Blogs
22:35 No Paula Kļaviņa grāmatas GAISMAS AKCIJA par psihiatriju, par disidentiem |
Ar Latvijas Avīzes žurnālistes Māras Libekas rakstiem ir aizsākusies diskusija par totalitārā komunistu režīma nežēlību pret šī režīma kritiķiem - cīnītājiem par Latvijas neatkarību. Maz bija to, kas uzdrošinājās pacelt cīņas karogu pret okupāciju, pret varmācību, beztiesību. Bet vajadzēja tomēr kaut vai kādam to darīt, jo Rietumu cilvēki nezināja, kādi briesmu darbi tiek darīti PSR Savienībā - izvešanas, piespiedu kolektivizācija, turēšana slēgtās robežās, pārkrievošana, ideoloģiskais terors, masu zombēšana, milzu bruņošanās ar draudiem brīvajai pasaulei... Un padomju propoganda tēloja dzīvi PSR Savienībā kā brīšķīgu oāzi, lūk, cik te labi - neviens te neiebilst. Tātad vajadzēja parādīt ar cīņas piemēru, ka padomju propogandai nedrīkst ticēt, ka šis režīms ir drauds cilvēcei.
Tiem jaunajiem cilvēkiem, kas šodien to visu nezina, ir salīdzinot jānovērtē un jāciena izcīnītā Latvijas brīvība, kaut Latvija šodien nav ne tiesiska valsts, ne pārtikusi, ne suverena, taču personas brīvība ir pat pārāk liela...
Te publicējam mazu fragmentu no Paula Kļaviņa ajomīgās grāmatas "Gaismas akcija" par tiem cilvēkiem, kas nostājās taisnības pusē pat totalitārajā komunistu režīmā Latvijas okupācijas apstākļos, un šoreiz par vienu no viņiem ļoti īsi.
Pēteris Lazda
KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA
Psihiatrijas izmantošana pret disidentiem. Rietumos uzskata, ka totalitārais PSRS komunistu režīms bijis kaut kas labs – tas esot cīnījies par gaišāku nākotni, par visu cilvēku vienlīdzību un laimi. Padomju Savienības Komunistiskā Partija (PSKP jeb kompartija) un Valsts Drošības Komiteja (VDK, КГБ jeb čeka) Rietumos tiek vērtētas, nezinot patiesību par šo organizāciju briesmu darbiem. Tas ir tāpat kā spriest par tīģeri pēc tā pūkainā astes gala, kas redzams gar stūri. Taču tīģeris aiz stūra ir veicis briesmu darbus. Šis režīms nav bijis ne pūkains, ne saudzīgs. PSKP un VDK briesmu darbi kvalificējami kā genocīds. Nenoliedzami. To turpinātāji vēl šodien nav rimušies un negrib rimties. Viņi sauc pēc revanša, pēc Krievijas impērijas atjaunošanas tās bijušās robežās un vēl vairāk. Tāpēc ir aktuāli šo režīmu pazīt visā pilnībā, zināt tā šausmu darbus. Šis režīms iznīcināja, nomocīja, deportēja uz nāves nometņu tīklu plašajā Krievijas GULAG’a sistēmā ievērojami vairāk cilvēku nekā fašistiskais nacionālsociālistu režīms. Fašistu režīms ir nosodīts, bet totalitārais komunistu režīms Padomju Savienībā un citās šāda režīma valstīs vēl joprojām bauda nepelnītu iecietību. Teiktā pamatojumam minēšu tikai mazu mazu daļiņu no masveida šausmu sērijas – tikai savu personīgi piedzīvoto šajā režīmā. Mani kā juristu PSKP – VDK 1978. gadā nevarēja droši tiesāt atklātā tiesas sēdē par manu „pretpadomju darbību”, par aicinājumiem izbeigt Latvijas okupāciju, pārkrievošanu, garīgo apspiestību un izolāciju aiz dzelzs priekškara, jo es tiesā būtu teicis to, ko es šeit uzrakstīšu par šo režīmu un vēl vairāk.
Jau 1969. gadā es tiku izslēgts no Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas gan par nestāšanos kompartijā, gan par "brīvdomību”. Un tad vēl ap 25 tūkstošiem skrejlapu izplatīšanu vairāku gadu laikā gan Latvijā, gan Maskavā. Manu prasību un režīma atmaskojumu teksti bija sastādīti atbilstoši toreizējai konstitūcijai, kas it kā atļāva izteikt domas, prasīt Latvijas izstāšanos no PSRS, kritizēt valdīšanu. Tad nu tiesai būtu grūtības atklātā procesā pamatot apsūdzības pretpadomju darbībā. Bet izrēķināties vajadzēja. VDK pasūtīja, lai psihiatri Zinaidas Sočņevas vadībā atzītu mani par psihiski slimu, jo, komunistuprāt, pret režīmu vesels cilvēks nevart iebilst. Divreiz Sočņevas tipa ļaudīm nebija jāsaka. Prieks pakalpot! Tā es tiku nodēvēts par psihiski slimu ar šizofrēniju reformu murgos. Tiesas sēde ilga vairākas dienas dažādās vietās slepenības nodrošināšanai. Par tās gaitu liecina 33 krimināllietas sējumi. Taču klāt mani tur nepielaida. Sēdes laikā man bija jāsēž kamerā, lai gan kriminālprocess formāli atļāva uzaicināt uz tiesas sēdi pat garīgi neveselu tiesājamo. Tomēr Augstākās tiesas tiesnesis U. Krastiņš ar piesēdētājiem M. Bērziņu un E. Bukovu mani uz tiesas sēdi neaicināja, un pēc VDK izvirzītās apsūdzības, to negrozot, 1979. gada 31. maijā slēgtā sēdē pieņēma lēmumu mani nosūtīt piespiedu ārstēšanai bez termiņa noteikšanas - tātad uz mūža ieslodzījumu starp psihiski slimajiem ar cerību, ka tie mani "piebeigs”. Man nepaziņoja, kāds ir tiesas nolēmums. Bija pilnīga neziņa, arī cerības, bet Centrālcietuma kameras biedrs, kas nākošā naktī izdarīja pašnāvību, pravietiski pateica, ka cerību nav, jo "tie nav cilvēki, tie ir slepkavas, nosūtīs tevi uz Krieviju, un beigas”. Tas man likās visdrausmīgākais – es taču rīkojos tikai saskaņā ar konstitūciju, bet, lūk, arī to nedrīkstēja, jo, kā teica izmeklētājs Bērziņš: "Tas tikai [konstitūcijā] tā rakstīts.” Zīmīgi teikts.
