Blogs


23:33
e-grāmatas SKARBĀ DZĪVE... 2.ieraksts no 6
 
1. turpinājums
 
26. Šajā dzīvē uz Zemes ir radīta iespēja patiešām apzināties labestības nozīmīgumu un laboties. Ja šāda apzināšanās un labošanās nenotiktu, tad tiešām varētu uzskatīt, ka viss šis Zemes komplekss ir radies haotiski, stihiski, bezmērķīgi. Labošanās patiešām notiek. Tas redzams pie tiem cilvēkiem, kam bijusi sevišķi grūta dzīve. Skumjie cilvēki ir uz "šķīstīšanās” ceļa. Vieglas dzīves ļaudis vēl ilgas dzīves vadīs šajā soda nometnē, līdz ciešanas, sāpes un bēdas liks viņiem apjēgt labestības un sirdsapziņas vērtības.

27. Atšķirībā no visa, kas dzīvo, jūt, domā, cilvēks ir visneizdevīgākā situācijā, jo cilvēks spēj brīvi domāt, pieļaujot kļūdas no Dabas saprāta saņemtās informācijas pielietošanā, kas savukārt iespaido citu domas, rada garīgajā sfērā nenoteiktību, sajukumu (viens uzskata tā, otrs – citādi), viens otru nosoda, krājas negatīvā enerģija, tā rada jaunu pamatu negatīvām attiecībām un attieksmei. Cilvēce kopumā ir radījusi ļoti negatīvu dzīves fonu. Tas kā jau pienākas soda nometnē.

28. Kāpēc bērni no vecākiem, pieredzējušiem cilvēkiem ātri neapgūst visas viņu zināšanas? Bērniem taču ir lieliska atmiņa, laiks un apstākļi tam. Taču viņiem "vējš galvā”. Viņu uzmanība gudrību uzkrāšanai ir ieregulēta uz dažām sekundēm, bet tad jau apnīk, un viņi pievēršas kam citam, kas neprasa prātu. Turklāt bērniem liekas, ka viņi labāk par tiem lielajiem visu zina un saprot, ka viņiem tie lielie tikai traucē… Kāpēc tā? Vai ne tāpēc, ka Daba to tā ir ieprogrammējusi? Ja bērni būtu zinātkāri jau no mazotnes, ja viņu uzmanība būtu ilgstoša zinību apguvei, tad cilvēki īsā laikā kļūtu pārāk saprātīgi, viņi vairs nepiedzīvotu vilšanos, viss noritētu labi, dzīve kļūtu "rožaina”, soda nometne pārvērstos par Paradīzi. Bet tam tā Dabasprāt nenotikt!

29. Vēl viens pierādījums, ka Daba vēlējusies, lai cilvēki nedzīvotu saskaņā un bezrūpīgā labklājībā. Lūk, godīgs, talantīgs cilvēks parasti ir arī pret sevi kritiski atturīgs, pat kautrīgs, viņš neuzņemas vadošā lomu. Tāpēc par valdošajiem kļūst subjekti, kas ar savu neprasmi, bet nekautrīgi, "salaiž visu grīstē” atbilstoši Dabas mērķiem. Tikai retos gadījumos, lai sabiedrība neaizietu bojā, par vadoņiem kļūst talantīgi cilvēki ar tīru sirdsapziņu.

30. Vecumdienās ir liela vēlēšanās atgriezties bērnības vietās. Tas ir tāpēc, ka vecais cilvēks redz sabiedrības un dabas postu, grib no tā tikt projām, un bērnības vietas viņam asociējas ar skaidrību, tīrību, dzīvīgumu, prieku, veselību…Asociējas, iztēlojas tāpēc, ka bērns vēl neuztvēra un nesaprata šīs materiālās dzīves raupjumu, netīrību, smagumu kā postu. Prom no pašreizējās posta vietas! Tāda ir vēlēšanās cilvēkam, kas sapratis ļaužu izdarīto nejēdzību pret dabu, sabiedrību… Prom no soda nometnes bez nožēlas par tās pamešanu!

