No grāmatas „Man Kāds liek patiesību teikt”

 https://pietura.mozello.lv/pl-gram-man-kads-liek-patiesibu-teikt/

„ … Tas, ka daļa valsts pārvaldes personāla atturas darīt to, kas var nepatikt Krievijai, var glābt

mūs no varmācības (arī no izvešanas uz Sibīriju). Tā labad mēs varam kaut daļēji atteikties no savas nacionālās nostājas. Tāda atteikšanās vēl jo vairāk iespējama tāpēc, ka mēs ar saviem `1,5 miljoniem, globāli ņemot, neesam diži izcili. Tas ir pierādījies ar to, ka 30 neatkarības gados esam atpalikuši pat no saviem kaimiņiem. Mums ir pieļaujams piezemētāks, iecietīgāks dzīvesveids sadarbībā un pat sadraudzībā ar „pasauli”. Tas ir ceļš uz Latvijas valsts un tautas pastāvēšanu gadu simtos. Kaut jel kā, bet pastāvēt, būt un palikt pie dzīvības. Tāds ir arī Rietumvalstu skatījums uz mums. Viņu ieskatā mēs piederam austrumu kaimiņa ietekmes sfērai.

Mani, kas cīnījies par Latvijas brīvību cerībā uz Ulmaņlaiku turpināšanu, nevar vainot brīvības ideālu nodevībā. Pati mūsu valsts pārvaldes politika (partokrātija) ir pierādījusi, ka tā nav pieļāvusi Latvijai  rūpīgus saimniekus…  Vai tas ir gods Latvijai un varas ļaudīm - latviešiem? Vienotībai, nacionāļiem…?

06.08.2025.”

Šī ir replika saistībā ar Vienotības jauno aģitācijas avīzi ( Pavasaris 2026 ). To lasot, nākas atcerēties PSRS laikus, kad režīms  slavinājās ar šķietamiem panākumiem komunisma celtniecībā, bet pilnīgi noklusēja par nepieciešami darāmo vai slikti darīto.