Vispirms mani no Centrālcietuma 1979. gada 13. jūlijā etapēja uz Ļeņingradu ( tagad Sanktpeterburgu) un ieveda specpsihiatriskajā slēgtajā slimnīcā - piespiedu kārtā noskuva matus, ievietoja slimnieku pārpildītā kamerā, kur uzreiz man pievērsās interesenti, kā jau tas raksturīgi garīgi slimajiem, nekā patīkama. Nākošā dienā un turpmāk vajadzēja līmēt kastītes, un atkal nebija iespējams izvairīties no uzmācības. Glābos ar "draudzīgu” runāšanu, sacīju, ka esmu skolotājs. Tas palīdzēja. Un jau nākošā dienā sāka ārstēt, dot zāles, to skaitā aminozīnu, haloperidolu un citas. Personāla barbariska attieksme – pret tevi izturas kā pret lopiņu, kas neko nesaprot un kam neko nevajag saprast. Jutos pavisam nelāgi. No zālēm radās stingums, sajūta kā biezā eļļas krāsā iestigušam. "Kolēģi” kā nu kurš – citi gulēja, citi spēlējās ar mantiņām, rāpoja pa grīdu, citi uzbruka, vispār "kā jau trako mājā”. Veda arī masveidā pastaigāties pagalmā, kas bija šaurs kā mūra akas dibenā. Tur kāds igaunis man pačukstēja, ka viņš par pretpadomju aģitāciju šajā ellē ir jau 17 gadus, un cerību nekādu uz atbrīvošanos. Tas mani pavisam satrieca. Bezizeja. Milzīga žēluma sajūta par saviem tuviniekiem, par bezspēcību pret netaisnīgo un nežēlīgo režīmu...
Pēc pāris mēnešiem mani izsauca uz prombraukšanu. Cerību stariņš! Varbūt atbrīvos? Bet velti. Sākās etapēšana pa Krievzemes cietumiem uz citu nomaļāku "lēģeri". Uz peroniem bija stundām ilgi jāgaida vagonu piebraukšana. Suņu rejas uz ceļiem tupošiem simtiem "zeku” (ieslodzīto). Bruņotu apsargu uzkliedzieni, draudi, sitieni. Atkal kārtējais cietums. Kamerā pat pa 90 "zekiem” svītrainos tērpos, tātad "kritņiki” ( sevišķi smagu noziegumu izdarījušie, slepkavas, bandīti). Alumīnija krūzēs vāra "čefiru” (melno tēju) priekš "kaifošanas”, smēķē riebīgu mahorku. Vārīšanai izmanto "fakel” (lāpas) no citiem atņemtiem krekliem. Vārgulīgākos sit. Dūmos viens otru pat saskatīt nevar. Un tā dienu no dienas, tikai nakts melnumā pierimst jezga. No rīta skaļruņi pilnā jaudā uzmācas ar valsts himnu. Nāk "sanitāri”, ar ūdens šļūtenēm viņi no "zeku” kājapakšas pa durvīm ārā izskalo mēslus un urīnu, jo tualetes nav. Koka lāvas piemirkušas, smirdīgas. Tā vairākas dienas, pat nedēļas, kamēr nokomplektē kārtējo etapu. Atkal perons, gaidīšana, vagonā viens pie otra saspiesti atsevišķos būros ar atslēgām priekšā lielā karstumā. Pārtikā katram izsniedz pa pāris sālītām brētliņām uz avīzes strēmeles un riecienu miklas rupjmaizes no pārceptas "ķieģeļmaizes”. Saku, ka esmu skolotājs. Pret mani izturas zināmā mērā ar cieņu, jo, lūk, arī "zauč” (mācību daļas vadītājs, skolotājs) ir savējais – zaglis. Uz kurieni mani ved, nekādas informācijas. Tu neesi nekas. No Ļeņingradas prom, jo ārzemju cilvēktiesību cīnītāji bija uzzinājuši par manu atrašanās vietu, sākuši interesēties. Paldies manam kolēģim Jurim Ziemelim par paziņošanu uz ārzemēm! Ļeņingradā es būtu pagalam. Tā bija sevišķi smaga masa.