31. Kāpēc augstas kultūras tautas izmirst? Tas notiek tāpēc, ka augstas kultūras un tīras sirdsapziņas cilvēku dvēseles nonāk harmoniskajā garu pasaulē un vairs netiek sūtītas soda izciešanas turpināšanai uz Zemes. Ievērojami vairāk bērnu dzimst t.s. attīstības jeb "trešās pasaules” tautām. Daba augsti attīstīto cilvēku populāciju bremzē, lai šie cilvēki pārāk neuzlabotu dzīvi soda nometnē.

32. Darvinistiem par nepatiku atzīmējams, ka ļaužu nespēja vienoties neliecina par izdzīvošanu pēc pielāgošanās principa. Miljoniem gadu ilgajā pārmaiņu procesā būtu izdzīvojuši un izveidojušies indivīdi, kas spētu brīnišķīgi vienoties, saprasties kā skudras vienā saimē, kā bites vienotam darbam. Taču nē! Lūk, ļaudīm vajag "ecēties”, naidoties, skaust, sevi augstāk par citiem vērtēt… Un tomēr šādu ļaužu sabiedrība dzīvo! Jo ir dots dzīvības saglabāšanas instinkts, bailes no nāves...Tas atkal ir kārtējais pierādījums, ka uz Zemes speciāli veidota vide ciešanām, bēdām, sāpēm… ar ļaužu lielām iespējām postu darīt arī citām dzīvām radībām.

33. Dabas saprātam pietika gudrības radīt zinātkārus, labestīgus cilvēkus... Radītājam nebija nepieciešams cilvēkus radīt, lai tie attīstītu zinātni Dabas saprāta pilnveidošanai. Taču bija nepieciešamība radīt soda nometni. Tika radīts mums jau zināmais nesaticīgo ļaužu pūlis ķildām un nesaprātīgai rīcībai. Skeptiķi gan iebildīs ar it kā svarīgu argumentu pret soda nometnes teoriju: kāpēc cilvēks tiek turēts šajā soda nometnē neziņā, par ko viņš te atrodas kā sodāmais? Jo, lūk, sodīšanas mērķis taču esot labot sodīto, lai viņš neatkārto likumpārkāpumu. Viņš taču, nezinādams par ko notiesāts, nevarot laboties. Šos argumentus nav grūti "apgāzt”. Lūk, kā! Cietumā noziedznieks bieži vien nelabojas, bet pat iemācās rafinētāk pastrādāt neģēlības, pastrādāt tās tā, lai, pēc viņa domām, viņu "nepieķertu”. Dabai šāda pāraudzināšana neder. Tieši tāpēc Daba nesaka, kāpēc tu esi šajā soda nometnē. Tev ir jāiemācās vienmēr rīkoties pēc sirdsapziņas, nedarīt nekad to, ko tu negribētu sagaidīt no cita. Ja tu spēj jau tāds būt, ja tu rīkojies vienmēr pēc sirdsapziņas, tad tu neizdarīsi arī ko sliktu, jo labs cilvēks slikti nerīkojas. Tāda vispusīgi laba cilvēka dvēsele jau var patiešām ar garantiju iekļauties garu harmoniskajā pasaulē, tā ir labojusies universāli.

