Pie SACT LN 13.07.2010. sūdzības Satversmes tiesai - partokrātijas raksturojums un argumenti pret to.
( Var kalpot kā juridisko pamatojumu materiāls pret partokrātiju)

Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām Latvijas nodaļa (SACT LN) iesniedz Satversmes tiesai pie savas sūdzības šādus papildinājumus.

Ar Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu bezpartejiskajiem pilsoņiem būtībā aizliegts sastādīt kandidātu sarakstus, tos iesniegt un par tiem balsot, kā arī pašiem balotēties. Tāda nepieļaušana rada šo pilsoņu diskrimināciju - vēlēšanu tiesību nepamatotus ierobežojumus aktīvi piedalīties valsts pārvaldes politikas noteikšanā. Kā sekas tam ir demokrātijas aizstāšana ar partokrātiju partiju interesēs, radot vēlētājiem tikai ilūziju par demokrātiju kā tautas varas realizēšanu, taču tikai ar balsošanu vien, bet ne ar kandidātu izvirzīšanas un balotēšanās tiesībām. Šiem pilsoņiem ir liegtas tiesības aktīvi piedalīties savu pilnvaroto – tautas priekšstāvju kandidātu izraudzīšanā un balsošanā par pašu izraudzītiem kandidātiem. Vēlētāju vairākumam ( partijas ir niecīga tautas daļa) pašreiz ir atstātas tikai tiesības pēc principa – balsošanas procesā izvēlēties mazāko ļaunumu - balsot par kādu no partijām. Taču demokrātija nav tikai tiesībās balsot, bet arī tiesībās izvirzīt kandidātus un kandidēt pašiem, bet tieši tas ir liegts ar Saeimas vēlēšanu likumu, konkrēti – ar 9.pantu. Tāda pilsoņu tiesību nepamatota aizskaršana ir pretrunā ar ANO Vispārējās cilvēktiesību konvencijas 21. pantu: "Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību.” Brīvi izraudzīt nozīmē brīvi ieteikt, nosaukt kandidātu, iekļaut viņu sarakstā un/vai jebkuram pašam balotēties. Protams, ar likumā noteiktiem taisnīgiem, pamatotiem ierobežojumiem, kas nemazina demokrātiju.

 

Līdzšinējā Latvijas pieredze ir pierādījusi, ka valdošās partijas ignorē vairākuma gribu, pat neuzklausa to. Partijas, būdamas niecīga tautas daļa, realizē savu politiku it kā vēlētāju vairākuma vārdā, bet nekāds vēlētāju vairākums par kādu varas partiju nav nobalsojis – vēlēšanu likums vispār nenosaka, cik lielai vēlētāju daļai ir jāpiedalās balsošanā, lai vēlēšanas tiktu uzskatītas par notikušām. Partijas ir nostiprinājušas vēlēšanu likumu un sistēmu tā, ka bijušie varas subjekti atkal no jauna tiek ietverti savējo kandidātu sarakstos, bet bezpartejiskajiem saraksti ir liegti, partijnieki un viņu atbalstītāji nobalso par savējo sarakstiem, un ar to partijas panāk, ka atkal pie varas ir nevis bezpartejisko vēlētāju izraudzītie, bet partiju vadības izraudzītie partijas vadībai vēlamie partijas biedri, kas nebūt nav sabiedrības labākie cilvēki.

 Bezpartejiskie balsotāji, un viņu ir tautas lielākais vairākums – vairāk par miljonu , līdz ar to ir diskriminēti, viņiem nav vienādas tiesības ar partijniekiem, ir iznīcināta pilsoņu līdztiesība - partijas biedriem ir monopoltiesības uz varu, bet bezpartejiskajiem – nav pat nekādas izredzes uz varu.

