Šeit tiek publicēts grāmatas "Skarbā dzīve soda nometnē, kas riņķo ap Sauli" jaunā teksta sākums.

Pēteris Lazda

Skarbā dzīve. Kāpēc?

Grāmatas apraksts

Šīs grāmatas teksts ir domāts kā zāles skumjajiem domātājiem, bet ne tiem, kam jaunības vējš galvā un kam nav jautājumu par dzīves jēgu... Viņiem jau tāpat ir labi. Ar šo grāmatu ir domāts palīdzēt bēdu piemeklētajiem klusināt vilšanos caur plašāku redzējumu, kāpēc šo ciešanu un grūtību dzīvē nav mazāk, un kāpēc prieka nav vairāk...

1.

Gan mana, gan tava, gan jebkuras būtnes dzīve uz Zemes ir pilna sāpju, ciešanu, grūtību… Prieka un laimes ir maz. Katrs no mums ir jautājis, kāpēc uz Zemes – šajā skaistajā oāzē – cilvēki nevar ierīkot Paradīzi un dzīvot laimīgi? Kāpēc slimības, grūtības, nesaprašanās, nāve…?

Šī grāmata var dot atbildi pēc atbildes līdz nostiprināsies pārliecība, ka tas tāpēc, ka planēta Zeme ir Dabas veidota soda nometne, kur ciešanās, sāpēs un grūtībās “vest pie prāta” dvēseles, kas garu pasaulē nav pratušas “labi uzvesties”, sak`, ja jūs labi neuzvedīsities Šeit - saskanīgajā garu sfērā, nāksies jums atkal nest smago matērijas nastu tur – uz Zemes, kur nevienai dzīvai radībai nav viegla dzīve. Un tā nu mēs esam te, jo neesam pratuši labi uzvesties Tur, kur bija ļoti labi, bet kur gribējās vēl labāk un citādāk.

2.

Šajā grāmatā ar piemēriem pamatota teorija par Zemi kā soda nometni un kā apmācību poligonu, izteiktās atziņas balstītas uz autora paša skarbās dzīves pamatiem, pieredzes analīzes, un mērķis tam visam ir palīdzēt ikvienam cilvēkam dziļāk saprast dzīves jēgu, kļūt ar šo izpratni laimīgākam samierinoties, glābt savu dvēseli ar labestību, apjaust Dieva-Dabas kā Radītāja būtību un mērķus caur patiesu labestību nopelnīt atgriešanos atkal garu harmoniskajā pasaulē.

3.

Šeit izvirzītas daudzas gluži jaunas un oriģinālas versijas, kas pilnīgi no cita aspekta ļauj ieskatīties neizprastu parādību būtībā. Cilvēku līdzšinējā rīcība novedusi cilvēci un dabu pie iznīcības robežas. Ja līdz ar jauno gadu tūkstoti netiks krasi mainīta attieksme pret ļaunumu, ja netiks godā celta labestība un dzīvošana pēc sirdsapziņas, tad šīs civilizācijas bojāeja ir neizbēgama tuvākā laikā.

4.

Maksimālais mērķis šeit rakstītajam ir dot ikvienam cilvēkam motivāciju viņa turpmākās rīcības un uzvedības apzinātai un mērķtiecīgai virzībai uz labestību viņa paša un līdzcilvēku interesēs. Minimālais – rosināt kaut vai domāt par savas uzvedības un rīcības atbilstību labo cilvēku kvalitātei, tā pakāpeniski piepulcējoties labo Cilvēku sabiedrībai. Šajā grāmatā izteiktas idejas, kas varētu uzlabot mūsu tautas labklājību. Tikai uzlabot, bet ne Paradīzi radīt, jo Daba to nepieļaus tāpēc, ka šeit uz Zemes ir soda nometne. Uzpost soda nometni gan mums ir atļauts, mazliet labāk dzīvot – tas arī mums ir atļauts, un šīs atļaujas izmantošana ir atkarīga no mums pašiem.

5.

Zinot šodienas ļaužu steigu, paviršību, bezatbildību, pašlabuma meklēšanu..., nav pamata autora cerībām, ka šo nu lasīs, analizēs, izpratīs, un sekos masveidīga labošanās. Taču tomēr autors ir pildījis savu uzdevumu sacīt, kas sakāms. Tālākais ļaužu pašu ziņā.

6.

Daži vārdi kā uzruna. Pat ļauns cilvēks savā dziļākā būtībā spēj būt relatīvi labestīgs. Neesmu bijis pārsteigts, ka rūdīta noziedznieka rokās pēkšņi atrodas ziedi. Pat recidīvistiem ir ģimenes, viņus kāds mīl. Taču attiecībās ar citiem klāt nāk kaut kāds labestību traucējošs ļaunums, un rezultātā sociālā kopdzīve kļūst sarežģīta un pat traģiska. Ciešanas, sāpes, vilšanās… Laimes un prieka brīžu dzīvē ir tikai tik, lai tomēr sev nedarītu galu. Kāpēc savā būtībā labestīgi cilvēki nespēj izveidot uz Zemes saskanīgu, laimīgu visas sabiedrības dzīvi? Pat ne ģimeni? Kāpēc ir domstarpības, naids, neuzticība, pārspīlēta pašapziņa, citu cilvēku noniecināšana, skaudība, atriebība…? Lūk, jautājumi, uz kuriem atbildi meklē daudzi, it sevišķi - nelaimīgie cilvēki. Bet skaidras atbildes nav. Cilvēki mēģina ticēt Dievam, viļas, jo nav izskaidrojama dzīves nežēlība pat pret bērniem, pret labiem cilvēkiem… Arī mani dzīve ir malusi savās dzirnavās, kaut esmu ar savu aktīvu rīcību vēlējies darīt tikai labu cilvēkiem. Par pretpadomju darbību mani pat uz mūžu ieslodzīja vājprātīgo nometnēs Krievijā. Tā bija komunistu praktizēta cilvēku pazemošanas un izrēķināšanās metode. Šajos apstākļos daudzreiz biju uz nāves robežas. Un vēlreiz biju pavisam tuvu nāvei, kad mani, jau kā ievēlētu deputātu Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, vienlaicīgi ar vēl kādu deputātu VDK centās noindēt. Viņu izglāba Maskavā, bet mani – tepat Rīgas Linezera slimnīcā. Lūk, nāvei tuvu būdams, ieguvu neparastu pieredzi un izjūtas kā apstiprinājumu tam, ka neapšaubāmi pastāv garīgā pasaule, ka mūsu dzīve uz Zemes ir tikai kā smagu pārbaudījumu vieta, kā soda laiks. To nezinādams, es visu mūžu būtu bijis nelaimīgs un pazemots, bet tagad, kad esmu sapratis, kāpēc dzīve šeit uz Zemes ir tik ciešanu un grūtību pilna, es jūtos brīvs. Mana liela vēlēšanās ir katram skumjajam, godīgajam, labajam cilvēkam palīdzēt saskatīt, kāpēc ir radīti apstākļi, kuros pat labestīgam, taisnīgam cilvēkam ir jācieš sāpes un jāpiedzīvo vilšanās. Rakstīt par to vai nerakstīt? Tas, ko es uzrakstīšu, būs kaut kas tāds, ko Radītājs ļaudīm varbūt negrib darīt zināmu. Varbūt Daba nemaz nevēlas, ka tās noslēpumi tiek atklāti? Varbūt Daba, kas dzīvi uz Zemes tā un ne citādi iekārtojusi, grib saglabāt visus noslēpumus, lai neziņa par dzīves jēgu turpinās kā līdz šim. Lai cilvēki cer un cīnās par “gaišāku nākotni”, lai viņiem tāpēc ir vairāk ciešanu un grūtību, nesaprotot, ka Paradīzi uz Zemes viņiem nav ļauts izveidot. Kāpēc līdz šim tāda tēma nav aktualizēta? Ir tāda patiesība, ka cilvēks, kas apjautis Dabas gribu, dzīves jēgu, neredz vairs jēgu par to kādam stāstīt, jo zina, ka viņu nesapratīs un zina, ka nekas būtiski ar stāstīto esamībā nemainīsies. To tā ir noteikusi Daba. Taču, ja tomēr kaut nedaudz cilvēku sāktu domāt un rīkoties saskaņā ar saprasto, Dabai nāktos pārkārtoties, jo pati tā ir devusi cilvēkam brīvu gribu, un ar to ir jārēķinās kā objektīvu apstākli. Tāpēc man ir kaut neliels pamats pamazām aizsākt jaunus ceļus, lai cilvēki apjaustu labestības nepieciešamību sociālās attiecībās pašu dzīves uzlabošanai. (Te un citur šajā grāmatā nav ne moralizēšanas ne didaktikas.) Ir pienācis laiks, kad ciešanu un grūtību ir pārāk daudz, kad apdraudēta cilvēces pastāvēšana tieši garīgā pagrimuma dēļ, kad nekas vairs nav svēts, kad gods un sirdsapziņa nav vairs vērtība, kad varu sagrābj un notur netaisnīgi. Ir jānāk laikam, kad cilvēkiem ir jāsāk saprast, kāpēc tik slikti ir. Šo sapratni veicināt varētu būt svētīgi. Varbūt Daba pati vēlas cilvēci glābt tieši caur cilvēku sapratni būt labestīgiem pieticībā. Cilvēce Dabai ir vajadzīga dvēseļu labošanai.

