Blogs
01:56 PAREX NACIONALIZĀCIJA – SAISTĪBU IZBEIGŠANĀS SAKRITUMA DĒĻ (CL 1857.p.) |
Juristu grupas sagatavota publikācija - šis teksts šajās dienās ( dec.2013.) iesniegts Ģenerālprokuroram. Šeit publicēts ar nolūku pievērst uzmanību tiesu patvaļai, kāda tā pastāv attiecībā uz "banku lietām", konkrēti uz valsts izveidotās Revertas pretenzijām piedzīt neesošu saistību neesošu parādu. Ir nepieciešams šo problēmu aktualizēt.
PAREX NACIONALIZĀCIJA – SAISTĪBU IZBEIGŠANĀS SAKRITUMA DĒĻ (CL 1857.p.)
PĒTERIS LAZDA
Personas kods . . . Adrese: . . . Tālr. . . . peterisl@kopideja.lv
LR ĢENERĀLPROKURORAM KALNMEIERA KUNGAM
Lūgums iesniegt protestu. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā atrodas civillieta Nr. C32288010 manā apvērsuma prasībā pret bijušo "Parex banku”. Ar 31.05.2012. spriedumu lieta skaitās izskatīta, spriedums stājies spēkā pēc tam, kad Rīgas apgabaltiesa ar 6.12.2013. lēmumu noraidījusi manu blakus sūdzību, nenosakot jaunu termiņu valsts nodevas samaksāšanai par apelācijas sūdzību. (Ziemeļu rajona tiesa man bija noteikusi samaksāt nodevu laikā, kad vēl turpinājās lietas izskatīšana, lai izspriestu, cik īstenībā un vai vispār man jāmaksā valsts nodeva.) Taču šis apstāklis nav pamats lūgumam protestēt , jo blakus sūdzības ir skatītas un noraidītas apelācijas instancē.
Pamats protestam var būt CPL 484.pants – protestu iesniegt var, ja ar tiesas nolēmumu aizskartas "to personu tiesības, kuras nav bijušas lietas dalībnieki.” Paskaidroju. Tiesai neizskatot prasījumu par nepārvaramās varas konstatēšanu, neizskatot prasījumu par sakritumu, ir aizskartas nenoteikta skaita, arī EL kā citas personas, kas nav bijusi lietas dalībnieks, tiesības uz atbrīvošanu no saistībām šajā pašā sakarībā ar Parex banku-Revertu, kā to nosaka Civillikums nepārvaramas varas un sakrituma gadījumos. Aizskartas tiesības ir tāpēc, ka, ja būtu bijis spriedums par nepārvaramo varu un spriedums par sakrituma esamību, tad tāds spriedums kalpotu kā judikatūras tipa faktors citiem spriedumiem par līdzīgiem prasības priekšmetiem, jo spēkā stājies spriedums kalpo par pierādījumu... ( Šeit teksts saīsināts ...).
Prasībā pret Parex banku tiesa apzināti neizskatīja manu prasījumu, par ko bija samaksāta valsts nodeva, proti, prasījumu konstatēt, ka dziļā ekonomiskā krīze tiešā cēloniskā sakarībā paralizēja nekustamā īpašuma tirgu un, ka tā bija un ir nepārvaramā vara, kas saskaņā ar Civillikumu atbrīvo no saistībām. Šī mana prasījuma neizskatīšana radīja nepareizu spriedumu. ( Mēģinu pēc iespējas īsāk pateikt būtisko.) Tiesa bez pamatojuma un bez motivācijas atteicās taisīt papildspriedumu, un tāpēc mans prasījums palika neizspriests. Tiesa atteicās arī izskaidrot spriedumu par to, vai spriedums attiecas tikai uz Parex banku ( kā tas rakstīts spriedumā), vai arī uz Revertu. Pret Revertu man bija un ir iebildumi sakarā ar to, ka Latvijas valsts būtībā nacionalizēja privāto Parex banku, un Parex bankas kapitāls nonāca valsts īpašumā, tautas īpašumā, radot prasījuma un parāda sakritumu vienā personā – valsts personā. Līdz ar to saskaņā ar Civillikuma 1857.pantu iestājās prasījuma un parāda sakritums, kas izbeidz bijušās saistības ar privāto Parex banku.
Tiktāl par protesta iesniegšanas pamatojumu. Tomēr, lai prokuratūrai būtu priekšstats par šīs lietas izskatīšanā tiesas pieļautajiem pārkāpumiem, nepieciešams iezīmēt šīs lietas izskatīšanas procesu kā fonu protesta iesniegšanas nepieciešamībai.
Šeit nav iespējams izklāstīt visu šīs lietas procesuālo norisi. Atzīmēšu tikai to, ka šī lieta ir neordināra ar unikāliem prasījumiem, kādi Latvijas tiesu praksē nav izspriesti, un neizspriešana ir tāpēc, ka tiesas rīkojas inerti un ierasti, būtībā pēc šablona – tiesnešu ieskatā Parex parādniekiem saistības jāpilda, vienīgais vainīgais ir kredīta ņēmējs, bet valsts un bankas ir absolūti bez vainas. Turklāt raksturīgi, ka ar bankām saistītās lietas izlemj vieni un tie paši tiesneši, kas skaitās specializējušies banku lietās. Viņu labvēlība ir banku pusē, arī akciju sabiedrības Reverta pusē.
