KO LATVIJAS CILVĒKI VAR IZDARĪT LABU UN KO - SLIKTU…

Televīzijas lielļaudis, kas varat, bet maz darāt! Parādiet un daudziniet  Latviju skaistu! Latvija ir skaista! Parādiet Amatciemu! Likteņdārzu, kāds tas ir un būs! Latvijas Dabas parkus! Rezervātus un Nacionālos parkus! Rundāles pili! Imantu Lancmani! Mecenātus! Labas gribas talantīgus cilvēkus, ko partijas ignorē!

Publicisti, žurnālisti! Mācieties, esiet gudrāki un redzīgāki par tiem, kuriem jūs ko vēstāt! Jūs esat tie, kas nosaka sabiedrības garīgo līmeni un labklājību.

To sacīt man lika tas, ka ne no mūsu televīzijas, bet no Horvātijas es pirmo reiz nupat skatīju Amatciemu kā brīnumu. Savā Tēvzemē – tādu skaistumu! Mums, vienkārši sakot, trūkst vai netiek pielaisti pie teikšanas skaisti patriotiski vēstītāji, kas mūs apgaismotu.

Uz tāda skaistuma fona gaužām skumju mani dara tie mūsu pašu valsts ierēdņi  un valsts amatpersonas, kuri  mūsu Latviju ir padarījuši par beztiesisku valsti. Latvija joprojām nav tiesiska valsts! Likumu jau ir pārmēru daudz, tie cits citu jau dublē, tie nav sistematizēti, nav kodificēti. Tiesneši  jebkuru savu nolēmumu var pamatot ar piemeklētām tiesību normām pēc izvēles, un jebkurš tāds nolēmums, kaut netaisnīgs un neobjektīvs, augstākā instancē tiek uzskatīts par likumīgu un netiek atcelts.

  Ieklausieties, kas notiek tiesu, prokuratūras un citās varas sistēmās! Reāli ir izveidojies stāvoklis, kurā pastāv 3 līmeņu pieeja, kā tiek risinātas aktualitātes. Pirmais ir akadēmiskais līmenis. Tas ir teorētiskais atziņu un ideālu skatījums uz lietām un parādībām, kādām tām vajadzētu taisnīgi un optimāli būt. Diemžēl praksē tas nenonāk,tas paliek tikai kā vēlamais, kā sapnis. Piemēram, tiesā vajadzētu piemērot likumu par lielo ekonomisko krīzi kā nepārvaramo varu un atbrīvot nevainīgu kredītparādnieku no saistībām. Tādu atbrīvošanu nosaka Civillikums. Tas būtu taisnīgi un tiesiski pareizi. Taču tiesā sēž cilvēcīgu faktoru – skaudības, augstprātības, padevības, egoisma..- lēmējs, kas lemj par labu bankai, jo kāds lobijs to iespaido. Tas tad nu ir otrais līmenis – faktiskā praktiskā rutīna, kas ieregulēti  solidāri funkcionē visā valsts pārvaldes sistēmā kā norma gandrīz bez izņēmuma.  Tas vēl nav viss bēdu stāsts. Ir vēl trešais līmenis jeb faktiskās varas faktors, un to sauc par politisko lēmumu. Tas stāv pāri visām varām, izņemot valdošo  partiju varu. Pat Satversmes tiesa aizstāv partiju varu, neatzīst to par pretkonstitucionālu varu. Saeima par šo netaisnību man ir rakstiski atbildējusi, ka to nosaka politiskais lēmums!!!  Kas tas tāds?! Neviens likums tādu nenosaka. Tā ir politisko  partiju vara.

Nu, lūk, „politiskai lēmums” ir galvenais mūsu  nedienu cēlonis. 

Publicisti, žurnālisti! Mācieties šo  politisko lēmumu iepazīt, atmaskot, nosodīt!