 Šeit atkal ir jāatkāpjas no juridiskā pamatojuma izklāsta, lai populārā valodā ilustrētu pastāvošo netaisnību un demokrātijas degradēšanu, ko rada apstrīdētā norma. Sabiedrībā valda pārliecība, un tas apstiprinās praksē, ka partijā parasti stājas, lai iegūtu varu biznesam, nevis lai patriotiski un godprātīgi kalpotu tautas interesēm - cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai visai sabiedrībai. Godīgie pilsoņi to uztver tieši tā no pieredzētās partijnieku varas pirkšanas un patvaļas, un tāpēc godprātīgie patrioti nevēlas saistīties ar partijām. Tas savukārt ir radījis partijnieku patvaļas iespēju un valsts ekonomiskā pamata un morāles sagraušanu. Godprātīgie, talantīgie bezpartejiskie cilvēki apstrīdētās normas dēļ nevar būt vēlētāju uzaicināti un ievēlēti valsts pārvaldē. Par biznesa interesēm liecina lielā tiekšanās pēc varas par katru cenu. Ja būtu vēlētāju pašu sastādītie kandidātu saraksti, tajos būtu aicināti un pilnvaroti realizēt valsts varu tieši uzticamākie, taisnīgākie, talantīgākie cilvēki.. Partiju vadītāji pamato partiju sistēmas un varas nepieciešamību ar to, ka visā pasaulē pastāv partijas, bez tām nemaz nevarot iztikt. Taču tādu demagoģiju var atspēkot ar patiesību, ka tieši tāpēc pasaulē valda netaisnība un posts, ka pie varas ir partijas, precīzāk, partiju « politbiroji ». Latvijā it īpaši. Satversmes 9.pants nosaka, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni. Bet ar apstrīdēto normu – ar Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu Satversmes 9.pantā dotās tiesības reāli ir atņemtas vairāk kā miljons pilsoņiem un tikai daži tūkstoši partijnieki ir privileģēti kandidēt, jo šie daži tūkstoši ir partiju biedri. Turklāt Satversme kā pamatlikums nedod partijām nekādu varu, jēdziens «partijas » Satversmes pamattekstā nav pat minēts. Pretēji tam praksē partokrātija ir izveidojusi savu turpinātas varas pastāvēšanas sistēmu kā pamatu – par to liecina vēlēšanu likumi, kādi tie ir partiju izveidoti. Zīmīgi, ka partijas kategoriski nevēlas izdarīt šo likumu būtiskus grozījumus, kas dotu tiesības bezpartejiskajiem pašiem izvirzīt kandidātus, pašiem balotēties, pašiem brīvi balsot par pašu izraudzītajiem kandidātiem. Pat opozīcijas partijas neprasa vēlēšanu likumu grozīšanu jau šeit minēto iemeslu dēļ.

Starptautiskais Pakts ar tā 25.pantu dod tiesības un iespēju katram piedalīties valsts lietu kārtošanā (arī izraugot kandidātus, arī balotējoties), līdz ar to katram tiek dotas tiesības un iespēja tikt ievēlētam, bet minētā apstrīdētā norma to dod tikai partijniekiem. Būtībā bezpartejiskie pilsoņi ar diskriminēšanu ir padarīti par otršķirīgiem pilsoņiem. Pakta 26.pants stingri aizliedz šāda veida diskrimināciju. Arī Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pants aizliedz diskrimināciju pēc politiskajiem uzskatiem, un 53.pants nepieļauj likumdevēja patvaļu, ja tas var ar saviem likumiem nodrošināt cilvēka tiesības. Latvija var nodrošināt vēlētājiem tiesības pašiem izraudzīt kandidātus, balotēties, iesniegt sarakstus un par pašu izraudzītiem kandidātiem balsot. Latvija var grozīt vēlēšanu likumus, to grozīšana ir iespējama un to prasa minētie augstāka juridiska spēka tiesību akti un sabiedrība. Bet tas joprojām netiek darīts, partiju vara to nepieļauj.

 Beidzot ir jānodrošina cilvēka tiesības brīvi piedalīties valsts pārvaldē, realizēt demokrātiskās tiesības visiem pilsoņiem, bet ne partijām un partijniekiem vien. Valsts tautsaimniecība ir novesta krīzē, tautsaimniecība izpostīta tieši partokrātijas rīcības rezultātā. Cilvēka tiesību aizsardzības konvencijas šeit nosauktā 53.panta norma nepieļauj partokrātijas pastāvēšanu un aizstāvēšanu.. Pakta 2.pants uzliek valstij pienākumu noteikt likumus, kas nodrošina cilvēka tiesības – « Ja tas jau nav paredzēts esošajos likumdošanas vai citos aktos, ikviena šā pakta dalībvalsts apņemas veikt nepieciešamos pasākumus saskaņā ar savām konstitucionālajām procedūrām un šā pakta noteikumiem, lai piemērotu tādus likumdošanas vai citus līdzekļus, kas var būt nepieciešami šajā paktā atzīto tiesību īstenošanai.» Konkrētās sūdzības sakarā tas nozīmē, ka nepieciešams atzīt par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību aktiem minēto apstrīdēto vēlēšanu likuma normu un noteikt likumdevējam vēlēšanu likumu grozīt, lai tiktu novērsti cilvēktiesību pārkāpumi, kādi uzrādīti šajā sūdzībā. Protams, grozīt likumus nav ST pienākums, bet izteikt viedokli ir tās prerogatīva un tiesības. Līdzšinējā prakse ir pierādījusi, ka ST viedoklis, kas izteikts ST sprieduma tekstā, tiek respektēts un pieņemts izpildīšanai. Politisko partiju likuma 7.panta 3.daļā noteikts, ka "partijām aizliegts pildīt valsts pārvaldes funkcijas un uzdevumus.” Taču pašas varas partijas nodrošinājušas to, ka tas tiek pieļauts. Piemēram, Tautas partija daudzus gadus pārvaldīja valsti, tā savu biedru personā bija pie varas un noteica politiku gan likumdošanas jomā Saeimā, gan izpildvaras jomā Valdībā. Valdība, kuras vadībā bija Tautas partijas priekšsēdētājs kā Ministru prezidents, diktēja Saeimai savus noteikumus – likumdevējs bija pakļauts izpildvarai! Tas viss kopumā padziļināja un paātrināja Latvijas tautsaimniecības sabrukumu. Latvijas pilsoņi ir novesti ekonomiskā un morālā krīzē jau ilgi pirms krīze sākās citās valstīs. Līdz ar to kārtējo reiz pierādās tas, ka antikonstitucionālā vēlēšanu tiesību šeit apstrīdētā norma un tās nelikumīga uzturēšana spēkā ir būtiski aizskārušas un aizskar ne tikai bezpartejisko pilsoņu vēlēšanu tiesības, bet arī cilvēka pamattiesības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi demokrātiskā, taisnīgā, pārtikušā sabiedrībā saskaņā ar konstitūciju un saskaņā ar starptautiskām tiesību normām. Tas juridiski pamatots ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas normu : "25. pants 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai, kā arī tiesības uz nodrošinājumu saistībā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējuma gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ.”

Ir pamats uzskatīt, ka šajā sūdzībā minētie cilvēka tiesību ierobežojumi ir raksturīgi tieši partokrātijas režīmiem, un tieši šādi režīmi rada saimniecisku un morālu sabrukumu. Raksturīgs piemērs ir Grieķija, kur gluži tāpat kā Latvijā partijas ir monopolizējušas tiesības izraudzīties kandidātus un iesniegt tikai partiju vēlēšanu sarakstus, un rezultāts ir abu šo valstu vispārējā smagā krīze. Turpretī, piemēram, Somija pieļauj vēlētāju apvienību iesniegtus sarakstus, arī Īrija, Luksemburga, Lielbritānija.., kurās tāpēc ir augstāks dzīves labklājības līmenis, jo valsts pārvalde ir vēlētāju pašu izraudzīta un iebalsota.

