36.

Vai dzīvā radība, pēc tā tiecoties, miljardos gados nevarēja sasniegt labāku situāciju, kurā nebūtu tik ļoti jānopūlas sagādāt visu izdzīvošanai nepieciešamo? Vai tas vēlreiz nepierāda to, ka dzīvās būtnes uz Zemes ir kāda saprāta apzinīgi radītas ar nolūku likt tām darboties, ciest, bet pašsaglabāties dzīvības instinkta un ieprogrammēto interešu vadībā. Varētu pat domāt, ka visu šo cietēju armiju ir apzināti radījuši ļaunie spēki, lai baudītu sāpju atmosfēru. Bet vai tādā gadījumā būtu bijis mērķtiecīgi likt šiem cietējiem iet bojā, mirt? Lai taču viņi cieš sāpes mūžīgi par prieku ļaunajiem. Kāpēc noveco un mirst šie dzīvie organismi? Vai ne tāpēc, ka tie ir apzināti radīti apgrozībai soda nometnē, nevis evolucionējuši pilnīgā haosa pašplūsmā? Dabas saprāts tos apzināti radījis dzīvei uz Zemes, rēķinoties ar ļauno spēku nenovēršamo līdzdalību radīšanas procesā. Un tiešām, varbūt tieši ļaunie spēki ir radījuši slimības, nezāles, koroziju… Nekas pats par sevi nav ne labs, ne ļauns. Visu šajā sakarībā nosaka vērtētāja intereses. Ja dzīvās būtnes būtu evolucionējušas, bet nevis apzināti radītas soda nometnes grūtībām, tad tās būtu izvēlējušās sev ilgāku mūžu, labāku veselību, vairāk prieka… Tās varētu dzīvot jebkurā atmosfērā, jebkurā temperatūrā. Tagad tas sasniegts tikai garu pasaulē. Diemžēl fiziskie ļaudis ir tikai slikto garu etaps uz Zemes. Un katrs mēs te esam ar savu vainu un ar taisnīgu norīkojumu. Par Cilvēku vajadzētu saukties vienīgi tam, kas jau ir “pēdējā kursā un beigs šo augstskolu” uz Zemes. Viņa kvalifikāciju nosaka viņa dzīvošana pēc sirdsapziņas.

37.

Ja katrs cilvēks pēc nāves tikai atkal pārdzimtu citā cilvēkā, veidojot noslēgtu ciklu, tad no Dabas viedokļa tāda noslēgta aprite nebūtu mērķtiecīga, tai nebūtu jēgas. Kāpēc gan Dabai būtu jāuztur tik sarežģīta sistēma uz Zemes, ja tas viss nekalpotu kādam noteiktam mērķim – harmonijas uzturēšanai garu pasaulē?!

38.

Var jautāt, kāpēc Radītājs-Daba neizveidoja Visumu kā stāvokli, kur viss ir harmonijā. Izrādās, ka tas nav iespējams, jo pati harmonija jau izslēdz stāvokli, jo tā ir kustība – nekas nevar harmonēt bez kustības. Ja tā, tad, lai novērstu haosu, jāizstrādājas kaut kādiem likumiem, pēc kuriem norisinās procesi. Taču likumi savukārt izslēdz brīvību. Tas rada stagnāciju. Tātad vienīgā izeja Dabai bija noteikt likumsakarības organiskās un neorganiskās matērijas konstantām norisēm un attiecībām, bet dzīvai radībai dot lielāku vai mazāku gribas brīvību. Piemēram, cilvēkam ir dots prāts un sirdsapziņa, lai viņš pats izlemj savu rīcību. Ja viņš lemj nesaprātīgi un no tā cieš, piemēram, iebalsojot neliešus un nejēgas par deputātiem, pats vainīgs, Dabas mērķis sasniegts.

39.

Tāpat var vēlreiz jautāt, kāpēc Daba neizveidoja apstākļus un cilvēkus ar tādu raksturu, lai viņi varētu saprasties un dzīvot laimīgi. Varēja izveidot, bet kāpēc tas nenotika šeit uz Zemes? Kaut kur citur tas ir, šķiet, izdarīts, vismaz – harmoniskajā garu pasaulē. Bet te – soda nometne. Ne jau tikai ļaunais Lucifers te visu sapostījis. Tas prieka pēc būtu visu iznīcinājis. Paši ļaudis ar savu nesaprātīgu rīcību rada savstarpēju nesaskaņu atmosfēru – netaisnīgu varu, varmācību, karus, turklāt vara padara cilvēkus par līdzekli savu netaisnīgo mērķu sasniegšanai. Vara pieder ļaudīm, kuriem cilvēki pakļaujas. Savukārt Daba liek cilvēkiem būt varai paklausīgiem aiz bailēm, aiz dzīvības saglabāšanas instinkta. Viss noregulēts, viss funkcionē kā jau tam jābūt pēc soda nometnes reglamenta. Var jautāt, kāpēc bišu saimē viss norit bez varas hierarhijas, bet pēc veicamo darbu izpildes nepieciešamības, lai saime varētu izdzīvot. Katra bitīte zina darīt savu darbu. Kāpēc ļaužu sabiedrība nespēj tā sadzīvot? Tāpēc, ka bišu saime dzīvo pēc noteiktiem instinktiem noslēgtu ciklu bez būtiskām izmaiņām no gada uz gadu, bet cilvēcei citāds uzdevums – darboties ne tikai instinktīvi, bet arī ar saprātu, pielietojot brīvo gribu, lai padarītu šīs dzīvības formas eksistēšanu mērķtiecīgu – garu pasaules pilnvērtīgākai, interesantākai, mainīgākai, radošākai “dzīvei”. Protams, ja nebūtu garu pasaules, tad cilvēce varētu, ja vispār tas būtu nepieciešams, funkcionēt pēc bišu saimes vai pēc skudru saimes metodikas – saimē visi strādā, pilda veicamos darbus, saime izdzīvo, nekādu kļūdu, nekādas varas, tikai instinkti, zināšanas veikt savu darbu.

