Varas partijas valsts pārvaldē ievirza savas partijas biedrus – par ministriem, par iestāžu vadītājiem un tamlīdzīgi. Praksē ir pierādījies, ka šī metode dod iespēju partijām finansēties no pašas iecelto amatpersonu lielajām algām; savstarpējo personīgo paziņu sistēmā nav iespējama iedarbīga kontrole un atbildība par pārkāpumiem, jo ierēdņi-partijnieki savstarpēji cits citu pasarga no atbildības kā savas partijas biedrus. Saeimā partijas nosaka diktātu – frakcijas biedriem balsot tā, kā to norāda partijas frakcijas vadītājs, bet tāds diktāts sašaurina lēmēju skaitu, padarot to par mono lēmumu, neļauj šīs partijas deputātiem kā personībām balsot pēc saviem uzskatiem un sirdsapziņas. Būtībā valda biedru spaidīga pakļaušanās vadītājam, likumprojektu tātad neapspriež neatkarīgi daudzi deputāti, bet to izlemj frakciju vadība, lai gan lemt vajadzētu 100 atsevišķiem deputātiem kā pesrsonībām, ja tās būtu Saskaņā ar Satversmi neatkarīgas. Tātad netiek pildīta Satversmes autoru prasība pēc 100 Saeimas locekļiem ar to viņu ieceri, ka simts prātu ir labāk, nekā vien 4-5 partiju frakciju vadītāju griba. Tā tiek radīti nekvalitatīvi likumi, kas atkal un atkal jāgroza. Saeima ktrā sasaukumā groza un pieņem no jauna tūkstošiem likumus! Frakciju vadītāji kā vienas partijas biedri nostājas pret opozīcijā esošo partiju priekšlikumiem, kaut to priekšlikumu pieņemšana būtu tautas interesēs. Tas spilgti izpaužas tad, kad opozīcija iesniedz savus likumprojektus. Varas partijas tos pilnīgi ignorē un pat atklāti atzīst, ka principā nepieļauj opozīcijas priekšlikumu pieņemšanu. Varas partijas sastāda valdību, neļaujot nominētajam valdības vadītājam pašam izvēlēties savas valdības ministrus – tiem jābūt no attiecīgas partijas, un parasti tie ir ne jau profesionāli, neatkarīgi speciālisti, bet Saeimā ievēlētie valdošo partiju deputāti. Kad nu tāda valdība iesniedz Saeimai nobalsošanai likumprojektu, tad atkal darbojas partiju vadītāju diktāts pēc koalīciju līgumiem, un likumdevējs pakļaujas izpildvarai – nobalso tā kā to prasa valdība. ( Spilgti tas izpaudās, piemēram, Kalvīša vadītās partijas un valdības attiecībās ar Saeimu, kad Saeima balsoja tā, kā to diktēja Tautas partijas vadītājs un valdības vadītājs vienā personā). Tas viss noved pie partiju vadītāju patvaļas, likumdevējs zaudē savu sūtību – neatkarīgi lemt par tautai vajadzīgiem likumiem pēc taisnīguma un godaprāta. Saeimā likumu pieņemšanas sistēma, kāda tā bija pirms partokrātijas, bija vienkārša, taisnīga un demokrātiska. Tagad tā ir "dubulta” – paralēli agrākai kārtībai tagad funkcionē partiju frakcijas, frakciju padome, frakciju vadītāji... Būtībā šī sarežģītā sistēma atgādina PSR Savienības totalitāro režīmu, kurā valsts iestādēs uzraudzību un pat vadību noteica komunistiskā partija. Tā bija klasiska partokrātija – totalitāra un tautas neiespaidojama.  Latvijas partokrātiskais režīms ir kā klasiskās partokrātijas līdzinieks – tautas neiespaidojams, diktatorisks, patvaļīgs...

Demokrātisku vēlēšanu pozitīvie rezultāti

     Tikai dažas tēzes. Vēlēšanu procesā pilsoņi gūst gandarījumu par iespēju iespaidot valsts varu, izzūd apātija un nepatika pret valdību, Saeimu, pret partiju varu, rodas cerība nākotnei, atbildība par savu līdzdalību ar godīgu attieksmi pret valsts varu, mazinās nihilisms, noziedzība, spīta izsaukta kaitniecība, izzūd naids uz līdzcilvēkiem... Saeimā ir tikai komisijas, nav partiju frakciju un koalīciju, katrs deputāts ir tiesīgs balsot par vai pret tikai pēc savas pārliecības, līdzīgi kā to dara zvērinātie tiesās; tas paplašina lēmēju skaitu, viedokļu skaitu, rada vispusīgāk sagatavotus un izlemtus likumus, izbeigts partiju "tirgus” par ietekmi un savām interesēm, deputāti kļūst atbildīgāki un aktīvāki, jo nav vairs jāpakļaujas diktātam, ko uzspiež partiju frakciju vadība dažu lēmēju sastāvā... Valdību var sastādīt par Ministru prezidentu pilnvarotais pēc saviem ieskatiem, bez partiju diktāta un no profesionāliem speciālistiem; valdība vairs nediktē parlamentam, bet tikai patstāvīgi realizē izpildvaru, t.sk., sagatavo likumprojektus – tiek reāli atdalīta likumdevēja vara no izpildvaras... Ievērojami mazinās korupcija - no varas puses lobēt atsevišķu uzņēmēju intereses, jo ir mazāka iespēja uzpirkt daudzus deputātus, pretēji tikai dažu partijas "bosu” uzpirkšanai, kas diktē "pakļautajiem”, kā rīkoties un balsot. Tiek mazināta partiju veiktā pirmsvēlēšanu aģitācijas masīvā vēlētāju iespaidošana balsot par skaļajiem; vēlētāji paši var izlemt balsot par saviem izvirzītajiem un zināmajiem cilvēkiem. Mazinās iespēja iespaidot balsu skaitīšanas rezultātus, jo būtībā nav vairs viens organizēts (partijas) spēks, kam netrūkst līdzekļu iespaidot par balsošanas rezultātiem atbildīgos. Valsts vadībā vairs nekautrējas iet saprātīgie, taisnīgie, godprātīgie, bet partokrātijas apstākļos viņi nevēlas saistīties ar negodīgajiem - partijas ir radījušas pret sevi lielu tautas nepatiku par tautsaimniecības sagraušanu, kas nebūtu notikusi, ja tautai būtu kontrole pār valsts vadītājiem, Tāda kontrole partokrātijā nebija un nav, jo partokrātija funkcionē nedemokrātiski - kā nepārvaramā vara.