Lieta ir divos sējumos. To izskatīt ir darbietilpīgi. Tāpēc būtiskāko centīšos pārstāstīt.. Īsi sakot, esmu lūdzis tiesai atzīt gan valsts, gan bankas vainu, gan arī ievērot jaunos apstākļus – nepārvaramo varu, bankas nacionalizāciju ar visu neskaidrību un slepenību, kam visam pēc taisnīguma jānoved pie atzinuma, ka man nav jāatbild pilnā apmērā, bet tikai daļā, un tā daļa tiesai ir jānosaka.
Šī lieta, lai tā tiktu taisnīgi izmeklēta un izspriesta, ir jāizskata no jauna pirmās instances tiesā citā tiesas sastāvā detalizēti un objektīvi bez jau iepriekš tiesnešu pieņemta un tiesu sistēmā dominējoša uzskata, ka banka un valsts esot absolūti bez vainas, bet neapšaubāmi vainīgs esot tikai tipiskais indivīds, kas izvairoties no līgumsaistību pildīšanas. Taču atkārtoju - šī lieta ir neordināra, jo es nevairos atmaksāt kredītu, bet vēlos tikai to, lai atbilstoši konkrētajiem apstākļiem tiktu taisnīgi sadalīta atbildība gan bankai, gan valstij, gan man. Runa ir, atkārtoju, īpaši par Parex bankas kredītņēmējiem.
Tiesai biju pieteicis prasījumu konstatēt ekonomisko krīzi kā nepārvaramo varu un nepārvaramās varas faktu piemērot tā, kā to nosaka Civillikums. Biju iesniedzis krīzi pierādošus materiālus un pierādījumus par to, ka krīze konkrētajā gadījumā man bija un ir nepārvarama vara un ka tā tiešā cēloniskā sakarībā atņēma man iespēju atmaksāt kredītu bez manas vainas, jo krīzes dēļ sabruka nekustāmā īpašuma tirgus un līdz ar to projekts, kurā bija ieguldīta nauda.. Tiesā tika pieteikts liecinieks, pieprasīta ekonomiskā ekspertīze... Tiesa šos prasījumus pilnīgi ignorēja - uz sēdi uzaicināto liecinieku nenopratināja, ekonomisko ekspertīzi nenoteica, iesniegtos pierādījumus nemaz neskatīja it kā tādi nemaz nebūtu lietā bijuši ( ! ). Tiesa bez pamatotas motivācijas noraidīja arī manu pieteikumu taisīt papildspriedumu, lai šo prasījumu par nejaušu apstākļu konstatēšanu tomēr izskatītu un lemtu par to. Būtībā lietā līdz ar to nav pilna tiesas sprieduma, jo nav ne izskatīti, ne izlemti noteiktā kārtībā pieteiktie prasījumi, bet tieši šo prasījumu neizlemšana novedusi pie nepareiza sprieduma. Saskaņā ar CPL 427.pantu, ja lietā nav pilna sprieduma, spriedums atceļams un lieta izskatāma no jauna. Abu instanču tiesas šo normu pilnīgi ignorēja. Sprieduma rezolutīvajā daļā tika noraidīta mana prasība tikai pret "Parex banku”, bet šis noraidījums spriedumā nav attiecināts arī uz AS "Reverta”, kas tiesā bez pārliecinošiem pierādījumiem uzstājas kā "Parex bankas” visu tiesību pārņēmēja. Iespējams, tiesa tādējādi ir mēģinājusi spriedumā neskart manu prasību noskaidrot Revertas tiesības, jo lietā jau bija mani iebildumi pret "Revertas” tiesībām administrēt "Parex bankas” izsniegto kredītu atgūšanu. Tā vai citādi, bet tiesai tomēr bija jāreaģē uz maniem lūgumiem noskaidrot "Revertas” tiesības. Palika nenoskaidroti daudzi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par "Revertas” tiesībām prasīt no manis visas kredīta summas atmaksāšanu par labu vienai vienīgajai "Revertai”-valstij. (Kā zināms, "Parex bankas” pārņemšana notika bez likuma, bankas īpašnieki tagad tiesā prasa atzīt bankas pārņemšanu par nelikumīgu. Tāpēc likumsakarīgi var secināt, ka nelikumīga bankas pārņemšana nevar radīt pārņēmējas pusei likumīgas tiesības.) Tiesa pilnīgi ignorēja un noraidīja manu prasījumu izskaidrot spriedumu un apstākļus attiecībā uz "Revertu”, tiesa pat necentās to darīt.
Tiesa absolūti ignorēja manu pieteikto lūgumu lemt par prasījuma un parāda sakritumu, kāds tas paredzēts Civillikuma 1857.pantā. ( Tiesa nepamatoti atteikusi taisīt papildspriedumu, atteikusies izskaidrot spriedumu par "Revertas” tiesībām, ignorējusi lūgumu lemt par prasījuma un parāda sakritumu saskaņā ar Civillikuma 1857.pantu. Tie ir kārtējie tiesas pārkāpumi šajā lietā.)
Sarežģīto un neordināro lietu tiesa steigā izskatīja 45 minūtēs (!). Atkārtoju - neordināro tāpēc, ka Parex banka līgumu (2009.gadā) nedrīkstēja likumīgi lauzt laikā, kad mans pieteikums par līguma noteikumu grozījumiem bija jau Centra rajona tiesā, lai es varētu turpināt kredīta atmaksāšanu pēc saprātīgi noteikta grafika ilgākā laikā un maksājumu samērīgā apmērā. Banka jau bija saņēmusi pavēsti uz tiesas sēdi, bet nepieļāva līgumu grozīt tiesā, lauza to..