7.

Vienam šeit rakstītais liksies fantastika, otram – mistika, citam – filozofija, vēl kādam citam – pasakas. Šeit rakstītais manuprāt ir mistiskas izcelsmes. Stils? Koncentrēts teksts. Lai taupītu lasītāja laiku un pateiktu iespējami vairāk būtiskā. Uzticēšanās lasītāja paša jau nojaustām atziņām, šeit tām varbūt atrodas akcepts, rezonanse. Lai šis stils sagādā pārsteigumu par nepamanītā savdabību. Rakstītais nav īpaši tematiski ordinēts, domas pierakstītas, kā tās radušās. Dzīves mīklas, noslēpumi vilina tās risināt, atminēt. Saista pats risināšanas process. Šajā grāmatā tā tas arī notiek. Kāpēc mēs šeit uz Zemes esam, kas ar mums notiks pēc nāves, kā mums vispareizāk rīkoties, kas mums to pasacīs, vai mums pašiem jāmēģina nonākt uz pareizā ceļa? Šajā grāmatā katrs var atrast vismaz ceļa sākumu, jo šeit ir no jauna uzstādīti rādītāji gluži jauniem ceļiem, kas varētu palīdzēt dzīvot laimīgāk tieši pieticībā – garīgās saskaņas skaistumā. Cilvēks pat labvēlīgos apstākļos nevar būt laimīgs, ja viņš pārāk daudz patīkamā gaida saņemt šajā dzīvē. Bet nav mums nekāda pamata gaidīt no Dabas to, ko tā mums nav vēlējusi un ko mēs neesam pelnījuši. Mēs nedrīkstam gaidīt dāvanas, tās nenopelnījuši. Mums jāsaka paldies par to skaistumu, kas mums šajā dzīvē dots, un ar to jāaprobežojas, to saprotot kā nepieciešamību, saprotot, ka vairāk mums nav vēlēts, jo šeit ir soda nometne. Esmu pārliecināts, ka katrs, kas rūpīgi izlasīs šeit teikto un sapratīs to kā savu pārdomu turpinājumu, nejutīsies vairs pārmēru nelaimīgs, sastopoties dzīvē ar grūtībām, sāpēm, ciešanām, netaisnību... Ja reiz būsim sapratuši Dabas veidotās soda nometnes mehānismu uz Zemes, mēs varēsim un drīkstēsim rīkoties tā, lai mazinātu savas ciešanas ar sapratni, ka jālabojas jau šajā dzīvē, lai, labāki savā rīcībā un domās būdami, mēs varētu cerēt uz to, ka Daba mums nesagādās vairs tik daudz grūtību. Tas ir tiešās proporcionalitātes princips: jo sliktāki mēs kā sabiedrība esam, jo lielākas ciešanas mums Daba sagādā. Nav taču noslēpums, ka visā sabiedrībā pašreiz valda garīgs pagrimums salīdzinājumā kaut vai ar agrākiem laikiem. Loģiski, ka Daba par to sagādā mums arvien vairāk nepatikšanu, lai mūs sodītu, labotu ar ciešanām. Bet mēs, to neapjautuši, kļūstam arvien agresīvāki. Tagad notiek pastiprināta atsvešināšanās starp cilvēkiem, vairojas naidīgums, skaudība, neuzticēšanās… Un tas viss vairojas lavīnveidīgi un atgriežas atpakaļ pret mums pašiem. Pat labestīgs cilvēks kļūst īgns tādā vidē. Tālāk būs izklāstīts, kāpēc un kā tas tā notiek un cik lielā mērā no tā var izvairīties.

8.

Esamībā vienlaicīgi noris procesi, kas rada noteiktas sekas, ko atkarībā no vērtētāja interesēm var uzskatīt gan par vēlamām, gan par nevēlamām. Nekas pats par sevi nav ne absolūti ļauns, ne absolūti labs visiem.

Nosacīti labā un nosacīti ļaunā līdzāspastāvēšana nav novēršama.

Dievs-Daba, Radītājs un citi reliģiskas dabas personāži nav katrs par sevi tikai labs vai ļauns vien, bet tās ir kategorijas, ar kurām ļaudis personificē norises un parādības esamībā, piedēvējot šīm kategorijām cilvēkam līdzīgas īpašības un rīcību. Īstenībā nav ne Dieva, ne kāda nelabā kā personas, bet ir viens kopīgs Dabas-Esamības saprāts ar ļoti plašu diapazonu, kura saturā ietilpst viss par visu.. Tēlaini izsakoties, visā esamībā vārās norišu zupas katli un izdara izmaiņas gan savā sastāvā, gan vidē. Tas savukārt maina norišu saturu un kvalitāti pēc norišu likumības visā esamībā un katlos.

Dabas saprāts kā garīgas enerģijas substance veidojas no norišu subjektu garīgās darbības. Būtībā katra norise ir garīgas iedarbības radīta. Dabas saprāts sastāv no esamībā esošo subjektu garīgās funkcionēšanas produkcijas. Dabas saprātā atspoguļojas visu subjektu zināšanas, griba, izjūtas… Savukārt norišu subjektu ( piemēram cilvēku) rīcību nosaka šo subjektu spēju pakāpe uztvert no Dabas saprāta tur esošo informāciju un atbilstoši to pielietot savai rīcībai. Norišu subjektiem, t.sk., cilvēkiem nav savu domu ģeneratoru, bet ir tikai mehānisms (– smadzenes ), ar ko uztvert Dabas saprātu un uztvertās informācijas novērtēšanai dažādās spējas pakāpēs – kā nu kuram.

9.

