Blogs
13:47 Dažas skaudras atziņas ( beletristika ) |
DAŽAS SKAUDRAS ATZIŅAS ( beletristika )
( Pēteris Lazda no krājuma Dzīves pļava zārdos ) 11. Tu to zini, kā tas ir – gadiem ilgi balstu meklēt. Tu atspiedies pret vertikāli – te vienu, te otru, tās noliecas... Cik daudz gan spēka vajadzīgs zvaigznes saskaitīt, viltu uzvarēt, pastāvēt un nepagurt, sniegā, dubļos nepalikt, graudu pelavās atrast... Staltās vertikāles, jūs – augšup ceļš vien karjerai!
24. Skrien koridas apļi gar acīm – es lopiņš vien pats, un sienas visapkārt, un rēcošs pūlis bez sirds... Skrien koridas apļi gar acīm. Es nevaru vienkārši stāvēt, kaut zinu – nav jēgas kādu uz ragiem uzķert. Es nevaru tā gļēvi stāvēt – es nevaru sarkano lupatu paciest.
25. Es kā spriedums ļaundariem. Viņu naida liesmās nedegu. Es kā spriedums negribu būt nolasīts izpildei – žēl to nosodīto ļaundaru. Es kā spriedums biedējošs, kā zibens mākoņos... Ļaunie, paskatieties debesīs – saule silda arī jūs! Varbūt karātavas nojauksiet? Varbūt citam raktu bedri aizbērsiet? Varbūt nešausiet vairs ūdensvistiņas? Varbūt paglābsiet tā savas dvēseles, jo To Spriedumu Tur Tad gan jums nolasīs un izpildīs!
27. Šodien vēl zili ir Latvijas kalni, šodien vēl Baltijas jūra šalc, vēl mātes valodā māte runā, vēl Dzimtene dzīvo. Šodien vēl zaļi šalc Latvijas meži, šodien vēl latviešu tauta dzied, vēl latvietis latvietim roku pasniedz, vēl nākotnei dzīvo. Tomēr, ja paši mēs Latvijas sirdī vēl stāvēsim nolaistām rokām, vai latvietis latvieti atradīs roku sniegt? Vai Dzimtene dzīvos?
32. Manī ir milzumdaudz draudzības alku – mīlēt šīs tautas ap Baltijas jūru, mīlēt šo rotu, šo Baltijas jūras dzintara rotu... Kad vakarā saule riet jūrā, es redzu – tur Zviedrija, Somija staro, tur dāņi un norvēģi saulīti saņem. Un esmu drošs – tās rokas ir draudzīgas rokas – rītausmā atkal būs aizjūrā auklētā saule. Saņemšu to, sūtīšu atkal jūrai pāri – tā būs mana draudzības zīme.
36. Sproģi, Uztupji, Tojas, Kāvužas, Āpas, Belzēji, Dangas, Brasli... Mājas kā dzejas vārdi. Tebras upe pa vidu. Un otrā krastā Stembre, Pikteri, Cērpi, Akmensrozes... Gandrīz visas šīs mājas jau mirušas. Mazas pilsdrupas. Skaistie vārdi vēl smeldz. Mazi parki ap pilsdrupām vēl dzīvo. Vai tev, mana Dzimtene, būs vēl kādreiz tik skaisti vārdi, kuros skaisti dzīvot?
37. Savas domas es palaižu pasaulē kā bārenītes vienas – bez pazīšanās un naudas. Bet es viņām veselību dodu līdzi: patiesību, īstumu... Un es ceru – viņas izdzīvos, jo patiesība, taisnība, saudzība..., kaut grūtāk, bet skaistāk dzīvo. Es zinu mūsu tautas mīlestību bārenītes pusē esam.
40. Jūras plašumos tik vien tās vietas, cik uz kuģa. Plašajā pasaulē tikvien tās vietas, cik tavās paša mājās - tavā Dzimtenē.
42. Neredzēt lielu Cilvēku sev līdzās, kad viņš tur ir, nepalīdzēt viņam viņa lielumā – lielam būt ir grūti – nozīmē palīdzēt viņam aiziet. Kad Cilvēks ir prom, paliek liela tukša vieta, un tikai pēc tās pēkšņi top redzams lielais zaudējums. Lielu bagātību jau tā nejūt, kā lielu trūkumu jūt...
45. Maz jau kurš ticēja šais septiņdesmit gados apturēt lavīnu ar paceltu roku. Tikai vien taksīti palūgt, tikai vien balsot, kā varmākam vajag... Bet. Viena pacelta roka pāri pūlim ir karogs. Bet. Viena pacelta roka naktī ir lāpa. Bet. Viena pacelta roka ar zobenu ir zibens. Bet. Viena pacelta roka pāri dzelmei ir palīgā sauciens. Bet. Viena pacelta roka atvadu brīdī ir zvērests savējam palikt. Bet. Katram mums ir divas rokas. Vienu mēs vienmēr uz labo varam celt, to otro – pret ļauno. Vienmēr var ļoti daudz laba paveikt ar nenolaistām rokām.
46. Es gribētu pa sentēvu bišu ceļu iet un nākt, pie sentēvu galda gājumu svētīt ar savējiem kopā, ar mūzikas kroņiem galvā, ar sirdsdziesmām balsī un prieku vēl kausos... Es gribētu savu saimi kā apaļu kamolu saturēt kopā, kā apaļu Zemi saglabāt dzīvu.
47. Dzied strazdi un vēcina spārnus. Un ir jau par ko! Pati dziesma ceļ spārnos pat tos , kuriem to nav, bet ja nu tie ir, tad kā lai novalda tos! Te ir jūsu būrīši, un te jūs esat gaidīti. Te ir mūsu Dzimtene – dziedošo strazdu zeme.
48. Puskrēslā brīvi peld zivis. Diena ir prom. Un skaļums ir prom. No upmalas klusums kāpj krastā. Šai stundā te mierīgi var domāt. Puskrēslā brīvi peld zivis – domas...
50. Gavilē, gavile! Līksmo, līksme! Kaut vai par vienu – par vienu Cilvēku starp pelēkiem vilkiem, starp tiem, kuri nedzied, starp tiem, kuri gaudo... Gavilē, gavile! Līksmo, līksme! Jo negribu staigāt ar nolaistiem spārniem pelēks un gaudot līdzi.
60. Kad ziedi tavā istabā agri nevītīs, kad smaidīsi ar siltumu acīs, kad dosi, nedomājot ņemt, kad citu prieks kļūs arī tavs, kad vienkāršs putnēns sildīs tavu sirdi, pūkains cālēns izšķilsies par prieku pasaulei.
64. Apsniga vasara ne ābeļziedu sniegā, bet salcirsto lapu sniegā un sniegā, kas auksts... Nodega vasara sala dzirkstīs un puteņu dūmos... Ja nebūtu mēs vasarā skaistumu krājuši līdz bagāti kļuvām, tagad kā nabagi justos pie nodegušās vasaras krāsmatām.
66. Kad mākoņi strādā, lietu mums dodot, tie melni. Bet no saules puses, no augšas tie balti. Vai ikdienu mēs skatām ar saules acīm?
68. Raudi, raudi, dvēselīt, izraudies līdz klusumam – gan jau lietus pārstās līt tavu sāpju arumos. Rimsties, rimsties, dvēselīt, rīt būs atkal saules diena, iesi atkal dziedādama tavu sāpju arumos.
71. Vēl jau ir laiks, vēl jau nav vētra sagāzusi egles, vēl jau tās turas. Vēl jau nav praulu, kas dedzināmi, vēl jau stāv egles ar čiekuriem.
97. Putenī vējš putnus pa gaisu kā skaidas mētā, tie sametas kokos un plīvo kā saplēstas drānas. No kokiem krīt sniegs un pārvēršas dūmos, un siltuma nav, vien kovārņi zaros kā melnas ogles... Ko palīdz balts saltums pat puteņa naktī, ja baltās saulītes nav...
100. Kā saknes velēnu valnī, kā dzīpars tautiskus rakstus, tā mani pie sevis Dzimtene sien, kā enkurs un tauvas – pie manas tautas. Nebeidzu tirdīt pat savu ēnu – vai tavas saknes cauri viju vijām ar taviem mīļajiem vijas, bet varbūt tavas saknes irdenās smiltīs klīst pa vējam, pa vējam vien...
103. No viena pumpura, no tūkstošiem, no katra pumpura skaistums izaug, brīnums pirmatnējs, nemainīgs, ikviens ir pilnvērtīgs, savā vietā likts. Un sēkliņas, un saknes... Ja roze, tad roze. Ja nātre, tad nātre. Un, cilvēks, tu zini – tas tā ir un būs. Bez viltības. Bez ļaunuma. Bet tu?
117. Vilnis pēc viļņa nāk, skalo un dragā šo krastu, smiltis to aizsargāt nespēj – smiltis smiltīs slēpjas un plūst... Kur klintis?
133. Kokam zaļot un ziedēt, rožu krūmam smaržot pietiek ar mazumiņu zemes, ar mazumiņu saules; ne ceļot kur vajag, ne karot, ne slavenībai kļūt... Pieticībā gana laimes.
146. Par nobradātiem ziediem, par nesakoptu sētu, par ļauno, par nepasniegtu roku cilvēcību glābt nesaņemsiet paldies.
177. Ir jābūt klāt Dziesmu svētkos. Var jau pastarpināti svētkus redzēt un dzirdēt, bet tas ir tāpat, kā pa telefonu mīlēt, kā ar cimdiem glāstīt, kā caur stiklu skūpstīt...
184. Šorīt saulē mirdz rasa – vakar bija laimīga diena, naktī tā raudāja par neatgriešanos vairs.
185. Mēs - viesos šajā dzīvē, mums jādāvina dāvanas – labestība, skaistums...
209. Vēl nav tik auksti, bet lapas jau lido; vēl nav pat salnas, bet gājputni jau sasaucas. Vai vasara padodas bez cīņas? Bet kāpēc asteres vēl zied, un kliņģerītes, samtenītes pat vēl sniegā zied?!
214. O, manas valodas vārdi, kā es jūs saudzēšu! Nemūžam nesūtīšu jūs nelietīgas domas teikt.
215. Cik ilgi un rūpīgi saulespuķe aug, lai ar vienu vienīgu ziedu apbrīnotu vienu vienīgu Sauli!
216. Bez labestības tava māja būs pelēka pat spilgti krāsota.
236. Es esmu mācījies no citiem valodu, vēsturi, vienreizvienu… Neesmu mācījies svešas domas domāt, kā zagt un liekuļot. Es sevī nelaižu iekšā to līdzinātājgrēderi ar firmas zīmi "Tākāciti” un to kapraci ar "Navvērts” marku.
237. Skaistās ainavas ir Dabas meistardarbs, un glabājas tās darbnīcā - Latvijā. Manās mājās ir logi uz Latvijas dabu ar dabiskām vitrāžām…
238. Gļēvajiem mieru visvieglāk ir iegūt, gan pazemojošu, ar padošanos, viņu sirdsapziņa ir tik slābena, ka padošanos akceptē.
258.Lielā plašumā lieli zvēri, baismīgi tālumi, kas svešādi baida. Es - mazs bērnelis - baidos lielā istabā nakti gulēt. Es jūtos mājīgāk ar roku taustāmā tālumā. Mana mazā Latvija man ir gana liela skaisti dzīvot drošā tuvumā.
259.Vecu ūdensdzirnavu krāsmatas. Ūdens aizsprosta vieta. Viss noplacis, kluss un rāms. O, te bija spriegums! Ūdens kā sajūsmas spēks tika saspriegts, dzirnavu spārnotās ailēs gāzās. Spēks un sajūsmas trīsas! Tā bija dzīve, kad ūdensdzirnavas bija jaunas. Tagad te vecas krāsmatas. Norimis mīlestības spēks. Vēl te ceriņi zied. Vēl taciņa ved uz šo vietu. Vēl ūdeņi rāmi plūst. Atmiņas dzīvo.
260.Ir ļaudis, kas kā akmens cirvji nespēj ziedēt. Kā dzirnakmeņi samaļ vijoli miltos. Un traģēdija ir tā, ka viņi paši sevi redz skaistus, ziedošus, gudrus...
310.Rudzu lauka malā diendusas brīdī pār mani balti mākoņi krauj dīvainas gabanas. Pār mani graudpilnas vārpas mākoņus glāsta. Spāres lidinās. Saulains cīrulis tur paceltu dziesmu. Saulains vanags mierīgi riņķo. Pār mani. Pār zemi. Es te it kā nemaz neesmu. Te mierīga zeme mierīgi dzīvo. Pār mani, ap mani dzīvo tas, kas ir. Pār mani nedzīvo nesētie graudi, nedzied jenota apēstie cīruļa bērni, nomāktās cerības, izpostītais prieks… Daudz vairāk skaista varēja būt zem šiem baltajiem mākoņiem.
311.Nocirsts mežs. Kā no debesīm izplēsts robs līdz pašai zemei ar tukšumu pilns. Nav prieka šai vietā. Ir skumji.
312.Kaķpēdiņu paklājs, rudzu valnis, baltu mākoņu griesti un milzīga lustra - silta un spoža visu garu dienu. Dzīvoju telpā bišu un kameņu stereomūzikas viļņos. Šī ir mana darba telpa, darba diena. Ar draugu. Tik skaista.
313.Gaidu rītdienu, gaidu nākošo brīdi - atvēršu cepli: kādā glazūras rakstā domas pie manis atnāks?
314.Mani sacītie vārdi ir manas skaļās domas. Manas dziesmas ir manas sirds skaļā balss. Mani smaidi ir mana prieka redzamais skaļums. Manas skumjas ir manas dvēseles klusuma brīži. Debesis gaviļu pilnas. Te laiks bez gavilēm. Te laiks kā ceļš uz gavilēm. Dziesmu svētki - mēģinājums gavilēt. Ceļš. Vēl ceļš. Vēl nav nopelnīts tā pa īstam gavilēt.
319. Dzērvju, medņu, rubeņu, sloku cālīšus aprijis alkatīgais ļaužu ievazātais jenots. Un nav vairs mežos un purvos šo lidoņu dziesmu. Un joprojām nav mednieku pret jenotiem. Pret rubeņiem, medņiem, slokām, dzērvēm - jā, tur gan. Mednieki - rijīgo jenotu sabiedrotie ar šautenēm.
320. Tas kastaņkoks, tas dievkociņš, klusā upe, mežs ap manu māju man klusi teic šeit klusi dzīvot, te mana vieta dzīvot, jo viņi visi jūt mani piederīgu te klāt. Kam tā vēja skriešana un mākoņu gaita? Ja man vajag izjust to trauksmi, es domās mākoņus apturu, un tad man liekas, ka es pats esmu gaitā. Un tad atkal man dievkociņš smaržo, upē zivis mazgājas, šalc zaļais mežs…
425.Es gadiem ilgi atvados no šis pasaules. Es nepaspēšu atvadīties, ja nebūšu atvadījies visa mūža ilgumā. Cilvēks, kas atvadās, parasti nav rupjš. Atvados no mirkļa, kas nupat bija. Atgriežoties mājās, atvados. No visa - mīļa un nejauka. Es atvados no visa, kas šajā saulē. Es braucu pa pasauli atpakaļgaitā ar muguru braukšanas virzienā - es nezinu, kas būs, bet redzu, kas aizslīd jau garām, to neapturēt, jo ko tu darītu ar apturētu mirkli - ja tu glāstā apturi plaukstu, tu neglāsti vairs. Tik daudz skaista, kam paldies pateikt! Tik daudz ļauna, no kā atvadīties uz netikšanos vairs. Atvados no labiem cilvēkiem - tiksimies! Es atvados no brīnišķām domām un centieniem šo pasauli par Paradīzi vērst, kur cilvēki mīļi un saprātīgi varētu dzīvot. Es atvados no sāpēm šajā dzīvē, šajā soda nometnē, kur ciešanas būs un būs, jo ļaudis nesaprot un nesapratīs dvēseli glābjošo vajadzību labestīgiem būt...
457. Atliec savu muguru, mana Latvija, savā zaļajā vasarā! Celies no dubļiem, no purva, no pelēkās snaudas, tu, aizmirsusī sevi bijušu skaistu! Purini nost tos elkus, tos vampīrus! Uzvelc savu tautisko ģērbu, paņem bērnus pie rokas - viņi tev skaisti! Tu savās mājās drīksti būt laimīga savā zaļajā vasarā.
458. Piecelieties kājās cildenā skaistuma priekšā, bet ne varas un varmāku priekšā!
459.Mums nav dots uz Zemes svētlaimē dzīvot, bet mums ir dots, un mums ir pienākums ar savu godprātīgu rīcību pēc sirdsapziņas labā pārsvaru pār ļauno noturēt.
563. Meklēju Cilvēkus Latviju celt. Maksāšu meistariem algu, kas skaistumā dzīvot saucas. Meklēju cildenus rūķus, ne zagļus, ne skauģus, ne sliņķus, ne īgņas… (Ak, nedienas bargās, cik tādu daudz!) Neredzu Cilvēkus nākam uz darbu par algu rīt skaistumā dzīvot. Par naudu - jā, par amatiem - jā… Iedzenu mietu Latvijas sētai. Divi - rauj ārā. Iedzenu divus. Četri - rauj ārā...
564. Prāts saka apiet to skaļo, kas traucē. Sadzīvot, slavēt, glaimot, uz pirkstgaliem staigāt, citādi rupjais, tas skaļais sapostīs ierasto ritmu, notraipīs godu un cieņu. Prāts saka atkāpties nejēgas priekšā. Prāts saka pat slepkavam roku sniegt. Kur nu vēl tālāk? Ā, pašam stāt neliešu partijā… Lūk, kāds tas izslavētais prāts, sirdsapziņu pastūmis sāņus!
565. Mīļā daba! Es gribu tevi pasargāt un saglabāt tīru un skaidru, nesabradātu. Es gribu saglabāt Latviju kā tevi - no putekļiem ārā, no dūmiem! Ļaužu partijas tevi nesaudzē, nemīl, bet izmanto un pamet. Es nevaru šo neprāta lavīnu apturēt. Mani aprok zem pelniem tie bezprāta ļaudis, kas paši drīz mitīs zem pelniem un drupām.
566. Latvija, vēl šodien ir dzīva tava daba, vēl šodien šalc zaļais mežs… Bet nāk un nāk - kur rodas!? - tev naidīgi ļaudis ar tīkliem, žebērkļiem, ar cirvjiem un zāģiem, bruņoti ar tehniku un ar raupjumu kā roboti, kā barbari, kā ordas… Vai ir tev kur glābties, Latvijas daba? Tavas saknes ir Latvijas zemē, un nekur tu nevari aizbēgt, bet tie tur nāk un nāk tevi piesmiet, kraujās cits uz cita kā ledus blāķi ledus laikmetā… Varbūt kādreiz tie izkusīs, kad tevis vairs nebūs, un paliks šeit tikai akmeņu grēdas… Te kādreiz bija zaļa Latvijas daba.
567. Šī skaistā diena šajā vēl skaistajā dabā aiziet kā aiziet nelaimes pilnā. Laika zobrati dienu pēc dienas kā dzirnavās graudu pēc grauda samaļ bezkaislīgā plūdumā. Nav jēgas gribēt, lai tā nebūtu. Ir tikai jēga padarīt dienas skaistas un laimīgas pirms tām jāaiziet. Būtu skaisti dzīvot, ja katrs Cilvēks vismaz viena cita cilvēka dzīvi darītu skaistu un laimīgu. Vismaz viena. Un tas taču ir iespējams! Bet vai?
615. Te liepa šalca ar bitēm vainagā. Tagad te celms. Te cilvēks šalca ar līgo vainagu galvā. Tagad te celms. Te labi tikumi šalca vainagā. Tagad te celms. Bet ieklausies, celmi šalc! Kas bijis skaists, to neaizmirst, tas negrib pazust pat ļaunu roku postīts. Celmi šalc ar mazo atvasīšu cerībām šalkt lielu koku vainagos, turpu tiekties – atkal šalkt, ar vēju aurēties un cīkstēties saules gaismā dabiskā stihijā. Par spīti postīgiem ļaudīm.
624. Dzeguze ir mans arguments pret pārgudrajiem darvinistiem: sugas mainoties no apstākļiem. Dzeguze man ir dabas dots arguments, brīdinājums, pacelts pirksts, ābeces gudrība, bremze Darvina līdzskrējējiem. Dzeguze – tas ir ērglis sabiedrības mācībā. Neko nevar kardināli pāraudzināt. Dzeguze neiemācās ne zīlītes tikumus, ne valodu, paliek pie sava ku-kū. .......
|
|
|
| Komentāru kopskaits: 0 | |