jautājumu un noskaņojot uztveršanu uz to. Dabas saprāts būs parūpējies par to, lai informāciju sniegtu labs bibliogrāfs. Kā tiek izvirzīts jautājums un kā tiek interpretēta, vērtēta saņemtā informācija, tā jau ir domātāja problēma. Ja viņš kaut ko kļūdaini izvēlas ar savu prātu, vainīgs viņš pats, jo optimāli pa­reizais risinājuma variants vienmēr Dabas saprāta rīcībā ir. Se­cinājums praksei. Atbilstošas informācijas saņemšanai izvirzāms precīzi formulēts jautājums. Šis secinājums ir no ma­nis paša pieredzes. Ja risināma kāda problēma, jautājums at­bildei jāformulē lakoniski un precīzi, pat jāuzraksta uz papīra, tad intensīvi jāpārskata iespējamie atbilžu varianti, jāraksta iespējami nesagrozot prātā nākušo domu. Un brīnums — ro­das atbildes! Vienlaikus jāatzīmē, ka ne jau katrreiz tas izdo­das. Šeit vēl daudz nezināmā. Daudz kas atkarīgs no paša domātāja spējām sazināties ar Dabas saprātu. Šķiet, ka vis­labāk tas izdodas labestīgiem cilvēkiem labestīgiem mērķiem. Atgriežoties pie tā, ka miegā zināšanas un saprāts tiek de­leģēts Dabas saprāta sastāvā citu izmantošanai, svarīgi kā pierādījumu šīs teorijas pareizībai minēt to faktu, ka brīnu­mainā kārtā vienas un tās pašas idejas parādās vairākiem cilvēkiem pasaulē neatkarīgi no viņu savstarpējā attāluma apmēram vienlaicīgi. Neizdodas pat noslēpt jaunās idejas, jāsteidzas tās patentēt vai citādi nostiprināt autortiesības. Līdzīgi tas ir ar sociālo noskaņojumu, ar masu psihozi. Tas var būt izskaidro­jams ar to, ka domātāja miegā līdzīgi domājošie viņa idejas no Dabas saprāta substances «nolasa». Iespējams, ka tas notiek pēc kaut kādas interešu rezonanses principa vai tamlīdzīgi.

81.

Tautā laulību sakarībā runā par «otro pusīti». Tas kaut kādā mērā ir saistīts ar tēmu par rezonansi, par saskaņu... Nevajag domāt, ka tā «otra pusīte» ir tikai viena visā pasaulē. Tad to atrast būtu gandrīz vai neiespējami. Īstenībā pastāv visu cilvēku sagrupējums grupās pēc rakstura, pat pēc izskata, gaitas, simpātijām... Tāds pats, kāds esmu es, uz Zemes ir ne jau viens vien, bet daudz. Var pieņemt, ka šo grupu skaits nav sevišķi liels. Varbūt to skaits ir līdz desmit tūkstoši. Nu, lūk, ja ir jau vairāk «otru pusīšu», tad jau vieglāk tādu at­rast. Nav pētījumu un statistikas šajā sakarībā, bet nav izslēgts arī tas, ka šādu grupu ir noteikts skaits arī vienas tautas ietvaros. Zodiaka zīmju līdzinieki. No Dabas viedokļa tas varētu būt mērķtiecīgi, jo nodrošinātu cilvēku sekmīgāku «atražošanu» soda nometnei.

82.