40.

Zīmīgs ir citāts no Romēna Rolāna darbiem: “Puritānis dzirdēja sava Dieva balsi: “Ejiet un cietiet jūs, kam ciest ir likts! Cilvēks nedzīvo savai laimei. Viņš dzīvo piepildīdams manu likumu. Ciet! Mirsti! Bet esi, kam tev jābūt: - Esi cilvēks!”” Daba cilvēkam ir noteikusi ciešanas un likusi viņam dzīvot pēc cilvēka sirdsapziņas, laboties, būt cilvēcīgam, humānam, lai tikai tāds viņš varētu atgriezties garu harmoniskajā pasaulē.

41.

Pārfrāzējot dziesmas vārdus: “Ceļmalas smilgās mēs pazaudējam gadus”, var sacīt: “Strīdos un naidā mēs pazaudējam prieku un visu to, kas varētu būt skaists.” Atkal ciešanas. Un atkal nevarēšana vienoties sastādīt daudzu partiju vienu kandidātu sarakstu.

42.

Daba pieļāvusi arī sadismu, cietsirdību. Lai vairāk ciešanu būtu soda nometnē. Tas taču, darvinisti, neveicina sadista izdzīvošanu, bet sagādā ciešanas citai dzīvai radībai. Pats mocītājs gūst prieku par cita ciešanām? Varbūt, bet tā ir Dabas samaksa viņam par ciešanu un sāpju radīšanu. Ļaunais ir ļaunā radīts. Tas ir viņa attaisnojums ļaunam būt. Cilvēkiem tiek saglabātas pašaizsardzības tiesības. Ļaužu ziņā paliek – cik lielā mērā viņi spēj celties pašaizsardzībai...

43.

Darbīgs, godīgs cilvēks varētu sasniegt vismaz savu labklājību, bet bieži vien nelabvēļi viņu apskauž, apzog, neļauj būt redzami godīgākam par viņiem. Humānam, pēc sirdsapziņas dzīvojošam cilvēkam pretī stājas nejēgas, skauģi, varasvīri ar savu varu. Saprātīgo, godīgo līdzcilvēku, kas viņu saprastu un atbalstītu, ir maz. Tāds Cilvēks paliek vienatnē ar savu vilšanos un ciešanām. Jēzus Kristus ir tam pierādījums. Dabai vajadzīgi arī nelieši, nesaprātīgi ļaudis, jo tie pilda Dabas uzdevumu – rada ciešanas gan sev, gan citiem. Turklāt tādiem neliešiem pašiem nav nekādu izredžu pēc nāves tikt garu harmoniskajā pasaulē. Tie var nonākt Lucifera ziņā.

44.

Pat laulāto draugu mīlestība zūd. Narkotikas varētu dot prieku, bet tūlīt klāt ir atkarība, izmisums, nāve. Zemē ierakta kanalizācijas caurule varētu kalpot mūžīgi, bet pēc pāris gadiem tā ir jau sarūsējusi un atkal jāpūlas to nomainot. Dārzs aizaug ar nezālēm. Odu un dunduru bari neļauj vasaru baudīt. Čūskas, ērces. Bads. Katastrofas. Mantkārība, godkārība…. Tie visi un vēl daudz kas cits ir Dabas pieļauti konkrēti soda paveidi šai soda nometnei, kas riņķo ap Sauli.

45.

Dvēsele ierodas no garu pasaules bērna piedzimšanas brīdī. Garu sfērā visu varēja pārskatīt un būt klāt vienlaicīgi. Te nu pēkšņi dvēsele ieslodzīta tūļīgajā matērijā. Jāraud. Paaugoties bērniņš , dvēseles inerces dzīts, mēģina visu aptvert tāpat, kā tas bija Tur – skrien, ķer, krīt, atkal skrien līdz raudot aprod ar to, ka šeit uz Zemes tik brīvi, kā dvēselīte “skraidīja” garu pasaulē nevar, visur šķēršļi. Ir jāsamierinās, ir jāpielāgojas un jāsāk iet ciešanu ceļš.

46.

Lai dzīvā radība šajā soda nometnē nedarītu sev galu, iekodēts dzīvības saglabāšanas instinkts un bailes, bailes arī no nāves. Vienlaicīgi tomēr Daba ir devusi dzīvesprieku un prieku turpināt sugu. Bet ne daudz. Maz, maz. Līdz pie vecuma prieka paliek pavisam maz.