Beidzot 1978. gada 10. novembrī mani un citus ieved Volgogradas apgabala Kamišinas rajona Dvorjanskā – klajas stepes vidū esošā dzeloņdrāšu ieskautā baraku kompleksā. Sargtorņos sargi ar automātiem. Dubulti žogi ar noecētām smilšu joslām starp tiem. Koncentrācijas nometne. Visīstākā. Ne slimnīca. Vismaz tūkstoš cilvēkiem. Atkal tās pašas procedūras. Bezcerība. Uz mūžu. Vienstāva barakas ar lēzeniem melni darvotiem jumtiem, telpās svelme kā cepeškrāsnī, ziemā auksts. Te nesastopu nevienu politisko, visi tipiski kriminālie. Pārrunas ar galveno ārsti Davidovu. Balts ķitelis, automāts zem baltā halāta, izsauc. Nu kā? Čem ploha sovetskaja vlastj? A? ( Ar ko ta` slikta padomju vara? A?). Vairākas pārrunas. Stāstu viņai par konstitūciju, tiesībām, lapiņām. Lūdzu, lai nesaka nevienam, ka esmu jurists, mani nositīs. Lai esmu skolotājs. Izsaimniekojis skolas īpašumu. Tā manis paša leģenda iet man līdzi pa visu etapu. Paldies ārstei Davidovai. Nesaka arī. Norīko mani virtuvē par strādnieku. Pie nažiem! Uzticas. Strādāju arī teritorijas uzpošanā, stādu un laistu puķes (kliņģerītes) gar celiņiem. Iegūstu cieņu visu kalpotāju kolektīvā. Saka, viņš taču nav slims. I labi, i slikti, kad tā saka. Slikti tas, ka man nu draud pārsūtīšana uz citu dziļāku nometni, lai personālā nesāktos kurnēšana par vesela cilvēka turēšanu psihiatriskā slimnīcā. Piemēram, uz Taškentu. Un tad atkal tālāk un tālāk. Daktere Davidova (viņas vīrs ir nometnes-slimnīcas militārais priekšnieks) mierina - formāli kāds laiks te esot jāpavada līdz izrakstīšanai. Varbūt viņai uzticams strādnieks bija vairāk vajadzīgs nekā politiskā izrēķināšanās. Iedarbīgās zāles man nedod. Citiem tās dod piespiedu kārtā, bet tiem, kuri izvairās, zāles injecē piespiedu kārtā ar sanitāru fizisku līdzdalību. Un tās tad nu padara nepaklausīgos rāmus un paklausīgus. Ja vairāki dumpojas, injecē visiem, un visa kamera-"palāta” guļ. Virtuvē masveidā piepildu termoforus, dodu cietējiem, lai kaut daļēji noņemtu neciešamās sāpes injekcijas vietās.
Ārzemēs jau zina par mani. Uz mājām sievai Veltai sūta paciņas ar palīdzību. Viņa tās neņem, jo ņemšana tiktu no varas uzskatīta par sadarbību ar ārzemju "algotņiem”. No Veltas pienāk paciņas ar padomju produktiem. Ar tiem varu atpirkties no sanitāru vardarbības. Slimie mani respektē kā maizes devēju no virtuves. Psiholoģija. Kaut arī pārtika ir briesmīga, tomēr to ēd. Citas nav. Ar zirgu pieved zaļus skābētus tomātus no skābbarības bedrēm, iedakšotus mucās ar dakšām. Tāpat kāpostus. Dažreiz ir makaronu zupa, un pavisam reti – svētkos ir saigaka (stepju dzīvnieka) gaļas gabaliņš. Piedevām var ēst formas rupjmaizi – miklu un pārceptu no veikalos nepārdotās formas maizes. Šī maize ir ļoti sāļa un skāba, slimie to ēd daudz, jo visa cita ir maz. Tad nu nevar vien beigt sūdzēties par vēdera kaitēm. Slimo un mirst. Sanitāri ir parastie notiesātie kriminālnoziedznieki. Īsta ārpusreglamenta atmosfēra. Savas varas parādīšana slimajiem. Slimie visi ir izdarījuši smagus noziegumus, viņi jāpārmāca, tā uzskata noziedznieki-sanitāri. Slimos, kas sevišķi nepatīk sanitāriem, tad nu dauza katru dienu. Es uzkopju arī telpas. Atrodu pa nakti nosistu slimo. Formāli atbrauc prokuratūras darbinieks, konstatē, ka miris slimības dēļ, tuviniekiem paziņo, ka aprakts nometnes teritorijā. Un viss. Var turpināties visa jezga no jauna. Kāds slimais, piemēram, pacenties nolauzt ūdensvada cauruli un naidīgi vicinās ar to pret sanitāriem. Telefonisks rīkojums no Volgogradas – nošaut. Slimais tiek nošauts. To es pats esmu piedzīvojis kā murgainā sapnī. Paldies Dievam, tikai laimīgas sakritības dēļ es ieguvu cieņu specslimnīcas personāla vidū, un galvenā ārste Davidova beidzot vienā no izrakstīšanas komisijām, kas brauca pāris reizes gadā no Maskavas, ierosināja mani izrakstīt uz vispārējas slimnīcas režīmu. Un paldies tiem labajiem Cilvēkiem (īpaši paldies Paulim Kļaviņam u.c.), kas aktīvi un iedarbīgi protestēja Bonnā, Londonā un citur pret Maskavas režīmu par to, ka tas pārkāpj cilvēka tiesības, konkrēti minot mani kā piemēru.
Tā nu es 1981. gada 23. novembrī tiku atkal etapēts pa Krievzemes cietumiem. Atkal briesmas. Zelta gredzenu jau izsenais biju iebēdzinājis mēteļa polsterējumā. Sava zelta zoba dēļ es atturējos pasmieties, jo "zeki”, arī apsargi uz zeltu bija sevišķi nadzīgi un to nežēlīgi atņēma. Viņiem vajadzēja par ko pirkt mahorku, melno tēju, narkotikas...Tā nu šoreiz beidzot jau atpakaļ uz Rīgu, vispirms uz Centrālcietumu, tad uz slimnīcu Tvaika ielā. Šeit mani nezāļoja. Ārsti humāni. Bet formula tā pati – nevar tā uzreiz atbrīvot, ir kādu laiku te jāpavada. Lai iztaptu "partijai un valdībai”.
Bija laiks atcerēties bērnību, kad jau okupācijas laikā gāju uz skolu, dzīvoju internātā, no mājām nedēļai ņēmu līdzi ceptus kartupeļus, biezpienu. To māte un tēvs kā zemnieki vēl varēja atļauties. Visa saimniecība bija kolektivizēta – govis, zirgi, pat rati. Kolhozs, atceros, "Sarkanais partizāns” bija tik nabadzīgs, ka tam vajadzēja no kolhozniekiem piedzīt naudu, lai algotu kantori. Tas bija katorgas laiks. Vecākais brālis Voldemārs jau no trešās klases bija spiests aiziet, jo bija jāstrādā, lai kaut es varētu turpināt mācīties. Vissiltākā pateicība viņam par uzupurēšanos manā labā. Mūsu ģimene atradās sarakstā izvešanai uz Sibīriju, jo agrāk bijušie 30 ha zemes jau bija par bīstamu padomju varai. Tēvs bija sapazinies ar vietējo milicijas pilnvaroto, viņš palīdzēja no saraksta svītrot... Tādas smagas pārdomas.