Banka līgumu lauza laikā, kad man nebija maksājumu kavējuma, jo savlaicīgi biju lūdzis banku grozīt līgumu ( 2009.gada janvārī) sakarā ar pamatotām šaubām, kas radās no neskaidrībām bankas pārņemšanas procesā valsts īpašumā, un man saskaņā ar Civillikuma 1656.pantu nokavējuma nebija, jo "Parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas vai nu vispār par to saistību, kuras izpildīšanu no viņa prasa, vai par tās apmēru.” Man bija pamatotas šaubas, vai es varēšu, saņemot tikai pensiju, pēc esošā grafika atmaksāt krīzes laikā 5 gados visu 65 000 latu kredītu, un bija šaubas, vai pēc "Parex bankas” bankrota "Parex banka” ir īstais prasītājs, ja šo privāto banku tagad ir neskaidros apstākļos pārņēmusi valsts savā īpašumā.
Kredīta atmaksāšanu pēc līguma tiešā cēloniskā sakarībā un bez manas vainas pārtrauca ekonomiskā krīze kā nejaušs apstāklis, kā nepārvarama vara. Atšķirībā no daudzu citu personu kredītsaistībām manā gadījumā tiesai bija gan iespēja, gan pienākums pārbaudīt un pārliecināties no pierādījumiem, ka tik tiešām aizņemtā nauda tika ieguldīta nekustamā īpašuma projektā, un ka nekustamā īpašuma tirgus tik tiešām katastrofāli sabruka, un tiešā cēloniskā sakarībā radās sekas, ko Civillikuma 1657.pants u.c. nosaka par pamatu saistību izbeigšanai. Tiesa nevēlējās to noskaidrot, jo, iespējams, nevēlējās pret valsts vadītāju gribu atzīt krīzi par nepārvaramo varu, un arī par nejaušo apstākļu ietekmi nelēma.
Lietu sarežģījis tas, ka radusies jauna, bet Civillikumā jau paredzēta, situācija starp "Parex bankas” bijušo klientu un valsts īpašuma tiesībām uz bijušās "Parex bankas” nacionalizēto kapitālu, resp.,ir radies prasījuma un parāda sakritums. Civillikums nosaka: "1857. Saistību tiesības izbeidzas ar sakritumu, kad kreditors un parādnieks apvienojas vienā personā.” Īsi to skaidrojot, es tagad no parādnieka esmu kļuvis par kreditoru, jo valsts – tie ir Latvijas pilsoņi, un viņiem ( arī man ) pieder valsts īpašums, arī bijušās privātās bankas kapitāls. Saistības starp mani un bijušo "Parex banku” ir izbeigušās. Tāds ir likums. Ja "Reverta” pārstāv valsti parādu piedziņā, tad tā un valsts rīkojas pret likumu. Šo jauno situāciju tiesa absolūti izvairījusies izlemt, kaut esmu to lūdzis darīt. Sevišķu sarežģījumu šajā lietā ir radījis "Parex bankas” akciju vairākuma pārņemšanas nelikumīgais, neskaidrais un pat slepenais process, kura laikā bijušie bankas īpašnieki prasīja un cerēja uz bankas atgūšanu no valsts un tāpēc, iespējams, nenodeva valstij visas tiesības, bet vēlējās paturēt sev arī tiesības piedzīt parādu no saviem klientiem. Tagad "Reverta” nevar uzrādīt nevienu abpusēji parakstītu aktu, kurš nepārprotami pierāda tiesību rašanos administrēt bijušās bankas visas tiesības. ( Likums nosaka tiesību pāreju pierādīt rakstiskā formā.) Par to liecina arī tas, ka bijušie bankas īpašnieki tiesā prasa atzīt par nelikumīgu bankas pārņemšanu valsts īpašumā. Arī šo manu lūgumu – noskaidrot apstākļus par "Revertas” tiesībām - tiesa pilnīgi izvairījusies izlemt. Bet man to noskaidrot ir svarīgi – man ir jāzina, kas ir īstais tiesīgais parāda piedzinējs, lai man, samaksājušam parādu, nenāktos citam piedzinējam, piemēram, bijušajiem bankas īpašniekiem atbildēt par savas rīcības bezrūpību, kā tas jau ir, kad tiesa mani vaino kredīta ņemšanā, jo es, lūk, neesot paredzējis krīzes iestāšanos.
Tiesai, iespējams, ir bijis par sarežģītu un par neatbilstošu procesuālajai ekonomijai izlemt manu lūgumu apturēt tiesvedību šajā lietā līdz būs stājies spēkā spriedums bijušo "Parex bankas” īpašnieku prasībā par "Parex bankas” pārņemšanas valsts īpašumā likumību. Manam lūgumam apturēt tiesvedību ir ne tikai jau iepriekš rakstītais pamatojums, bet arī precedents - Rīgas apgabaltiesa apturējusi tiesvedību valsts prasībā pret bijušajiem "Parex bankas” īpašniekiem līdz spēkā stāsies spriedums par bankas pārņemšanas likumību. Tātad Ziemeļu rajona tiesa atkal pretēji, piemēram, CPL 183.pantam nav pārbaudījusi un pat nav pieļāvusi noskaidrot visus apstākļus lietā, bet taisījusi aptuvenu, vispārinātu spriedumu "uz vidējo tipisko kā citās lietās”.
