Pēteris Lazda
"Dzīves pļava zārdos"
Atziņas ( turpinājums )
315. Nemaz nav jābūt pianistam, lai ņemtos ap klavierēm. 316. Tiesības taisnīgie izmanto labam mērķim, un netaisnīgie – savām nelietībām. 317. Ļaudīm patiesība nav vajadzīga, ja viņi grib ticēt kam citam. 318. Filharmonijā nezāģē malku pat tad, kad kāds to apgalvo. 319. Tavam ienaidniekam jau ir piespriests nāves sods. 320. Par zvaigznēm var tikai sapņot. 321. Viens savu ģeķību izrāda, otrs – slēpj, abi – ģeķi. 322. Uz inteliģentu konferenci sanāk galvenokārt pretendenti. 323. Augstprātīgajam nākas it bieži tikties ar vēl augstprātīgākiem. 324. Laba ideja ģeķa rokās nobeidzas. 325. Katra saprātīgā neitralizēšanai Daba norīko vismaz tūkstoti brašu nesaprašu. 326. Veltīgi cerēts – nesaprātīgo kuģis nenogrims saprāta jūrā. 327. Augsti pacelts deguns aizklāj apvārsni. 328. Sirdsapziņa zina, prāts domā, ka tas saprot. 329. Īstenībā brīvības nav; ir tikai saistības un attiecības. 330. Mēs visi esam aktieri pasaulvecajā traģēdijā; visaugstāk Dabas žūrija vērtē vissliktākos aktierus. 331. Viens kašķīgs raksturs liek uzmanīties, ka citi tādi paši var būt. 332. Mērkaķu dzīves jēga ir parādīt ļaudīm, ka labi var justies pat mērkaķu sabiedrība. 333. Partijās apvienojas vājie. 334. Lai nonāktu pie puķēm pļavā, ir jānoiet no ceļa. 335. Pasakas par trešajiem tēvu dēliem nav pasakas: tikai ar labestību var atvērt debesu vārtus, bet šķietamie gudrie tēvu dēli tik tālu netiek. 336. Raganu ir daudz vairāk nekā pasakās. 337. Cilvēku nevar iepazīt ar gidu palīdzību. 338. Naids pārtiek no vecās ievārītās putras. 339. Notiesāšana nav atriebība, bet pašaizsardzība. 340. Jo lielāka nabadzība, jo mazāk tā aizņem vietas. 341. Šķietamas tiesības, kas iegūtas netaisnīgi, nav tiesības, bet parāds. 342. Tiesības bēg no pretrunām. 343. Visas tiesības un visu naudu atdodams, vari nomirt badā. 344. Tam, kurš uz labumu sadali atnācis par vēlu, ir jāsamierinās ar to, kas palicis pāri. Ja vispār kas palicis. 345. Daudz un plaši runādams, tu trāpīgi nepateiksi un maz uzzināsi. 346. Pārāk pieklājīgi nav pieklājīgi. 347. Sadzīves diplomātijas māksla ir klausīties, bet ne visu dzirdēt; skatīties, bet ne visu redzēt; runāt, bet ne visu sacīt... 348. Ar sapratni mēs iekļūstam lietu būtībā; bez sapratnes mēs paliekam ārpusē. 349. Ar mīlestību ir tāpat kā ar mākslinieka talantu – ar to tiek apgarots mākslas darbs, un tas iegūst īpašu auru. 350. Sievietes ir no pretrunām satīti kamoli – ik brīdi notinas kas pārsteidzošs, un nekas nav labojams notītajā, jāriskē vien tālāk tīt. 351. Sievietēm patīk vīrišķīgi vīrieši, bet viņas ilgojas arī maiguma. 352. Mazrunīgā vārdos ieklausās. 358. Kam aitas, tam vilks nāk ciemos. 359. Pret labām idejām karo Dabas spēki. Lai grūtības būtu. 360. Troksnis ir tikai tur, kur kāds to dzird. 361. Tumšā nakts būtībā ir liela ēna. 362. Uz laulības kuģa sieva bieži vien pārņem kapteiņa varu, bet vīrs kļūst par matrozi. 363. Dižie klerki nelasa sūdzības un lūgumus, viņi tikai paraksta tiem nāves spriedumu. 364. Miers un harmonija uz Zemes ir tikai izņēmums; parasti visā valda šībrīža pamiers. Arī laulībā miers un saskaņa ir tikai šībrīža pamiers. 365. Saskarsme ar nelāgiem klerkiem ir krāces dzīves šaurajās vietās. 366. Nāk laiks, kad tehniskās ierīces tiks izaudzētas kā dārzā. 367. Ļaunums kā maitas putns gaida uz mūsu prieka un laimes nāvi. 368. Cietumā, kur grūti, ieslodzītajiem vajadzētu savstarpēji labestīgiem būt, bet – nē! Uz Zemes – lielajā soda nometnē – tāpat... 369. Ar jokiem un prieku mēs pārvēršam mūsu dzīves traģēdiju vismaz par traģikomēdiju. 370. Cik maz tev pūļu jāpieliek, lai par tevi smietos, un cik daudz – lai cienītu! 371. Kāda jēga augstu kāpt, ja beidzot jānokrīt turpat pie nekur nekāpušiem. 372. Balostāju balsis vajadzētu nevis skaitīt, bet vērtēt; kad to nedara, tad vieglā kvantitāte nosaka varas kvalitāti. 373. Iedomīgais nepazīst sevi, jo citādi viņš būtu pazemīgs un pieticīgs. 374. Kad tu savu ļaundarību nožēlo un lūdz piedošanu, tu tiec uzskatīts par labu cilvēku, bet, ja tu neko ļaunu neesi darījis, tad kam gan ienāks prātā tevi par labu cilvēku skaitīt. 375. Pārapdzīvotība nav bagātība; taču tā rodas tāpat kā bagātība: vajag vēl un vēl vajag. 376. Alkatība un negausība rada nabadzības sajūtu. 377. No dzīves nedienām nevar glābties bēgot. 378. Viss, kas mums ir, mums ir aizdots uz laiku. 379. Var apdzirdīt tikai dvēseles apsargus, un tad dvēsele parādās kaila savā naivā skaistumā. 380. Karstās vasaras dienās ziemeļvējš ir mīļš. 381. Mūsu skaistās dziesmas ir kā putnu dziesmas viņiem. 382. Naktsvijolīte spēlē savu smaržu vijoli naktī, kad ir kluss, un smaržu mūzika ir labi dzirdama. 383. Cilvēks varētu dzīvot kā lakstīgala ar vienu dziesmu un priecāties, bet, lūk, nē, un pats viņš nezina, kur viņam jāskrien un cik daudz jāsagrābj. 384. Nelaimīgi ir daudz cerējušie. 385. Liktenis ir kā birokrāts - nekādas atlaides. 386. Visskaistākais ir mierīgi rāms kā ziedi; trokšņainā jautrība ir dzīvesprieka laimīgais skurbums kā šo ziedu skaistā smarža. 387. Godīgajam īstie draugi ir acīm neredzami. 388. Kad aizdomas nāk pa durvīm iekšā, miers un draudzība bēg pa logu ārā. 389. Uzbrēkšanas brīdī kaut kas sabrūk. 390. Naids, pat ar mīlestību pamatots, liecina par egoismu un patmīlību. 391. Ķildīgie meklē un spēj atrast pat vakardienu. 392. Ķildīgs raksturs pastāvīgi vajā no tā bēgošo mieru. 393. Arī ar paplašinātu sirdi var dzīvot. 394. Takas mēs ieminam tikai uz patīkamajām atmiņām; nepatīkamās - min takas uz mums. 395. Jūtas ignorē saprātu, bet saprāts - jūtas. 396. Saprāts nav kvantitāte, bet kvalitāte. 397. Apsolītais parasti kotējas kā viens pret desmit. 398. Par kaut ko jau gatavu ir vieglāk izteikties, nekā pašam kaut ko līdz gatavībai novest. 399. Īsts draugs ir kā otrs es. 400. Sirds pulkstenis skaita soļus, un sirdsapziņa vērtē gaitas virzienu; var aiziet daudzos aplamos virzienos, un tikai viens virziens ir dvēseli glābjošs – sirdsapziņas ceļš. 401. Skaistā nav daudz, un tas ir saudzējams kā brīnums, kas vēl ir. 402. Spēks bez saprāta var kļūt ļaundabīgs. 403. Smaga sirds vārdus nesver. 404. Krēslainā mežā tu vari atrast mieru, kas pazaudēts ļaužu drūzmā. 405. Kas dod spēku maigajiem asniem izaugt cauri cietajam asfalta segumam un kas dod spēku cālēnam olā salauzt cieto čaulu? Bet ļaudis nespēj izlauzties no neziņas. Viņiem Daba neļauj izzināt soda nometnes nocietinājumus. 406. Mednieki un makšķernieki, kas sporta pēc alkst asiņu, nav labāki par sesku, kas tāpat prieka pēc nokož daudzus putnus pēc kārtas. 407. Ne vienmēr, kad gaidīt grūti, ir jāskrien. 408. Gaišā nākotne vienmēr paliks tikai mirāža vien. 409. Ir gudri uzklausīt klusi teikto, un ir nožēlojami paklausīt skaļajam. 410. Reklāma ir izpušķota informācija. 411. Vārdi ir neitrāli, teicējs tos apbruņo vai apglezno. 412. Laiks spēlējas ar problēmām - sasien un atsien mezglus. 413. Žogs ne vienmēr slēpj ko labu. 414. Morāls atbalsts ir kā bērnam dots samta lācītis neraudāt, kā slīkstošam pasniegta roka, kā atbalsta punkts zemeslodi pacelt. 415. Kamēr gļēvais minstinās uz vietas, dzīve kā pēdējais vilciens aizdārd tam garām. 416. Cieņu parāda tāpat kā algu maksā: kad tā ir nopelnīta. 417. Ļoti ilgi var nastu celt, ko nevarēs panest. 418. Rokas nolaižas līdz šņabja glāzei, kad augstāk tām nav ko darīt. 419. Ar smagu sirdi nevar palidot. 420. Aizmirst bēdu ceļu ir riskēt vēlreiz pa to iet. 421. Labu cilvēku ir daudz, bet grūti tādus atrast. 422. Mazu prieciņu summa nevar sastādīt vienu lielu prieku. 423. Kurš skaļi bļauj par skabargu pirkstā, tas nevarēs skaļāk pabļaut pat tīģera plēsts. 424. Kā ūdrs pat cukura graudu ūdenī mazgā līdz nekas tur vairs nepaliek pāri, tā birokrāts – lūgumrakstu. 425. Kad cilvēks ir pārāk humāns, cūkas to izmanto un rokas viņa puķu dārzā. 426. Ekvilibristika ar vārdiem ir klerku metode viegli dzīvot. 427. Netaisnīgais parasti ir vai nu vājš, vai ļauns. 428. Dzīve nav par īsu drosmīgajam; dzīve ir par īsu gļēvajam. 429. Arī puķu krūmā var slēpties tīģeris. 430. Aukstumā neļķītes zieds nesmaržo. 431. Ir patīkami pacelties spārnos no plaukstas, kas izplaukst no dūres. 432. Noslīpēt līdz spožumam var arī melus. 433. Jo mīkstāks krēsls kantorī, jo grūtāk tajā pagrozīties citu labā. 434. Nevar būt pilnvērtīgs auns, ja viņš nebrīnās par jauniem vārtiem. 435. Nelietība paliek aiz ļaundara kā zirnekļa pamests tīkls, kurā vēl ilgi iepinas spārni. 436. Ar verdzības atcelšanu nevar iznīcināt gļēvu padevību netaisnībai. 437. Atgremo tas, kurš saplūcis citu audzēto. 438. Ļaundaris savu seju cenšas nomazgāt smaidos. 439. Nevar uzreiz visu lielumu izteikt tāpat, kā nevar vienā solī visu deju izdejot. 440. Skaistums ir Dabas smaids, aicinājums un atgādinājums atbildēt ar to pašu. 441. Lai spētu dižoties, ir jābūt nedižam. 442. Zaudētos glāstus var atrast ne tur, kur tie pazaudēti, bet – citur. 443. Kad strīdu izšķir dūre uz galda, to vienmēr pamana Laiks un saka savu izšķirošo vārdu, bet ne jau dūrei par labu. 444. Dzīve esot gana gara kļūdas izlabot, bet pārāk īsa kļūdas atkārtot. 445. Īstenība jeb esība ir objektīva. Patiesība ir jau īstenības redzējums. Taisnība ir īstenības vai patiesības subjektīvs vērtējums. Taisnīgums – vērtētāja uzskats, ka citiem vajadzētu attiekties pret viņa vērtējumu līdzīgi. 446. Smaids ne vienmēr ir labvēlīgas attieksmes zīme. 447. Mājas ir gājputna sajūta atgriezties. 448. Sirdsapziņa ir Dabas manī iecelts sūtnis saskaņot manu rīcību ar Dabu. 449. Bez trokšņa nevar pat odu nosist. 450. Ja uzkurina nemieru, var sadegt miers. 451. Jo vairāk iestāžu un amatu, jo lielāks nespējīgu klerku pulks. 452. Bundzinieks, rībinot bungas, nedzird vijoles samtaino balsi. 453. Veltīgi ir mēģināt ar buldozeru nolīdzināt domstarpības.. 454. Var jau ļoti nelaimīgs būt, nezinot, ka var vēl nelaimīgāks būt. 455. Kas bailīgs, tas atradīs, no kā baidīties. 456. Arī no ēnas var panikā krist, ja ēnu met lauva. 457. Jo lielāka impērija, jo mazāk tā ir Dzimtene. 458. Šķiet, vienkāršāk būtu apsiet vienu zaķi, nekā tūkstošiem ābelīšu. 459. Ja tonis par augstu dots, koris nespēs to paņemt pat pirkstgalos celdamies. 460. Nevainīgie un uzticīgie skaitās tikai tie, kurus par tādiem uzskata. Savukārt uzskati var būt maldīgi. Kā tikt pie skaidrības? 461. Liels pūlis nevar vienu kamolu tīt. 462. Ar meliem var sasiet mezglus, ko grūti atraisīt. 463. Neasini nazi, ja baidies iegriezt pirkstā. 464. Pacietība ir īsta, ja tā eksplodē. 465. Strīdū ne tik daudz patiesība, cik attiecības parādās. 466. Vai nav prātīgāk bēgt no nepatīkamā, nekā dzīties pēc patīkamā? 467. Ar neprašu runāt un ar gudru klusēt ir veltīgi laiku tērēt. 468. Suns – draugs, un draugs – suns. Atšķirība ir. 469. Nelaime var iekāpt tavā mājā pa kādas garas mēles kāpnēm pat septītā stāvā. 470. Ar pašapmierinātību beidzas gaita. 471. Saprāta balsij bieži vien vajadzīgs megafons, bet arī tad to nedzird. 472. Vientulība dod atziņas, bet ne glāstus. 473. Pareizu rīcību nosaka iespēja izvēlēties salīdzinot. 474. Gari runāt nenozīmē daudz pasacīt. 475. Nesūti godīgo pēc mantas, sūti viņu pēc taisnības. 476. Iegūtā patieso vērtību tu uzzini tikai pēc tā zaudēšanas. 477. Ja mēs katrs nekļūdīgi rīkotos, mēs apstātos. Bet arī tā būtu kļūda. 478. Ļaunu kādam vari izdarīt arī tad, kad labu dari citam. 479. Ar stipru raksturu var sagraut to, ko ar vājāku varētu atjaunot. 480. Vari atļauties augstprātību, ja nebaidies palikt vientulībā ar to. 481. Ja tavs iztēles televizors rāda vīzijas, kādas dzīvē nav, tad maini to pret draudzību, kāda tā ir. 482. Kad norietējusi saule, tūkstoši tālu zvaigžņu nespēj to aizvietot; tikai tuvums silda. 483. Ja haizivs zinās tavu mīlu, viņa būs tava nāra. 484. Jo mazāk kādam zināšanu, jo mazāk viņš sajūt to trūkumu. 485. Ja ģeķība sāpētu, tad vaimanātu vai katrā mājā. 486. Kauns nav krist, bet necelties. 487. Tā ir grūta veiksme pamest svētkus visskaistākā brīdī. 488. Nezālei salnas nekaitē. 489. Dūres visi pirksti ir vienādi atbildīgi. 490. Vara esot tam, kuram paklausa. 491. Ja tavs nedraugs ir ods, tev jānodrošinās kā pret ziloni. 492. Jo mazāk zināšanu, jo mazāk šaubu. 493. Bagāts ir tikai apmierinātais. 494. Piedzimšana ir ieiešana soda nometnē, bet nāve – iziešana. 495. Slikts cilvēks neesot komisks. 496. Domā ģeķis, gudrais zina. 497. Dažs dzērājs ir kā mēness: te pilns, te tukšs. 498. Neuzticies tam, kurš par citiem sliktu vien stāsta. 499. Kad tā ilgāk pagaida, var sagaidīt arī labāku laiku. 500. Katrai muļķībai ir autors. 501. Cilvēks pa īstam spēj uzziedēt tikai viņa saprašanas un atzīšanas dārzā. 502. Bieži vien tie, kas traucas uz finišu, labos tikumus atstāj starta vietā. 503. Stacijas drūzmā filozofu neuzklausa. 504. Čuksti tālumā esot tikai klusums. 505. Pēc vilšanās ir tuksnesis, bet ir jāiet vismaz līdz avotam 506. Ja vilku grib saudzēt, tad aitām ir briesmas. 507. Netēlo aitu, jo vilks var nebūt tik gudrs. 508. Lauru vainags nelīdz pret galvas sāpēm. 509. Runāt gudri prot visi, bet visu nezina neviens. 510. Dzīvē kā tirgū: pārdod arī godu. 511. Patiesība vienmēr ir striptīzam gatava. 512. Arī negods nerūsē. 513. Slinkajam katra šodiena ir rītdiena. 514. Saprātīgam taisnīgajam maz draugu. 515. Čakls ūdensrats neierūsē. 516. Greizsirdība ir modrākais sargs pasaulē ar vislabāko atmiņu. 517. Laimīgs, kas laimīgs būdams, spēj nemanīts palikt. 518. Grasis zelta sver vairāk nekā tonna tiesību. 519. Meli pieaug tāpat kā lavīna. 520. Ne jau visi ir svētie, kas svēto dziesmas dzied. 521. Ja velns iekurina, tad nesalst. 522. Katrai laimei uzbrūk septiņi viesuļi. 523. Laimei ir spārni. 524. No mazas zālītes izaug liels lops. 525. Daudz pircēju padara preci dārgu. 526. Tas velns var būt pat melnāks, nekā viņu mālē. 527. Pat dadži un kaktusi zied. 528. Ko ciena un ko neciena, tam parādā nepaliek. 529. Tauriņš bez spārniem būtu tikai kukainis. 530. Vējš ir vējš, vilnis ir vilnis, kamēr tie gaitā. 531. Greizsirdība tāpat kā mīlestība ir akla: neredz to, kas ir, un redz to, kā nav. 532. Draugu var saglabāt ilgāk, ja tam neuztic noslēpumus un neaizdod naudu. 533. Uzvarā ir nākošo cīņu sākums. 534. Patriots piecieš viņa personības, bet ne viņa tautas apsmiešanu. 535. Ideālu vainadziņš var greznot, bet ne iepriecināt. 536. Ceļš aizved, pats palikdams un atpakaļ saukdams. 537. Ir par maz nostāties uz labošanās ceļa un stāvēt. 538. Putniņš nevij sev milzīgu ligzdu. 539. Nevis celms, bet lielais koks ir mazo atvasīšu ideāls. 540. Kad tukšumu piepilda, tas iet bojā. 541. Vienaldzība ir nepiedalīšanās un atkāpšanās. 542. Par draugu saklausītās baumas neuzticībā ir vētra greizsirža burās. 543. Var pārpūlēties, vācot pamesto čaklumu, tikumus un drosmi. 544. Ir jābūt āmuram, lai strīdētos ar āmuru. 545. Vērmele zaļo, kaut pilna rūgtuma. 546. Atkritumu kasti pat kaijas nespēj padarīt skaistu. 547. Neticīgais pesimists grimst pirmais. 548. Ļaunie vārdi izlido no ļaunuma ligzdas un atpakaļ vairs nevar nokļūt. 549. Lielums, ja tas mūsos ir, ienesams pasaulē ar grūtībām. 550. Skaudība dedzina to, kas nav aizsargāts ar labvēlīgu auru. 551. Tumšajā pasaulē nosirmo mati – gaismu dot dvēselei. 552. Būvējot ceļu labajam, ir jārēķinās ar to, ka pa to var atnākt arī ļaunais. 553. Atsaucība ir vairāk nekā atbalss, jo tai ir dvēsele klāt. 554. Ir jātic skaistai dienai pat tad, ja rīta rasā samirkst kājas. 555. Ja pietrūkst pēdējā drosmīgā soļa, tad visi iepriekšējie drosmīgie soļi ir bijuši veltīgi. 556. Bezcerība un neticība labā uzvarai ir atļauja ļaunajam. 557. Kad esam pie Paradīzes vārtiem, mēs nedrīkstam atgriezties ellē. 558. Sver ar smagumu, jo ar vieglumu nosvērt nevar. 559. Var ratos gulēt, ja zirgs zina ceļu. Bet cik tādu zirgu ir?! 560. Ja daudz laba negaida un daudz laba arī nesaņem, vilšanās nav liela. 561. Mums nav ļauts uz Zemes Paradīzi izveidot, bet mums ir dots, un mums ir pienākums ar savu godprātīgu rīcību labā pārsvaru pār ļauno noturēt. 562. Savus sapņus par lielu laimi nevajag no dvēseles kapiem ārā rakt – nebūs tiem dzīvot šai zemē. 563. Noslēgšanās sevī ir bēgšanas veids. 564. Tas, kas mūsos ir, var lielāks būt par to, kas pasaulē. 565. Visādi vesels un saprātīgs cilvēks nevar būt greizsirdīgs. 566. Greizsirdība būtībā ir arī skaudības un nenovīdības paveids – lai tam otram neklātos labāk par mani. 567. Greizsirdīgais dienu un nakti smagi nes aizdomu nastu, bet viņš to nepamet, un viņam to nekādi nevar atņemt. 568. Rūpes par zirgu ir rūpes par ratos iejūdzamo. 569. Ļaudis ģēniju uzskata par nerru. 570. Stiprais var atļauties atkāpšanos, vājais tik tālu nav ticis. 571. Augstprātība ir ļaundabīga pašcieņa. 572. Pārgudrība ir muļķības paveids. 573. Apstāties nozīmē citus palaist priekšā. 574. Patiesa mīlestība līdzinās rītausmai, gandrīz vienmēr rasotai. 575. Slapjais no lietus nebaidās. 576. Dziļas var būt arī dumjības. 577. Bagātnieka nabadzība būtu nabaga bagātība. 578. Viss, kas rodas, sāk jau novecot. 579. Īstenība nevar piederēt, patiesība ir kopīpašums, taisnība – privātīpašums. 580. Cerību prieks ir ilgāks par laimes mirkli. 581. Ļaunais spēj dzīvot tikai gļēvuļu barots. 582. Spēkam ir vara, varai ir tiesības; tiesības bez spēka un varas – fikcija. 583. Lai izdzīvotu laulībā ar greizsirdīgo, ir jāpārzina terors, inkvizīcija, monitorings, konspirācija, diplomātija, pašaizstāvēšanās, jāiemācās, kā pārvarēt ekstremālus ieslodzījuma apstākļus un kā galanti "aplidot” greizsirdīgo personu sabiedrībā. 584. Ja uznākušās dusmas varētu atlikt uz vēlāku laiku, tad dusmas tur iznīktu. 585. Dzīves jūra ir pilna zemūdens klinšu un ledus blāķu; drošāk tam, kurš seklāk peld un nesteidzas. 586. Patiesi skaistais nekad nav moderns; uzskatīt moderno par skaistu ir pašapmāns. 587. Mode ir buldozers skaisto ziedu dārzā. 588. Nesaki kaimiņam cauri žogam, ka tu viņu cieni. 589. Sirdsapziņa zina kā taisnīgāk, bet viņu tur par naivu. 590. Soda nometnes administratoram – Dabai, diemžēl, mīļāki ir rupjie un nesaprātīgie. 591. Gandrīz vienmēr ir veltīgi pamatot savu nē, jo tas otrs dzird tikai savu jā. Un otrādi. 592. Muļķu sabiedrībā gudrais tiek uzskatīts par vislielāko muļķi. 593. Lielai nabadzībai nevajag pat mazu noliktavu. 594. Viss nevis attīstās, bet mainās un ar laiku vēršas drupās. 595. Ir risks saprātīgam un godīgam būt. 596. Cauri muitai vienu zosi iznest ir grūtāk, nekā kravu zelta izvest. 597. Gudrais likteni retāk sastop. 598. Glāsti ir atdodams parāds. Kad viens tos vairs neatdod, zaudētāji kļūst abi. 599. Jebkura uzvara ir tikai relatīva vērtība. 600. Aizmigušais ir grāmata, ko lasa nomodā esošie. Miegs ir tieši tāpēc. 601. Ja iesi līdzi saulei, neredzēsi rītausmas skaistumu. 602. Gudrais var sastapt kādu gudrāku, kas viņu apbrīno, bet grūti atrast dumjo, kas darītu to pašu. 603. Ļaudis dzīvo pašu sabojātā skaistuma drupās. 604. Precēties ar aplam greizsirdīgo nozīmē labprātīgi uz mūžu doties mājas arestā. 605. Nievājošas birkas pašas pielīp, slavinošās neturas pat piešūtas.
|
