Blogs
01:10 No grāmatas "DZĪVES PĻAVA ZĀRDOS" 1.daļa |
Pēteris Lazda
DZĪVES PĻAVA ZĀRDOS
A s o c i ā c i j a s
Te dažas dzīves ceļos atrastas spīgaliņas, mazliet sakārtoti spārniņi. Lai nu lido domu gaitās!
1. Sveces liesma nobaidās no vēja un iebēg tumsā. 2. Tu ar smaidu paņēmi manu sirdi kā no plaukta – tik vienkārši. 3. Es baidos, ka tevi zaudēšu, ja gulēšu. 4. Tev jānāk apzīmogot manas dzīves mirkļi, lai tie nepazūd. 5. Var visu nakti negulēt, draugu gaidot, bet aizmigt var rītausmā un nedzirdēt drauga soļus. 6. Ja mani nepamodina tavi soļi, tad vai ir vērts man mosties? 7. Man vajadzīga tava smaida gaisma, lai es redzētu laimi. 8. Man ir jāatgriežas pie sevis, lai atgrieztos pie tevis. 9. Tu raugies manī no augšas, un mana sirds pieskaras tavām kājām. 10. Mēs esam pārāk nabagi kavēties un nonākt par vēlu. 11. Atkal un atkal es nāku pie tavām durvīm, izlūgdamies arvien vairāk un vairāk. 12. Saņem manas rokas un izcel mani no dzīves dāvanu kaudzes, iecel mani savas tuvības kailajā bezgalībā. 13. Sāc savu mūziku un ļauj man aizmirst sāpes! 14. Es izrunāju tavu vārdu, viens savu mēmo domu ēnā sēdēdams. 15. Gaisma kā kails bērns rotaļājas starp zaļām lapām un nezina, ka cilvēks prot melot. 16. Koks sastop debesīs savu vientulību. 17. Cik skumji rudenī nest sevī daudz atmiņu par saulainās vasaras skaistajiem brīžiem! 18. Es zinu vienu zvaigzni starp citām, un tā viena vada manu dzīvi neziņas tumsā. 19. Es esmu pildījis savu trauku ar visu labāko, kas vien man ir, un sniedzis tev. Tagad es nezinu, ko man rīt nolikt tev pie kājām. 20. Būtībā man pieder visa pasaule, jo es tajā dzīvoju, to sajūtu un tveru, bet mana lielākā bagātība ir viens vienīgs Cilvēks – mīļš, ar visu pasauli viņā. 21. Baismi man lietū un pakrēslī, bažās par tevi, kā rudens miglā tevi pasargāt, nepazaudēt. Jau šīs bažas un rūpes vien par tevi man ir laime... 22. Es dzīvoju šajā mazajā pasaulē – mūsu divvienībā. Es sargos to padarīt mazāku. Pacel mani pasaulē un dod man iespēju ar prieku atteikties no visa, kas mūsu pasauli mazu dara. 23. Lai tavs ceļš svētī manus soļus pa to! 24. Es nāku pie tevis, lai tu mani satiktu. 25. Lai tava mīla paliek klusēšanā. Lai es slēpju to, lai glabāju un atdodu to atpakaļ tev ar visu savu dzīvi. 26. Ja tava mīla var bez manas dzīvot, es atgriežos no ceļa, pa kuru gāju tevi satikt. 27. Mīla ir visu robežu atmetēja, lai aizsniegtu pilnību. 28. Neticība saviem spēkiem ir grēks. 29. Kas spēs salauzt tālumu, kas tuvos šķir? 30. Var jau cerēt aplaimot visu pasauli, ja ir spēts kaut vienai sirdij laimi dot. 31. Dvēsele par viltus kaislību nelīksmo. 32. Noņem no savas dvēseles vārtiem to uzrakstu – nikns suns. 33. Kaut jel semafors neļautu sāpju vilcieniem te apstāties! 34. Bijušo skaisto mirkļu ēnas vien mūs skar. 35. Ledainība jāsadauza kā stikls, kas mūs šķir. 36. Vienaldzības migla, kā tu manā dārzā skumjas sēj! 37. Draugs atnāk un atnes prieku; draugs aiziet un aiznes prieku sev līdzi. 38. Ja tu, draugs, nedraugs kļūsti, tad uz miljards gadiem. 39. Piedod, Dievs, manu laimi! 40. Ja uz mirkli vien tu nāc, mēs otrreiz netiksimies vairs. 41. Es ietveru tevi kā dārgakmeni savā priekā un greznoju ar to savu dvēseli. 