1982.gada 17.maijā tiku izrakstīts no Tvaika ielas, nosakot ambulatoro uzraudzību dzīves vietā Tukumā. Darba meklējumi. Baidās mani -pretpadomju elementu pieņemt darbā. Nē, ne jau par juristu! Kur nu! Bet par elektriķi? Jā, bet arī tikai "par labu satikšanu”. Un tā es pārkvalificējos. Un nekas. Izdzīvoju. Malā stāvētāji man sacīja: "Nu, un ko tu panāci?” Es tādiem arī tagad atbildu: "Kādam mūsu karogs bija jāpaceļ. Lai vismaz ārzemēs sāktu saprast, kādas briesmas draud no komunistu režīma...” Šodien smagās pārdomas turpinās. Piemēram, par Krievijas impērijas tradīcijām to sliktā nozīmē. Kādreiz rakstniekam Černiševskim par brīvdomību publiski, uz ceļiem noliktam, izpildīja tā saucamo civilo nāves sodu – pārlauza virs viņa galvas zobenu. Vara uzskatīja, ka tā lielo rakstnieku ļoti pazemoja. Bet cik pazemots jūtos es, kas pilnīgi nepamatoti publiski atzīts par psihiski slimu, par garā vāju, galu galā – par trako?! Kādas izjūtas radiniekiem? Tie, kas mani nepazīst, joprojām uzskata mani par debilu, nepieņem publicēšanai manus rakstus, neuzklausa priekšlikumus, jo, lūk, uzskata, "ja jau psihiatri viņu atzina par dumju, tad ne jau bez pamata”, labāk tālāk no tāda. Būtībā visa mana dzīve sapostīta. Vai es saņemu kompensāciju no valsts par to? Žurnālistu izsmieklu gan, ka es, piemēram, esot deputāta kandidāts "ar šmucīgu pagātni” (Kārlis Seržants "Rīgas Balss”)...
Pēc Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ISHR lūguma mani 1989.gada 8.februārī Štarnbergā rūpīgi pārbaudīja psihiatru konsīlijs un atzina par veselu, un minēja mani kā pierādījumu, kā PSRS izrēķinājās ar tās politikas pretiniekiem. Lūk, te atzinuma nobeigums: "Zusammenfassend kamen die Gutachter zu dem Ergebnis, dass es sich bei Herrn Laz- da um eine psychisch intakte Personlichkeit handelt, die keinerlei Zeichen einer manifesten oder früher durchgemachten psychischen Erkrankung zeigt. Herr Lszda hat in den siebziger Jahren in der UdSSR in Wort und Tat Gedanken und Forderungen bezüglich der politischen Zukunft seiner lettischen Heimat geäussert, denen heute im Zeichen von "Glasnost" wohl viele seiner Landsleute Ausdruck geben, die damals aber von den Behörden nicht geduldet, die von ihnen vielmehr verfolgt wurden - gegebenenfalls mit den Methoden und Einrichtungen der Psychiatrie. Es handelt sich bei Herrn Lazda um den klaren Fall eines Missbrauchs der Psychiatrie zu politischen Zwecken."
Viena no skrejlapiņām ( pilnīgi autentisks teksts, nekoriģēts) "VĒLĒTĀJU PRASĪBA LATVIJAS PSR AP DEPUTĀTIEM PAZIŅOJUMS PATSTĀVĪGA REFERENDUMA SARĪKOŠANAI Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974.g.l.jūl. un par Latv. sociāldemokrātu partijas radīšanu. Mūsdienās, kad nācijas visā pasaulē ieguvušas patstāvību, ir neciešami, ja kāda nācija vēl vada otru, Latvijā centralizētā vadīšana NENOLIEDZAMI izriet no Maskavas CAUR kompartijas orgāniem ar visa krieviskā pārmērīgu uzbāzību... Tāpēc latviskā iniciatīva apsīkst, valda apātija, pieaug alkoholisms, zūd ticība taisnības ideāliem, pasliktinās tikumi... Ar latviešu potenciālo čaklumu, ar savas rietumkultūras mīlestību, ar atteikšanos no nesaimnieciskuma, no milzu bruņošanās u.c. nelietderīgiem izdevumiem, ar iniciatīvu privātsaimniecībās, brīvos sakaros ar citām valstīm… Latvija, paturot vērtīgo no pašreizējās iekārtas, ātri sasniegs daudz augstāku labklājību. Tā kā kompartija tautas noskaņojuma uzzināšanai aptaujas nerīko un, protams, arī Latvijas izstāšanās ideju nosauks par atsevišķa garā slimā murgu, tad, pierādot pretējo, turpmāk ikviens savu gribu izstāties no PSRS (lai reāli iegūtu uzskatu publicēšanas, brīvas ceļoš., privātsaimniekošanas, dep. kandidātu izvēles tiesības, brīvi iekļautos rietumkultūras saimē) izteiks ar zīmi L kā emblēmu un ar latviskas nozīmītes nēsāšanu. Ja šo zīmju daudzums neapšaubāmi apliecinās minēto prasību masveidību, mūsu kopa ar to iegūs tautas pilnvarojumu un, ja kompartija kavēs Latvijas izstāšanos, kļūs par tautas pārstāvniecību un veiks sevišķi efektīvus pasākumus - pat nelikumīgi, tāpēc kopai vēl jāpaliek slepenai. Pavairot, izplatīt! Konstitucionāli. Būt patiesiem, nenomāktiem! Ja KP uzsāks cīņu pret šeit teikto, tauta savu atbalstu šeit teiktam izsacīs, ieslēdzot maksimālu elektrības patērēšanu Maskavas teleraidījuma «Laiks» sākumā. Atbildīga par sekām - KP, jo tauta izvēlas līdzekļus sevis aizstāvēšanai pret mazākumu - KP. 1973.gada nov. RĪGĀ"
Par disidentu indēšanu. Lūk, šis raksts, ko rietumnieciskās pārliecības dēļ 2006.gadā nepublicēja pat Starptautiskā Cilvēktiesību Organizācija (ISHR) Frankfurtē pie Mainas savā žurnālā "Menschenrechte”, lai gan man pasūtīja aprakstīt, kā mani VDK gribēja noindēt 1990.gadā. Nepublicēja, domājams, tāpēc, ka rakstā bija frāze par to, ka PSRS režīms ir bijis briesmīgāks par fašistisko Hitlera režīmu.