Saskaņā ar Satversmes 1.pantu Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Savukārt Satversmes 101.pants paredz tiesības, kas kalpo kā garants demokrātiskas iekārtas pastāvēšanai un ir vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas leģitimitātes nodrošināšanu. Tās ir tiesības ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā. Protams, šīs tiesības nav absolūtas katram, jo Satversmes 101. pants ietver nosacījumu - "likumā paredzētā veidā”. Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu. Šo normas daļu ”likumā paredzētā veidā” valsts vara ( pašreizējā vara Latvijā partokrātijas saturā un formā) interpretē visai plaši, un ar to partijas pamato, ka šai partiju varai ir tiesības ar likumā pašas noteikto kārtību ierobežot gandrīz vai visu vēlētāju tiesības, dodot tiesības balotēties tikai partiju biedriem, kas ietverti partiju sagatavotajos sarakstos – vēlēšanu zīmēs. Taču šādai pilsoņu vēlēšanu tiesību ierobežošanai nav leģitīma pamata no Satversmes un starptautisko tiesību aktu aspekta, jo tiesību ierobežojumus drīkst noteikt tikai sabiedrības drošības un taisnīguma interesēs, piemēram, nedot vēlēšanu tiesības garīgi slimajiem, demokrātijas apdraudētājiem un tamlīdzīgajiem. Taču liegt bezpartejiskajiem balotēšanās un kandidātu izraudzīšanas tiesības, nozīmē gan viņu diskrimināciju pēc politiskās pārliecības, gan nostādot viņus blakus garīgi slimajiem.