47.

Varētu domāt, ka līdz ar tehnoloģijas attīstību cilvēks iegūs vairāk prieka. Taču tā nenotiek. Pie televizora, datora kļūstam superatsvešināti, neizjūtam to kopības prieku, ko izjuta mūsu akmens laikmeta cilvēki pie ugunskura, cepot mamuta gaļu. Piesārņotā vide, stress, steiga, laika trūkums visu aptvert… cilvēku padara, īsi sakot, ne jau laimīgu. Soda nometnē līdz ar jaunās tehnoloģijas ieviešanos režīms nemainās. Viens buldozers, viens ekskavators atņem darbu un algu daudziem simtiem cilvēku, viņi jūtas lieki, aug bezdarbnieku rindas, nabadzība ienāk ģimenēs, rodas pārprodukcija, turklāt lielie naudas apgrozītāji sarīko ekonomisko krīzi, lai valdītu pār cilvēkiem un tautām... Skeptiķi, vai tas nepierāda Dabas sarīkotā soda nometnes režīma esamību?

48.

Pie saskaņas cilvēki varētu sabiedrībā dzīvot labāk, ja piespiestos būt labestīgāki. Daba to pieļautu, protams, saglabājot soda nometnes galvenos soda paveidus – sāpes, slimības… Tas zināmā mērā veicinātu labestības nostiprināšanos cilvēkos, un tas jau atbilstu Dabas gribai labot cilvēkus. Taču klāt ir ļaunais Lucifers. Ar slikto domu radītām sekām tiek pasliktināti visi apstākļi, pat vide, un tas viss atgriezeniski pasliktina dzīvi.

49.

Par civilizācijām vēl no cita aspekta. Kāpēc aizgāja bojā iepriekšējā civilizācija? Tāpēc, ka tā bija pārāk saprātīga, tā sasniedza pārāk augstu labklājības līmeni uz Zemes, un Zeme vairs nebija soda nometne. Civilizāciju Daba bija izveidojusi pārāk spējīgu izvairīties no sāpēm un ciešanām, tā visu nodrošināja sev pati. Dabai nācās ķerties pie nesaprātīgāku cilvēku radīšanas. Pašreizējā civilizācija ir optimāla soda nometnes uzturēšanai pēc pašsaglabāšanās, atražošanas un rakstura kritērijiem. Tā ir pietiekoši nesaprātīga, pietiekoši naidīga, skaudīga, nenovīdīga, brutāla, egoistiska, iedomīga…Šī civilizācija pastāv vismaz desmit tūkstošus gadu, un, Dabas uzraudzīta, var turpināt vēl pastāvēt. Šī civilizācija Paradīzi uz Zemes nespēs izveidot. Ir jau mēģinājuši veidot gan Saules pilsētu, gan komunismu celt. Nekas izcils ar šo ļaužu materiālu nav sasniedzams. Dabai šie ļaudis ir izdevušies, piemēroti un saudzējami soda nometnes režīma vieglai uzturēšanai. Daba mūsu civilizāciju uzrauga. Hitleram neļāva uzvarēt, jo viņš ar savu lielisko ekonomisko politiku būtu izveidojis uz Zemes pārticības oāzi. Hitlera zinātnieki bija jau tuvu seno cilvēku un “citplanētiešu” zināšanām iegūt bezmaksas enerģiju, saglabāt veselību... Viņa karaspēkam Daba uzsūtīja sevišķi aukstu ziemu pie Volgas, viņam izņēma no rokām atomieročus, viņam lika kļūdīties ar savu āriešu rases pārākumu... Tā vietā tika radīta komunistu impērija ar totalitāru tirānijas režīmu...

Daba neļauj iedarbināt atomieročus un citus masveida iznīcināšanas ieročus. Jā, kari ir bijuši un būs regulāri un laikā vienmērīgi, lai ciešanas būtu, lai sāpes un bēdas būtu, lai trūkums un grūtības būtu. Bet tās nebūs civilizācijas beigas. Dīvains secinājums: lai mūsu civilizācija neietu bojā, tai jābūt pietiekami nepilnīgai. Un tāda tā vismaz kādu ilgu laiku vēl būs. Pat izlasījuši šāda veida atziņas, ļaudis nekļūs saprātīgāki. Viņi gan, piemēram, Latvijā varētu, sapratuši līdzšinējo atsvešinātību, vienoties uz izveidot neitrālu, bagātu, bezpartejisku valsti – vismaz Šveicei līdzīgu. Bet. Uzvar tas, kas negodīgāks, netaisnīgāks, egoistiskāks. Dabas likums. Ja godīgie balsotāji to saprastu, tad godīgie, taisnīgie, patriotiskie cilvēki varētu iegūt varu, uzlabot dzīves apstākļus… Bet balsotāji to nesapratīs, viņi vēlēšanu dienā balsos par skaļajiem egoistiem, par partijām, par partijniekiem... Tā tas ir bijis un būs. Par to jau ir parūpējusies Daba, nedodama saprātu ļaudīm, ka tieši partokrātija ir posta cēlonis. Tieši šādu Dabas metodiku esmu pieredzējis, kad Latvijas okupācijas laikā ar tūkstošiem skrejlapu aicināju tautiešus izrādīt masveida atbalstu Latvijas deokupācijai, lai izstātos no PSRS. Ļaudis aiz bailēm un neticības bija kā paralizēti. Ir pamats secināt, ka tas pats notiks ar šo grāmatu. Tās saturu sapratīs tikai retais, un masveida rīcība labā virzienā nesekos.

50.

Kāpēc Daba neatklāj dzīvības noslēpumu, mikrodaļiņu funkcionēšanas mehānismu, elektrisko, magnētisko, gravitācijas spēku būtību, to rašanās apstākļus? Kāpēc liek ļaudīm dzīvot neziņā par dzīves jēgu? Ar atbildi uzskatāmi apstiprinās soda nometnes versija. Tāpēc, ka ieslodzītajiem soda nometnē nav jāzina, kā uzbūvēta un kā funkcionē soda nometne. Daba turklāt ir parūpējusies vēl par to, lai katram iekodētu dzīvības saglabāšanas instinktu, bailes no nāves. Lai paši ieslodzītie negribētu aizbēgt no dzīves. Viņiem ir neziņa, vai, izbēgot no nometnes caur pašnāvību, viņi nenokļūs vēl kļūmīgākā situācijā. Tāpat iedarbīga ciešanu sagādāšanas metode ir Dabas iekodētā Dzimtenes mīlestība, patriotisms. Lai būtu domstarpības, nesaskaņas, Daba kādai daļai ļaužu nemaz nav devusi patriotisma un Dzimtenes mīlestības jūtas. Tas rada nesaskaņas starp pamatiedzīvotājiem un klejotājiem. Patriotisms, Dzimtenes mīlestība vēsturē ir bijušas Dabas aizstāvētas jūtas, kas arī bija karu un nesaskaņu pamatā. Tagad Daba pieļauj vai pat veicina urbanizāciju globalizāciju-kosmopolitismu, internacionalizāciju, sveštautībnieku ienākšanu citu tautu dzīves vidē. Tas kalpo tam, lai cilvēkiem būtu vairāk ciešanu. Daļa pamatiedzīvotāju turpina aizstāvēt savu Dzimtenes tīrību, daļa – nē. Tagad jau ir domstarpības jaunā kvalitātē un kvantitātē, proti, starp pašiem pilsoņiem, kas senāk bija vienoti vismaz savā patriotismā. Piemēram, daļa latviešu vēlas dzīvot savu latvisku dzīvi savā Latvijā, netraucētiem ar neaicināto sveštautībnieku masveidīgu ienākšanu uz dzīvi Latvijā, bet daļa ienākšanu veicina. Senāk Daba lika katrai tautai dzīvot savā Tēvzemē, bet tagad ar satiksmes jaunajām iespējām un zem cilvēktiesību izkārtnes Daba neiebilst pret tautu sajaukšanos vienā konglomerātā. Tiek pieļauta un nenosodīta citu tautu pakļaušana, okupēšana, anektēšana ciešanu vairošanai. Pat komunistisko asinsdarbu pastrādātāji vairs netiek sodīti. Laikam jau hitleriešu nacisti bija pēdējie, ko Daba vēl pieļāva sodīt. Tagad pie varas esošiem ļaudīm Daba ir atņēmusi daļu agrākā saprāta un godaprāta. Okupanti joprojām jūtas labi okupētajās teritorijās, un pamatiedzīvotāji-patrioti savukārt jūtas pazemoti un apspiesti. Tā šie faktori kalpo bēdām, ciešanām, iznīcina stimulu būt labiem savas Dzimtenes kopējiem. Tādējādi pierādās vēl viens Dabas radīts apstāklis, kas veicina nesaskaņas un traucē cilvēkiem kopdarboties vismaz patriotisma jūtu vadībā. Tagad tādas patriotisma jūtas tiek varas dēvētas par arhaismu. To konstatēt kā faktu man nākas sevišķi smagi, jo savu mūžu esmu veltījis Latvijas patstāvībai un sakoptībai, latvju dzīvošanai savā tautiskā ģimenē. Ar tūkstošiem skrejlapu okupācijas laikā rosināju atbalstīt prasību par Latvijas izstāšanos no PSRS, taču latvji to neatbalstīja, bet lielās bailēs masveidīgi skrejlapas aiznesa okupācijas režīmam, izkalpoties gribēdami. Režīms noslēpa skrejlapu faktu un prasības, tēloja sevi par humānu un lielisku valsts iekārtu. Tad nu man nācās vienam pašam pacelt cīņas karogu un pieteikties arestam, lai pasaules sabiedrībai tomēr tiktu zināms, ka šis režīms turpina būt un ir supernežēlīgs un rupji pārkāpj pats savu konstitūciju, kurā ierakstīts, ka savienotā republika drīkst izstāties no PSRS... Latvji turpina savu pakļaušanos pat tagadējam - atjaunotās Latvijas partokrātijas režīmam. Viņi labprātīgi iet un balso par partiju sarakstiem pret savu Latvijas Satversmi, kas nepieļauj partokrātiju. Aiz nesaprašanas vai bailēm? Ar tādu balsošanu viņi pierāda to, ka viņi ir savas Latvijas nodevēji. Pat vēl šodien, ja viņi saprastu, kā un kāpēc Daba ar viņu saprātu tā izrīkojas, atņemdama viņiem patriotiskās jūtas un tautiskās kopības prieku, viņi vēl varētu prasīt jaunu vēlēšanu likumu, lai varētu vēlēšanās nobalsot par personībām, par savas Dzimtenes un Tēvzemes patstāvību, atgūt nacionālo pašcieņu, gūt no tā īpašu prieku un lepnumu, ko nevar ne ar ko atvietot. Neapšaubāmi, ka mūsu tautas labklājība sasniegtu augstu līmeni. Taču tas, šķiet, nenotiks, jo latvji ir padevušies – kļuvuši gļēvi, vienaldzīgi un necienījami kapitulanti. Jā, ļaudis taču var brīvi izvēlēties turpināt savu padošanos, lai pazemojošs miers būtu, vai prasīt taisnīgumu, lai sevi un līdzcilvēkus varētu cienīt un labklājīgāk dzīvot. Vēlreiz – Dabas saprāts lieliski administrē savu soda nometni ar grūtību režīmu, neļaudams balsotājiem saprast, kas notiek Latvijā. Te ar ironiju var atgādināt patiesību par nesaprātīgo balsošanu tikai par partiju sarakstiem - ja tu nesaproti, ko tu dari, tad labāk būtu to nedarīt.

51.

Var rasties jautājums, vai Daba vēlas, ka tiek publicēti tās noslēpumi un vai es drīkstu šeit atklāt Dabas noslēpumu versijas? Varbūt tas viss nav katram jāzina. Varbūt es uzdrīkstos par daudz. Taču mani mierina tas, ka Daba jau ir nodrošinājusies pret patiesības atklāšanos, proti, tu vari teikt pašu īstāko patiesību, bet ļaudis to nesapratīs vai sapratīs citādi, pat nosodīs, jo tikai sevi uzskatīs par gudrākiem. Un viss paliks gandrīz pa vecam. Tomēr, lūk, šī “gandrīz” dēļ ir vērts ko būtisku pateikt, lai viss nepaliktu rutīnā, pa vecam. Mums katram ir iespējas mazliet iespaidot gan savu, gan līdzcilvēku likteni. Turklāt Dabai ir iespējams pašai ar tās rīcībā esošo līdzekļu arsenālu ļaut vai neļaut ļaudīm saprast šo soda nometnes teoriju.

Te vietā ir mazliet pakāpties sāņus. Ja es šeit cilvēkiem parādu Dabas uz Zemes uzturētu soda nometni, vai sekas tam nevarētu būt tādas, ka cilvēki vēl jo vairāk zaudēs ticību iespējai ar savu rīcību iespaidot varu savu vajadzību apmierināšanai? Padosies fatālismam, grūtību pilnīgai neizbēgamībai? Tas varētu notikt tikai ar nesaprātīgajiem ļaudīm. Bet viņi jau tagad ar savu rīcību, piemēram, ar balsošanu par partijām nodara postu sev un sabiedrībai. Ir cerība, ka tautas saprātīgā daļa joprojām izmantos Dabas doto iespēju ar savu rīcību celt labklājības līmeni līdz normālas labklājības līmenim, kāds ir sasniegts citās augsta labklājības līmeņa valstīs. Šī teorija par soda nometni šeit tiek izklāstīta tādēļ, lai cilvēkos mazinātu vilšanos un pārestības sajūtu par to, ka uz Zemes tik maz prieka un laimes. Apzinoties soda nometnes esamību un saprotot savas atrašanās soda nometnē pamatojumu, šī nepieciešamības apzināšanās var dot brīvības sajūtu, samierināšanos pieticībā ar to prieka un laimes devu, kas šeit uz Zemes pieļauta. Saprātīgie apzināsies joprojām, ka ir tiesības cīnīties par tā labuma taisnīgu sasniegšanu vai atgūšanu, ko vara netaisnīgi, negodprātīgi, ar nesaimniecisku rīcību.. liedz tautai saņemt.

52.

Esamībā viss ir kustībā. Sociālās attiecības un apstākļi kaut kādā virzienā sakāpinās līdz tālākai neiespējamībai, un tad sākas “atplūdi” līdz pretējai tālākai neiespējamībai. Tautai ir teiciens: “No grāvja grāvī”. Amplitūda ir jo lielāka, jo lielāka ir nesaskaņa starp ļaudīm. Šo sociālo svārstību biežums jeb frekvence tieši proporcionāla nesaskaņu intensitātei un varas partiju maiņai. Ja būtu sapratne, uzticēšanās, godīgums, taisnīgums vismaz vadošo ļaužu darbībā, tad sabiedrības dzīve būtu ievērojami stabilāka un labāka. Diemžēl, tā nav. Kompartija ar teroru apspieda garīgo dzīvi līdz absurdam. Sociālā atmoda varēja radīt apstākļus taisnīgo tiesību paturēšanai no padomju iekārtas, saglabāt ražošanu... Bet nē! Svārsts iet atpakaļ pāri vidusstāvoklim “brīvā tirdzniecībā” iekšā! Viss tiek izlaupīts, izsaimniekots, nekādas stingras tiesiskas kārtības, privatizē pa labi, pa kreisi draugi un paziņas, valsts palaiž garām iespēju pašai vismaz pagaidām koordinēt ražošanu līdz nostiprinās ekonomika un tiesiskā kārtība. Partijnieki nesaimnieciski sagrauj un sadala lielos uzņēmumus, valsts peļņa aizplūst caur krāpšanu un draugu būšanu uz visām pusēm. Netiek uzklausītas saprātīgu cilvēku domas, viņi tiek atstumti no varas, viņu uzskati tiek ignorēti. Tādējādi svārsts aizsvārstīsies līdz tālākai neiespējamībai. Atkal iebalsos partijniekus-postītājus… Tāda ir Dabas griba. Bet tā nav fatāli kategoriska. Tai var saprāta robežās pretoties, un to pati Daba ir paredzējusi, dodot cilvēkiem brīvo gribu izlemt tā vai citādi. Ja ļaudis to saprastu, viņi varētu savu likteni šajā soda nometnē ievērojami atvieglot ar ražošanas sakārtošanu un attiecību uzlabošanu. Lai demagogi nestāsta, ka pasaulē ir pārprodukcija, ka Latvijas ražojumi nevienam nav vajadzīgi! Piemēram, Latvija varētu lielos apmēros ražot pārtiku, to kaut vai bartera kārtībā sūtīt bada piemeklētiem reģioniem, panākt Latvijas pašapgādi u.t.t.

53.

Kur atrast cienījamus Cilvēkus? Tie ir viņi, kas jau tuvu savam atvadīšanās brīdim no šīs matērijas soda nometnes. Viņi te vairs netiks nosūtīti soda izciešanai. Viņi atradīsies harmoniskajā garu pasaulē. Pārējie – parastie ieslodzītie, notiesātie vēl paaudžu paaudzēs uz šīs Zemes labosies ciešanās, sāpēs un grūtībās. Viņi nav pelnījuši cieņu. No tādiem ļaudīm neko sevišķi labu nevar gaidīt, kamēr viņi nav attapušies labestīgi un godīgi būt. Vai labestīgajiem, humānajiem cilvēkiem būtu tādu ieslodzīto labā ko darīt? Varbūt lietderīgāk, to saprotot, pašam kļūt negodīgam, zagt, laupīt, lai “dzīvotu zaļi”? Lūk, atbilde uz šo svarīgo jautājumu ir kritērijs, kas nešaubīgi parādīs, vai tu esi jau tuvu soda izciešanas beigām un pelnījis būt harmoniskajā garu pasaulē. Neapšaubāmi, ka atbildei jābūt: “Noteikti ir vērts upurēties citu labā, būt godīgam, dzīvot pēc sirdsapziņas, palīdzēt…” Jo tā labajam ir jārīkojas pat bezcerīgā situācijā. Tā jārīkojas arī garu pasaulē. Tikai tad un tikai tad tu un tavi līdzcilvēki var justies labi. Ar tīru sirdsapziņu. Kad esi pat acīmredzami veltīgai rīcībai labā uzvarai gatavs, tad esi arī sagatavojies nonākt garu harmoniskajā pasaulē prom no šīs smagās soda nometnes. Šādai rīcībai ir jāizriet ne no prāta apsvērumiem, bet tai ir jābūt cilvēka paša būtībā iekšā, kad viņš citādi nespēj rīkoties. Šeit teiktais varētu kalpot ļaužu pašattīrīšanās procesam – kļūt labākiem, taisnīgākiem, godīgākiem, tikt vaļā no savām sliktajām īpašībām kā no ļaunuma, dzīvot pēc sirdsapziņas. Tas vien jau dotu cilvēkam sirdsmieru, tas atmaksātos vairāk par jebkuru “labumu”, kas iegūts negodīgi. Tā nav tukša didaktika, kaut arī izklausās pēc “morāles lasīšanas”. Tā ir patiesības teikšana. Katra cilvēka sirdsapziņā iekodēts godīgums un taisnīgums. Ļaužu pašu nesaprātīgums viņu sirdsapziņu slāpē un pat nogalina. Cilvēka varā ir pašam izlemt savu rīcību. Tas ir dzīves atbildīgākais lēmums. Pēc tam, kad esi sirdsapziņu slepkavojis, jau ir problemātiski glābt savu dvēseli.

54.

Vēlreiz par labā un ļaunā relatīvo dabu. Viena un tā pati parādība vienam ir labums, bet citam – ļaunums. Piemēram, viens cieš, ka pazaudējis naudu, bet cits ir laimīgs, ka atradis. Attieksmi nosaka intereses, bet intereses nosaka nepieciešamība, ko savukārt nosaka Daba. Labais un ļaunais nav personificētas kategorijas. Jebkurai parādībai var būt nenosakāmi liels skaits vērtētāju. Vienai daļai tā liksies labums, bet citai tā liksies ļaunums, bet vēl kāda cita daļa uz to raudzīsies gluži vienaldzīgi. Ja, piemēram, Latvijā neattīsta valsts koordinētu ražošanu, tad tas rada nabadzību, kas ir ļaunums pilsoņiem, bet labums ārzemju ražotājiem, kam nav konkurentu Latvijā, un mūsu pašu varasvīriem, kas sabāž kabatās naudu kā kukuli par pašmāju ražošanas bremzēšanu.. Ja liela daļa balsotāju balso par blēžiem, tad tas ir ļaunums patriotiem, jo blēži “iztirgo” Latviju, bet negodīgajiem tas ir labums. Vai tādā gadījumā ir kāds sociāli labā un ļaunā kritērijs? Jā, tāds ir! Tas ir taisnīgums un godīgums, ko nosaka sirdsapziņa. Rīcība pēc sirdsapziņas, ja tā nav slāpēta un slepkavota, uzskatāma par sabiedriski pareizu rīcību, šāda rīcība ir absolūts labums, kaut arī kādam nelietim tāda rīcība liktos ļaunums.

55.

Tā ir Dabas griba neļaut saprātīgiem, humāniem cilvēkiem izveidot taisnīgu un humānu sabiedrības kopdzīvi. Kā šī neļaušana izpaužas? Vairums to ļaužu, kas raujas tikt pie varas un dibina partijas ir godkārīgi, mantkārīgi.... Godīgie, taisnīgie, saprātīgie aiziet no tāda cīņu lauka, jo nevēlas tajā “tirgū” piedalīties. Tā, lūk, sekmīgi darbojas soda nometnes administrācija – Daba. Sekmīgi. Un mūsu ievēlētie negodīgie turklāt iedomājas sevi par viszinošiem un uzspiež savu gribu, atbaidot saprātīgos, godīgos. Ja to saprastu skaļie, nekautrīgie, saudzīgi sakot, netalantīgie valsts darboņi… Bet velti cerēts! Vienīgi paši balsotāji varētu tādus nepielaist pie varas, bet arī – velti cerēts! Ies un balsos par partiju sarakstiem. Pret Satversmi.

56.

Mūžīgais skeptiķis man iebildīs, ka nav te nekāda soda nometne, ka Daba te vienkārši gādā par līdzsvaru. Sabiedrība esot kā pasažieri uz liela kuģa. Ja viņi pēc aicinājuma saskrietu pie viena borta, kuģis varētu apgāzties. Tāpēc pastāv pretrunas. Kad viens saka jā, tad otram jāsaka nē. Patiešām. Kad es iedzenu mietu Latvijas robežai, tad divi rauj to ārā. Kad es iedzenu divus mietus, tad jau četri rauj ārā. Ir pat tādi ļaudis, kas iebilst pret visu bez motivācijas. Bet vai tas šajā gadījumā nozīmē tikai to, ka Daba nodrošina līdzsvaru? Nē! Lai līdzsvara nepieciešamība paliek ārpus sabiedrības sociālās dzīves kārtošanas, tur ārpusē līdzsvars tiešām pastāv. Sociālajā sfērā cilvēki varētu būt vienoti, varētu saskaņoti rīkoties pret ļaunumu pēc sirdsapziņas vismaz savā vairākumā un saprātīgi. Nekas katastrofāls nenotiktu. Piemēram, komunistu režīmā kompartija – maza tautas daļiņa uzspieda savu gribu visai tautai, garīgi un fiziski to terorizēja. Vai tas bija sociāls līdzsvars? Bet sabiedrība dzīvoja. Sabiedrība dzīvotu ievērojami labāk, ja to vadītu saprātīgi, taisnīgi, godprātīgi vadītāji, pat varbūt diktatoriski. Tātad noliegt soda nometnes versiju ar minēto līdzsvara nepieciešamību nevar.

57.

Prāta secinājumi ir potenciāli kļūdaināki par intuīciju, kas ir pilnīgāka pieslēgšanās Dabas informācijas sistēmai, un būtībā saņemtās informācijas novērtēšana nav vajadzīga, var sekot rīcība, un tā būs pareizāka par prāta apsvērumiem. Protams, cilvēkiem instinktu un intuīcijas ir mazāk par daudzām dzīvām būtnēm. Informācijas sistēmā ir daudz variantu vienai un tai pašai, vienkārši sakot, problēmai. Ja tu ar prātu paliec spītīgi pie vienas versijas, tu zaudē iespēju saprātīgi novērtēt citas versijas konkrētos apstākļos. Saprāts cilvēkam dots tādēļ, lai ar tā palīdzību varētu vērtēt, vai saņemtā informācija ir tā īstā, kas piemērojama konkrētā sakarībā. Saņemtā doma ielāgojama rīcībā kā ķieģelis mūrī pareizā vietā pēc savlaicīguma un samērības kategorijām. Secināms, ka ne jau katrs, kas grib, bet gan tikai tas, kurš spēj labu darīt, uzskatāms par labu vadītāju… Atzīmējams, ka patiešām objektīvi “gaisā” pastāv pareizas idejas. Tas ir tāpat kā šahā. Kad ir izveidojusies kāda figūru situācija, tad pastāv pareiza risinājuma variants un nepareizu gājienu tūkstoši. Ja spēlētājs “neuztausta” pareizo gājienu, viņš zaudē.

58.

Par «Es» fenomenu . «Es» sajūta tiek zaudēta tikai pēc gara iemiesošanās kā dvēselei jaunai dzīvei uz Zemes, bet «Es» nezūd pēc nāves. Gars saglabā «Es» būtību it kā mirušais tur­pinātu dzīvi pēc pamošanās, gan tikai jau garu pasaulē. Tam tā jābūt, jo citādi nebūtu jēgas visai šai dzimšanai, miršanai, soda nometnei, visai šai apritei. Nebūtu mērķtiecīgi, ja, piemēram, godīgais būtu nodzīvojis savu skumju dzīvi trūkumā, nomirst, un nu viņa gars vairs nav mirušā «Es», bet kaut kāds svešs gars, kas neatceras neko par mirušo godīgo cilvēku. Gluži tas pats varētu notikt ar negodīgo bagātnieku, kas nodzīvojis mūžu vienos priekos. Arī viņa gars neko vairs neatcerētos, zaudētu savu «Es». Godīgais nesaņemtu nekādu gandarījumu par godīgi dzīvoto dzīvi, negodīgais – nesaņemtu nekādu sodu. Īstenībai ir jābūt tādai, ka negodīgā gars ar visu savu «Es» sajūtu pēc nāves nonāk kā kopējā cietumnieku kamerā, kurā valda huligāni un ārpusreglamenta attiecības. Tur­pretī godīgā gars ar visu savu «Es» sajūtu nonāk harmoniskajā garu sfērā un bauda svētlaimi kopā ar citiem godīgo cilvēku gariem. Par šo tēmu vēl turpmāk.

59.

Kas ir domāšana, doma? Tā ir Dabas funkcija: domas kā idejas pastāv objektīvi ārpus mums katra, ārpus paša domātāja, kas tikai uzskata, ka domā un idejas rada viņš. Taču mēs spējam tikai pieslēgties šai domu sistēmai, ko saucam par Dabas saprātu, ar mums doto garīgo mehānismu palīdzību. Būtībā t.s. domāšana ir subjekta pieslēgšanās process domu sistēmai. Uztvertā ideja tiek apstrādāta ar domāšanu kā procesu. Domu sistēmā, Dabas saprātā vienlaicīgi pastāv absolūti visi apstākļu atspoguļojumi un to iespējamās mijiedarbības miljardu miljardiem variantos. Mēs nonākam pie kāda no iespējamiem variantiem, uztveram to, ja tā var teikt, tikai to domas variantu, kas it kā re­zonē ar mūsu gatavību aptuveni šādu domu saņemt, rezonan­sei gatavība rodas mūsu smadzenēs. Teikto var pamatot ar tā saucamo gaišredzības fenomenu, ar telepātiju, otra cilvēka do­mas «nolasīšanu», pat ar nākotnes paredzēšanu. Gaišreģis spēj rezonēt ar plašāku domu sistēmas diapazona daļu, kur vairāk atroda­mas atbildes no vairāku apstākļu izanalizētā kopuma. Pazīstot da­toru atmiņas iespējas, nav brīnums, ka var pastāvēt garīgas substances saslēgumi, kombinācijas, kas nodrošina informāci­jas uzkrāšanos. No Dabas viedokļa, no ekonomiskās mērķtiecības viedokļa citādi tas nevar būt, jo daba vienmēr rīkojas kompakti mērķtiecīgi. Tā būtu izšķērdība dot katram indivīdam autonomu domāšanas sistēmu kā galvā iemontētu telefonu centrāli. Pietiek taču šim subjektam iedot tikai klausuli, lai viņš varētu pieslēgties lielajai Dabas saprāta centrālei, kas ir viena kopīgai lietošanai visiem. Spēja domāt ir spēja pieslēgties Dabas saprāta domu-ideju sistēmai kā objektīvi pastāvošai visu aptverošai sistēmai, kurā atrodas informācija par bijušo esošo un nākošo. Tur ir visi varianti. Ar mūsu gribu un garīgo struktūru var tikai sagatavot vairāk vai mazāk kļūdainu pieslēgšanos pareizajam variantam un tālākai uztvertā novērtēšanai rīcībai. Interesanti piezīmēt, ka dzīvnie­kiem ir lielāka spēja pareizi pieslēgties viņu vajadzībām atbilstošam variantam. Piemēram, skudras uztver, kad būs lie­tus, stirnas zina, ka rīt degs taiga un jau šodien bēg ārā no meža, žurkas zina jau ostā, ka kuģis grims un jau savlaicīgi nobēg krastā, vārna zina, ka nav īpaši žigli jābēg no cilvēka, kam tikai koks rokās, bet jābēg, kad viņš paņem šauteni ar domu viņu šaut — putns sajūt šāvēja domu caur domu sistēmu. Nebūtu gudri uzskatīt, ka oda galvā ir visa zinību un norišu centrāle vai visa datoru serveru sistēma. Ods sajūt briesmas no sitienam paceltas rokas. Viņš aizbēg pirms vēl pacelto roku esam iedarbinājuši sitie­nam. Ods «caur klausuli» ir uztvēris draudošo situāciju un mūsu gribu viņu nobeigt.