34. Mazliet no cita aspekta par valodu. Lai ļaudīm būtu vairāk ciešanu, Daba ir parūpējusies par cilvēku valodas kā sazināšanās līdzekļa nepilnību. Iespēja vārdus un intonāciju dažādi interpretēt ir nesaprašanās pamatā. Ar vārdiem nav iespējams precīzi izteikt patieso attieksmi. Arī teikumi ir pārprotami, nav jēdzienu viennozīmīgas interpretācijas, nav iespējama pat likumu viennozīmīga skaidrojuma un pielietojuma. Daba taču varēja izveidot sazināšanās veidu uz daudz augstākas pakāpes pat bez valodas. Taču valoda ir speciāli radīta kā domstarpību un nesaprašanās pamats un līdzeklis. Ļaudis pat nespēj konvencionāli vienoties par jēdzienu viennozīmīgu lietošanu. Nevar, nespēj, negrib, jo katrs uzskata, ka viņš pareizi izprot vārdu jēgu. Tagad pasaulē plaši manipulē ar cilvēktiesību jēdzienu, bet tā saturs ir izplūdis kā migla, un neatradīsies iespēja to "ielikt rāmjos”. Tāpēc šajā sakarībā pārpratumi un bēdas vēl ies plašumā. Ilgajā Dabas norišu mutācijā, mainībā varēja izveidoties tādi sazināšanās līdzekļi, kas nodrošinātu šo līdzekļu lietotāju absolūtu saprašanos un līdz ar to – sekmīgāku izdzīvošanu. Kā Dabas joks ļaudīm ir iedota skaitļu valoda . Te domstarpību nav. 2x2=4! Bet pat par savas valodas pilnveidošanu nav iespējams vienoties. Daba ir visspēcīga. Ar vārdiem var manipulēt, vārdiem piedēvējot dažādus jēdzienus, dažādu saturu. Netaisnīgi tiesu nolēmumi tam ir lielisks piemērs. Ar vārdiem var gan attaisnot, gan notiesāt uz viena un tā paša likuma pamata, likumu dažādi interpretējot pēc lēmēja interesēm.

35. Par skaistuma sajūtu. Kāpēc Daba iekodējusi dzīvniekiem, cilvēkiem skaistuma sajūtu, tieksmi pēc skaistuma, tieksmi pēc harmonijas? Vai tās ir tikai atmiņas par bijušo harmonisko vidi no garu pasaules? Visas aktīvi dzīvās radības ir tā vai citādi saistītas ar Dzīvības substanci. Savukārt šī Dzīvības substance pastāv saistībā ar Dabas saprātu un harmonisko vidi. Tātad caur dzīvības enerģiju aktīvi dzīvajā būtnē ienāk, it kā atstarojas Dzīvības substances skaistuma izjūta. Tā un nepieciešamība pēc harmoniskām attiecībām tiek saglabātas dzīvajām būtnēm tāpēc, lai šīs sajūtas neizgaistu skarbajos Zemes apstākļos un lai pēc nāves dvēsele, kas to pelnījusi, jau būtu sagatavota arī šajā jomā harmoniskajām attiecībām garu sfērā. Prasība pēc skaistuma ir lielisks pierādījums tam, ka garu pasaulē ir ne tikai cilvēku gari, bet arī citu būtņu gari. Tāpat kā cilvēks greznojas, tāpat greznojas arī mednis, pat tītars! Skaistums ir universāls garīgums – acīm, ausīm, sirdij... Cilvēkam skaistums dod stimulu nepakārties.

36. Vai dzīvā radība, pēc tā tiecoties, miljardos gados nevarēja sasniegt labāku situāciju, kurā nebūtu tik ļoti jānopūlas sagādāt visu izdzīvošanai nepieciešamo? Vai tas vēlreiz nepierāda to, ka dzīvās būtnes uz Zemes ir kāda saprāta apzinīgi radītas ar nolūku likt tām darboties, ciest, bet pašsaglabāties dzīvības instinkta un ieprogrammēto interešu vadībā. Varētu pat domāt, ka visu šo cietēju armiju ir apzināti radījuši ļaunie spēki, lai baudītu sāpju atmosfēru. Bet vai tādā gadījumā būtu bijis mērķtiecīgi likt šiem cietējiem iet bojā, mirt? Lai taču viņi cieš sāpes mūžīgi par prieku ļaunajiem. Kāpēc noveco un mirst šie dzīvie organismi? Vai ne tāpēc, ka tie ir apzināti radīti apgrozībai soda nometnē, nevis evolucionējuši pilnīgā haosa pašplūsmā? Dabas saprāts tos apzināti radījis dzīvei uz Zemes, rēķinoties ar ļauno spēku nenovēršamo līdzdalību radīšanas procesā. Un tiešām, varbūt tieši ļaunie spēki ir radījuši slimības, nezāles, koroziju… Nekas pats par sevi nav ne labs, ne ļauns. Visu šajā sakarībā nosaka vērtētāja intereses. Ja dzīvās būtnes būtu evolucionējušas, bet nevis apzināti radītas soda nometnes grūtībām, tad tās būtu izvēlējušās sev ilgāku mūžu, labāku veselību, vairāk prieka… Tās varētu dzīvot jebkurā atmosfērā, jebkurā temperatūrā. Tagad tas sasniegts tikai garu pasaulē. Diemžēl fiziskie ļaudis ir tikai slikto garu etaps uz Zemes. Un katrs mēs te esam ar savu vainu un ar taisnīgu norīkojumu. Par Cilvēku vajadzētu saukties vienīgi tam, kas jau ir "pēdējā kursā un beigs šo augstskolu” uz Zemes. Viņa kvalifikāciju nosaka viņa dzīvošana pēc sirdsapziņas.

37. Ja katrs cilvēks pēc nāves tikai atkal pārdzimtu citā cilvēkā, veidojot noslēgtu ciklu, tad no Dabas viedokļa tāda noslēgta aprite nebūtu mērķtiecīga, tai nebūtu jēgas. Kāpēc gan Dabai būtu jāuztur tik sarežģīta sistēma uz Zemes, ja tas viss nekalpotu kādam noteiktam mērķim – harmonijas uzturēšanai garu pasaulē?!

38. Var jautāt, kāpēc Radītājs-Daba neizveidoja Visumu kā stāvokli, kur viss ir harmonijā. Izrādās, ka tas nav iespējams, jo pati harmonija jau izslēdz stāvokli, jo tā ir kustība – nekas nevar harmonēt bez kustības. Ja tā, tad, lai novērstu haosu, jāizstrādājas kaut kādiem likumiem, pēc kuriem norisinās procesi. Taču likumi savukārt izslēdz brīvību. Tas rada stagnāciju. Tātad vienīgā izeja Dabai bija noteikt likumsakarības organiskās un neorganiskās matērijas konstantām norisēm un attiecībām, bet dzīvai radībai dot lielāku vai mazāku gribas brīvību. Piemēram, cilvēkam ir dots prāts un sirdsapziņa, lai viņš pats izlemj savu rīcību. Ja viņš lemj nesaprātīgi un no tā cieš, piemēram, iebalsojot neliešus un nejēgas par deputātiem, pats vainīgs, Dabas mērķis sasniegts.

39. Tāpat var vēlreiz jautāt, kāpēc Daba neizveidoja apstākļus un cilvēkus ar tādu raksturu, lai viņi varētu saprasties un dzīvot laimīgi. Varēja izveidot, bet kāpēc tas nenotika šeit uz Zemes? Kaut kur citur tas ir, šķiet, izdarīts, vismaz – harmoniskajā garu pasaulē. Bet te – soda nometne. Ne jau tikai ļaunais Lucifers te visu sapostījis. Tas prieka pēc būtu visu iznīcinājis. Paši ļaudis ar savu nesaprātīgu rīcību rada savstarpēju nesaskaņu atmosfēru – netaisnīgu varu, varmācību, karus, turklāt vara padara cilvēkus par līdzekli savu netaisnīgo mērķu sasniegšanai. Vara pieder ļaudīm, kuriem cilvēki pakļaujas. Savukārt Daba liek cilvēkiem būt varai paklausīgiem aiz bailēm, aiz dzīvības saglabāšanas instinkta. Viss noregulēts, viss funkcionē kā jau tam jābūt pēc soda nometnes reglamenta. Var jautāt, kāpēc bišu saimē viss norit bez varas hierarhijas, bet pēc veicamo darbu izpildes nepieciešamības, lai saime varētu izdzīvot. Katra bitīte zina darīt savu darbu. Kāpēc ļaužu sabiedrība nespēj tā sadzīvot? Tāpēc, ka bišu saime dzīvo pēc noteiktiem instinktiem noslēgtu ciklu bez būtiskām izmaiņām no gada uz gadu, bet cilvēcei citāds uzdevums – darboties ne tikai instinktīvi, bet arī ar saprātu, pielietojot brīvo gribu, lai padarītu šīs dzīvības formas eksistēšanu mērķtiecīgu – garu pasaules pilnvērtīgākai, interesantākai, mainīgākai, radošākai "dzīvei”. Protams, ja nebūtu garu pasaules, tad cilvēce varētu, ja vispār tas būtu nepieciešams, funkcionēt pēc bišu saimes vai pēc skudru saimes metodikas – saimē visi strādā, pilda veicamos darbus, saime izdzīvo, nekādu kļūdu, nekādas varas, tikai instinkti, zināšanas veikt savu darbu.