42. Tu mīti manā dvēselē, bez tevis tā tukša. 43. Es nebrīnīšos, ja nākošajos mūžos tevi sastapšu, jo es tevi meklēšu. 44. Tava burvība nav gluži tava vien – tā saņēmusi spožumu no manām acīm. 45. Lai tava mīla runā ar manu balsi un paliek tavā klusēšanā. 46. Tu esi tik gaiša, ka arī lietainā naktī no manis krīt ēna. 47. Kad palūdz piedot un piedod, var atkal uzziedēt. 48. Tālumu nevar noslēpt pat tuvībā. 49. Kad tu nāc pie manis bez ēnām, manas ēnas kļūst tumšākas. 50. Es tevi satiku vakarā, un nakts atkāpās. 51. Es rakstu tev vēstuli uz melnas tāfeles un norakstu to baltu. 52. Svešumu visasāk var izjust tuvumā. 53. Pat mūža vilcienā nevar aizbraukt līdz tavai būtībai. 54. Laimes diena var sagatavot asaru gadu. 55. Ja par sāpēm maksātu, cik daudz tad būtu bagāto! 56. Cilvēki pa dzīvi bieži vien kā pa bezmiegu brien, velkot aiz sevis sasietas cerības. 57. Es gribu no katra ceļa staba mīļu cilvēku izsapņot. 58. Var jau lūgt jūru iznest krastā dzintaru, bet tā izmet sasistus stiklus. 59. Pulkstenis strādā – norok pagājušos mirkļus un stundas. 60. Kad tu svešā sapnī iezodzies, tas liek man pamosties. 61. Arī cerības, kad daudz ir vīlušās, negrib vairs vest un solīt. 62. Atsūti man rentgentelegrammu – ļauj man ieskatīties tavā sirdī. 63. Patiesi mīlēt nozīmē vientulību sajust. 64. No tevis es papilnam smeļu tos mirkļus, kas kā foreles zib krācēs. 65. Sliktais jau kādreiz ir bijis, vien labais neatkārtojas vairs tik labs. 66. Es nesteidzos, kur viss jau nokavēts. 67. Jūsmot par zvaigznēm? Bet Lielie greizie rati tukši pārbrauc man pāri. 68. Ja tu aizej, tu esi kā dilstošs mēness, kas slēpjas aiz saplosīta padebeša. 69. Tevi sagaidot rāmā mijkrēslī, manas ilgas pārvēršas tavos matos, un es tās varu glāstīt. 70. Mīlestībai ne jau no ikdienības būtu jāmirst, bet ikdienībai – no mīlestības. 71. Mēs ieejam viens otrā kā mūža mežā un apmaldāmies. 72. Šķiram jaunu lapaspusi, mēs ar tevi esam katrā rindā ierakstīti priekos un bēdās. 73. Bezcerības un skumju brīžos šķiet, ka visa pasaule ar pelēku lakatu plecos pa pelēku purvu brien. 74. Ar sāpju mezgliem var cilvēku pie cilvēka siet. 75. Ja mēs būtu mācīti mīlēt, mūsu mīļie ilgāk būtu mūsu. 76. Laiks dod, un laiks atņem visu. 77. Nekad tu nebūsi par tālu manām domām. 78. Mūsu teiktie labie vārdi vēl telpā klīst un ilgojas pēc mums. 79. Es ticu cilvēkiem, kaut zīlniece jau cilā melnas kārtis un atkal teic, ka nāks man zaudējums caur jaunu paļāvību. 80. Man ir izdevies dzīvot sapnī un sapni caur ikdienu iznest. 81. Par ēnu mani ņem, es tavas saules pusē nestāšos! 82. Pie cilvēka būtības, pie viņa dvēseles nevar aiziet ar kājām. 83. Es palikšu kā mīlestības vēstule, kam pasts nav atradis adresātu. 84. Mans kuģis ir vientulības miglā, kompasi nerāda, zvaigžņu nav, tava miglas bāka klusē... 85. Parasti uzklausa prāts; pasaulē bēdu būtu daudz mazāk, ja uzklausītu sirds. 86. Neaizej naktī, paliec – tu redzēsi, cik pusnakts debesis ir dziļas. 87. Aizpeld planētas pasaules tukšumā, kad pievilkšanās spēks ir zudis.
A t z i ņ a s
Tas viss nu ir zārdos – Pegazam ziemas garajās stundās. Varēs atcerēties vasaru, zaļo pļavu, pa kuru nemaz nebija tik viegli skriet...
Ļaudis paši cits citam neļauj būt patiesiem un laimīgiem. Visiem pa prātam izdarīt ir māksla, ko neprot neviens. Pateicībai vajadzētu būt kā ražai – lielākai par iesēto labdarību. Ļaudis bieži vien nav tādi, par kādiem viņi izliekas; žēl, ka – sliktāki. Zaudētas draudzības drupās nekas vairs skaisti neuzzied. Slikti, ja ierēdņa amats ir lielāks par viņu pašu; būtu labi, ja Dievs, dodot amatu, dotu arī godaprātu. Ļaudis bieži vien paklausa citiem, kaut katra paša sirdsapziņa zina labāk. Bērns ir neviltots, kamēr viņu neapmāca tādam nebūt. Skaistie acumirkļi, kā koķetējot, pamirkšķina un projām ir. Nākas prasīt neiespējamo, lai varētu cerēt uz iespējamo. Reklāma ir kā modes paveids – tai seko bez apdoma. Tevis slavētāji un tevis pēlēji ir nevienāds skaits, un zīmīgi, ka pēlēji ir pārsvarā. Ar labestību maksājot, pateicību tev izdod sīknaudā. Katrs sevi blamē sekmīgāk, nekā uztur cieņā. Kas uzņemas nest, tam uzkrauj vēl un vēl. Domas, kādas ir tev, var būt arī citam, bet jūtas, kādas ir tev, ir tikai tavas. Nevari nebūt tas, kas tu jau esi. Jo tālāk tu ej pa dzīves ceļu, jo vairāk dzelkšņu un mazāk ziedu. Ir grūti vai pat neiespējami saglabāt pieklājību, ja gribi būt patiess un taisnīgs. Būtu labi, ja biļetes uz nesagaidīto prieku varētu nodot atpakaļ kasē. Tās problēmas, kas sievai ir līdz kaklam, vīram ir tikai līdz potītēm. Un otrādi. Cīņa pret ģeķību ir cīņa pret vēju. Ja ir lielas slāpes, glāze šķiet maza. Baumām ir virsskaņas ātrums. Muļķis neklusē, viņš kā sirēna vēsta par to. Savu garastāvokli mēs nēsājam kā apģērbu – jebkurā brīdī tas var saburzīties. Interesants ir cita saprašanas process, bet var būt neinteresanti saprast viņu pavisam. Vienmēr kā pietrūkst, un vienmēr kā ira par daudz. Varēja būt kāzu nakts ar siena kaudzi. Bet nebija. Kāzas gan bija, nakts bija, siena kaudzes nebija. Dāvana var būt arī meli, gādājot prieku ar viltu. Maksā ar smaidu, ja citādi nevar, bet nepaliec parādā. Vēsture ir Dabas spriedumu arhīvs. Ar taisnīguma lozungu arī netaisnīgais var tikt pie varas. Ja kas tā ir, kā tas ir, tad tam tā ir bijis jābūt, jo citādi tas tā nevarētu būt. Jau ar to vien tu dari ļaunu, ka nedari labu. Tava māja tev var aizvietot pasauli, bet ne pasaule – māju. Uz ko gan var cerēt neuzdrīkstēdamies! Atradīsies daudzi, kas tavu ideālu krustā sitīs. Labāk ir būt, kas esi, nekā izlikties, kas neesi. Viens kamielis nes vairāku ēzeļu nastas. Zināšanas var uzkrāt vieglāk nekā saprast, ko ar tām labu darīt. Ar godu un cieņu var sasniegt to, ko nevar izlūgties. Soda nometnē – dzīvē šeit uz Zemes nekas nav absolūti labs, bet tas skaistais un patīkamais ir tikai tas labākais no sliktā. 44. Mīlestība ir dziedama kā šūpļa dziesma, jo tiklīdz tā pieklust, nāk lielais brēciens. 45. Saprātīgais vienmēr ir pieticīgs. 46. Mīlestība nāk ar savu valodu, bet laulībā tā integrējas ar ikdienas valodu. 47. Mīlestība var pārtikt no mīļiem nieciņiem. 48. Ļaudis uzgavilē raķešu spīganām, bet ne saullēktam. 49. Saprātīgāk pilnvarot par atriebēju Dabu – tas būs taisnīgi. 50. Laiks ir agregāts, kas interesantās lietas pārvērš par grabažām. 51. Nevar paglābt cilvēci no progresa briesmām, izmetot pa logu kādu digitālu uzparikti. 52. Laiks sniedz padomu, ja uzgaida pacietības priekštelpā. 53. Ja kuģa komanda nokrāso savu kuģi netīrā krāsā, tad ar tādu viņi arī brauc. 54. Valodas nepilnība mums ir no Dabas dota, lai mēs par daudz nesaprastos. 55. Ļaužu jūrā ir visai maz Cilvēku. 56. Dzīvā radība neatzīst demokrātiju, tikai ļaudis veido partijas, nosoda monarhiju, jo, nespēdami atrast vienu gudru vadoni, naivi cer gudrību atrast negudro sapulcē. 57. Morāle ir sabiedrības sirdsapziņa. 58. Jo tuvāk tu nonāc pie skaidrības par dzīves jēgu uz Zemes, jo tālāk tu aizej no sava dzīvesprieka. 59. Nevari panākt to, ko tu velc aiz sevis. 60. Pukojas tikai ļaudis, bet dzīvnieki pieņem pasauli tādu, kāda tā ir. 61. Arī ar jokiem var cilvēku padarīt nopietnu. 62. Ja liktenis tev iedod rokās laimi, tad esi tāds pats liktenis kādam citam! 63. Ar vainas nastu ir grūti taisni iet. 64. Iedomība un augstprātība dzīvo pie muļķības bēniņos. 65. Nepiepildītas ilgas ir kā piemiņa par aizgājēju. 66. Tas, ko mēs nesasniedzam, nav bijis mums domāts. 67. Diemžēl šobrīd ne jau tikumība un sirdsapziņa valda, bet tikumību un sirdsapziņu valda. 68. Filozofija veicina domāšanu un kopā ar to nobendē dzīvesprieku. 69. Rīgas virzienā ejošie taču visi neiet uz Rīgu. 70. Ne jau katrreiz izdodas nošķaudīties, kaut arī tuvu tuvu tam būts. 71. Galvenais, ko nedrīkst dot ģeķiem, ir vara, bet, diemžēl, tāds tādam to tomēr dod. 72. Nevajadzētu pirmo noti paņemt par augstu. 73. Prieku nav daudz, un bēdu nav maz. 74. Būt iecietīgam nozīmē ar nožēlu saprast. 75. Visīstākais draugs ir atrodams starp mazliet jocīgajiem. 76. Birokrāti ir grauzēji, kas pārtiek no citu dzīvesprieka. 77. Svarīgi ir vērtēt ne tikai padarīto, bet arī nepadarīto. 78. Vairums grūtību rodas no kļūdainas saskarsmes un attiecībām. 79. Ciešanas un grūtības ir kāpnes uz debesīm. 80. Skaistas cilvēku attiecības kā silti saules stari sasilda nosalušo prieku, un atkal tas paceļas spārnos. 81. Sirdi nevar pilnībā izkratīt pa telefonu. 82. Tevi var nodot un piekrāpt tikai tie ļaudis, ar kuriem tu esi saskarsmē, bet labu tev var darīt arī cilvēki, kurus tu nemaz nezini. 83. Atpazīt var pēc redzes, bet pazīt var tikai pēc pieredzes. 84. Klerki ir primāti, kas kopīgiem spēkiem atgaiņājas no apmeklētājiem. 85. Maldi ir nezināšanas bērni un nemācīšanās mazbērni. 86. Cilvēce ir vergturis, un cilvēki – tās vergi. 87. Katrs var būt gladiators cīņā ar sevi. 88. Dzīvi ir grūti pagarināt, bet to var padziļināt un paplašināt. 89. Viss ir Dabas tīši sarežģīts, lai dzīve būtu grūtāka. 90. Gandrīz neiespējami ir mainīt savu iedabu, taču mazliet laboties var katrs. 91. Materiālā bagātība atšķirībā no garīgās nav cildena. 92. Nepateicība ir vājuma pazīme. 93. Mīlestība nepazīst nepateicību. 94. Uz vilšanos ceļš cauri sidraba birzei iet. 95. Nelaime var uzkrist kā sniegs un aizputināt visus ceļus. 96. Pārgalvībai nelaime šķiet tālumā. 97. Nelaime slēpjas aiz neuzmanības stūra. 98. Pie patiesības atpakaļ atvest grūtāk ir nevis to, kurš tālu jau aizgājis, bet gan to, kurš tikko sācis maldīties. 99. Netaisnīgu rīcību gandrīz vienmēr var pamatot ar rūpēm par taisnības uzvaru. 100. Nepatīkamais nāk ātrāk par gaidīto un lēnāk aiziet, ja vispār aiziet. 101. Tavi skaļie spriedumi par citiem veido citu spriedumus par tevi pašu. 102. Steigai prāts netiek līdzi. 103. Cilvēks parasti nezina tā labuma vērtību, kas viņam jau ir, un pārspīlē tā vērtību, pēc kā viņš vēl tikai dzenas. 104. Slavas saule izkausē ne tikai aizspriedumu ledu, bet bieži vien varoņa iegūto saldējumu. 105. Aizmirsti tevis labi darīto, bet atceries vienmēr, ko sliktu esi darījis. 106. Labāk izlīgums, nekā daudzsološs tiesas process. 107. Arī tā ir labsajūta – labsajūtu gaidīt. 108. Labāk ir daudz neiegūt, nekā daudz zaudēt. 109. Zaudētājs bieži vien tiek uzskatīts par vainīgu, un arī pats viņš tāds reizēm jūtas. 110. Pie patiesības nevar aizvest ar varu, bet ar saprātu. 111. Ar nopietnību var pastrādāt arī lielas muļķības. 112. Parāds piedzimst brīdī, kad rodas pienākums to atdot. 113. Parasti apsola par daudz, un par daudz cer saņemt. 114. Dīvaini, bet laimes sajūta nav atkarīga no saprāta, pat otrādi. 115. Nožēla ir saprāta atbalss, kas atnākusi par vēlu. 116. Tavas lielās zināšanas un saprāts padara tevi vecāku. 117. Daudzi jo daudzi līdz pat vecumam nepazaudē saprātu, jo nevar pazaudēt to, kā nav. 118. Nevar pilnībā saprast otru, jo tu pat sevi nesaproti. Tikai nedievojies, ka pats tu gan sevi saproti! 119. Nobalsot spēj katrs, bet gandrīz vienmēr sev par sliktu. Ja tā nebūtu, tad jau sen visi dzīvotu laimīgi. 120. Sūdzas tikai upuris, bet vainīgais taisnosies vēlāk. 121. Uzticēšanās sper divus soļus uz priekšu, piesardzība ņem vienu soli atpakaļ. 122. Ir skaisti piedošanu lūgt un piedot. 123. Ja kāds sāk pārāk daudz nest, beigās var neaiznest neko. 124. Ne jau katrs, kas ticis galotnē, ir ērglis. 125. Zināšanas bagātina prātu, bet ne dvēseli; jūtas – dvēseli, bet ne prātu. 126. Dusmīgi svari nedarbojas pareizi. 127. Ļaudīm patīk skaļums, bet Cilvēkiem – klusums. 128. Sliktie ļaudis met melnu ēnu uz labajiem, un labos tad grūti atrast. 129. Taisnīgums un politika savstarpēji disonē. 130. Tam, kurš laužas cauri grūtībām uz taisnīgumu, jārēķinās palikt vienam. 131. Nelietība parasti ir skaļa un uzbāzīga, bet tādai tai atturīgais godīgums un taisnīgums ceļu dod. Diemžēl. 132. Patiesība ir īstenības (esamības) redzējums no vērtētāja pozīcijām. 133. Kontrole ir neuzticēšanās pierādījums. 134. Ceļam uz taisnīgumu ir jābūt taisnam arī līkumos. 135. Uz cietumu un elli daudz ceļu. 136. Labāk parādi taisno ceļu, nekā moralizē neiet pa nepareizo. 137. Novēli nelietim greizsirdīgu sievu! 138. Labs cilvēks jūtas vainīgs, kad nevar palīdzēt. 139. Saprātīgais parasti nav gudrs priekš sevis. 140. Dumjība ir katrā, tikai saprātīgais to neizrāda, un dumjais – nezina. 141. Saprātīgais ceļā retāk sastop gadījumus un nejaušības. 142. Nav Daba lēmusi daudz laimes. Ja kāds ir laimīgs, viņš apprecas. 143. Ja saprātu uzdāvinātu nelietim, saprāts būtu pagalam. 144. Visrūgtākā atziņa – nebūt pārāk visu saprotošam, bet tad jau ir par vēlu. 145. Ar gudrību var sakrāt mantu, bet ar saprātu – lietot. 146. Progress ir kā līdaka mierīgu zivtiņu dīķī. 147. Cik gudru prātu vajadzīgs, lai valdītu modernisma ļaunums! 148. Šīs dzīves gudrība ir nebūt pārgudram, bet – labestīgam. 149. Gudrībai ir prasme rīkoties, saprātam – nedarīt ļaunu. 150. Kam tev dziļums slīkt, ja seklumā vari mierīgi plunčāties! 151. Ar mīlestību ieta taciņa ir lielceļš. 152. Labāk būtu saprātīgi iebilst, nekā nesaprātīgi piebalsot. 153. Kur pretrunas, tur netaisnība. Un otrādi. 154. Saprātīgo sapulcē gudra iebilde rada atbalsi, bet nesaprātīgo vidē – protestus. 155. Mīlestība un laime ir nākošo ciešanu šūpulis. 156. Tikai ļaudis spēj būt mežonīgi; zvēri ir dabiski. 157. Kas ir mierā ar to, ko spēj sasniegt, var mierā arī dzīvot. 158. Spīdeklis izdeg, statīvs paliek. 159. Jo vairāk godkāres, jo mazāk cieņas. 160. Laiks ir liels un nerimtīgs gludeklis. 161. Tradicionālā reliģija ir līdzeklis ļaužu noturēšanai maldos; maldi vajadzīgi, lai ļaudis justos laimīgi pieticīgā saskaņā ar dabu bez modernisma stresa. Paradokss, bet patiesība! 162. Mirušās vēlmes tiek apbedītas debesīs, jo uz Zemes tām nepietiktu vietas. 163. Dzīves vētras nodzēš brīnumsvecītes bērnu sirdīs. 164. Divreiz divi nav pieci, bet tas nav rakstīts reizrēķinu tabulā. 165. Cilvēki dzīvotu skaistāk, ja labu mākslinieku būtu vairāk par politiķiem un klerkiem. 166. Esmu priecīgs netikties ar augstprātīgu klerku. 167. Kad tu dusmīgs, tavs saprāts paslēpjas. 168. Nejaušība nav nejaušība. 169. Negaidīti ciemiņi reti atnes ko labu. 170. Jo vairāk tu paldies citiem esi teicis, jo mazāk laba paveicis pats. 171. Šaubas ir zināšanu pierobeža. 172. Labdarīt nevilcinoties, ir patiesas labdarības pazīme. 173. Veikalā viss notiek pēc visiem pieņemta mēra, bet sapulcē katrs atnāk ar savu mēru. 174. Ja mēs visi rīkotos pēc sirdsapziņas, mēs būtu brīvāki; tagad mēs esam sliktu likumu saistīti.. 175. Atturēšanās balsojot ir neizlēmības un nezināšanas pazīme. Šādu atturēšanos nedrīkst pieskaitīt ne "par” balsīm, ne "pret” balsīm. Ar atturēšanos tu esi pendelis. 176. Ir jābūt drosmīgam, lai būtu taisnīgs. 177. Tauta prot iegūt brīvību, bet neprot nobalsot par godīgiem vadītājiem. 178. Novirze no normālā ir diapazona paplašināšana. 179. Cilvēks piedzimst, paaugas un nokļūst sabiedrības važās. 180. Viss šajā pasaulē ir relatīvs. Laimīgs, kas to zina. 181. Gadi tev atņem to, kas tev bija dāvāts skaistai dzīvei, atņem arī to, ko tu neizmantoji savas dvēseles glābšanai. 182. Neauklējies ar savām nedienām, un tās tevi pametīs. 183. Vislabākā metode valstī kārtību uzturēt ir gādāt dzīvošanu pēc morāles normām, pēc sirdsapziņas. 184. Diskusijā parasti uzvar pēdējais runātājs. 185. Ar citu cilvēku necienīšanu tu nopelni sev to pašu. 186. Raža slavinās, bet grūtais ceļš uz ražu pieticīgi klusē. 187. Mūsu skaistie laimes brīži ir mazi atspulgi no harmoniskās garu pasaules dzīves. 188. Pasaulīgās lietas ir spilgtas un krāsainas tikai no ārpuses; garīgs skaistums ir viscaur skaists. 189. Skaistas ir ainavas, skaisti ziedi... Tas skaistums ir ārpus tevis, bet tevī ir kas brīnumaināks – tavs prieks par skaisto kā atzinība un stimuls pašam skaistam būt. 190. Kad apstākļi nobrieduši, karš var izcelties pat no pērkona grāviena. 191. Var raudāt par aizgājušo laimi, un var raudāt par prom neejošo nelaimi. 192. Drīkst daudz ko vēlēties, bet nedrīkst daudz ko uzdrīkstēties. 193. Var priecāties tas, kurš drīkst būt, kas viņš ir. 194. Skumjais domātājs nespēj būt bargs tiesnesis. 195. Nežēlīgi un cietsirdīgi ierēdņi nekad nav saprātīgi; tādi viņi ir radīti par sodību līdzcilvēkiem. 196. Skaistā daba ir patiesi vesela tikai tur, kur nav ļaužu barbarisma pret to; skaistā daba ir ļaužu savainota un lēnām mirst. 197. Katrs cilvēks ir labāks, nekā citi par viņu spriež, jo tikai labestīgie labu domā, bet viņu nav daudz. 198. Tu gaidi no cilvēkiem labāko, un arī citi gaida labāko no tevis. Kurš ko labu sagaidītu, ja visi tikai gaidītu? 199. Laimīgajam neziņas nav, nelaimīgajam tās ir daudz. 200. Negausības ceļš parasti noved pie drupām. 201. Pieticība ir uzticamākais draugs. 202. Pašlepnumu visvieglāk ir aizskart augstprātīgajam, jo viņam cita nekā nav. 203. Melo tam, kuram patiesību teikt būtu kaitīgi. 204. Klusums ir ietilpīgs un neziņas pilns. Klusums trokšņus savāc kā cāļu māte cālēnus zem spārniem. Un atkal viss ir kluss. 205. Laimes brīži ir Dabas sniegti reklāmas klipi par turpmāko Tur un Tad. 206. Neviens nevar iesēsties visos krēslos uzreiz. 207. Vilks joprojām ir agrākais, bet Sarkangalvīte nav vairs tik naiva. 208. Kam liela alga, tam maza bēda par nabagiem. 209. Uzticība ir aura ap abpusīgu labestību. 210. Tehnokrātija romantiku pārstrādā trulumā. 211. Skaists var būt vissīkākais ziediņš, bet tikai tam, kurš spēj to saskatīt. 212. Dusmas nevar nosvērt – tās skrien gaisā. 213. Atriebība un ļaunums nemeklē pamatojumu, bet vien ieganstu. 214. Skaisti ir dāvāt ziedus, bet ne visu botāniku. 215. Saprotošais nedusmojas. 216. Nopūtu caurvējā var saslimt ar grūtsirdību. 217. Gadās visu mūžu turēt gatavībā lidlauku vienai pašai lidmašīnai, kura tomēr neatlido. 218. Ja tu iesēj ļaunumu, tur izaugs tikai ļaunums, un tu nevarēsi no tās ražas aizbēgt. 219. Muļķība ir īrnieks, ko nevar tiesas ceļā izlikt pat ierādot citu dzīvokli. 220. Greizsirdības satrakotajā jūrā nogrimst visi saprāta kuģi. 221. Skaistuma izjūta ir sildīšanās pie lielā Dabas skaistuma. 222. Vairāk saņēmušais arī zaudē vairāk. 223. Viss, kas man ir, ir man dots. Viss, kas man nav, var nebūt man atņemts. 224. Patmīlībā aizskartais kļūst par cietoksni, no kura izraidīts saprāts. 225. Labo un mīļo ir viegli zaudēt; ļauno un slikto – grūti padzīt. 226. Dumjajam labsajūtu dod pat smiešanās par gudro. 227. Visatļautībai nav satura rādītāja. 228. Ļaunuma jūrā turies ar pateicību pat pie salmiņa! 229. Problēmas sarodas vairāk līdz ar prasībām pēc kaut kā vēl un vēl. 230. Nepateiktās domas ir kā nenosūtītas vēstules. 231. Nesaskaņas mīl dzīvot lepnības namā. 232. Gudrā padoms ģeķim šķiet muļķība. 233. Vajadzētu draudzēties nevis ar sastapto, bet gan ar panākto. 234. Ģeķi savstarpēji saprotas labāk, nekā gudrie. 235. Skaudība un nenovīdība ir galvenokārt atpalicēju nasta. 236. Netaisnie mīt pat uz taisna ceļa. 237. Nejēga cita saprātu augstu nevērtē. 238. Bieži vien laba uzvedība ir prasme izvairīties būt patiesam. 239. Mantai nav cildenuma vērtības. 240. Kaimiņš tuvumā var izrādīties labāks par draugu tālumā. 241. Uz Zemes ir tik maz prieka un laimes ne jau tāpēc, ka visiem nepietiek. 242. Protests ir perpendikuls rutīnas paralēlēm. 243. Demokrātija ir Krilova rati ar vilcējiem uz visām pusēm. 244. Liktenis savus ceļus būvē tumšās naktīs. 245. Laulība nav iebraukšana ostā, bet gan došanās ar ģimenes laivu sabangotā jūrā. 246. Laulība ar greizsirdīgo šajā soda nometnē ir karceris. 247. Godu var pazaudēt visur un vienmēr, bet ne atrast. 248. Darba bites sevi neuzskata par vergiem. 249. Mūsu dzīve ir traģēdija, bet bez aplausiem pēc miršanas skata. 250. Sevis iepazīšana saprātīgo neiepriecina. 251. No patīkamo atmiņu parka neviens mūs nevar padzīt. 252. Pasaule ir tavs kaimiņš: vai nu tu ar viņu sadzīvo vai naidojies. 253. Kad nopietnā saprātība padzen priecīgo jautrību, balle ir beigusies. 254. Par iegūto gudrību un zināšanām nākas samaksāt ar savu dzīvesprieku. 255. Mēs nealkstam pēc nesasniedzamā, ja apjaušam savu tālumu no tā. 256. Bieži vien savus sapņus mēs apsedzam ar kadiķu segu. 257. Negodīgos, neliešus, krāpniekus... neuzskata par garīgi slimiem, jo tad tādu slimo būtu pārāk daudz. 258. Var būt arī tādi ideāli, kas kā malduguns noved purvā. 259. Fanātiķi un maniaki ir entuziasti ar novirzēm. 260. Ļaunums paplašina elli. 261. Salna nezina ziedēšanas prieka. 262. Gods un sirdsapziņa apsargā dvēseli, bet prāts to bieži vien pārdod. 263. Putns zina, ko darīt ar spārniem. 264. Kad meklē ko vienu, var atrast ko citu. 265. Tavs laiks ir tavas dzīves atskaites veidlapa. 266. Ar vārdiem var pierādīt visu, ja vien ir ticētāji. 267. Laime vienmēr pārvēršas par atmiņām. 268. Laime ir kā saldējums - īsam brīdim. 269. Dzīves jēgas apguve dara mūs nopietnus, bet savukārt ar vēju galvā neglābsi dvēseli. 270. Gudrie palaidīs mākslīgo intelektu un nepaspēs tālu aizbēgt no tā. 271. Saprātīgs, kas nejautā pārāk daudz. 272. Svešumu vislabāk var izjust tuvumā. 273. Dod prieku citiem, un prieka tev būs vairāk. 274. Vislabākais draugs, kam draugu vismazāk. 275. Aprēķina draugs arī aprēķina. 276. Draudzība ir mīlestība kažokā. 277. Vislabākais miers ir neapbruņots, bet drošākais – apbruņots. 278. Uz priekšu - maldi, uz atpakaļ – nožēla. 279. Kas slinks ir redzēt vai dzirdēt, dabū bēgt. Ja paspēj. 280. Bailes gādā par drošību. 281. Pacietība nogurdina pretspēku. 282. Veltīgi ir mēģināt visiem patikt. 283. Putns nevar noslēpt savus spārnus. 284. Nesaprātīgais maļ tikai savu. 285. Mūsu mūžs paiet uz stacijas "Zeme” perona. 286. Vari uzvarēt gudrību, bet ne muļķību. 287. Labai norunai viegls ceļš. 288. Veselību bieži vien vairs nevar atrast, kad tā pazaudēta. 289. Skudriņas savu māju ceļ tikai no panesamiem baļķiem. 290. Ar to pašu cirvi un zāģi var gan būvēt, gan nojaukt. 291. Ko līdz visu mūžu taisnoties, ja nāves sods vienalga tiks izpildīts. 292. Kal dzelzi karstu, bet nestreb karstu! 293. Nelaimīgs, kas visu sasniedzis un sapratis. 294. No plašā visuma raugoties, mēs šķietam tuvu cits pie cita, un būtu labi, ja mēs te uz Zemes nebūtu tik tāli viens no otra. 295. Mēs visi šeit uz Zemes esam soda nometnē. Par grēkiem garu pasaulē. 296. Realizējas ne jau tās labākās idejas, bet tikai tās saprotamākās. 297. Saprātīgu vienošanos var panākt tikai starp saprātīgajiem. 298. Ar augstprātīgu dumjo nevar noslēgt līgumu pat viņa paša labā. 299. Progress ir ēzelim pa priekšu nests burkāns. 300. Sabiedrības dzīves grāmatā saprātīgie Cilvēki ir virsraksti, bet pārējie – teksts. 301. Bez labestības un taisnīguma viss pārējais sociālajā dzīvē ir kļūdu sērija. 302. Katrs lielīgs ierēdnis jūtas ķēniņš, pat Dievs, ja viņu pielūdz. 303. Kukuļņēmēju var pazīt pēc viņa bardzības un nenoteiktības. 304. Labāk ir darīt iespējamo kārtīgi, nekā neiespējamo nekārtīgi. 305. Katram dzīvē tiek uzlikta ciešanu un grūtību nasta; uzmanies, ja sen tās nav bijis! 306. Klibais vairās kopsolī iet. 307. Pasaules atrakciju parkā Zeme ir karuselis ar noziedzniekiem, kas notiesāti uz nāvi. 308. Cik aukstuma, tumsas, tukšuma daudz; cik siltuma, gaismas un pilnības maz! 309. Vieglprātība ir buras tikai mērenam vējam, bet ne dzīves vētrām. 310. Kritērijs skaistumam ir vēlme to vēlreiz un vēlreiz piedzīvot. 311. Apprecot gaismu, tev jāņem arī ēnas; ja nē – neprecies! 312. Sauli tuksnesī neciena. 313. Sabiedrības vairākuma griba nevar būt saprātīga, jo patiesi saprātīgu cilvēku nav daudz. Tāpēc ne demokrātijā, ne partokrātijā nav saprātīgas varas. 314. Ciest, samierināties un laboties ir šīs dzīves norma. 315. Dzīvošana ir bilances sastādīšana par ik brīdī labi vai slikti darīto; nāve ir šīs bilances iesniegšana vērtēšanai. 316. Darbošanās cerībā uz labāku nākotni nemaina ciešanu un grūtību summu arī nākotnē. 317. Modernais ir slikts, bet pie tā pierod. 318. Brīnums būtībā ir viss, ko nevaram tālāk saprast un izskaidrot. 319. Egoisms ir strupceļš sevī.
|
|
|
| Komentāru kopskaits: 0 | |