"Tikai fakti no manis paša piedzīvotā. 1990.gadā mani kā pazīstamu cīnītāju pret diktatorisko komunistu režīmu ievēlēja Tukuma rajona padomē, bet pēc dažiem mēnešiem mani ievēlēja par Augstākās Padomes deputātu. Latvija vēl bija komunistiska ar stipru Maskavas varu. Kompartija tēloja, ka valstī ir demokrātija. Vajadzēja glābt komunistu režīmu no patiesiem patriotiem un demokrātiem. Es jau biju cīnītājs-veterāns, komunistu skatījumā pieredzējis un bīstams. Tādus bija jāiznīcina, bet tikai ne atklāti. Lai viņi paši nomirst. To palīdzēt bija gatavi, kā jau vienmēr, pakalpīgi ļautiņi. Tad nu reiz pusdienlaikā kabinetā ienāca sabiedriska būtne un uzaicināja pusdienās aprunāties par dienesta lietām. Pēc nedēļas es jau biju paralizēts. Ārsti mani aizveda uz toreizējo Linezera specslimnīcu. Pēc trim mēnešiem varēju jau mazliet paieties. VDK roka līdz humānajiem ārstiem nesniedzās. Ārsti nekādi nevarēja noteikt diagnozi. Manī bija nokļuvuši kaut kādi enterovīrusi, kas iznīcina kustības nervu galotnes. Tādi varēja nokļūt manī tikai ar pārtiku. It kā meningīta pazīmes, bet ne tieši. Dīvaini. Un te nu ārste, simpatizējot man par manu cīnītāja rīcību, pateica, ka ar tādu pašu diagnozi neilgi pirms manis slimnīcā nonācis arī bijušais kompartijas sekretārs A.G., kurš ļoti ietekmīgi nostājies tautas pusē. Viņu izglāba no nāves ārsti Maskavā. Es paliku sakropļots. Līdz tam biju vesels. Es zinu, kas mani centās noindēt un kādos apstākļos, bet veltīgi būtu to pierādīt. Pienesot man pusdienas, ēdienam tika pievienota vajadzīgā indeve, ko es, "attinot filmu atpakaļ" tikai vēlāk skaidrei atskārtu, kā tas notika. Tāds, lūk, bija manis indēšanas mehānisms.
Šajā pašā laikā komunisti nepavisam negribēja atdot varu tautai, kompartija Alfreda Rubika vadībā pat sastādīja to demokrātu-patriotu sarakstus, kurus būs jālikvidē pēc komunistu varas atgūšanas. Tam tika veltītas lielas pūles. Tādos apstākļos mēs organizējām monolītās kompartijas sašķelšanu, veidojot tā saukto tautas kompartiju. Tas bija pakāpenisku pasākumu solis. Sekmīgi veidojās Tautas kompartija. Īpaši Tukumā. Tas Maskavai un ortodoksāliem komunistiem bija sevišķi bīstami. Kompartijas šķēlējus likvidēt! Bet atkal ne jau atklāti. Noindēt! Mans draugs un cīņu biedrs Aivars Znatnajs bija īsts iniciators šķeltniecībai. Turklāt viņš bija ievēlēts par Zemessargu 42.bataljona komandieri. Nu, lūk, tas jau ir par daudz! Aivaru Znatnaju saindēja VDK aģenti. Viņš nomira 1991.gada 8.novembrī 52 gadu vecumā sēžu zālē. Sapulces vadītājs A.Jaunkļaviņš pārtrauca sapulci. Līdz tam Aivars Znatnajs bija spirgts un vesels, bet pāris nedēļu laikā kļuva arvien bālāks. Ārstu ekspertīze atzinumā teikts: "Nāves cēloni nav iespējams noteikt.” Nav nekādu šaubu par tīšu slepkavību, jo radiniekiem pēc tam pa nakti tika zvanīts par izrēķināšanos, ja tiks mēģināts noskaidrot nāves cēloni. Tā nu acīmredzamas slepkavības izmeklēšana noklusa – pārāk iebiedēti mēs bijām 50 okupācijas gados zem totalitārā komunistu režīma. Te minēti tikai pāris faktu, ko esmu personīgi piedzīvojis. Taču tādu faktu par PSKP un VDK varmācību ir tūkstošiem un tūkstošiem. Tā vien gribas aicināt godīgos cilvēkus visā pasaulē – neticiet arī šodien skaistajiem vārdiem, kas nāk no PSKP-VDK nometnes puses! Šādu noziedznieku rokraksts nemainās...”