Likuma "Par tiesu varu”17.p.: " (1) Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību." Katrs tiesnesis ir zvērējis „vienmēr censties noskaidrot patiesību" ( turpat 68.p.) Šie mani lūgumi pārbaudīt un noskaidrot minētos apstākļus ir attiecināmi šajā lietā uz manu prasījumu "atzīt par nepamatotiem un noraidāmiem pilnā apmērā "Parex bankas” prasījumus”, kādi tie izriet "Parex bankas” skatījumā 1:1 no kredīta līguma, tātad, visiem ar šo lietu saistītiem apstākļiem ir būtiska nozīme mana pieteikuma taisnīgā un objektīvā izlemšanā, visi būtiskie apstākļi ir vērtējami kā pierādījumi un, tie nevar tikt noraidīti kā tādi, kas "neattiecas uz lietu”.
Tiesa nav nošķīrusi saistību izpildīšanas grūtības no nespējas izpildīt saistības nepārvaramas varas apstākļos. Nota bene! - CL 1587.pants uzliek par pienākumu saistības pildīt, kaut arī ir grūtības tās izpildīt. Gan tiesa, gan kreditors redz tikai šo pantu, bet negrib redzēt, saprast un piemērot CL 1657.pantu, kam ir tāds pats spēks un kas atbrīvo parādnieku no saistībām nejaušu apstākļu dēļ, nepārvaramas varas apstākļos, kad parādnieks ir bez vainas nespējā pildīt saistības. Tātad tiesa spriedumā piemērojusi neatbilstošu materiālo normu – CL 1587.pantu, bet nav piemērojusi faktiskajiem objektīvajiem apstākļiem atbilstošas CL normas – 1657.p.,1773.p., 1774.p. u.c. Tas ir būtisks likuma pārkāpums! Tā rezultātā taisīts nepareizs, netaisnīgs un nepamatots spriedums – noraidīta mana prasība tiesai noteikt objektīvajiem apstākļiem atbilstošu bankas prasījuma izpildi tā bankas prasījuma vietā, ko banka pilnā apmērā pieprasa no manis saskaņā ar kredīta līgumu.. Tiesa nav it kā pat ievērojusi, ka saskaņā ar likumu nemaz nav vajadzīga nepārvaramā vara, lai samazinātu vai izslēgtu saistības apmērus, bet pietiek ar nejaušu notikumu, kas izslēdz iespēju pildīt saistības, Tāds nejaušs notikums šīs lietas sakarībā ( bez problēmām to atzīt! ) ir dziļā ekonomiskā krīze. Vispārējo ekonomisko krīzi atklāti atzīst un ar to rēķinās pat Latvijas valdība, Satversmes tiesa un citas institūcijas. Bet izvairās to saukt par nepārvaramo varu - to atzīt nevēlas valsts vadītāji prestiža dēļ, un tāpēc to izvairās atzīt arī tiesneši. Lūk, šie Civillikuma panti: „1773. Zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas, netiešs - kad tas cēlies sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs - kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvaramā vara. 1774. Nejaušs zaudējums nevienam nav jāatlīdzina. Tādēļ, ja nejaušs šķērslis kavē kādu izpildīt uzņemto saistību, jāatzīst, it kā viņš būtu to izpildījis, ja vien viņš līgumā nav uzņēmies nejaušības risku." Runa ir par zaudējumiem, kas jācieš bankai nejaušos apstākļos – visā pasaulē valdošajā ekonomiskajā krīzē. Es līgumā neesmu uzņēmies nejaušības risku. Ir pamats tiesai pārmest, ka tā šajā lietā visus savus spēkus ir virzījusi tikai vienā virzienā – noraidīt jebkuru manu prasību pret banku pilnīgi un galīgi ar jebkādiem argumentiem vai vispār bez tiem. Tiesa nav pat pieļāvusi iespēju noskaidrot apstākļus un nav lēmusi taisnīgi, objektīvi, kompetenti, bez aizspriedumiem...
Tiesa ir pārkāpusi CPL 8.pantu ( nenoskaidroja visus apstākļus), 121.p. ( nepieļāva ekspertīzi), 74.pantu ( neļāva iesniegt pierādījumus), 97.p. ( tiesa nav motivējusi pierādījumu noraidīšanu), 189.p., 190.p. ( spriedums nav pamatots, nav atsauces uz tiesību normām), 193.p5.d.( motīvu daļā nav norādīti lietā konstatētie fakti, pierādījumi, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumenti, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi, nav norādīti arī normatīvie akti, pēc kuriem tiesa vadījusies, nav konstatēto lietas apstākļu juridiskais novērtējums, kā arī nav likumpamatoti tiesas secinājumi par prasības pamatotību vai nepamatotību...) Tiesai vajadzēja, bet tā nav piemērojusi nevienu materiālo normu no tām, kas uzskaitītas prasības pieteikumā, nav pat tās analizējusi, nav vērtējusi to attiecināšanu uz konkrēto saistību izpildīšanas iespējām. To skaitā CL 1656.p., 1657.p., 2147., 2220.p., 1857.p. u.c.
Īsuma labad es šeit neizceļu atsevišķi rajona tiesas un apgabaltiesas patvaļu nolēmumu pieņemšanā, bet tikai piebilstu, ka apelācijas instances tiesas lēmumi, izskatot manas blakus sūdzības, ir netaisnīgi balstīti uz tiesībām, ko tiesai dod CPL jaunā netaisnīgā 447.1.panta 2.d., un tiesa to nesamērīgi izmanto savās interesēs: ”Ja tiesa, izskatot blakus sūdzību, atzīst, ka pārsūdzētajā lēmumā ietvertie motīvi ir pareizi un pietiekami, tā lēmumā var norādīt, ka pievienojas pārsūdzētā lēmuma motīviem. Šādā gadījumā šā likuma 230.panta pirmās daļas 5.punktā noteiktos lēmuma motīvus var nenorādīt.” Apgabaltiesa vienkāršoti deklarē, ka pirmās instances tiesas motīvi ir pareizi, pat kaut arī to nemaz nav ( ! ), pievienojas pirmās instances tiesas nolēmumiem un sūdzības noraida arī pat tad, kad pirmās instances tiesas nolēmumā vispār nav atsauču uz normām, bet ir tikai tiesnešu subjektīvas sentences, piemēram, ka kredītņēmējam kā saprātīgai būtnei vajadzēja zināt un paredzēt krīžu ciklisko atkārtošanos ik pa laikam un kredītu neņemt... Tas ir absurdi, bet fakts.
Atkārtoju, ka man nav nekādu cerību, ka apelācijas instance taisnīgi izlemtu arī apelācijas sūdzību, jo līdzšinējā pieredze šajā lietā ar blakus sūdzībām ir pierādījusi tiesas patvaļu kā metodi, lai paātrinātu lietu izskatīšanu, lai samazinātu lietu skaitu, lai pildītu izpildvaras norādījumu paātrināt lietu izskatīšanu un lai Parex bankas kredītņēmēji-parādnieki atmaksātu valstij visu parādu neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem, neatkarīgi pat no prasījuma un parāda sakrituma... Manās blakus sūdzībās par papildsprieduma un par sprieduma izskaidrošanas noraidīšanu esmu atklāti uzrādījis apstākļus un faktus par to, cik nepamatoti, netaisnīgi un pat nelikumīgi pašreiz rīkojas tiesas "banku lietās". Iespējams, ka šī tiesu "kritizēšana” ir radījusi pret mani nelabvēlīgu attieksmi. Taču es uzsveru, ka neesmu neko nelikumīgu vai nelikumīgi tiesai lūdzis.
Atkārtoju, ka man ir ļoti svarīgi, lai mana kredīta atmaksāšana notiktu taisnīgi, pareizi piemērojot likumus, ņemot vērā nejaušos apstākļus, nepārvaramo varu, pašas bankas un valsts vainu, sakritumu... Es nevaru pakļauties pazemojumam par to, ka visa atbildība par kredīta atmaksāšanu tagad tiek uzlikta man nedalīti vienam un tādā veidā, it kā nebūtu Civillikuma normu vispār un it kā tiesa Civilprocesa normas neinterpretētu nepareizi un netaisnīgi, it kā krīzes dēļ nebūtu pašas bankas bankrota , it kā valsts pati nerīkotos nelikumīgi un slepeni, būtībā nacionalizējot "Parex banku”... Tāpēc es nevaru sava taisnīgā rakstura dēļ pieļaut to, ka Ziemeļu rajona tiesas netaisnīgi pieņemtais spriedums netiek no jauna izskatīts citā tiesas sastāvā vai pat izbeigts pēc sakrituma. Man vēl joprojām šķiet, ka man atjaunotajā Latvijā vajadzētu būt tiesībām uz taisnīgu, objektīvu, godīgu un kompetentu tiesu.
Parastais banku un tiesas arguments prasībā pret kredītņēmēju ir, atkārtoju, Civillikuma 1587.pants: "Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.” Tāda bankas-Revertas-valsts nostāja pierāda to, ka it kā netiek saprasta un tiek izslēgta atšķirība starp grūtībām un nepārvaramo varu. Par nepārvaramo varu un par nejaušiem apstākļiem taču ir citi Civillikuma panti, kas līdzīgi speciālajām normām izslēdz šo 1587.pantu. Parex banka, tagad arī Reverta un valsts konsekventi ir pārliecinātas, ka tām vienmēr ir garantētas tiesības atgūt visu izsniegto kredītu un procentus pilnā apmērā un bez šaubām pilnīgi neatkarīgi no apstākļiem, neskatoties pat uz to, ka ST spriedums ar noteiktību konstatē, ka kreditors ir pakļauts komerciālajam riskam, proti var būt apstākļi, kas izslēdz parāda piedziņu un tad kreditoram, tātad bankai ir jācieš zaudējumi. Bankai bija jārēķinās ar nejauša zaudējuma iespējamību, bet tā to nedarīja, pat neprasīja līgumā parādu nomaksāt arī tad, ja iestājušies nepārvaramas varas apstākļi. Lūk, Civillikuma 1773. pants "Zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas, netiešs - kad tas cēlies sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs - kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvaramā vara.” Un 1774. pants: "Nejaušs zaudējums nevienam nav jāatlīdzina. Tādēļ, ja nejaušs šķērslis kavē kādu izpildīt uzņemto saistību, jāatzīst, it kā viņš būtu to izpildījis, ja vien viņš līgumā nav uzņēmies nejaušības risku.” Ekonomiskā krīze ir šāds nejaušības faktors, kas izslēdza un izslēdz joprojām kredītņēmēja iespēju izpildīt līgumu, un tas ir pamats bankai ciest zaudējumu. Tiesa neko no tādiem argumentiem nav noskaidrojusi, nav izlēmusi, bet tikai ignorējusi...
