LATVIJAS PREZIDENTŪRA. IZDEVĪBA SAKĀRTOT ARĪ LATVIJU.  BET VAI?

Prezidentūras programmā maz konkrētu darbu. Ja Latvijai būtu rūpīgs saimnieks, šīs prezidentūras laiks tiktu izmantots arī pašu māju sakopšanai. Prezidentūra ir izdevība un tiesiska iespēja - mums pašiem dotas tiesības iniciēt un virzīt to, kas mums vajadzīgs. Citi mūsu vietā to nesaskatīs kā nepieciešamību.

Mēs labi zinām, ka Latvija joprojām nav tiesiska valsts,  ka mūsu tiesu sistēma klibo, likumi nav ne sistematizēti, ne kodificēti, tie ir amorfi, tiesneši tos var „staipīt uz visām pusēm” pēc sava prāta.

 Latvija varētu vērsties pie citām valstīm ar priekšlikumu vienoties par visām valstīm vienotu Tiesisko pamatprincipu doktrīnu.  Kaut vai civilprocesa principos. Nav tālu jāmeklē un jāizgudro. Ir jau gatavs paraugs, pēc kura var vadīties, un tas ir Kazahstānas republikas Civilprocesa kodekss – var teikt ideāli izstrādāta tiesu darba sistēma ar tiesnešu rīcības kontroli, uzraudzību, ar efektīgu un taisnīgu pārsūdzēšanas kārtību u.t.t.. Turpretī Latvijas civilprocess ir pilns ar juceklīgām un līdz pilnībai neizstrādātām, pat pretrunīgām tiesību normām, piemēram, kaut vai būtībā likvidētā izkropļotā apelācijas instance, tiesu izpildītāju rīcība, valda tiesnešu pašdarbība un savstarpēja sadarbība, ieviesta procesuālā ekonomija – paātrināta lietu izskatīšana, pat formāla, izslēgta iespēja pat ģenerālprokuratūrā panākt likumu taisnīgu piemērošanu, tiesneši var „likumīgi” lemt par labu bankām, valstij un par sliktu indivīdiem… Tādus nolēmumus nav iespējams apelācijas instancē atcelt, ja nu reizēm vienīgi kasācijas instancē...

Nepieciešama arī  Vēlēšanu pamatprincipu doktrīna. Latvijā valda partokrātija, jo pilsoņiem nav vēlēšanu tiesību, ir dota iespēja tikai balsot un arī  tikai par partiju sarakstiem. Ar doktrīnu būtu iespēja noteikt, ka katrai valstij vēlēšanu likumā ir  jāiekļauj tiesības uz brīvām vēlēšanām – iesniegt kandidātu sarakstus, balsot par pašu izraudzītiem kandidātiem, kandidēt, brīvi izraudzīties kandidātus no sarakstiem…

Pamatprincipu doktrīnā par tiesībām uz darbu un atalgojumu vajadzētu panākt starpvalstu vienošanos par indivīdu tiesībām uz darbu, direktīvi noteikt katras valsts pienākumu sakārtot tiesisko bāzi tā, lai arī valstij būtu pienākums ar savu administratīvo aparātu veicināt un atbalstīt ne tikai privāto uzņēmējdarbību, bet arī valstij pašai tieši organizēt un vadīt savu publisko uzņēmumu komercdarbību ( bankas, ostas, dzelzceļš, dažādas monopolnozares…).

Izglītībā un zinātnē arī nosakāmi starp valstīm saskaņoti un akceptēti pamatprincipi, kas obligāti katrai nacionālajai valstij. . .

Administratoram šeit nav jāizstrādā šīs un citas doktrīnas par pamatprincipiem. Tam nolūkam ir jau nodibināti un vēl dibināmi dienesti. Administrators tikai ieskicē dažas idejas, ko Latvija varētu paliekoši paveikt, būdama „pie teikšanas”. Protams, jāšaubās, vai Latvijas partejiskajai varai ir interese sakārtot savu valsti un darīt ko labu savai tautai…