Izmaiņu pamatā ir bijusi un ir enerģija, t.sk., arī garīgā enerģija. Esamībā esošā matērija būtībā ir enerģijas koncentrāts blīvās jeb saspiestās enerģijas veidā. Retinātā matērija pakāpeniski pāriet arvien atbrīvotākā enerģijā līdz garīgās enerģijas absolūtai brīvībai. Var teikt, ka viss esošais ir enerģija, un visu norišu, procesu pamatā ir enerģija. Tās sastāva spektrs, diapazons ir ļoti plašs – lauku potenciāli, gravitācija, magnētisms, garīgā enerģija… Jebkurš no enerģijas veidiem ir potenciāls darbībai jeb, vienkāršāk izsakoties, saspriegta atspere līdzsvarā ar saspriedzēja enerģiju. Kurš kuru. Ļaužu vienaldzība ir nulles enerģija jeb nespēks. Ja nav pretošanās netaisnīgai varai, tad netaisnīgā vara iegūst sev papildus to spēku jeb enerģiju, kas šai varai būtu bijis jāizlieto, lai noturētu līdzsvaru ar pretspēku. Vienkārši – nepretošanās ļaunumam visos gadījumos ir padošanās.

10.

Esamībā nevajadzētu jēdzienam “attīstība” piedēvēt tikai laba nozīmi. Precīzāk ir “izmaiņas”. Jēdziens “attīstība” ir relatīvs un maldinošs tāpat kā “progress”. Kādas norises sekas, izmaiņas var būt gan progress, gan regress atkarībā no vērtētāja interesēm. Nezāļu attīstību nevar vispārināt par labu parādību kultūraugu dārzā. Gluži tāpat tas ir ar labā un ļaunā jēdzieniem. Partokrātijas attīstība pašiem partijniekiem ir laba, bet tautai tā ir slikta lieta.

11.

Dvēsele ir gars dzīvā un ar apziņu apveltītā organismā. Tā ir šī organisma dzīvības garīgā būtība no tā patstāvīgās fiziskās dzīves sākuma. Dvēsele ir apzinātās dzīvības garīgā personība un šīs pašas fiziskās dzīvās būtnes saikne ar īpašas garīgās enerģijas jeb Dzīvības visuresošu substanci. Dvēsele kļūst par garu pēc organisma fiziskās nāves un turpina “dzīvi” garīgajā pasaulē vai atkarībā no savas kvalitātes nonāk atpakaļ soda nometnē. Dvēsele konstruējas un konstituējas līdz ar tādas autonomas dinamiskas sistēmas fizisku izveidošanos, kam ir spēja dzīvot apzinātu dzīvi. Arī gars no garīgās sfēras kā Dabas saprāta un Dzīvības substances sastāvdaļa var iemājot uz Zemes jaunā dzīvošanai sagatavotā organismā un tajā kļūt par dvēseli.

12.

Esamībā notiekošās izmaiņas rada apstākļus un norises plašā šo apstākļu un norišu diapazonā, neizejot ārpus šo norišu likumībām, ko noteikusi Daba - garīgā sistēma, nodrošinot esamības pastāvēšanu un pasargājot to no haosa. Viss fiziskais jeb materiālais ir garīguma nosacīts, bet pats garīgums sākas un pastāv aiz tās robežšķirtnes, kur materiālais vairs “nemaisās pa kājām” garīgajai brīvībai. Skeptiķi iebildīs, ka garīgā brīvība nevar pastāvēt tur, kur nekā nav, kur nav nekādas bāzes, pamata. Bet ir! Tas ir ēters – substance, kas piepilda absolūti visu telpu, pat vissīkākās materiālās daļiņas. Tas ir kā viskozs supergaisīgs šķidrums, kurā “peld” viss ar šo substanci “piemirkušais” fiziski materiālais. Ēters, piemēram, ir elektriskā stāva, kas plūst pa vadītāju starp atomiem, caur atomiem kā ūdens plūst caur un ap porainām granulām. Ēters gravitācijas lauka enerģijas plūsmā ir tas, kas rada svaru, jo savā plūsmā caur materiālu spiež uz matērijas daļiņām. Ēters būtībā ir nemateriāla substance kā garīga enerģija... Tiktāl ilustrācija priekšstatam par to vidi, kurā notiek mums – rupji materiālajiem – netverami procesi. Skeptiķi ir ļaudis, kam nav gana informācijas, bet ir liela vēlēšanās sevi par gudriem turēt. Šī ieskatīšanās mums svešajā vidē bija nepieciešama, lai gūtu pārliecību, ka pastāv mums nezināma vide, kurā notiek mums nezināmi procesi, kas rada maldīšanos, grūtības, bēdas un maz prieka. Ne vienmēr mums ir pamats vainot konkrētos varas ļaudis par viņu netaisnīgo, nemākulīgo vai pat noziedzīgo rīcību, kas noved mūs postā. Izrādās, ka tādiem ļaudīm, kas postu dara, ir Dabas spēku dots uzdevums tādiem būt un tā rīkoties, lai cilvēkiem prieka nebūtu par daudz. Dabas spēkiem ir pietiekoši daudz līdzekļu, lai nepieļautu, ka paši cilvēki ātri varētu vienoties un nepielaist posta darītājus pie iespējas darīt ļaunumu. Vienoties nevar, uzņēmības trūkst, ir neticība, trūkst racionālo resursu, ir bailes, gļēvums – tie un citi ir Dabas spēku līdzekļi, lai posta darītāji būtu un posts būtu.

13.

Radītājam zināšanu pietiek pašam. Viņam nevajag cilvēci tam, lai mācītos no cilvēku pieredzes. Uz Zemes apgūt pieredzi grūtībās, kādas te ir soda nometnē, gan var mācīties potenciālie garu pasaules iemītnieki – gari, kas to pelnījuši.

14.

Esamībā viss būtiskais pastāv līdzsvarā, citādi nespēdams pastāvēt. Katra izmaiņa rada citas izmaiņas, kas tūlīt līdzsvaro jaunradīto izmaiņu sekas, un konkrētajā momentā un vietā atkal ir haosa neiespējamība. Tādējādi notiek pašregulēšanās process gan dabā, gan pēc būtības arī sabiedrībā caur samierināšanos vai politikas turpināšanu ar varu.

15.

Mēs uztveram Zemi un uz tās esošos objektus kā blīvo matēriju. Taču vienlaicīgi ar to tepat atrodas arī mums neuztveramā retinātā matērija kā brīvā enerģija, kā garīgā substance, kas daudzveidīgi pastāv visur, arī visā blīvajā matērijā, kas savukārt ir tā pati enerģija, kas koncentrēta mikrodaļiņās jeb, kā zinātnieki saka, neitrīnos, pozitronos, atomos, molekulās un tā joprojām. Kāpēc fiziķi vai ķīmiķi nevar sakoncentrēt enerģiju, piemēram, zeltu veidojošos atomos? Kā Daba to varēja? Tas viss taču nevarēja notikt kaut kā stihiski, haotiski bez saprāta klātbūtnes, jo tādā gadījumā taču nebūtu stingru robežu starp elementārdaļiņām grupās, un šo daļiņu grupu skaits būtu nenosakāmi liels, ja vispār tādas būtu. Taču izveidota stingri noteikta likumsakarīgu elementu sistēma. Tātad pati mūsu Galaktikas un varbūt pat visa kosmosa veidošanās notikusi pēc vienotas likumības, kas nepieļauj iziet ārpus elementārdaļiņu savstarpējo kombināciju variantu skaita ietvariem. Visas blīvās matērijas pastāvēšanas noslēpums ir vissīkākajās tās daļiņās. Visas garīgās enerģijas noslēpums ir brīvās enerģijas laukos. Kopīgais visa noslēpums zināms tikai brīvās enerģijas laukam kopumā. Tas brīvi apver visu un visā ir vienlaicīgi saprāta kvalitātē. Ja tā nebūtu, tad viss izplatījums būtu haotiska masa ar absolūti neprognozējamām lokālām norisēm vai arī - nebūtu nekā, ko mēs varētu uztvert, ja mēs vispār būtu. Ļaudis nespēj noticēt, ka var pastāvēt kāds saprāts kā enerģijas lauks, jo viņu priekšstati par saprātu ir iemācīti kā saistīti ar viņu pašu smadzenēm kā saprāta avotu. Tāpēc viņiem ir grūti iztēloties saprātu “tukšumā”. Taču, kā jau minēts, mūsu katra saprāts nav smadzeņu produkts, bet tikai ar smadzeņu palīdzību uztvertās Dabas saprāta “kriksīša” atspoguļojums, ko tad nu tālāk gan novērtē katrs pats pēc savām spējām pielietošanai. Šīs saņemtās informācijas novērtēšana pielietošanai ir katra paša smadzeņu produkts. Ar prātu neaptverami? Jā, bet tā tam jābūt, jo ar mazāko (prātu) nevar aptvert lielāko (saprātu).

16.

Dabas saprāta uztveršanas diapazonu un spējas var paplašināt ar smadzeņu trenēšanu. Žēl, ka šī trenēšanas metodoloģija nav izstrādāta pēc šīs atziņas. Nenoliedzama patiesība taču ir tāda, ka vienmēr radoši domājoši cilvēki sasniedz arvien augstāku Dabas saprāta uztveršanas pakāpi, un viņu zināšanas līdz ar to arvien vairāk atbilst īstenībai. Tomēr Radītājs - Dabas saprāts nedod visiem tik augstu saprātu, jo tādā gadījumā cilvēki kopumā uz Zemes spētu vienoties un izveidot Paradīzi, bet tā vairs nebūtu soda nometne. Tikai labestīgi Cilvēki, kas ar savu garīgo gatavību nopelnījuši atrašanos pēc nāves harmoniskajā garu pasaulē, iegūst spēju plašāk izprast esamības norises. Viņi it kā jau sagatavojas iekļauties visu zinošajā garu sfērā. Kāpēc tāda sfēra Dabai vajadzīga? Vienkārši tāpēc, lai tajā garīgās būtnes harmoniski baudītu saskaņu, labestību, mierīgu svētlaimi… Dabas saprāts nebūtu bijis saprātīgs, ja ilgajā pārvērtību gaitā nebūtu parūpējies par šādas pilnīgas vides radīšanu to garu labā, kas veido šo pašu Dabas saprātu ar savu harmonisko esamību. Vai var un kā var pastāvēt saprāts ārpus kāda “domātāja”? Var pastāvēt un pastāv tāpat kā pastāv “domātājs” ārpus Dabas saprāta kopuma, spējot to tikai daļēji uztvert. Kā Dabas saprāts var ietekmēt procesus? Bet kā tava sirdsapziņa ietekmē tavu rīcību? Un nojautas? Kur tas viss ir šobrīd, tev jau pieaugušam esot, jo tu taču sākies ar pāris šūniņām. Tad tu neapzinājies ne sirdsapziņu, ne nojautas, bet tas viss jau bija pilnā apmērā! Kur? Tātad. Turpat, kur tagad – ārpus tevis. Vēl vairāk. Ja šis Dabas saprāts, kurā ietilpst arī sirdsapziņa, nojautas, uzskati, domas… kā variantu kopums, ietekmē dzīvos organismus, tad kāpēc gan lai šis saprāts neietekmētu, nenosacītu citas norises arī neorganiskajā vidē? Ķīmiskās reakcijas norisinās pēc “standartizētas” likumības. Bet robežprocesos gan organiskajā, gan neorganiskajā sfērā iespējamas nelielas novirzes no “standartizētā” cēloņu-seku procesa seku sektorā. Te nu, lūk, izšķiroši iedarbojas garīgais moments, ko mēs dēvējam par gribu, domu… Laika gaitā un daudzkārtējos atkārtojumos var notikt pat ievērojamas izmaiņas cēloņu-seku procesa seku sfērā. Turklāt, ja griba, doma ir ļoti spēcīga, summēta kā enerģija no daudziem tāpat domājošiem subjektiem, tad procesi noris intensīvāk šīs domas realizēšanas virzienā. Īpaši spilgti tas izpaužas sabiedrisko attiecību sfērā, kad ar masu gribu tiek panāktas vēlamās izmaiņas. Tas pats notiek selekcijā, kad selekcionārs veido jaunas šķirnes. Ja cilvēks prastu koncentrēt gribu, domu, tad varētu mainīt pat konkrētas reakcijas norises neorganiskajā vidē. Šeit vietā ir atgādināt, ka nav īpašu robežu starp organisko un neorganisko matēriju, nav īpašu robežu starp dzīvo un “nedzīvo” matēriju, jo organiskā matērija “konstruēta” no neorganiskās matērijas elementiem, un savdabīgi dzīvs ir ikviens atoms ar savu īpašu dzīvības formu, dzīva ir šūna dzīvā organismā. Dzīvo šūnu kopums veido dzīvu organismu. Mirusi šūna sadalās daudzos dzīvos atomos. Jebkuram no mums ir iespējams ar savu gribu, domu vairāk vai mazāk ietekmēt procesu norisi. Cits jautājums ir par to, vai mēs katrs spējam savu domu, gribu koncentrēt un vai mēs spējam savstarpēji vienoties kopīga mērķa sasniegšanai koncentrēt kolektīvu domu. Šķiet, tas mums nav lemts, jo citādi mēs, spēdami vienoties par visiem vēlamo rezultātu, patiešām radītu sev brīnišķīgu dzīvi, bet, atkārtoju, Daba mums – nosodītajiem to neatļauj. Tomēr pieļautā mērā dzīves uzlabošanu mēs ar kopēju saskaņotu gribu un rīcību varētu sev nodrošināt - gan pie noteikuma, ja mēs kļūtu labestīgāki…

Kā Dabas saprāts apzināti spēj realizēt savus projektus? Mehānisms ir ļoti vienkāršs. Piemēram, cilvēka izveidošanas process sākas ar divu šūnu saplūšanu. Zinātnieki uzskata, ka šūnu t.s. hromosomās atrodas iekodēta visa informācija gan par organisma veidošanos, gan par paša tapušā cilvēka īpašībām. Tas ir kļūdains pieņēmums. Šūnās ir tikai izpildmehānisma kods, paklausīgs individuāls mehānisms, kas nodrošina saikni ar ārpusē esošas gribas likumsakarībām. Šo patiesību varētu ilustrēt ar rotaļu automobiļa piemēru: automobilī ir tikai motors, uztvērējs, stūres mehānisms, bet vadības pults ar raidītāju, kas izpilda vadītāja gribu, atrodas pie komandiera. Cits piemērs. Militārās apmācībās jaunkareivis komandiera priekšā paklausīgi izpilda visas viņa pavēles. Te uzskatāmi redzams, ka šie izpildītāji nav saistīti ar komandieri tieši fiziski, bet tomēr izpilda augstākā gribu. Protams, savukārt Dabas saprāta ietvaros šī konkrētā cilvēkbērna veidošanas projekts-programma ir fiksēta pēc noteiktas likumības nemainīga kā datorā, un tas nodrošina pēctecību un stabilitāti, izslēgta patvaļa.

Paliek jautājums, kur mīt šis Dabas saprāts un kādā veidā tas sazinās ar mehānismiem, kas izpilda attiecīgu programmu. Dabas saprāts atrodas visur un visā kā enerģijas lauks. Tas ir komplicēts. Būtībā tas ir objektīvs, tas nevar būt subjektīvs. Dabas saprāts ir izveidojies miljardos gados, tas turpina veidoties, tam pievienojas jauni vektori no likumsakarīgi topošiem un tapušiem procesiem. Dabas saprāts, ja tā var teikt, ir sliedes, pa kurām virzās procesi.

Kādā veidā Dabas saprāts ietekmē procesus? Tēlaini to varētu demonstrēt šādi. No viena punkta var izstarot ietekme uz visu sfēru. No cita punkta arī var izstarot ietekme uz visu sfēru, kurā jau ir pirmais punkts un tā tālāk. Visa telpa visos virzienos ir punktu pilna. Visā telpā daudzās ietekmes ir līdzsvarā. Ietekmes jēdzienā ietilpst informācija ar potenciālu par katru punktu. Turklāt katrs punkts ir bezgala mazs. Visa telpa ir absolūti piepildīta ar katra punkta informācijas potenciālu (enerģijas līmeņu starpību). Jebkura, pat vismazākā izmaiņa šī momenta norisē jebkurā punktā izsauc enerģijas līmeņu kustību, kas vai nu akceptē, vai aizliedz konkrēto izmaiņu, ja šī izmaiņa nav likumsakarību ietvaros. Būtībā jebkura kustība no jebkura punkta “tausta” sev atļauto virzienu. Dabas saprāts tātad, vienkārši sakot, ir visas telpas piepildījums ar informāciju par likumsakarībām pakļautiem kustības virzieniem.

17.

Teikto var aptuveni ilustrēt ar šūnā notiekošo matērijas kustēšanos “taustīšanās” režīmā. Arī mikrobi “taustās” un pārvietojas mazākas pretestības virzienā. Kad cilvēks domā, viņa smadzenēs no dažādiem punktiem notiek potenciālu kustība. Tā “sakustina” apkārtējo “masu” un atrod šajā informācijas piesātinātajā “masā” kādu atbilstošāk pieejamu virzienu, un tur saņemtā informācija pa šīs kustības “vadiem” attīstās kā cilvēka konkrēta doma. Viņš uzskata, ka tā ir viņa smadzeņu radīta ideja, bet īstenībā tā ir viņa smadzeņu izraisītās kustības rezultātā izvēlētā un saņemtā informācija no Dabas saprāta substances. Atkarībā no cilvēka smadzenēs radītās potenciālu kustības kvalitātes un izraudzītā virziena (arī pēc gribas) rodas attiecīga doma. Pareiza vai nepareiza – tas atkarīgs no paša domātāja izvēles un gadījuma. Līdzīgi Dabas saprāts “komandē” citas norises atbilstoši norišu likumsakarībā – pie tādiem un tādiem apstākļiem jānotiek tādām un tādām izmaiņām. Dabas saprātam nemaz nevajag aktīvi iejaukties un darboties, tam pietiek kā sliežu tīklam visur būt. Tādējādi, izsakoties vienkāršiem vārdiem un salīdzinājumiem, iespējams kaut aptuveni ilustrēt visu norišu mehānismu. Valoda ir nepilnīgs līdzeklis izteikt atbilstību īstenībai un patiesībai.

18.

Protams šeit izklāstītais radīs protestu dogmatiskās reliģijas un pasaules līdzšinējā uzskata piekritējos, taču tikai līdz īstenības izpratnei. Agrāk vai vēlāk tiks atmesti mīti par personificētā Dieva veikto pasaules radīšanu septiņās dienās un visi tamlīdzīgi mīti par grēkā krišanu, par Ādamu un Ievu…

19.

Saprātīga būtne sākas ar to, ka šī būtne spēj uztvert Dabas saprāta ietvaros esošo informāciju. Jā, ir iespējama “citplanētiešu” kā saprātīgu būtņu eksistence, viņu ierašanās un ietekme uz Zemes, taču arī tikai noteiktos līdzsvaru sargājošas likumības ietvaros. Jā, pastāv Dabas saprāta Zemi un civilizāciju saglabājoša ietekme, kas nepieļauj cilvēku pašiznīcināšanos kaut kādās kodolkatastrofās vai tamlīdzīgi.

Jā, katrs cilvēks ir ar savu likteni, tomēr ar iespēju savu aptuveni noteikto likteni ietekmēt, izvēloties Dabas saprāta pieļautajos variantos attiecīgu ceļu.

Jā, ir iespējama cilvēku labāka kopdzīve uz Zemes, bet gan tikai līdz noteiktam labklājības līmenim. Var droši teikt, ka šis Dabas pieļautais labklājības līmenis jebkurai tautai var būt vismaz tik augsts, cik augsts tas ir kādai citai labklājības sabiedrībai. Ja, piemēram, Latvijā labklājības līmenis tautai ir zems, tad tauta pati to tādu ir pieļāvusi savas neizdarības un neuzņēmības dēļ.

20.

Šeit no jauna varam atgriezties pie soda nometnes pamatošanas un dvēseļu eksistences. Visā piepildītajā telpā visās dimensijās ir milzīgs daudzums vietas enerģētisku potenciālu pastāvēšanai, kustībai, saskarsmei un attiecībām. Ja pieņemam, ka mana dzīvība un “es” fenomens ir Dabas saprāta un dzīvības substances uzturēti faktori, tad iespējama arī to personificēšanās, identitātes saglabāšana gara formā arī pēc nāves. Dzīvā būtne un “es” kā komplekss ir iekarojis vietu esamības masā, izveidojis savu nišu, ja tā var teikt, un nav nekāda pamata tam izgaist pavisam. Šī iekarotā jeb, pareizāk, “uztaustītā” vai ierādītā vieta ir kļuvusi par notikušu faktu, ar ko esamībai jau jārēķinās jaunajos apstākļos. Bijušās dzīvās būtnes kompleksam arī kā garam būtībā piemīt savs “personas kods”. Šī garīgā vienība jeb gars saglabā savu autonomiju saistībā ar Dabas saprātu kā Dabas saprāta viena no sastāvdaļām.

21.

Es labprātāk gribētu atzīt, ka Zeme nav soda nometne, bet gan Dabas iecerēts un izveidots cilvēces šūpulis un cilvēku spēju poligons, kam būtu jāpilnveido Dabas saprāta kvalitāte. Taču, lai arī kā es tam meklētu argumentus, visi atrastie ir vājāki par argumentiem soda nometnes labā. Tomēr daudzi uzskata, ka te neesot nekāda soda nometne, bet dzīve uz Zemes esot, lai mācītos. Taču soda nometnes esamība neizslēdz, bet ietver savā saturā arī dvēseļu mācīšanos un jaunu atziņu gūšanu. Sāpes, grūtības un ciešanas esot tāpēc, lai cilvēki mācītos to visu pārvarēt. Taču ne jau tāpēc šī dzīve te. Ja būtu tā, tad cilvēki, cik necik iemācījušies grūtības pārvarēt, nemirtu, bet apgūtās zināšanas vairotu un dzīvotu arvien labāk. Notiek citādi – zināšanas aizmirst, tās pazūd kā noslēpumi, jaunie uzskata sevi par gudrākiem un veco cilvēku zināšanas viņi uzskata par vecmodīgām, nemācās no tām. Galvenie atklājumi zinātnē radušies un rodas galvenokārt nevis smaga darba rezultātā, bet nāk kā Dabas dota dāvana cilvēcei, lai tā turpinātu pastāvēt, nedarītu sev galu. Dievs-Daba-Radītājs ar savu informācijas krājumu zina būtībā visu, nav Viņam vairs vajadzības kaut ko izzināt, atklāt – viss bijušais un nākošais Viņam ir pārskatāms un paredzams, jo pastāv nemainīgi norišu likumi un sakarības, kas rada jau paredzamas sekas...Šī ir kārtējā civilizācija uz Zemes. Visas iepriekšējās tika iznīcinātas, iespējams, tādēļ, ka bija apguvušas prasmi dzīvot pārāk labi – dzīve uz Zemes vairs nešķita soda nometne. Arī mūsu civilizācijai var pienākt gals, ja tai pamazām izdotos ar jauno tehnoloģiju un attiecībām sasniegt augstu labklājību visiem.

Interesanti atzīmēt, ka gudrības apguvušais cilvēks nejūtas laimīgs, bet tieši otrādi – viņš sajūt savu niecību šajā esamībā. Kāpēc? Pārmērīgi gudri cilvēki Dabai-Dievam-Radītājam nav vajadzīgi, jo viņi mēģina labot soda nometnes režīmu. Īsāk sakot, galvenais pretarguments uzskatam, ka dzīves jēga ir apgūt zināšanas, ir klasiski vienkāršs: šeit vienlaicīgi soda ar sāpēm, ciešanām, grūtībām un reizē ar to gādā par zināšanu kā sapratnes apgūšanu būt labestīgiem un taisnīgiem, sagatavoties garu pasaules dzīvei. Rezumējums: Soda nometnes funkcija ir paplašināma ar mērķi atsvaidzināt un veicināt zināšanu sintēzi, varēšanu, jo garu pasaulē vienlaicīgi ir jābūt gan labestīgam, gan zinošam un noderīgam. Ja tu tāds Tur neesi bijis, tu esi šeit – soda nometnē, lai tu te kļūtu labestīgāks un saprātīgāks - vienā dzīvē vai vairākās ( iespējams pat kustoņu kārtā) – kamēr sasniedz kvalitāti, kāda nepieciešama harmoniskajā garu pasaulē.

Viss jau uz Zemes sagādāts cilvēku pieticīgai dzīvei. Te neko diži uzlabot neklājas. Te Daba nepieļauj pat izgudrojumus, lai, piemēram, viegli iegūtu pielietojamo enerģiju – ar ūdeni darbināt motorus, iegūt bezmaksas elektrību no ētera... Soda nometnē tāda bezmaksas enerģija pārāk atvieglotu dzīvi. Daba iekārtojusi tā, ka šādus izgudrotājus ierobežo Dabas gādāti “naftinieki” un nesaprātīgi ļaudis. Priecājies, cilvēk, ar to, kas ir: skaista daba, dzīvesprieks, ārstniecības augi, nafta, intereses, laime ( cik nu tās ir), barība…Un tepat slimības, sāpes, nāve, ļaužu cietsirdība, naids, insekti, baciļi, muļķība, nesaprašanās, neziņa, produktu bojāšanās, visa esošā novecošanās, nemitīgas rūpes par izdzīvošanu… Daba mūsu dzīvi ir iekārtojusi uz tās robežas, kur sākas nevarēšana tālāk izdzīvot. Un tā mēs tiekam uz šīs robežas noturēti. Nav un nebūs mums laimīgas un saulainas nākotnes te uz Zemes. Lielā mērā sociālo dzīvi un dabu sakropļo paši ļaudis ar savu nesaprātīgo rīcību. Jā, daļēji šo neprātu dod Daba-Radītājs, pareizāk sakot, saprātu atņem. Katrs mēs varam no savas dzīves apkārtnes redzēt, cik ļoti sapostīta vide – saindēts ūdens upēs, ar visādiem starojumiem un ķīmiju piesātinātā atmosfērā vairs nevar dzīvot kukaiņi, putniem trūkst barības... Atceros bērnību – mežs pavasarī bija pilns dzīvības, tur bija lieli dziesmu svētki, upēs bija ļoti daudz zivju un zivtiņu; ziedošās ābeles sanēja bišu un kukainīšu pilnas; tagad kapu klusums, strazdiņi izmisuši meklē kukainīšus skriešus pa zemi, nav gana barības savus cālīšus pabarot... Visiem ciešanas, grūtības, pat izmisums, ne tikai cilvēkiem.

Agrāk vai vēlāk katra indivīda dzīvē ir skumjas, sāpes, vilšanās, bēdas, pat depresija, bēdas par to, kāpēc nav vairāk prieka, veselības un laimes. Vai Daba pārmaiņu gaitā nevarēja dot dzīvai radībai daudz vairāk prieka, laimes…? Varēja, bet Daba to dāsni gādā tikai garu pasaules harmoniskajā vidē. Taču šeit uz Zemes jānes matērijas smagā nasta tiem, kuri garu sfērā radījuši disharmoniju, vienkārši sakot, slikti uzvedušies. Savukārt uz Zemes ļaudis, paši savas nesaprātīgās rīcības sekas neapjauzdami, “dzenas pēc progresa, attīstības”, bet, cerībās vīlušies, kļūst arvien , vispārināti sakot, ļaunāki un nesaprātīgāki, un tāpēc Daba ar savu garīgās enerģijas ietekmi spiesta radīt ļaudīm arvien lielākas grūtības, ciešanas, lai ar šo soda nometnes grūtību bargo režīmu liktu attapties būt pieticīgākiem. Ar noteiktību te jāuzsver, ka Daba ļauj cilvēkiem savu dzīvi kopumā sakārtot līdz normālas labklājības līmenim visai sabiedrībai. Pietrūkst pašu ļaužu uzņēmības prasīt no saviem vadītājiem taisnīgus likumus, piemēram, grozīt partokrātisko vēlēšanu likumu, lai valsts vadībā drīkstētu ievēlēt godprātīgus, talantīgus patriotus.

Ir taču valstis ar augstu dzīves labklājības līmeni. Līdz tādam līmenim arī Latvijai ir pieļauts pacelties. Daba nepieļauj tikai pārmēra greznu, pārbagātu, bezrūpīgu sabiedrības dzīvi.

22.

Nav tā, ka mums šeit uz Zemes jāizcieš sods par mūsu senču nodarīto viņu dzīves laikā uz Zemes. Mana dvēsele var nebūt manu senču gars, un man nav šajā Zemes dzīves laikā jānorēķinās par viņu – manu senču nodarīto, jo “es” var nepaspēt savas dzīves laikā “izpirkt” visu senču grēkus, ja šo senču un šo grēku ir bijis daudz. Turklāt manī var būt tikai viena gara dvēsele, bet ne vairāku manu senču garu dvēseles. Tāpēc pieņēmums, ka man ir jāizpērk manu senču grēki, nevar būt pamatots.

23.

Daba tā iekārtojusi, ka sirmais, gudrais, pieredzējušais Cilvēks zina, kas un kā būtu darāms, lai sabiedrība labāk dzīvotu, bet viņš vairs nepauž savu gudrību - viņš no pieredzes jau zina, ka viņu neuzklausīs, nesapratīs, jo Daba katram iekodējusi pārliecību, ka tieši viņš ir tas gudrākais. Vecajam Cilvēkam Daba likusi zaudēt vēlēšanos aktīvi darboties, paust savas atziņas. Arī to Daba ir speciāli iekodējusi, lai cilvēki nekļūtu pārāk saprātīgi, jo soda nometnē aktīvais pieredzējušais saprāts varētu pārāk labu dzīvi radīt.

Kāpēc Daba veciem cilvēkiem atņem intereses, rada viņos samierināšanos…? Viņu dvēseles ir jau vairāk vai mazāk saskaņā ar sirdsapziņu. Viņi gatavi mirt, lai nonāktu Tur. Vēl tam negatavie pat paši vēlas vēlreiz dzīvot šajā soda nometnē, cerot uz laimi, kaut gan tam nav garantijas, jo nav pat zināms, kas tu būsi te nākošā dzīvē. Tava nākošā dzīve te uz Zemes, ja esi bijis ļauns un netaisnīgs, var būt pat kaut kāda kustoņa kārtā.

Lai dzīve uz Zemes nebūtu “rožu lauks” pat vecumā, iekodēta bērnu cietsirdība pret tēvu, māti… Katram vecam cilvēkam jāsaņem jaunāko cilvēku cietsirdības deva, lai izjustu šīs dzīves rūgtumu arī no šīs puses. Ka tā ir patiesība, to apliecina mūsu pašu atskārsme, sapratne par savu cietsirdību tikai tad, kad vecais cilvēks vairs nav starp dzīvajiem, un mēs nekādi vairs nespējam savu bijušo slikto attieksmi pret savu māti, tēvu labot, mēs būtu varējuši palīdzēt viņiem viņu dzīves laikā, bet... Viņu vairs nav, un nav vairs iespējas ko labot.

24.

Vēl par argumentiem soda nometnes pamatošanai. Daba iekodējusi gļēvumu, slinkumu, neuzņēmību…, lai šie slinkie būtu par nastu čaklajiem un lai sabiedrība kopumā nespētu dzīvot labāk. Daba parūpējusies par to, lai jaunībā nebūtu veco ļaužu pieredzes un saprāta. Kāpēc? Lai jaunie spēcīgie cilvēki ar saprātu un pieredzi nesagādātu sev pārāk daudz prieka, laimes un lai viņi vairāk neveiksmju piedzīvotu.

Cilvēkiem nav ļauts šeit “spīdēt ar labestību”, jo Daba parūpējusies par to, lai pietrūktu laicīgās mantas, ko citiem labdarīgi dot, ir tikai tik, cik pašam izdzīvot. Skaudība, nenovīdība “iepotēta”, lai nepalīdzētu citiem, lai tiem grūtāk. Pārāk devīgajiem nākas piedzīvot apdāvināto ļaužu nepateicību, negausību, nekaunību prasīt arvien vairāk... Daudzi cilvēki neapzinās savu nepilnību. Daudziem liekas, ka tieši viņš ir gudrākais, labākais. Ar tādu apziņu viņš dzīvo un nodara ļaunumu apkārtējiem. Tās ir tās sliktās īpašības tiem ļaudīm, kam tās ir Dabas dotas kā uzdevums tādiem būt, lai soda nometni darītu par soda vietu šeit uz Zemes.

Daudziem ļaudīm piemīt Dabas dota īpašība neieredzēt godīgos. Piemēram, deputāta kandidāts, riskējot ar dzīvību, atmasko bīstamu noziedznieku, un nu viņš ļoti cer tikt ievēlēts par godīgumu, bet nekā! “Ciest nevaru tos godīgos!” – tā nereti esam dzirdējuši. Tas ir tāpēc, ka soda nometnei vajadzīgi negodīgie, lai tie būtu un darītu režīmu nežēlīgāku.

Valodu un paradumu daudzveidība rada gan nesaprašanos starp ļaudīm, gan pat naidu un nepatiku... Zemes dzīves uzdevums – kļūt iecietīgākam, pārvarēt egoismu, kļūt taisnīgam, lai spētu nostāties pret ļaunumu, lai iemācītos cīnīties ar ļaunumu...

Sapņos murgi, grūtības, maldīšanās... Kāpēc šīs mocības? Tās taču neveicina kaut ko iemācīties, tās ir grūtības ciešanu dēļ.

25.

Par soda nometnes apzinātu ierīkošanu liecina daudzi fakti. Viens no tiem ir šāds. Ja tu aiz līdzcietības vai vispār palīdzēt gribēdams, sāc kādam cilvēkam labu darīt, tad viņš pēc kāda laika sāk uzskatīt, ka tas ir tavs pienākums viņam labu darīt. Tā ir patiesība. Bet kāpēc tas tā ir? Lai tu nebūtu laimīgs, otram labu darīdams. Lai tādējādi cilvēks-labdaris negūst pārāk lielu prieku sev un lai apdāvinātais nesaņem labklājību šajā dzīvē. Vēlreiz par to pašu ar citiem vārdiem. Es varētu būt altruists, ar gribu palīdzēt citiem. Tas labi no tā viedokļa, ka mana dvēsele ir labojusies. Bet tomēr man ir jāviļas, jābēdājas, ja aprūpētie, apdāvinātie ļaudis sāk prasīt no manis arvien vairāk un nekaunīgāk, jo uzskata palīdzēšanu par manu pienākumu. Un, lūk, man, kaut arī dvēselē es esmu palīdzēt gatavs, ir jāsamazina palīdzības sniegšana, jo manī rodas pretestība – nav vairs prieka palīdzēt nekaunīgiem, nepateicīgiem ļaudīm. Tādējādi Daba pati bremzē labdarību. Tāpēc tā ir retums. Cietēji ir abas puses. Un tā tam no Dabas viedokļa ir jābūt šeit uz Zemes... Bet tāds labdaris tu būsi Tur. Cilvēka un gara būtība saglabā savas labās pamatīpašības, neskatoties uz pārestībām par labi darīto šeit.

26.

Šajā dzīvē uz Zemes ir radīta iespēja patiešām apzināties labestības nozīmīgumu un laboties. Ja šāda apzināšanās un labošanās nenotiktu, tad tiešām varētu uzskatīt, ka viss šis Zemes komplekss ir radies haotiski, stihiski, bezmērķīgi. Labošanās patiešām notiek. Tas redzams pie tiem cilvēkiem, kam bijusi sevišķi grūta dzīve. Skumjie cilvēki ir uz “šķīstīšanās” ceļa. Vieglas dzīves ļaudis vēl ilgas dzīves vadīs šajā soda nometnē, līdz ciešanas, sāpes un bēdas liks viņiem apjēgt labestības un sirdsapziņas vērtības.

27.

Atšķirībā no visa, kas dzīvo, jūt, domā, cilvēks ir visneizdevīgākā situācijā, jo cilvēks spēj brīvi domāt, pieļaujot kļūdas no Dabas saprāta saņemtās informācijas pielietošanā, kas savukārt iespaido citu domas, rada garīgajā sfērā nenoteiktību, sajukumu (viens uzskata tā, otrs – citādi), viens otru nosoda, krājas negatīvā enerģija, tā rada jaunu pamatu negatīvām attiecībām un attieksmei. Cilvēce kopumā ir radījusi ļoti negatīvu dzīves fonu. Tas kā jau pienākas soda nometnē.

28.

Kāpēc bērni no vecākiem, pieredzējušiem cilvēkiem ātri neapgūst visas viņu zināšanas? Bērniem taču ir lieliska atmiņa, laiks un apstākļi tam. Taču viņiem “vējš galvā”. Viņu uzmanība gudrību uzkrāšanai ir ieregulēta uz dažām sekundēm, bet tad jau apnīk, un viņi pievēršas kam citam, kas neprasa prātu. Turklāt bērniem liekas, ka viņi labāk par tiem lielajiem visu zina un saprot, ka viņiem tie lielie tikai traucē… Kāpēc tā? Vai ne tāpēc, ka Daba to tā ir ieprogrammējusi? Ja bērni būtu zinātkāri jau no mazotnes, ja viņu uzmanība būtu ilgstoša zinību apguvei, tad cilvēki īsā laikā kļūtu pārāk saprātīgi, viņi vairs nepiedzīvotu vilšanos, viss noritētu labi, dzīve kļūtu “rožaina”, soda nometne pārvērstos par Paradīzi. Bet tam tā Dabasprāt nenotikt!

29.

Vēl viens pierādījums, ka Daba vēlējusies, lai cilvēki nedzīvotu saskaņā un bezrūpīgā labklājībā. Lūk, godīgs, talantīgs cilvēks parasti ir arī pret sevi kritiski atturīgs, pat kautrīgs, viņš neuzņemas vadošā lomu. Tāpēc par valdošajiem kļūst subjekti, kas ar savu neprasmi, bet nekautrīgi, “salaiž visu grīstē” atbilstoši Dabas mērķiem. Tikai retos gadījumos, lai sabiedrība neaizietu bojā, par vadoņiem kļūst talantīgi cilvēki ar tīru sirdsapziņu.