Galvenais pamats protesta iesniegšanai šīs lietas sakarībā ir tiesas būtisks pārkāpums, kas saistīts ar to, ka tiesa nav izlēmusi , bet absolūti ignorējusi manu prasījumu, ko vairākkārt esmu izteicis tiesai dažādās procesuālajās stadijās, īpaši pieteikumā izskaidrot spriedumu, proti, konstatēt un piemērot prasījuma un parāda ( tiesību un pienākuma) sakritumu saskaņā ar Civillikuma 1857.pantu. Diemžēl, likumdevējs CPL 60.nodaļā nav paredzējis protesta iesniegšanu arī gadījumos, kad nacionalizācijas rezultātā iestājas tiesību un pienākuma sakritums, bet tiesa, arī apelācijas tiesa prasījumu par sakritumu nav izskatījusi. Tā kā nav likuma, kas regulētu šo attiecību, piemērojama tiesību analoģija. Piemēram, CPL 413.pants paredz apelācijas protesta iesniegšanu. Ir pamats šādu protestu iesniegt. Manu apelācijas sūdzību tiesa uzskatījusi par neiesniegtu!
Daži argumenti un viedokļi par un ap šo CL 1857.panta normu, kas paredz un nosaka tiesību un pienākuma jeb prasījuma un parāda sakritumu. Būtībā šis CL 1857.pants sakrituma gadījumā jau pats par sevi atrisina procesuālo seku iestāšanos, proti, ja ir sakritums, tad saistības jau ir izbeigušās. Ieinteresētā persona, kam sakritums nav izdevīgs, var vērsties tiesā ar prasību atzīt saistību izbeigšanos par spēkā neesošu vai tamlīdzīgi. Protams, šajā konkrētajā gadījumā Latvijas valstij, tās pilnvarotajai personai, ko valsts izveidojusi piedzīt parādu no Parex bankas kredītņēmējiem – AS Revertai, nav izdevīgi sakritumu atzīt. Var uzskatīt, ka tāpēc to atzīt izvairās arī tiesneši. Attieksme – atzīt vai neatzīt sakritumu – ir indikators, kas parāda, kurš nav vai ir banku lobētājs. Latvijas valsts, nacionalizējot, atsavinot, pārņemot Parex banku valsts īpašumā, iespējams, paredzēja sakrituma sekas – Parex bankas kredītņēmēju saistību izbeigšanos, jo izvairās attiecināt jēdzienu nacionalizācija uz Parex bankas pārņemšanu, nosaka par slepenu daļu pārņemšanas dokumentu, apšaubāmā veidā pārveido Parex banku par Citadeli, par Revertu, nodod Parex bankas kapitālu gan Hipotēku un zemes bankai, gan Privatizācijas aģentūrai, lai it kā atbrīvotos no tā, ka Parex bankas manta ir valsts manta. Tomēr valstij saglabājas īpašuma un kontroles tiesības pār to...
Man nav īpašas pārliecības, ka Ģenerālprokuratūra uz šo manu lūgumu reaģēs pozitīvi un protestēs. Latvijas valsts, diemžēl, nav tiesiska valsts. Ierēdņiem izdevīgāk ir noraidīt indivīda lūgumu, jo par noraidīšanu nesoda. Un noraidīt ir viegli, jo likumi nav sakārtoti, tos var piemeklēt pēc ierēdņa interesēm. Likumi Saeimā tiek pieņemti pēc partejisko frakciju kompromisa principa "uz vidējo”. Tāpēc tie nav strikti konkrēti, bet tie ir ar plašu diapazonu, dažādi interpretējami. To es šeit rakstu arī tāpēc, lai pievērstu prokuratūras uzmanību Kazahstānas Republikas civilprocesam, ar kuru izveidota ideāla procesuālā kārtība ar daudzpakāpju kontroli un uzraudzību, arī ar prokuratūras vispārējo uzraudzību par likuma ievērošanu. ( Google: Гражданский процессуальный кодекс Республики Казахстан 13 июля 1999 года).
Pamatojoties uz CPL 60.nodaļu, konkrēti uz 483.un 484.pantu, uz CPL 413.pantu, lūdzu Jūs, Ģenerālprokurora kungs, iesniegt protestu Senātam, lai atceltu augstāk norādīto spriedumu un lai lietu nodotu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā citā tiesas sastāvā vai vispār lietu izbeigtu pēc CL 1857.panta – prasījuma un parāda sakrituma dēļ...
Pielikumā: . . . 2013.gada 14.decembrī. ( Paraksts )
KĀDI REZULTĀTI?
Turpinu šeit blogā 2014.gada 12.februārī. Īsuma labad nepublicēju noraidījuma tekstu, tātad - protestu neiesniegšot, jo tiesas neko nav pārkāpušas, viss esot pareizi.
16.01.2014.iesniedzu sūdzību par šo formālo atrakstīšanos. Te sūdzības teksts:
PĒTERIS LAZDA Personas kods ... Adrese: ... Tukumā, LV-3101 Tālr. ... peterisl@kopideja.lv
LR ĢENERĀLPROKURORAM KALNMEIERA KUNGAM
S Ū D Z Ī B A par Ģenerālprokuratūras prokurores A.Merlajas rīcību. Ar 2014.gada 10.janvāra rakstu Nr. 5-453-13/47 Tiesās izskatāmo civillietu nodaļas prokurore A.Merlaja noraidījusi manu lūgumu iesniegt protestu par tiesu pieļautajiem būtiskiem procesuālo un materiālo tiesību normu pārkāpumiem, kas noveduši pie nepareiza un nepamatota pirmās instances tiesas sprieduma un pie tikpat nepareiziem un nepamatotiem blakus sūdzību izskatīšanas lēmumiem, ko apelācijas instances tiesa nav motivējusi, bet balstījusies uz CPL 447.1.panta dotajām tiesībām nemotivēt blakus sūdzības noraidīšanu.
Prokurore A.Merlaja nav ņēmusi vērā to būtisko apstākli, ka gan pirmās instances tiesa, gan apelācijas instances tiesa man nelikumīgi uzspieda samaksāt valsts nodevu par apelācijas sūdzību laikā, kad pirmās instances tiesā vēl nebija izskatīts mans prasījums par papildspriedumu, no kura bija atkarīgs apelācijas sūdzības saturs, t.sk. arī par valsts nodevas apmēru, bet apelācijas sūdzību es biju iesniedzis formāli, lai nenokavētu tās iesniegšanas termiņu pēc sprieduma. Apelācijas sūdzībā biju lūdzis, ka to papildināšu pēc visu manu prasījumu izskatīšanas, un lai tiesa šo sūdzību neuzskata par pilnībā sagatavotu, taču tiesas un pat prokurore A.Merlaja šo apstākli ir ignorējušas vai nav izpratušas. Tāpēc spriedums nav pārsūdzēts no manis neatkarīgu iemeslu dēļ, bet gan tiesu vainas dēļ, un par to var iesniegt protestu uz tiem pamatiem, kas uzskaitīti manā 18.12.2013. lūgumā Ģenerālprokuratūrai iesniegt protestu.
Prokurores A.Merlajas rīcība, nenoskaidrojot būtiskus apstākļus, bet formāli atrakstoties, ir pretrunā prokuratūras sūtībai novērst likumu pārkāpumus. Kādas būtiskas tiesību normas tiesas ir pieļāvušas šajā konkrētajā lietā, tas ir uzskaitīts un argumentēts manā 18.12.2013. lūgumā Ģenerālprokuratūrai.
Pamatojoties uz Prokuratūras likuma 6.pantu, lūdzu Ģenerālprokuroru atzīt prokurores A.Merlajas šeit minēto rīcību par nepamatotu un iesniegt protestu saskaņā ar manu 2013.gada 18.decembra lūgumu.
(Post scriptum. Šis lūgums un šī sūdzība ir saistībā ar materiālu sagatavošanu ECTiesai pret Latvijas Republiku par to, ka Latvijas Republika nenodrošina taisnīgu tiesu.)
2014.gada 16.janvārī. ............................................. ( Pēteris Lazda )
Seko Kalnmeiera atbilde:
( SKENĒTS, VAR SATURĒT SKENERA RADĪTĀS NEPRECIZITĀTES)
LATVIJAS REPUBLIKAS PROKURATŪRA ĢENERĀLPROKURATŪRA Reģ.Nr. 90000022859, Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, LV-1801 tālr. 67044400, fakss 67044449, e-pasts: gen@lrp.gov.lv RĪGĀ
2014.gada 3 .februārī Nr.5-453-13/^/4'
Par sūdzības un lūguma izskatīšanu
Pēterim Lazdam ..., Tukums, LV-3101
Ģenerālprokuratūrā saņemta Jūsu sūdzība, kurā izteikta neapmierinātība ar Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta Tiesās izskatāmo civillietu nodaļas prokurores A.Merlajas 2014.gada 10.janvāra atbildi jautājumā par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 31 .maija sprieduma protestēšanu. Sūdzībā norādīts, ka prokurore A.Merlaja nav ņēmusi vērā, ka pie apstākļiem, kas minēti sūdzībā, gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesa nelikumīgi uzspieda samaksāt valsts nodevu un tiesas spriedums nav pārsūdzēts no Jums neatkarīgu iemeslu dēļ.
Sūdzības izskatīšanas gaitā konstatēts, ka, pārbaudot Jūsu iesniegumu, tajā norādītie argumenti tika izvērtēti un Jums sniegta pamatota un motivēta atbilde. Atkārtoti izskaidroju, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 484.pantam pamats protesta iesniegšanai par spēkā stājušos tiesas nolēmumu ir būtiski materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas konstatēti lietās, kuras ir izskatītas tikai pirmās instances tiesā, ja tiesas nolēmums nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no lietas dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ [..].
Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā vairākas reizes atkārtota norāde, ka tiesiska noteiktība paredz ievērot res judicata principu, t.i. principu, kas nosaka sprieduma galīgumu. Princips nostiprina, ka neviena no pusēm nevar prasīt vēlreiz spēkā stājušās un saistoša sprieduma pārskatīšanu vienīgi ar mērķi pārskatīt lietu pēc būtības un saņemt jaunu nolēmumu. Augstākās instances tiesas pilnvaras pārskatīt lietu jārealizē tikai ar mērķi izlabot tiesas kļūdas un novērst netaisnīgumu, bet ne atkārtoti pārskatīt lietu pēc būtības. Pārskatīšana nevar būt slēpta pārsūdzēšanas forma; iespējama divu atšķirīgu viedokļu pastāvēšana par vienu jautājumu nevar būt par pamatu lietas pārskatīšanai. Atkāpes no šī principa pieļaujamas tikai tad, kad ir nepieciešams labot būtiskus trūkumus vai tiesvedības pārkāpumus (sk. Spriedumus ECT lietās Brumarescu v Romania, Bezrukovy v Russia, Ryabykh v. Russia, u.c.\ Arī Augstākās tiesas Senāts 2013.gada 29.maija spriedumā lietā Nr. SPC-1/2013 norādījis, ka ,,Latvijas likums paredz spēkā stājušos tiesas nolēmumu jaunu izskatīšanu Civilprocesa likuma 484.pantā paredzētajos gadījumos. Tāda iespēja ir stingri ierobežota, gan no subjekta, gan pamata viedokļa un uzskatāma par izņēmumu iepretim „ res judicata " ".