Par garu pasauli. Gari nevar fiziski pārvietot ķermeniskus priekšmetus, nevar radīt mums dzirdamus skaņu viļņus, nevar fiziski pieskarties... Bet gari dzīvo savu dzīvi, viņi ir, viņus rei­zumis mēs varam nojaust, bet ne vairāk, jo mūsu maņu receptori ir pārāk rupji. Mēs sajūtam garu klātbūtni, bet ne tieši ar tausti, dzirdi. Mēs sajūtam priekšmetu kustību, bet redzam un zinām, ka priekšmeti paliek nekustīgi. Mēs dzirdam soļus, pa­reizāk, sajūtam soļu troksni, bet ne gluži ar ausīm. Secinājumi. Ja mums — matērijas smagajiem jāpieliek liels spēks, lai pārvarētu gravitācijas, inerces un citus spēkus, tad gariem iespējams kā vēsmiņai viegli pārvietot jebkura smagsvara kolo­sa ne jau visu masu, bet tikai tās būtību, tās sastāvā esošo smagās matērijas vieglo frakciju — garīgumu, kas, skaidrāk izsakoties, ir it kā viegls indukcijas spriegums no kolosā esošās blīvās matērijas sīkdaļiņām. Kad mēs kādā baigā nojausmā sajūtam, ka no pagalvja kāds velk ārā spilvenu vai velk nost segu, tad īstenībā sega vai spilvens savā pamatmasā paliek uz vietas, bet gars pārvieto attiecīgā priekšmeta tēlu, smalko garīgumu, indukcijas zemspriegumu, kas atkal un atkal priekšmetam atjaunojas, nezūd. Tas ir līdzīgi, piemēram, krāsai. Tās toņa intensitāte nemainās, lai arī cik mēs uz to skatītos. Kā mēs gara «vēsmiņu» tomēr uztveram? Pavisam vienkārši. Maņu orgāni te tieši nepiedalās, tie ir par rupjiem. Tēlaini izsakoties, smagais traktors nepamana spoguļa gaismas zaķīša vai pieneņu pūciņas pieskārienu. Gars viegli manipulē ar gandrīz vai ideāli tveramiem tēliem, arī ar tādiem, kas palikuši pēc priekšmetu bojāejas kā garīgs atspulgs. Gars rada kustību, kaut arī ļoti gaistošu kā smaržu mākoni. Katra kustība rada re­zonansi jeb, ja tā var teikt, kustības indukciju citā sev rad­niecīgā kvantitātē un kvalitātē. Cilvēka nervu sīkdaliņas ap sevi arī rada vieglu enerģijas lauku, gaisīgu auru. Šī aura nebūt nav nošķirta no, piemēram, sajūtu orgāniem. Parasti nomodā cilvēka sajūtu orgāni ir noslogoti it kā ar uzslāņojumu, caur kuru kaut kāda tur sīka vēsmiņa nemaz netiek uztverta. Taču tad, kad šis uzslāņojums, slodze mazinās vai pat izzūd, piemēram, atpūtā, maņu orgānu matērijas aura var uztvert garīgās «vēsmiņas» un sa­vukārt var pastarpināti rezonēt ar attiecīga maņu orgāna rupjās masas kustības indukciju. Nu, lūk, «vēsmiņas» nu satiekas jau savā līmenī, rezonējas, un kustība tiek reģistrēta kā dīvaina nojausma. Tā, protams, rada baisu iespaidu un ab­solūtu neizpratni — kā tas var būt!? Dzirdēt soļus, kuru it kā nav! Taču tie ir kādreiz bijuši, jo nekas neizgaist, un tagad tie tiek uztverti, gara piegādāti vai paša radīti. Te versiju daudz. Tās ir paralēlas pasaules dažādās smaguma kategorijās. Nav jābrīnās, ja cirvim var būt cirvja vieglāki dubultnieki. Cilvēkam ir garīgs dubultnieks — viņa dvēsele, bet pēc nāves — gars. Gars spēj darboties ar savu «Es», viņš var iespaidoties arī no citu ierosmes, no dzīvo cilvēku domām, vēlmēm, izjūtām. Te daudz spēka nevajag. Šī garu pasaule ir vieglu norišu brīnums, kas dzīvo savu dzīvi atraisītās brīvās enerģijas vidē. Mums — smagās, blīvās matērijas saistītiem, ir gandrīz neiespējami sa­prast tādu dzīves veidu. Mēs par visu gribam spriest tikai pēc savas pieredzes smagās matērijas apstākļos. Šeit ieskicētais ir kārtējais liecinājums par garīgās pasaules esamību, par tās pastāvēšanas mehānismu.

 

( Sk 2.turpinājumu šajā pašā vietnē )

Skatījumu skaits: 135 | Pievienoja: Pēteris | Birkas: garu pasaule, Pēteris Lazda, soda nometne, Radītājs, Skarbā dzīve, dvēsele | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: