Groteska par situāciju.

Latvijas valsts pārvaldes liela daļa personāla „strādā” duālā režīmā: 1) izliekas, ka tautas labā un 2) tā, lai nekaitētu nākošiem okupantiem. Tas ir grūts darbs – vienlaicīgi jānoturas ienesīgā amatā un jāpasargājas no Sibīrijas. Strādāšanai „uz vidējo” ir vajadzīga akrobātika, žonglēšana un balansēšana. Nedrīkst par maz latvisko un nedrīkst par daudz krievisko. Ne jā, ne nē; ne balts, ne melns. Varas doktrīna diktē: neņemt komandā un nepopularizēt medijos saprātīgos, publiski izcelt tikai tos, kuri lojāli. Par to aicināti rūpēties SEPLP, LSM… Neatļaut neko tādu, ko var aizliegt. Uz iesniegumiem atrakstīties „ar cieņu.” Retos gadījumos atbalstīt vai atļaut tikai tad, kad savas tautas priekšā nevar „.izgrozīties” no negoda. Izlemjot varai nelāgus iesniegumus, izmantot obstrukciju (ilgu lemšanu) un likumīgu atrakstīšanos, bet sarežģītos gadījumos tulkot tiesību normas par labu ne iesniedzējam, bet varai; izvairīties no bezpartejisko iesaistīšanas valsts pārvaldē, tikai savējos, kaut viņi tālu stāv no saprašanas, kā un ko darīt.

Un tagad bez ironijas. Tas, ka daļa valsts pārvaldes personāla atturas darīt to, kas var nepatikt nākošiem okupantiem, var glābt mūs no varmācības (arī no izvešanas uz Sibīriju). Tā labad mēs varam kaut daļēji atteikties no savas nacionālās nostājas. Tas vēl jo vairāk iespējams tāpēc, ka mēs ar saviem `1,5 miljoniem, globāli ņemot, neesam diži izcili. Tas ir pierādījies ar to, ka 30 neatkarības gados esam tālu atpalikuši pat no saviem kaimiņiem. Mums ir pieļaujams piezemētāks, iecietīgāks dzīvesveids sadarbībā un pat sadraudzībā ar „pasauli”. Tas ir ceļš uz Latvijas valsts un tautas pastāvēšanu gadu simtos. Kaut jel kā, bet pastāvēt, būt un palikt pie dzīvības. Tāds ir arī Rietumvalstu skatījums uz mums, kas viņu interesēs piederas austrumu kaimiņa ietekmes sfērai.

Mani, kas cīnījies par Latvijas brīvību cerībā uz Ulmaņlaiku turpināšanu, nevar vainot brīvības ideālu nodevībā. Pati mūsu valsts pārvaldes politika ir pierādījusi, ka tai nav vajadzīgi cīnītāji par taisnīgumu un humānismu: PSRS laikā man netaisnīgi VDK noteiktā šizofrēnijas diagnoze joprojām netiek noņemta, noraidīti pieteikumi mani apbalvot par cīņu par Latvijas brīvību septiņdesmitajos gados, tiek pieļauti un netiek nosodīti psihiatru uzskati, ka pret režīmu nostājas tikai garīgi slimie. Var secināt, ka ir izveidojusies gudru cilvēku valsts pārvalde, kas reāli vērtē notiekošo pasaulē un nenostājas pret to. Lūk, psihiatra A.A. uzskats: “Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība.” (“Traks uz mūžu”, Māra Lībeka, “Latvijas Avīze” ). Šodien man žēl, ka esmu pats sapostījis savu dzīvi, cīnīdamies savulaik pret netaisnīgu pārspēku. 40 gadus no savas dzīves ( jau no 1979.g.) eksistēju Latvijā ar garīgi slima cilvēka „birku” ( Vācijā psihiatru konsīlijs mani ir jau sen novērtējis kā garīgi pilnīgu veselu. Bet ne Latvijā.) Man nav jāsaka, vai tas ir gods Latvijai un varas ļaudīm-latviešiem. Mūsu ļaudis kā jau ļaudis citur pasaulē – ne labāki, ne sliktāki. Līdzīgi. Visur. Kopumā.