PAR VISVĒRTĪGĀKO, KAS ŠAJĀ DZĪVĒ SASNIEDZAMS

Ar savas dzīves deviņdesmitgadīgo pieredzi esmu ticis garīgi bagātināts, un labvēlīgi varu padalīties ar līdzcilvēkiem.

Pašreizējā ģeopolitiskā situācija nav no Dieva sistēmas, šo situāciju ir izveidojuši paši ļaudis ar savas viņiem dotās brīvās gribas aplamu lietojumu. Nelabais nenāk savā nelabā izskatā, bet nāk kā kārdinājums – patīkama vilinājuma, slinkuma, modernās modes izskatā. Te nu cilvēkiem vajadzīgs prāts, lai tam nepakļautos, bet prāta parasti pietrūkst. Arī lūgšanu trūkst. Pāri visam sedzas neticība, ateisms, Dieva sistēmas noliegšana, atteikšanās cīnīties pret ļaunumu un netaisnību. Nav brīnums, ka mums neklāsies labi. Briesmas draud  cilvēkā pašā no atteikšanās pretoties ļaunumam. Ko darīt, kad cerība uz laicīgās varas ļaudīm ir zudusi un drošība grūst? Kļūt garīgi tīram pašam – sirdsapziņas ceļu iet, apjaust augstāka gara pasaules spēka esamību, galu galā zināt Dieva-Radītāja radītās sistēmas esamību, iet uz tuvību ar Viņu, lūgt Viņam svētību un, redzot doto palīdzību, paļauties uz Viņu. Cilvēku sabiedrības radītā vara gandrīz vienmēr aizstāvēs savas varas intereses. Esam to pieredzējuši ar skumju vilšanos. Bet tā tam ir jābūt. Mēs šeit esam nometināti soda nometnē. Te vienmēr būs grūtības dzīvot, bet arī iespēja iet sirdsapziņas rādīto ceļu uz labestību, skaistumu un taisnīgumu – kaut vai visu to ārēji pret pārspēku nepaužot, bet paturot sevī garīgu vērtību pūrā nākamai dzīvei garu pasaulē, ja būs pelnīts Tur atgriezties. Komunisti kaut ko līdzīgu nojauta darīt, mēģināja pāraudzināt piespiedu kārtā. Bet tā bija mežonība. Dieva-Radītāja mērķis ir ar soda nometni šeit uz Zemes dot saudzīgu iespēju cilvēka paša kļūšanai brīvam no nelabā, kļūt par garīgi tīru ar paliekošu pārliecību. Ja nē, tad var nākties atkal un atkal pārdzimt dzīvošanai tepat uz Zemes varbūt par kādu kustoni. Reiz kļuvis labestīgs, cilvēks vairs nekļūst nelabs. Esmu pats pārliecinājies,  ka var būt un ir tādi labestīgi cilvēki, kuri  paši pēc savas pārliecības par tādiem kļuvuši un  laimīgi dzīvo Dieva-Radītāja sistēmas gādātā drošībā – pieticīgi, ar izpildīta pienākuma apziņu Radītāja priekšā, ar apziņu, ka vari sevi skaitīt piederīgu pie garīgās pilnības tālu nost no pūlēm iegūt godu un cieņu ar lielu mantību, ar laicīgo varu, neredzot un nesaprotot to, ka mēs te esam nometināti uz laiku ar mums dotu iespēju atgriezties garīgās pilnības augstākajā pakāpē. Mitoloģija skaidro, ka Paradīze ir „vieta, kur pēc nāves nonāk labo un apžēloto cilvēku dvēseles, iegūstot mūžīgu svētlaimību.”  Šajā Zemes dzīvē mums nekas vērtīgāks par tiesībām uz atgriešanos Tur „debesīs” nav sasniedzams.