… antropoloģijas studentiem :

„… Cilvēku dažādību pierāda arī viņu atšķirīgais smadzeņu apjoms no 800 gramiem līdz 2200 gramiem. Tad nu inteliģentā saprāta līmenis ir kā nu kuram. Tiem, kuriem smadzeņu apjoms mazāks, ir grūtības iztikt bez papildus līdzekļiem un paskaidrojumiem. Bet nevajag tādus viņus uzskatīt par negudriem. Viņiem pietiek prāta kaut kā izdzīvot, daudzi ir pat savēji gudri, prot veikli orientēties dažādos apstākļos, prot tos izmantot savā labā; arī ar gudru viltību. Bet tā ir zemākas vērtības gudrība, tas nav inteliģentais saprāts. Diemžēl.

 Neviens nav izvēlējies pats savu smadzeņu apmēru. Ja tas ir mazs, to nevar palielināt pat ar gribu – „nepielec” un viss. Bet tas netraucē viņus skaitīt sevi gudrākus par citiem. Uz tā balstās propagandas panākumi – iestāstīt var pat to, kas nav un kā nav. Piekrišana pat aplamai propagandista idejai izriet no paškritikas trūkuma. Saskatīt apmānu lemts ne katram. Tas arī ir apstāklis tam, ka ļaudis ir mierā ar savu esošo garīgo līmeni un notic politiķu iedvestai „patiesībai”. Politiķi vienmēr teiks, ka viņi visu dara vislabākajā veidā tautas labklājībai.  Te nu ir vietā teikt, ka ļaužu maldīšanās ir nepieciešama Augstākā Saprāta radītam soda nometnes skarbajam režīmam. Kopumā no tā visa izriet pamatojums netaisnības un  pat ļaunuma pastāvēšanai. Tā tam ir jābūt, kā tas ir.  Tu vari „publikai” teikt visnoderīgāko , kā  varētu labāk dzīvot, tevi nesapratīs, tevi labākajā gadījumā ignorēs, ja ne piebeigs.. Tevis labestīgi teiktais stiprina tikai to dažu cilvēku ticību labajam, kuri dzīvo saskaņā ar sirdsapziņu. Tāds tu viņiem esi vajadzīgs kā balsts. Turklāt tu pats gūsti prieku, kalpojot labajam. Te ir pamats pārliecībai: „Man pietiks jau ar to vien, ja kāds mani sapratīs”. Tā rodas un pastāv labu darošo cilvēku nozīme sabiedrībā. Vienmēr būs cilvēki, kas teiks patiesību pat tad, kad vairums nesapratīs viņus. Kopējā labuma dēļ Cilvēki daudz ko zaudē, un dzīvo it kā citā pasaulē ļaužu nesaprastu dzīvi. Un  vienmēr  būs vairums ļaužu, kas nezina, cik maz viņi zina. Vai var kā citādi izskaidrot, kāpēc cilvēki radīti ar dažādu smadzeņu apjomu – no 800 gramiem līdz 2200 gramiem? Šī diference dod pamatu saprast, kāpēc vairums cilvēku nesaprotas, nespēj vienoties, strīdas, šķiras, un galu galā zaudē iespēju dzīvot laimīgāk. Tikai līdzsvarotie ir, kā par brīnumu, izņēmums – tāds ar tādu viegli saprotas.”

Sandra Veinberg

25. Jūnijs plkst. 08:24 ·

Pasaule pašlaik nedroša. Starptautiskā situācija saspīlēta. Karš Ukrainā, asinsizliešana Tuvajos Austrumos un hibrīdkari izraisījuši kiberuzbrukumus, dezinformācijas kampaņas un ekonomiskās sankcijas. Turpinās grupu konflikti un strīdi par identitāti, migrāciju, ekonomiku un demokrātiskajām vērtībām. Tas nozīmē, ka ir novērojama pieaugoša uzskatu polarizācija. Gan globāli, gan nacionāli.

Visskaļāk kliedz autoritārisma spēki, nacionālistu kustības, kas it kā gūst virsroku. Liberālās pasaules kārtības uzplaukums tagad pārvērties recesijā.

Vai vainīgas ir armijas? Kari?

Nē. Šo nodrošina jauni veidi un metodes, kas prot ietekmēt cilvēku domāšanu. Ja agrāk Padomju Savienība mūsu vecvecākus pakļāva ar represīvām metodēm – spundējot cietumos, šaujot, terorizējot, izvedot uz Sibīriju, šantažējot, indējot un nogalinot, tad tagad staļinisti, ļeņinisti un visi pārējie putinisti paļaujas uz dezinformāciju, demagoģiju un sarežģītām cilvēka prāta manipulācijas formām. Šīs metodes viņiem patīk labāk.

Vai internets un mediji ir spēcīgāki par cietumu? Jā, ir.

Kāpēc par to tagad rakstu?

Tāpēc, ka cilvēku grupas, kas nonāk pie varas valstī, vēlas apkārtējos pakļaut sev. Viņi veido priviliģēto slāni no tiem, kas uzreiz padodas un runā “varas večiem” pa prātam. Pārējie (kas nav uzticami) ir jāiznīcina. Pa vidu mīņājas lielākā sabiedrības daļa, kas nezina kam ticēt, kam sekot un kuram klausīt.

Tas nozīmē, ka pats galvenais varas uzdevums ir : ierobežot cilvēku vairākuma domāšanas autonomiju. Tātad – nevis skraidīt ar pletnēm un ieročiem pa ielām (ar soda vienībām) kā 1905.gadā, bet panākt “ticību varai” - izmantojot masu un sociālos medijus. Stāstīt pasakas tautai, kurām lielākā cilvēku daļa beigās arī … notic. Tātad izmanto cilvēku psiholoģisko ievainojamību, lai kontrolētu viņu gribu.

Tā dara Putins, tā dara ziemeļkorejieši, tā praktizē Tramps un vēl vairākas partijas tepat pie mums Latvijā.

Ar ko viņi sāk?

Pats galvenais ir iznīcināt respektu pret cilvēktiesībām. Iestāstīt tautai, ka nav nekādu cilvēktiesību, kas attiecas uz visiem ļaudīm pasaulē vienādi. Nē, nav. Katrā tautā un nācijā esot savas cilvēktiesības un tās esot jārespektē. Tātad “vara” (varas veči) katrā valstī un sabiedrība noteiks kā cilvēkiem dzīvot. Kā ir pareizi un kā nav pareizi. Kā vajag domāt un kā nevajag. Izejot no šādas loģikas mums nebūtu jāuztraucas par to, ka Afganistānā vai Pakistānā 60-80 gadus veci sirmgalvji precas (izvaro) 8-10 gadus vecām meitenītes. Viņiem tā pieņemts (meitenēm tā patīk!?) un “mums tur nav jāmaisās”. Ja šāda meitenīte atskries pie jums pēc palīdzības un pajumtes, tad (pēc šī loģikas) jums viņa jāsūta projām un jāsaka, ka “jūsu tautā tā ir pieņemts”.

Vai tā vajadzētu darīt? Nē. Nevajadzētu.

Šāda rīcība ir nelietība nevis “citas kultūras respektēšana”.

Pa šo taciņu daudzi diktatori iet vēl tālāk un ievieš savus noteikumus arī citās dzīves jomās. Var sākt vajāt noteiktas cilvēku grupas, kategorijas un sodīt publiski. Piemēram, Ziemeļkorejā apspiešana un cilvēktiesību pārkāpumi ir ierasta parādība. Ķīnā uigurus masveidā izspiego, ievieto internēšanas nometnēs un piespiedu darbā. Līdzīgi izturas arī pret tibetiešiem un demokrātijas aktīvistiem Honkongā. Par ukraiņiem – tas pats. Pēc Putina domām šādas tautas vispār nav un teritorija ar visām ukraiņu kultūras vērtībām ir jāiznīcina. Jāpievieno Krievijai. Jāpārtaisa par krieviem.

Jā, mēs zinām, ka tie ir meli. Mēs to saprotam.

Taču kāpēc krievu lielākā daļa tic Putina murgiem?

Vai krievi ir dumjāki par mums?

Nē, nav dumjāki. Tikai prasmīgāk apmuļķoti.

Ļeņins, Staļins, Hruščis, Brežņevs un tagad Putins ir prasmīgi manipulatori. Viņi visi ir apzināti apstrādājuši krievu domāšanu ar melu injekcijām un panākuši tautas psiholoģisko pakļaušanos.

Manuprāt, masu apziņas manipulatoru var salīdzināt ar burvi, kurš rada uzmanības novēršanu un novirzīšanu no būtiskā uz vajadzīgo virzienu. Bīda tautas skatienu un liek auditorijai redzēt to, ko viņš vēlas, lai visi redzētu. Šis ir sava veida politiskais teātris, kurā galveno lomu spēlē retorika, simbolika, masu mediju izrādes un harizmātiski līderi.

Patētika kā galvenā toņkārta, lai pacilātu un maldinātu, sagrozītu realitāti un sabotētu racionālo analīzi. Lai neviens neiedomātos analizēt un nenonāktu pie citas patiesības. Lai pieņemtu autoritatīvo naratīvu.

Smadzeņu skalošana ar manipulāciju medijos ir publiska spīdzināšana. It kā nav fiziskas vardarbības, taču noteiktos apstākļos var novest pie pazemojuma un apvainojumiem, kas ir vēl ļaunāki par sāpēm.

Daiļliteratūrā diktatūru mēdz rādīt kā fizisku teroru un apspiešanu. Tas ietver arī Džordža Orvela "1984" par sabiedrību, kuru pārvalda spēks un kas izraisa bailes. Grāmata tika publicēta pēc Otrā pasaules kara, un tajā spilgti izpaužas starpkaru perioda diktatūru pieredze. Taču jau 1932. gadā tika publicēts Oldosa Hakslija distopiskais romāns "Brīnišķīgā jaunā pasaule", kurā attēlota nākotne, kurā cilvēki tiek turēti paklausīgi ar izklaidi, narkotikām, patēriņu un dezinformāciju. Nevis ar vardarbību. Tāpat kā mūsdienu Ķīnas pāraudzināšanas nometnēs, cilvēki tiek pakļauti ar manipulāciju palīdzību. Grāmatas centrālais punkts ir tas, ka cilvēki var zaudēt savu brīvību pat nepamanot, kas tas jau ir noticis. Nevis tāpēc, ka viņus kāds piespiež, bet gan tāpēc, ka viņiem tiek nodrošināta ērtība, baudas, izklaide, dažāda gandarījuma veidi un uzmanība. Viņiem grabina grabuli. Novēršot uzmanību no būtiskām lietām.

Krāpnieki, demagogi un šarlatāni ir pastāvējuši jau sen. Taču viņu apspiešanas metodes tagad ir citas. Ja cilvēku masu var apkrāpt un tā (apmuļķošanas rezultātā) klausa pati?

Kāpēc gan šo ceļu neizvēlēties? Tas izmaksā lētāk nekā soda ekspedīciju, cietumu un Gulāga uzturēšana.

Protams.

Kā to dara?

Tagad - publiskās sfēras digitalizācija un algoritmizācija sniedz unikālas iespējas dezinformācijas izplatīšanai un rada ievērojami labākus apstākļus efektīvākai varas īstenošanai. Cilvēku pūli tagad apmiglot ar meliem ir vieglāk. Izmantojot dažādas platformas un lietotnes, autoritāri līderi var vieglāk iefiltrēties cilvēku prātos, vadīt viņu uzvedību un veidot vajadzīgo attieksmi. Pūli tagad viegli var sakūdīt pret ienaidniekiem un vēl vieglāk ir dēmonzēt un izstumt atsevišķus cilvēkus, kas traucē totalitārajai varas kontrolei. Mobilie tālruņi ir gandrīz ikviena kabatā un teksts ar attēliem spēj veicināt maldinošas informācijas izplatīšanos.

Tehnoloģiju attīstība (apvienojumā ar apzinātiem cilvēku uzvedības regulējumiem) ir pārveidojusi manipulāciju par zinātni. Labējie politiskie grupējumi aktīvi un neētiski izmanto pat demokrātijas institūcijas dezinformācijas kalpošanā. Visuzkrītošākais piemērs, šeit ir, protams, Tramps.

Tādi kā viņš ir iemācījušies izmantot dezinformāciju un manipulācijas, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus, jo žurnālists no informatīvās aprites tiek apzināti izstumts. Viņu nevienam nevajag. Internets (žurnālisma vietā) tagad veido brīvu zonu bez žurnālistikas ētikas un profesionālas “vārtu sardzes” informatīvajai plūsmai. Tādejādi veidojas pavisam cita politiskā ainava. Tās centrā ir publisko attiecību, komunikācijas stratēģi, mediju konsultanti, realitātes šovu režisori, patētiskā naratīva veidotāji un melu versiju vērpēji. Instagram un Tiktok ietekmētāji dominē un ir populārāki par ekspertiem.

Starp citu, vārds “eksperts” tagad apzīmē muļķi un zinošs cilvēks ar izglītību un kompetenci vairs nav vērā ņemams.

Jā, mani biedē šī tendence. Tāpēc ir jāveicina cilvēku spēja domāt patstāvīgi, taču tas nebūs viegli. Manipulācijas ir iesakņojušās politikā, digitālajā laikmetā.

Brīvība un patiesības ir trauslas. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēku prātus vienmēr ir varējuši sagūstīt. Gan diktatūrās, gan demokrātijās.

"Brīvība ir iespēja pateikt cilvēkiem arī to, ko viņi nevēlas dzirdēt." (Orvels) "Patiesība parasti iziet cauri trim posmiem: vispirms tā tiek izsmieta, pēc tam tai vardarbīgi pretojas un visbeidzot to pieņem kā pašsaprotamu." (Šopenhauers)

"Ir bīstami pateikt taisnību tautai brīdī, kad, valdība kļūdās."(Voltērs)