30.

Vecumdienās ir liela vēlēšanās atgriezties bērnības vietās. Tas ir tāpēc, ka vecais cilvēks redz sabiedrības un dabas postu, grib no tā tikt projām, un bērnības vietas viņam asociējas ar skaidrību, tīrību, dzīvīgumu, prieku, veselību…Asociējas, iztēlojas tāpēc, ka bērns vēl neuztvēra un nesaprata šīs materiālās dzīves raupjumu, netīrību, smagumu kā postu. Prom no pašreizējās posta vietas! Tāda ir vēlēšanās cilvēkam, kas sapratis ļaužu izdarīto nejēdzību pret dabu, sabiedrību… Prom no soda nometnes bez nožēlas par tās pamešanu!

31.

Kāpēc augstas kultūras tautas izmirst? Tas notiek tāpēc, ka augstas kultūras un tīras sirdsapziņas cilvēku dvēseles nonāk harmoniskajā garu pasaulē un vairs netiek sūtītas soda izciešanas turpināšanai uz Zemes. Ievērojami vairāk bērnu dzimst t.s. attīstības jeb “trešās pasaules” tautām. Daba augsti attīstīto cilvēku populāciju bremzē, lai šie cilvēki pārāk neuzlabotu dzīvi soda nometnē.

32.

Darvinistiem par nepatiku atzīmējams, ka ļaužu nespēja vienoties neliecina par izdzīvošanu pēc pielāgošanās principa. Miljoniem gadu ilgajā pārmaiņu procesā būtu izdzīvojuši un izveidojušies indivīdi, kas spētu brīnišķīgi vienoties, saprasties kā skudras vienā saimē, kā bites vienotam darbam. Taču nē! Lūk, ļaudīm vajag “ecēties”, naidoties, skaust, sevi augstāk par citiem vērtēt… Un tomēr šādu ļaužu sabiedrība dzīvo! Jo ir dots dzīvības saglabāšanas instinkts, bailes no nāves...Tas atkal ir kārtējais pierādījums, ka uz Zemes speciāli veidota vide ciešanām, bēdām, sāpēm… ar ļaužu lielām iespējām postu darīt arī citām dzīvām radībām.

33.

Dabas saprātam pietika gudrības radīt zinātkārus, labestīgus cilvēkus... Radītājam nebija nepieciešams cilvēkus radīt, lai tie attīstītu zinātni Dabas saprāta pilnveidošanai. Taču bija nepieciešamība radīt soda nometni. Tika radīts mums jau zināmais nesaticīgo ļaužu pūlis ķildām un nesaprātīgai rīcībai. Skeptiķi gan iebildīs ar it kā svarīgu argumentu pret soda nometnes teoriju: kāpēc cilvēks tiek turēts šajā soda nometnē neziņā, par ko viņš te atrodas kā sodāmais? Jo, lūk, sodīšanas mērķis taču esot labot sodīto, lai viņš neatkārto likumpārkāpumu. Viņš taču, nezinādams par ko notiesāts, nevarot laboties. Šos argumentus nav grūti “apgāzt”. Lūk, kā! Cietumā noziedznieks bieži vien nelabojas, bet pat iemācās rafinētāk pastrādāt neģēlības, pastrādāt tās tā, lai, pēc viņa domām, viņu “nepieķertu”. Dabai šāda pāraudzināšana neder. Tieši tāpēc Daba nesaka, kāpēc tu esi šajā soda nometnē. Tev ir jāiemācās vienmēr rīkoties pēc sirdsapziņas, nedarīt nekad to, ko tu negribētu sagaidīt no cita. Ja tu spēj jau tāds būt, ja tu rīkojies vienmēr pēc sirdsapziņas, tad tu neizdarīsi arī ko sliktu, jo labs cilvēks slikti nerīkojas. Tāda vispusīgi laba cilvēka dvēsele jau var patiešām ar garantiju iekļauties garu harmoniskajā pasaulē, tā ir labojusies universāli.

34.

Mazliet no cita aspekta par valodu. Lai ļaudīm būtu vairāk ciešanu, Daba ir parūpējusies par cilvēku valodas kā sazināšanās līdzekļa nepilnību. Iespēja vārdus un intonāciju dažādi interpretēt ir nesaprašanās pamatā. Ar vārdiem nav iespējams precīzi izteikt patieso attieksmi. Arī teikumi ir pārprotami, nav jēdzienu viennozīmīgas interpretācijas, nav iespējama pat likumu viennozīmīga skaidrojuma un pielietojuma. Daba taču varēja izveidot sazināšanās veidu uz daudz augstākas pakāpes pat bez valodas. Taču valoda ir speciāli radīta kā domstarpību un nesaprašanās pamats un līdzeklis. Ļaudis pat nespēj konvencionāli vienoties par jēdzienu viennozīmīgu lietošanu. Nevar, nespēj, negrib, jo katrs uzskata, ka viņš pareizi izprot vārdu jēgu. Tagad pasaulē plaši manipulē ar cilvēktiesību jēdzienu, bet tā saturs ir izplūdis kā migla, un neatradīsies iespēja to “ielikt rāmjos”. Tāpēc šajā sakarībā pārpratumi un bēdas vēl ies plašumā. Ilgajā Dabas norišu mutācijā, mainībā varēja izveidoties tādi sazināšanās līdzekļi, kas nodrošinātu šo līdzekļu lietotāju absolūtu saprašanos un līdz ar to – sekmīgāku izdzīvošanu. Kā Dabas joks ļaudīm ir iedota skaitļu valoda . Te domstarpību nav. 2x2=4! Bet pat par savas valodas pilnveidošanu nav iespējams vienoties. Daba ir visspēcīga. Ar vārdiem var manipulēt, vārdiem piedēvējot dažādus jēdzienus, dažādu saturu. Netaisnīgi tiesu nolēmumi tam ir lielisks piemērs. Ar vārdiem var gan attaisnot, gan notiesāt uz viena un tā paša likuma pamata, likumu dažādi interpretējot pēc lēmēja interesēm.

35.

Par skaistuma sajūtu. Kāpēc Daba iekodējusi dzīvniekiem, cilvēkiem skaistuma sajūtu, tieksmi pēc skaistuma, tieksmi pēc harmonijas? Vai tās ir tikai atmiņas par bijušo harmonisko vidi no garu pasaules? Visas aktīvi dzīvās radības ir tā vai citādi saistītas ar Dzīvības substanci. Savukārt šī Dzīvības substance pastāv saistībā ar Dabas saprātu un harmonisko vidi. Tātad caur dzīvības enerģiju aktīvi dzīvajā būtnē ienāk, it kā atstarojas Dzīvības substances skaistuma izjūta. Tā un nepieciešamība pēc harmoniskām attiecībām tiek saglabātas dzīvajām būtnēm tāpēc, lai šīs sajūtas neizgaistu skarbajos Zemes apstākļos un lai pēc nāves dvēsele, kas to pelnījusi, jau būtu sagatavota arī šajā jomā harmoniskajām attiecībām garu sfērā. Prasība pēc skaistuma ir lielisks pierādījums tam, ka garu pasaulē ir ne tikai cilvēku gari, bet arī citu būtņu gari. Tāpat kā cilvēks greznojas, tāpat greznojas arī mednis, pat tītars! Skaistums ir universāls garīgums – acīm, ausīm, sirdij... Cilvēkam skaistums dod stimulu nedarīt sev galu.

( Sk. turpinājumu 1.turpinājumā šajā pašā vietnē ! )