Partejiskais likumdevējs, pieņemot Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta normu, ir pārkāpis Satversmes 9. un 101. pantu. Šis pārkāpums pamatojams detalizētāk, lai, balstoties uz normu "likumā noteiktā veidā”, lēmēji nevarētu vairs uz to balstīties. 1990.gada 4.maijā Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”, pasludināja, ka atzīst par saistošiem virkni starptautisku dokumentu cilvēktiesību jomā, arī Paktu un ANO 1948.gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Pakts ir iekļauts ANO Cilvēktiesību hartā (bilā), kurā ietilpst svarīgākie ANO cilvēktiesību jomā pieņemtie globāla rakstura dokumenti, tostarp arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21.panta pirmā daļa noteic, ka "katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību”, savukārt šā panta trešā daļa paredz, ka "tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu.” Šā panta ietveršana minētajā deklarācijā "noteica ne vien vienlīdzīgas un neatsavināmas tiesības indivīdam attiecībā pret valsti, bet arī prasību minimumu attiecībā uz valsts struktūru un funkcionēšanu: valsts varas pilnvarām jābūt pamatotām ar tautas gribu, kā arī jāpastāv sistēmai, kas nodrošina demokrātiskas piedalīšanās iespējas un katra pilsoņa vienlīdzīgas politiskas tiesības” (sk. The Universal Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian University press, Oslo, 1992., p.299). Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21.pants tulkojams ciešā sasaistē gan ar šīs deklarācijas 1., 2., 4., un 7.pantā nostiprināto vienlīdzības principu, gan ar 29.pantā noteikto, proti, ka katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību un, realizējot savas tiesības un brīvības, ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cienīšanas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas idejas konkretizētas Paktā, kura 25.pantā ietvertās normas nosaka tiesības katram pilsonim bez jebkādas Pakta 2.pantā minētās diskriminācijas un bez nepamatotiem ierobežojumiem balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās. Atbilstoši Pakta interpretācijas praksei tā 25.panta normas attiecināmas ne vien uz Saeimas, bet arī uz pašvaldību domes (padomes) vēlēšanām (sk. The Universal Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian University press, Oslo, 1992., p.307). Pakta 25.pants, kaut arī uzsver diskriminācijas nepieļaušanu attiecībā uz tajā minēto tiesību īstenošanu, atzīst šo tiesību ierobežošanas iespēju, uzsverot, ka "katram pilsonim bez … nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai”. Tādējādi pamatotu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz Pakta 25.pantā ietvertajām tiesībām ir pieļaujama. Tātad – tikai " pamatotu ierobežojumu noteikšana”. Ar ko ir likumīgi pamatota apstrīdētā norma - Saeimas vēlēšanu likuma 9.pants, kas dod tiesības tikai partijām lemt par kandidātu sarakstu sastādīšanu?! Tikai ar partijnieku patvaļu- pieņemot likumu ar šo 9.pantu - un tādu pašu patvaļīgu vēlmi to saglabāt negrozītu. ANO Cilvēktiesību komiteja 1989.gada 10.novembrī (37.sesija), akceptējot ANO augstā cilvēktiesību komisāra komentārus par diskriminācijas būtību, atzinusi, ka ne katra atšķirīga attieksme uzskatāma par diskrimināciju. Par diskrimināciju nav uzskatāmas saprātīgu un objektīvu atšķirību noteikšana ar mērķi, ko Pakts atzīst par leģitīmu. Bet nevar uzskatīt par "saprātīgu un objektīvi taisnīgu” 9.panta normu, kas liedz bezpartejiskajiem vēlētājiem tiesības izvirzīt kandidātus, iesniegt kandidātu sarakstus un balotēties. Konvencijas 1.protokola 3.pantā noteikto saistību izpilde ir būtiski svarīgs nosacījums demokrātiskai un uz cilvēktiesībām pamatotai valsts varas sistēmai. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Mathieu – Mohin and Clerfayt, lai arī valstīm ir "plaša rezerve novērtēšanai šajā sfērā (wide margin of appreciation in this sphere)”, katram līdzeklim vai prasībai, kas ierobežo Konvencijas 1.protokola 3.pantā noteikto, jāatbilst šādiem priekšnoteikumiem: tam nepieciešams leģitīms mērķis, un tā izmantošana nedrīkst būt nesamērīga ar šo mērķi; tiesības kādā jautājumā drīkst samazināt tikai "tādā apjomā, lai neatņemtu tiesību būtību un nepavājinātu to efektivitāti”; jārespektē "vienlīdzīgas izturēšanās pret visiem pilsoņiem princips”; nevar tikt izmantoti ierobežojumi, kas ir patvaļīgi (arbitrary) (sk. The Human Rights Act 1998: Enforcing The European Convencion In The Domestic Courts. p.390). Sūdzības iesniedzēja skatījumā tādu juridisku un taisnīgu pamatojumu nav, bet ir partiju intereses kā iemesls - tikai sev saglabāt monopoltiesības uz varu bez konkurences no bezpartejisko puses. Uz 1.protokola 3.pantā minētajām vēlēšanu tiesībām ir attiecināma vispārējā ierobežojumu noteikšanas kārtība - ir jāizvērtē, vai noteiktajam tiesību ierobežojumam, konkrēti – bezpartejiskajiem liegt kandidātu izvirzīšanas un balotēšanās tiesības ir likumīgs mērķis un vai tāds aizliegums veicina demokrātiju? Partijas ir panākušas, ka tāds aizliegums ir kļuvis nosacīti likumīgs, jo Saeimas vēlēšanu likums ir spēkā. Bet tāds aizliegums ir pretējs demokrātijas principiem.. Neatļaušana gandrīz vai visiem Latvijas pilsoņiem izmantot vēlēšanu tiesības un ņemt pilntiesīgu dalību valsts pārvaldīšanas politikas noteikšanā ir nedemokrātiska un partiju patvaļas sekas.
Satversmes tiesa ar savu 2001.gada 26.jūnija spriedumu lietā Nr. 2001-02-0106 ir secinājusi, ka tā "izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei...”, tātad pieteicējam neesot tiesību apstrīdēt likuma normu "neesamību, kas paredzētu personām tiesības piedalīties vēlēšanās bez politisko partiju atbalsta.” ST ar šādu motivāciju ir atteikusies ierosināt lietu pēc mūsu organizācijas pirmā pieteikuma. Tāds viedoklis uzskatāms par kļūdu. Tādā gadījumā nevarētu tikt apstrīdēta, piemēram, šāda normas neesamība: 1. pantā ierakstīts: "Tiesības vēlēt ir personām, kas vēlēšanu dienā ir sasniegušas 18 gadu vecumu...”. Šeit neesoša ir normas daļa "Latvijas pilsoņiem”. ST varētu atteikties pieņemt sūdzību ar šādu atteikuma motivāciju: "Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības apstrīd tādu likuma normu neesamību, kas paplašinātu vēlētāju loku...” Tieši tas pats attiecas uz likuma 9. panta apstrīdēšanu, kas satur tikai partiju tiesības uz sarakstiem, bet neesoša ir norma, kas dotu bezpartejiskajiem pilsoņiem visas vēlēšanu tiesības. Satversmes tiesai ir tiesības izteikt viedokli par likuma turpmāko sakārtošanu, par neatbilstību seku likvidēšanu... Satversmes tiesa praksē tādus norādījumus ir izteikusi un izsaka, piemēram, lietā par pensijām, deva pat uzdevumu Saeimai - "izmaksāt”, "pārtraukt”... Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka Konvencijas 14.pants neietver jebkādas atšķirīgas izturēšanās (difference in treatment) aizliegumu attiecībā uz Konvencijā atzīto tiesību un brīvību realizāciju. Vienlīdzīgas izturēšanās princips tiek atzīts par pārkāptu tikai tad, ja atšķirību noteikšanai nav objektīva vai pamatota attaisnojuma un likumīga mērķa. Atzīstami par taisnīgiem un pamatotiem tie vēlēšanu ierobežojumi tām personām, uz kurām likumdevējs attiecinājis ierobežojumus ar katras personas individuālās atbildības pakāpi valstij naidīgu organizāciju mērķu un programmu realizēšanā un likumā ietvertais ierobežojums tikt ievēlētam Saeimā saistīts ar konkrētās personas darbību attiecīgajās sabiedriski politiskajās organizācijās, kas konstatēts ar tiesas spriedumu. Nekas tamlīdzīgs nedrīkst būt attiecināms uz vēlētāju kolektīvo politisko pārliecību vai apolitiskumu, kolektīvi liedzot vēlētāju lielākajai daļai – bezpartejiskajiem pilnībā izmantot tiesības, ko viņiem dod Satversme un starptautiskie tiesību akti. Satversmes tiesa pati postulē, ka "Satversmes tiesas kompetencē ir tikai izvērtēt, vai esošās normas – tādā redakcijā, kādā likumdevējs tās pieņēmis – atbilst Satversmei...” Taču ne tikai Satversmei, bet arī starptautiskajiem tiesību aktiem, kas obligāti pildāmi Latvijas valstij. Ja Satversmes 101. pantā attiecībā uz apstrīdēto normu ir ierakstīts, ka pilsonim ir tikai tik tiesības, cik likumā paredzēts ( likumā paredzētā veidā), tad šajā sūdzībā uzskaitītajos Latvijai obligātajos starptautiskajos tiesību aktos ir nepārprotami pieprasīts, lai vēlētājiem būtu tiesības bez jebkādas diskriminācijas brīvi izmantot viņam dotās tiesības. Neviens normatīvs akts neatļauj Satversmes tiesai neizskatīt "normas neesamību” kādā tiesību normā, kas objektīvi pastāv un ir spēkā, to skaitā, apstrīdētajā normā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami pietiekams prasījuma apmierināšanai. Pretējā gadījumā valsts pamatlikums – Satversme un starptautiskie tiesību akti, ko Latvija parakstījusi izpildīšanai, tiktu oficiāli ignorēti ar Satversmes tiesas nolēmumu.
Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām Latvijas nodaļai ar Statūtiem ( 2.1., 2.2. p.) ir noteiktas tiesības un pienākums gādāt par to cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu, ko pieļauj Latvijas valsts pret saviem pilsoņiem. Gādāt ar savu aktīvu piedalīšanos vēlēšanās. Neapšaubāmi - valsts ir nepamatoti un tātad nelikumīgi pārkāpusi vairāk kā miljons bezpartejisko pilsoņu vēlēšanu tiesības. SACT LN, pildot savu pienākumu un realizējot savas tiesības, ir mēģinājusi šo valsts izdarīto pārkāpumu novērst ar vēršanos Satversmes tiesā. Satversmes tiesas 12.03.2010. nolēmums neierosināt lietu un neizlemt šo pārkāpumu ir nepamatots un pēc satura nelikumīgs, jo tāds noraidošs Satversmes tiesas nolēmums oficiāli valsts vārdā pieļauj Satversmes un starptautisko Latvijai obligāto tiesību normu pārkāpšanu, reizē ar to atņemot personai tiesības vērsties tiesā un panākt taisnīgu tiesību aizskārumu novēršanu.