PSRS ignorē savus likumus
Daudzi jo daudzi Rietumos tic, ka PSRS impērijā valdīja skaisti un humāni likumi, jo tikai tos viņi ir lasījuši, bet patieso dzīvi komunistiskajā režīmā nav ne tuvu redzējuši aiz dzelzs priekškara. Viņi tic, ka Padomju impērijā pašas rakstītie likumi tikuši ievēroti tāpat kā Rietumos, jo citādi taču nevar būt. Kā anekdotē – uz stāstījumu, ka cilvēki deportēti uz Sibīriju, naiva klausītāja Rietumos atjautā: "Bet vai ta` tā drīkst?” Padomju Savienībā drīkstēja. Un ne tikai to vien. Manā gadījumā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs apakšpulkvedis E.Bērziņš uz manu argumentu klāstu, ka konstitūcija atļauj Latvijai izstāties no PSRS, ka to prasīt nav noziegums, atbildēja pavisam atklāti: "Tas tikai tā ir rakstīts.” Uz manu iebildumu, ka VDK nelikumīga rīcība kaitēs PSR Savienības prestižam pasaulē, sekoja atbilde: "Mēs esam gana stipri, mums tas nekaitēs.” Tātad totalitārā komunistu režīma nelikumīga un nehumāna rīcība tika balstīta uz PSRS impērijas varenību. Es kā jurists naivi ticēju tiesiskās sistēmas stabilitātei un likumu ievērošanas principam. No ieslodzījuma kameras 1978.gada 12.novembrī rakstīju LPSR Prokuroram: "Pašreiz atrodos LPSR VDK izolatorā kā aizdomās turētais pēc KK panta "Pretpadomju aģitācija un propaganda”. Tā kā šodien izlemjams jautājums par manis atbrīvošanu vai apcietināšanu, uzskatu par nepieciešamu vērst Jūsu uzmanību uz šādiem apstākļiem, kas saskaņā ar pastāvošo likumdošanu nepieļauj manis apcietināšanu... Lapiņu saturu sastādot, esmu sekojis tam, lai teksts nesaturētu nekādus apmelojošus izdomājumus vai pretpadomju aģitāciju...PSRS Konstitūcija garantē Latvijas PSR izstāšanos no PSRS, tātad to drīkst organizēt paši vēlētāji... neesmu izdarījis neko antikonstitucionālu... Otrs arguments ir tas, ka PSKP 25.kongresam drīkstēja iesniegt priekšlikumus un nebija aizliegts šādus priekšlikumus iesniegt lapiņu veidā. Tas apstāklis, ka pievērsu uzmanību latviešu kultūras un tautiskās vienības attīstības jautājumiem un problēmām sakarā ar cittautībnieku atrašanos Latvijā, arī nav uzskatāms par noziegumu, jo PSRS Konstitūcija garantē visām tautībām vienādas tiesības, bet latviešu tautai tiesības ir ierobežotas, jo krievi te var nezināt latviešu valodu, bet latviešiem jārunā krieviski un lietvedība jākārto iedzīvotāju vairākuma valodā, bet vairākums, piemēram, Rīgā ir cittautībnieki. Tās ir problēmas, par kurām nav aizliegts runāt...Trešais arguments – Konstitūcija garantē tautas gribas uzzināšanu referendumos, un neviens normatīvs akts neaizliedz rīkot tautas aptauju, bet ja tā, tad nav noziegums, ja ar lapiņām tiek aicināts izteikt kādu nostāju... Ceturtais arguments – lapiņās neesmu aicinājis uz vardarbību, bet tieši otrādi – esmu aicinājis neizdarīt nekādu vardarbību pret pastāvošo iekārtu. Piektais arguments – Krievijā, piemēram, Saharovs ievērojami asāk vēršas pret trūkumiem, bet viņa rīcība netiek vērtēta kā noziegums. Likumi taču nosaka, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā... Ja mani apcietina, tad šis padomju likums tiek pārkāpts. Uzskatu, ka padomju tiesa pie šādiem un vēl citiem apstākļiem, kas var atklāties tiesā, nevarēs mani notiesāt, ja tiesa vadīsies tikai pēc padomju likumiem...” Īsuma dēļ šeit nav iespējams uzskaitīt visus režīma pārkāptos likumus. Piebildīšu tikai, ka nedrīkstēja nevienu notiesāt, ja apsūdzība balstījās tikai uz tiesājamā paša atzīšanos vien bez citiem to apstiprinošiem pierādījumiem. Vispārpildāms princips. Bet ne komunistu impērijā. Mani apsūdzēja un nodeva tiesai arī par "sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu”, jo, saudzējot tipogrāfijas darbinieku, kas man iedeva burtus skrejlapām, pateicu, ka es pats tos paņēmu fabrikā "Tehnoinform”, kurā es strādāju par direktora palīgu juridiskajos jautājumos. Neviena cita pierādījuma! Nopietni apsūdzēja. Zaglis. Birka klāt. Tāds jāliek cietumā tāpēc jau vien. Bet vēl jau vajag noķengāt ar kaut ko. Kā par bēdu, pie zvejniekiem būdams, biju ticis pie pornogrāfiskiem žurnāliem no ārzemēm. Atbildība bija noteikta krimināllikumā par pornogrāfijas izplatīšanu. Pierādījumu par izplatīšanu nebija. Bet čekistiem pietika ar to pašu, ka man tā bija. Apsūdzēja pavisam nopietni pēc panta par pornogrāfijas izplatīšanu. Nu jau pamatīgi jāsēž! Bet vēl nebija gana. Atrada sporta šaušanas mazkalibra patroniņas, kas tīri nevainīgi bija pie manis pēc šautuves apmeklējuma. Nu ir ķēriens! "Par ieroču un munīcijas glabāšanu” u.t.t.! Šī panta dēļ mani nelaida pastaigās Krievzemes cietumos etapa laikā, jo pāri visam pavadlietas vākam bija uzrakstīts, ka esmu bīstams pēc panta par ieročiem un munīciju. Ja čekistiem nevajadzētu ar mani izrēķināties, šie niecīgie nodarījumi ietilptu labi ja toreizējās biedru tiesas izskatīšanā. Bet viņiem bija svarīgi mani padarīt par nelieti, bīstamu un izolējamu. Tāda bija viņu taktika un metode – apmelot, pazemot, iznīcināt kā personību. Un tur nu tolaik neko nevarēja par labu vērst... Tādi bija un ir totalitārie komunisti un viņu režīmi. Indivīds bezpalīdzīgs lielās mašinērijas priekšā.
Cilvēku zombēšana, turēšana paklausībā ar bailēm.
Totalitārais komunistu režīms jau no paša sākuma ir iedvesis bailes no nežēlīgām un netaisnīgām represijām pat par nepakļaušanās mēģinājumu. Velti būtu cerēt uz likumu un tiesu labvēlību. Visu noteica pavēles, norādījumi vai pat tikai mājieni no kompartijas centrālās komitejas. Padevīgie iebaidītie ļaudis centās iztapt priekšniecībai pat neaicināti. Partijas sekretāru vārds bija likums. VDK bija bubulis baidīšanai ar nosūtīšanu uz Sibīriju. Mācījos Pāvilostas skolas 5.klasē. Mācību stundas laikā kaut kā pavilku avīzi "Pionieris” uz savu pusi no sola biedra uzliktā elkoņa tai, papīrs pārplīsa tieši pāri Staļina ģīmetnei. Direktore Kotova to kvalificēja kā politisku diversiju, izsauca māti pie robežsargu valsts drošības dienesta, kur sekoja bargs piedraudējums nosūtīt mūs aiz Urāliem. Tikai mātes asaras un teikšana, ka tas bija nejauši, pasargāja mūs no draudu izpildes. Tas bija 1950.gadā – gadu pēc masveida izvešanas. Tiku izslēgts no skolas. Nācās turpināt mācības Apriķu pamatskolā ar divnieku uzvedībā...
Septiņdesmitie gadi. Manas skrejlapas pastkastītēs, iestādēs... Kāda reakcija? Tas ir ļoti pamācoši. Tūkstošiem skrejlapu Grobiņā, Liepājā, Aizputē, Ogrē, Jūrmalā, Tukumā, Jelgavā, Rīgā... Ļaužu atsaucības nekādas. It kā apspiestie ļaudis dzīvotu lielā laimē un pārticībā. Nekāda atbalsta izteikt protestu pret okupāciju ar vienkāršu burtu L uz sienas, žoga, staba, uz autobusa putekļainīem sāniem vai ar elektrības tērēšanu Maskavas ziņu laikā televīzijā. "Ka tik kas nenotiek ar mani... Lai tie citi, es nē...” Toties iztapšana gāja vaļā ar atrasto skrejlapu nodošanu un zīmēšanos čekas kantoros, izpildkomitejās! Cerībā uz labvēlību no varas puses par lojalitāti. Lūk, tikai daži izraksti no vairāku simtu liecinieku liecībām manā krimināllietā:
Aizputē I.P. : "Pretpadomju lapiņas tūlīt pēc atrašanas nodevu VDK darbiniekam 10.03.77. Secināju, ka lapiņās apmelota mūsu komunistiskā partija, tās internacionālā politika...” (Paraksts, 12.sēj.42.lapa). I.Š.,komunists, Aizputē: "...skolnieks A. raudot iedeva lapiņas, ...piezvanīju uz VDK daļu Liepājā...” (Paraksts, 14.sēj. 4.lapa). Tukumā PSKP biedrs J.P.: "...Atrasto lapiņu es atdevu LPSR MP VDK priekšniekam tajā pašā dienā, 1976.gada 2.februārī apmēram plkst.12.30 (Paraksts, 6.sēj.88.lapa ). Vēl Tukumā. Pavāre V.F.: "... Lapiņas es atdevu VDK 02.02.76. apmēram pēc 15 minūtēm pēc to atrašanas pasta kastītē...” (Paraksts, 6.sējums, 160.-162.lapa). Un tā joprojām, pilna lieta ar lapiņām un bailīgiem nodevējiem, no lapiņām attīrīta vide, veltīgs mans darbs. Tikai Kauguros uz viena no elektrības betona stabiem es atradu ar zīmuli uzvilktu maziņu L burtu. Tikai manis paša ar aerosola krāsu uzkrāsotie lielie burti pie dzelzceļa Jelgavā, Torņakalnā... visiem redzamā vietā. ( Tos tajā pašā dienā pakalpiņi aizkrāsoja, nokrāsojot visu būvi). Atkāpe humoram – ja tajā laikā kāds privātais gribēja nokrāsot savu māju vai žogu un ja pietika drosmes, vajadzēja tikai uzkrāsot lielu L vai V un lieta darīta, pašam nevajadzēja krāsot). Bet ja nopietni, tad bija vai jāraud par tautas bailēm. Saprata taču cilvēki savu apspiestību, bet piecieta un kaut kā dzīvoja nebrīvībā. Tiešām tautas pacietība ir neizmērojama. Tāpat kā bailes. Tomēr starp iebaidītajiem atradās arī drosmīgi patrioti. 1977.gada 19. martā R.M., G.Z. un G.V. Ezerē pavairoja vienu lapiņu un, kā rakstīts lietā, "kaitīgo lapiņu izplatīja Ezeres centrā”. ( 15.sēj. 1.lapā ). Ak, Dievs, kāds grēks! Veselu vienu lapiņu! Izplatīja dažas lapiņas arī Rīgā 1973.gada decembrī Dz.B. un I.M. (15.sēj. 85.lapa ). Daugavpils pasta darbiniece N.P. lapiņas parādījusi vienai personai B.G., par ko saņēmusi priekšnieka disciplinārsodu – stingro rājienu (3.sēj.184.lp). Par to vien! Andrejs Lihtenbergs ar ansambli "Selga” dziedāja patriotiskas dziesmas, viņu brīdināja, aizliedza viņam uzstāties, viņš turpināja dziedāt, viņu noslepkavoja 1979.gada sākumā, kad VDK uzskatīja, ka viņš ir saistīts arī ar mani skrejlapu izplatīšanā. Līdzīgs liktenis arī cīnītājam Gunāram Astram...