Atkārtoti izvērtējot Jūsu argumentus, nav konstatējams gadījums, kad nepieciešams labot tiesas pieļautus būtiskus trūkumus vai tiesvedības pārkāpumus, un proti: No iesnieguma pārbaudes materiāliem redzams, ka pirmās instances tiesas lēmumus jautājumā par valsts nodevas samaksu Jūs vairākkārt pārsūdzējāt, iesniedzot blakus sūdzības. 2013.gada 3.septembrī Jūs un ... iesniedzāt tiesā pieteikumu par procesuālā termiņa atjaunošanu apelācijas sūdzības iesniegšanai, kas ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesneses 2013.gada 30.septembra lēmumu noraidīts.
Izskatot Jūsu blakus sūdzību par šo tiesas lēmumu, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija nav konstatējusi attaisnojošos iemeslus Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 31.maija sprieduma, ar kuru noraidīta Jūsu un ... prasība pret AS ,,Reverta" (pirms nosaukuma maiņas AS ,,Parex banka") par kreditora prasījuma atzīšanu par nepamatotu, pārsūdzības termiņa nokavēšanai. Apelācijas instances tiesas lēmumā norādīti faktiskie apstākļi, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi un dots konstatēto lietas apstākļu juridiskais novērtējums. Pie šādiem apstākļiem nevar atzīt, ka pastāvēja kādi ārkārtas, no Jums neatkarīgi apstākļi, kas liedza likumā noteiktajā kārtībā iesniegt apelācijas sūdzību par spriedumu. Bez tam likums neparedz apelācijas instances tiesas nolēmuma protestēšanu. Ņemot vērā minēto, Jūsu sūdzība atzīstama par nepamatotu.
Kas attiecas uz Jūsu lūgumu iniciēt Civilprocesa likuma 447.' panta grozīšanu, izskaidroju, ka saskaņā ar Prokuratūras likuma 1.pantu prokuratūra ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros. Savukārt, ģenerālprokurora kompetence ir paredzēta Prokuratūras likuma 23 .pantā. Ģenerālprokuroram likumdošanas iniciatīvas tiesību nav. Bez tam uzskatu, ka Jūsu viedoklim par to, ka Civilprocesa likuma 447.l panta tagadējā redakcija dod iespēju apelācijas instances tiesām formāli izskatīt blakus sūdzības, nenoskaidrojot patiesību, ir subjektīvs raksturs un tas norāda tikai uz Jūsu personisko attieksmi pret konkrētās lietas izskatīšanas iznākumu tiesā. Pie šādiem apstākļiem Jūsu lūgums tiek noraidīts. Saskaņā ar Prokuratūras likuma 6.panta trešo daļu šajā atbildē ietvertais lēmums nav pārsūdzams. Ģenerālprokurors Ē.Kalnmeiers"
Tiktāl ĢENERĀLPROKURORS.
Tātad tiesas Kalnmeieraprāt drīkst neizskatīt prasījumus, nenoskaidrot būtiskus apstākļus, uz kuriem prasītājs pamato savu prasījumu, tiesas drīkst pat noraidīt prasību taisīt papildspriedumu, lai tomēr izskatītu pieteikto un apmaksāto prasījumu, tiesas drīkst uzlikt par pienākumu samaksāt valsts nodevu pat tad, kad papildspriedums par valsts nodevas apmēru vēl nav izlemts; apelācijas instances tiesneši drīkst nemotivēti noraidīt blakus sūdzības par pirmās instances tiesas nolēmumiem, jo tas viss, kas iesniegumā uzskaitīts ģenerālprokuroraprāt nav ne pārkāpums, ne kļūda, bet ir prasītāja subjektīva vēlēšanās pārskatīt lietu no jauna. Tātad ģenerālprokuroraprāt tiesas Latvijā strādā perfekti, noskaidro visu būtisko patiesību, lemj taisnīgi, un nav nekāda pamata kaut kur runāt par kādu likumu grozīšanu, par tiesnešu kļūdām, jo visi visi nolēmumi ir ideāli pareizi, tie ir neatceļami, negrozāmi, jo visi tie ir judikatūras šedevri. It sevišķi un it īpaši pareizi ir to tiesnešu nolēmumi, kuri sēž apelācijas instancē un atstāj spēkā pirmās instances tiesnešu nolēmumus kā absolūti neapšaubāmus pat tad, kad tie nolēmumi vispār nav motivēti...
Tā ir skumja bezspēka ironija, jo spēks ir tiem, kas kas sēž arī ģenerālprokuratūrā. Viņu subjektīvais uzskats ir mierīgi atsēdēt līdz kārtējai algai, atrakstīties, neko neinicēt, "nelekt acīs" saviem kolēģiem-tiesnešiem... Un nekas - vilcieni iet, veikali strādā, spuldzītes deg, tauta klusē, viss it kā klusi un mierīgi , partokrātija...
Tikai mums - cietušajiem no tiesnešu un prokuroru netaisnības un patvaļas - skumji par pārestību, par to valsts ierēdņu trulumu un negodīgumu, kuri nesakārto likumus un nenodrošina tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu.
Par saistību izbeigšanos (saskaņā ar CL 1857.pantu ) prokurori ne vārda. Vismaz tas ir zīmīgi.
12.02.2014.
|
|
Komentāru kopskaits: 24 | 1 2 » | ||||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||||
1-20 21-24 | |||||||||||||||||||||