40. Zīmīgs ir citāts no Romēna Rolāna darbiem: "Puritānis dzirdēja sava Dieva balsi: "Ejiet un cietiet jūs, kam ciest ir likts! Cilvēks nedzīvo savai laimei. Viņš dzīvo piepildīdams manu likumu. Ciet! Mirsti! Bet esi, kam tev jābūt: - Esi cilvēks!”” Daba cilvēkam ir noteikusi ciešanas un likusi viņam dzīvot pēc cilvēka sirdsapziņas, laboties, būt cilvēcīgam, humānam, lai tikai tāds viņš varētu atgriezties garu harmoniskajā pasaulē.

41. Pārfrāzējot dziesmas vārdus: "Ceļmalas smilgās mēs pazaudējam gadus”, var sacīt: "Strīdos un naidā mēs pazaudējam prieku un visu to, kas varētu būt skaists.” Atkal ciešanas. Un atkal nevarēšana vienoties sastādīt daudzu partiju vienu kandidātu sarakstu.

42. Daba pieļāvusi arī sadismu, cietsirdību. Lai vairāk ciešanu būtu soda nometnē. Tas taču, darvinisti, neveicina sadista izdzīvošanu, bet sagādā ciešanas citai dzīvai radībai. Pats mocītājs gūst prieku par cita ciešanām? Varbūt, bet tā ir Dabas samaksa viņam par ciešanu un sāpju radīšanu. Ļaunais ir ļaunā radīts. Tas ir viņa attaisnojums ļaunam būt. Cilvēkiem tiek saglabātas pašaizsardzības tiesības. Ļaužu ziņā paliek – cik lielā mērā viņi spēj celties pašaizsardzībai...

43. Darbīgs, godīgs cilvēks varētu sasniegt vismaz savu labklājību, bet bieži vien nelabvēļi viņu apskauž, apzog, neļauj būt redzami godīgākam par viņiem. Humānam, pēc sirdsapziņas dzīvojošam cilvēkam pretī stājas nejēgas, skauģi, varasvīri ar savu varu. Saprātīgo, godīgo līdzcilvēku, kas viņu saprastu un atbalstītu, ir maz. Tāds Cilvēks paliek vienatnē ar savu vilšanos un ciešanām. Jēzus Kristus ir tam pierādījums. Dabai vajadzīgi arī nelieši, nesaprātīgi ļaudis, jo tie pilda Dabas uzdevumu – rada ciešanas gan sev, gan citiem. Turklāt tādiem neliešiem pašiem nav nekādu izredžu pēc nāves tikt garu harmoniskajā pasaulē. Tie var nonākt Lucifera ziņā.

44. Pat laulāto draugu mīlestība zūd. Narkotikas varētu dot prieku, bet tūlīt klāt ir atkarība, izmisums, nāve. Zemē ierakta kanalizācijas caurule varētu kalpot mūžīgi, bet pēc pāris gadiem tā ir jau sarūsējusi un atkal jāpūlas to nomainot. Dārzs aizaug ar nezālēm. Odu un dunduru bari neļauj vasaru baudīt. Čūskas, ērces. Bads. Katastrofas. Mantkārība, godkārība…. Tie visi un vēl daudz kas cits ir Dabas pieļauti konkrēti soda paveidi šai soda nometnei, kas riņķo ap Sauli.

45. Dvēsele ierodas no garu pasaules bērna piedzimšanas brīdī. Garu sfērā visu varēja pārskatīt un būt klāt vienlaicīgi. Te nu pēkšņi dvēsele ieslodzīta tūļīgajā matērijā. Jāraud. Paaugoties bērniņš , dvēseles inerces dzīts, mēģina visu aptvert tāpat, kā tas bija Tur – skrien, ķer, krīt, atkal skrien līdz raudot aprod ar to, ka šeit uz Zemes tik brīvi, kā dvēselīte "skraidīja” garu pasaulē nevar, visur šķēršļi. Ir jāsamierinās, ir jāpielāgojas un jāsāk iet ciešanu ceļš.