Disidentu cīņas ietekme un nozīmība Latvijas atjaunošanā
Daudzi ir pārliecināti, ka Latvijas atjaunošana nokritusi no gaisa, ka viss jau būtu noticis pats no sevis mierīgi, un atlika tikai malā stāvēt un gaidīt. Par šo tēmu varētu ironizēt gari un plaši. Taču šeit īsi un nopietni jāpasaka būtiskais. Skarbā dzīves realitāte prasīja, lai pretdarbība totalitārā komunistu režīma zvērībām būtu reāli izteikta un iedarbīga. Arī ar manu dažāda teksta lapiņu saturu, ar manas disertācijas publikācijas monogrāfiju un ar citu PSRS disidentu teikto iepazinās daudzi kompartijas un VDK darbinieki, arī Maskavā. Ne visi, protams, jo vadošie padotajiem nemaz nedeva iespēju iepazīties ar kritiski izteiktām prasībām un domām. Daudzi no VDK pīlāriem klusībā nostājās patiesības pusē, jo režīma atmaskojumi bija loģiski un pamatoti, netaisnība tika atmaskota nesaudzīgi. Bija jābūt komunisma ideju apmātam fanātiķim, lai to nesaprastu, bet VDK un PSKP ietvaros darbojās arī saprātīgi cilvēki, kas saskatīja komunisma ideoloģijas neatbilstību cilvēka dabai. To man atzina jau izmeklēšanas laikā viens otrs no VDK darbiniekiem, runājot konkrēti par manās skrejlapiņās izteiktām patiesībām, nevarot manis teiktās idejas noliegt. Un, lūk, šie darbinieki, rēķinājās ar tā saucamajiem "citādi domājošajiem”, kas izteica arī "klusējošā vairākuma” domas, kas, neskatoties uz mēģinājumiem tās noslāpēt, tomēr masveidīgi tika zināmas publiski, pat visā pasaulē. Un to nācās ņemt vērā.. Tas deva kaut daļēju argumentāciju tam, lai 1988.-1991. gados neizvērstos PSKP un VDK daudz nesaudzīgāka pretdarbība atmodas kustībai. Viss no režīma piekritēju puses bija sagatavots zvērīgai cīņai pret katru, kas uzstājās pret režīmu – OMON (speciālā uzdevuma milicijas vienības), karaspēks, partijas komiteju sastādītie iznīcināmo saraksti, slepenie aģenti, ziņotāji un gatavie slepkavot. Tika pat sagatavotas jaunas soda nometnes plašajā Krievijā un lielā daudzumā roku dzelži. Režīmam uzticīgākie nespēja vien sagaidīt atļaujas saņemšanu sākt izrēķināšanos un to jau sāka darīt – šāva, indēja, brauca cilvēkiem virsū ar tankiem. No Maskavas, arī no Baltijas kara apgabala nenāca skaidra pavēle slepkavot un par katru cenu noturēties pie varas, vilcinājās. Var saprast, kāpēc. Tāds ir disidentu, barikāžu dalībnieku, ārzemju cilvēktiesību cīnītāju pretī nostāšanās rezultāts... Pētera Lazdas runa Kopenhāgenas Universitātē sakarā ar Brīvības balvas piešķiršanu 1990.g. 20. decembrī
"Cienījamās dāmas un godājamie kungi! Dievs ir radījis dažādas tautas. Tām ir dabiskas tiesības pastāvēt. Tautu sapludināšanas un vienādošanas teoriju paudēji bija un ir komunisti-bezdievji un viņiem līdzīgie. Kādreiz pirms 50 gadiem latviešu un dāņu tautas gāja līdzās, un tas bija dabiski. Kopš 1940.gada jūnija Igaunija, Latvija, Lietuva ir PSRS okupētas. Mūsu dzīvi sapostīja komunistu lielmanība un neprasme saimniekot. Dānija nevarēja palīdzēt lāča ķetnās nokļuvušai „Latvijai”. Latvija tika nogremdēta gan morāli, gan saimnieciski līdz ar lielo Krievzemi nabadzībā un beztiesībā. Latviešu tauta mēģināja labi strādāt pat okupācijas apstākļos. Latvija bija un ir pat tagad vēl ar augstāku dzīves labklājības līmeni, nekā Krievzeme, un tas ir nācis par sliktu mūsu tautai, jo Latvijā saplūduši vieglākas dzīves tīkotāji, kas Latvijā nerunā latviski un nerūpējas par tās skaistumu. Tagad esam nabagi un pazemoti. Mēs to atzīstam, mums nav pamata tēlot lepnību, jo mēs nekad neesam bijuši augstprātīgi. Lūk, šāda pazemojuma brīdī nāk Dānija, mazā skaistā Dānija nāk palīgā, uzdrošinās dibināt savu kultūras institūtu Rīgā, nāk Lauritcena kungs ar saviem cilvēkiem, nāk izteikt un parādīt atzinību vajātiem cīnītājiem par taisnību. Nāk tad, kad nenāk lielās, varenās tautas palīgā. Lūk, mīļā mazā Dānija, cik tu esi lielāka par visām lielvalstīm! Lūk, tā ir uzdrīkstēšanās un palīdzība īstā brīdī, kad mums ir parādījušās cerības tomēr izdzīvot kā tautai šajā pasaulē. Lielās tautas pašreiz sūta pārtikas un citas preces pat bez maksas uz PSRS, tur tās nonāk galvenokārt to pašu komunistisko funkcionāru rokās, kuri valdīja un atrodas amatos arī vēl šodien. Lielvalstis sūta Maskavai, nesūta Rīgai, nesūta tautai uzticamiem. Dānija sniedz roku Latvijai ne caur Maskavu. Dānija ārstē sāpošo vietu. Paldies jums - gudriem, labiem cilvēkiem. Ar jūsu palīdzību mēs celsimies. Jo ceļas tas, kurš tiek garīgi stiprināts. Mēs šo stiprinājumu īpaši augstu vērtējam brīdī, kad to gaidām un kad tas mums ļoti nepieciešams. Vēlreiz paldies Lauritcena kungam par materiālo un morālo atbalstu, paldies Dānijas valdībai par šo skaisto brīdi, paldies Dānijas tautai, kurai mēs ļoti vēlāmies iet blakus sakoptā pasaulē."
Piebilde: Pie visa šeit teiktā piezīmējams, ka, diemžēl, partokrātiskā Latvijas vadība rīkojas pretēji brīvības cīnītāju ideāliem - Latvija tiek globalizēta, pakļauta svešinieku gribai, tautas vēlmes tiek ignorētas, valsts politika tiek pakļauta partiju vadītāju interesēm...
|
|
|
| Komentāru kopskaits: 1 | ||
| ||