46. Lai dzīvā radība šajā soda nometnē nedarītu sev galu, iekodēts dzīvības saglabāšanas instinkts un bailes, bailes arī no nāves. Vienlaicīgi tomēr Daba ir devusi dzīvesprieku un prieku turpināt sugu. Bet ne daudz. Maz, maz. Līdz pie vecuma prieka paliek pavisam maz.

47. Varētu domāt, ka līdz ar tehnoloģijas attīstību cilvēks iegūs vairāk prieka. Taču tā nenotiek. Pie televizora, datora kļūstam superatsvešināti, neizjūtam to kopības prieku, ko izjuta mūsu akmens laikmeta cilvēki pie ugunskura, cepot mamuta gaļu. Piesārņotā vide, stress, steiga, laika trūkums visu aptvert… cilvēku padara, īsi sakot, ne jau laimīgu. Soda nometnē līdz ar jaunās tehnoloģijas ieviešanos režīms nemainās. Viens buldozers, viens ekskavators atņem darbu un algu daudziem simtiem cilvēku, viņi jūtas lieki, aug bezdarbnieku rindas, nabadzība ienāk ģimenēs, rodas pārprodukcija, turklāt lielie naudas apgrozītāji sarīko ekonomisko krīzi, lai valdītu pār cilvēkiem un tautām... Skeptiķi, vai tas nepierāda Dabas sarīkotā soda nometnes režīma esamību?

48. Pie saskaņas cilvēki varētu sabiedrībā dzīvot labāk, ja piespiestos būt labestīgāki. Daba to pieļautu, protams, saglabājot soda nometnes galvenos soda paveidus – sāpes, slimības… Tas zināmā mērā veicinātu labestības nostiprināšanos cilvēkos, un tas jau atbilstu Dabas gribai labot cilvēkus. Taču klāt ir ļaunais Lucifers. Ar slikto domu radītām sekām tiek pasliktināti visi apstākļi, pat vide, un tas viss atgriezeniski pasliktina dzīvi.

49. Par civilizācijām vēl no cita aspekta. Kāpēc aizgāja bojā iepriekšējā civilizācija? Tāpēc, ka tā bija pārāk saprātīga, tā sasniedza pārāk augstu labklājības līmeni uz Zemes, un Zeme vairs nebija soda nometne. Civilizāciju Daba bija izveidojusi pārāk spējīgu izvairīties no sāpēm un ciešanām, tā visu nodrošināja sev pati. Dabai nācās ķerties pie nesaprātīgāku cilvēku radīšanas. Pašreizējā civilizācija ir optimāla soda nometnes uzturēšanai pēc pašsaglabāšanās, atražošanas un rakstura kritērijiem. Tā ir pietiekoši nesaprātīga, pietiekoši naidīga, skaudīga, nenovīdīga, brutāla, egoistiska, iedomīga…Šī civilizācija pastāv vismaz desmit tūkstošus gadu, un, Dabas uzraudzīta, var turpināt vēl pastāvēt. Šī civilizācija Paradīzi uz Zemes nespēs izveidot. Ir jau mēģinājuši veidot gan Saules pilsētu, gan komunismu celt. Nekas izcils ar šo ļaužu materiālu nav sasniedzams. Dabai šie ļaudis ir izdevušies, piemēroti un saudzējami soda nometnes režīma vieglai uzturēšanai. Daba mūsu civilizāciju uzrauga. Hitleram neļāva uzvarēt, jo viņš ar savu lielisko ekonomisko politiku būtu izveidojis uz Zemes pārticības oāzi. Hitlera zinātnieki bija jau tuvu seno cilvēku un "citplanētiešu” zināšanām iegūt bezmaksas enerģiju, saglabāt veselību... Viņa karaspēkam Daba uzsūtīja sevišķi aukstu ziemu pie Volgas, viņam izņēma no rokām atomieročus, viņam lika kļūdīties ar savu āriešu rases pārākumu... Tā vietā tika radīta komunistu impērija ar totalitāru tirānijas režīmu... Daba neļauj iedarbināt atomieročus un citus masveida iznīcināšanas ieročus. Jā, kari ir bijuši un būs regulāri un laikā vienmērīgi, lai ciešanas būtu, lai sāpes un bēdas būtu, lai trūkums un grūtības būtu. Bet tās nebūs civilizācijas beigas. Dīvains secinājums: lai mūsu civilizācija neietu bojā, tai jābūt pietiekami nepilnīgai. Un tāda tā vismaz kādu ilgu laiku vēl būs. Pat izlasījuši šāda veida atziņas, ļaudis nekļūs saprātīgāki. Viņi gan, piemēram, Latvijā varētu, sapratuši līdzšinējo atsvešinātību, vienoties uz izveidot neitrālu, bagātu, bezpartejisku valsti – vismaz Šveicei līdzīgu. Bet. Uzvar tas, kas negodīgāks, netaisnīgāks, egoistiskāks. Dabas likums. Ja godīgie balsotāji to saprastu, tad godīgie, taisnīgie, patriotiskie cilvēki varētu iegūt varu, uzlabot dzīves apstākļus… Bet balsotāji to nesapratīs, viņi vēlēšanu dienā balsos par skaļajiem egoistiem, par partijām, par partijniekiem... Tā tas ir bijis un būs. Par to jau ir parūpējusies Daba, nedodama saprātu ļaudīm, ka tieši partokrātija ir posta cēlonis. Tieši šādu Dabas metodiku esmu pieredzējis, kad Latvijas okupācijas laikā ar tūkstošiem skrejlapu aicināju tautiešus izrādīt masveida atbalstu Latvijas deokupācijai, lai izstātos no PSRS. Ļaudis aiz bailēm un neticības bija kā paralizēti. Ir pamats secināt, ka tas pats notiks ar šo grāmatu. Tās saturu sapratīs tikai retais, un masveida rīcība labā virzienā nesekos.

50. Kāpēc Daba neatklāj dzīvības noslēpumu, mikrodaļiņu funkcionēšanas mehānismu, elektrisko, magnētisko, gravitācijas spēku būtību, to rašanās apstākļus? Kāpēc liek ļaudīm dzīvot neziņā par dzīves jēgu? Ar atbildi uzskatāmi apstiprinās soda nometnes versija. Tāpēc, ka ieslodzītajiem soda nometnē nav jāzina, kā uzbūvēta un kā funkcionē soda nometne. Daba turklāt ir parūpējusies vēl par to, lai katram iekodētu dzīvības saglabāšanas instinktu, bailes no nāves. Lai paši ieslodzītie negribētu aizbēgt no dzīves. Viņiem ir neziņa, vai, izbēgot no nometnes caur pašnāvību, viņi nenokļūs vēl kļūmīgākā situācijā. Tāpat iedarbīga ciešanu sagādāšanas metode ir Dabas iekodētā Dzimtenes mīlestība, patriotisms. Lai būtu domstarpības, nesaskaņas, Daba kādai daļai ļaužu nemaz nav devusi patriotisma un Dzimtenes mīlestības jūtas. Tas rada nesaskaņas starp pamatiedzīvotājiem un klejotājiem. Patriotisms, Dzimtenes mīlestība vēsturē ir bijušas Dabas aizstāvētas jūtas, kas arī bija karu un nesaskaņu pamatā. Tagad Daba pieļauj vai pat veicina urbanizāciju globalizāciju-kosmopolitismu, internacionalizāciju, sveštautībnieku ienākšanu citu tautu dzīves vidē. Tas kalpo tam, lai cilvēkiem būtu vairāk ciešanu. Daļa pamatiedzīvotāju turpina aizstāvēt savu Dzimtenes tīrību, daļa – nē. Tagad jau ir domstarpības jaunā kvalitātē un kvantitātē, proti, starp pašiem pilsoņiem, kas senāk bija vienoti vismaz savā patriotismā. Piemēram, daļa latviešu vēlas dzīvot savu latvisku dzīvi savā Latvijā, netraucētiem ar neaicināto sveštautībnieku masveidīgu ienākšanu uz dzīvi Latvijā, bet daļa ienākšanu veicina. Senāk Daba lika katrai tautai dzīvot savā Tēvzemē, bet tagad ar satiksmes jaunajām iespējām un zem cilvēktiesību izkārtnes Daba neiebilst pret tautu sajaukšanos vienā konglomerātā. Tiek pieļauta un nenosodīta citu tautu pakļaušana, okupēšana, anektēšana ciešanu vairošanai. Pat komunistisko asinsdarbu pastrādātāji vairs netiek sodīti. Laikam jau hitleriešu nacisti bija pēdējie, ko Daba vēl pieļāva sodīt. Tagad pie varas esošiem ļaudīm Daba ir atņēmusi daļu agrākā saprāta un godaprāta. Okupanti joprojām jūtas labi okupētajās teritorijās, un pamatiedzīvotāji-patrioti savukārt jūtas pazemoti un apspiesti. Tā šie faktori kalpo bēdām, ciešanām, iznīcina stimulu būt labiem savas Dzimtenes kopējiem. Tādējādi pierādās vēl viens Dabas radīts apstāklis, kas veicina nesaskaņas un traucē cilvēkiem kopdarboties vismaz patriotisma jūtu vadībā. Tagad tādas patriotisma jūtas tiek varas dēvētas par arhaismu. To konstatēt kā faktu man nākas sevišķi smagi, jo savu mūžu esmu veltījis Latvijas patstāvībai un sakoptībai, latvju dzīvošanai savā tautiskā ģimenē. Ar tūkstošiem skrejlapu okupācijas laikā rosināju atbalstīt prasību par Latvijas izstāšanos no PSRS, taču latvji to neatbalstīja, bet lielās bailēs masveidīgi skrejlapas aiznesa okupācijas režīmam, izkalpoties gribēdami. Režīms noslēpa skrejlapu faktu un prasības, tēloja sevi par humānu un lielisku valsts iekārtu. Tad nu man nācās vienam pašam pacelt cīņas karogu un pieteikties arestam, lai pasaules sabiedrībai tomēr tiktu zināms, ka šis režīms turpina būt un ir supernežēlīgs un rupji pārkāpj pats savu konstitūciju, kurā ierakstīts, ka savienotā republika drīkst izstāties no PSRS... Latvji turpina savu pakļaušanos pat tagadējam - atjaunotās Latvijas partokrātijas režīmam. Viņi labprātīgi iet un balso par partiju sarakstiem pret savu Latvijas Satversmi, kas nepieļauj partokrātiju. Aiz nesaprašanas vai bailēm? Ar tādu balsošanu viņi pierāda to, ka viņi ir savas Latvijas nodevēji. Pat vēl šodien, ja viņi saprastu, kā un kāpēc Daba ar viņu saprātu tā izrīkojas, atņemdama viņiem patriotiskās jūtas un tautiskās kopības prieku, viņi vēl varētu prasīt jaunu vēlēšanu likumu, lai varētu vēlēšanās nobalsot par personībām, par savas Dzimtenes un Tēvzemes patstāvību, atgūt nacionālo pašcieņu, gūt no tā īpašu prieku un lepnumu, ko nevar ne ar ko atvietot. Neapšaubāmi, ka mūsu tautas labklājība sasniegtu augstu līmeni. Taču tas, šķiet, nenotiks, jo latvji ir padevušies – kļuvuši gļēvi, vienaldzīgi un necienījami kapitulanti. Jā, ļaudis taču var brīvi izvēlēties turpināt savu padošanos, lai pazemojošs miers būtu, vai prasīt taisnīgumu, lai sevi un līdzcilvēkus varētu cienīt un labklājīgāk dzīvot. Vēlreiz – Dabas saprāts lieliski administrē savu soda nometni ar grūtību režīmu, neļaudams balsotājiem saprast, kas notiek Latvijā. Te ar ironiju var atgādināt patiesību par nesaprātīgo balsošanu tikai par partiju sarakstiem - ja tu nesaproti, ko tu dari, tad labāk būtu to nedarīt.

( turpinājums 3.ierakstā )
Skatījumu skaits: 810 | Pievienoja: petla | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: