"BANKU LIETĀS”  NAV  IESPĒJAMS  PANĀKT TAISNĪGU SPRIEDUMU UN VISPĀR…

Vispirms par to, kas īstenībā notika.

Latvijas valsts 2008.gada 5. decembrī nacionalizēja jeb, tā vai citādi, pārņēma valsts īpašumā privāto Parex banku. Tātad Latvijas valsts jeb tauta, (jo tauta veido valsti), būtībā apvienojās ar Parex banku, kļuva par bankas vienīgo dominējošo lēmēju. Populārā valodā runājot, pilsoņu kopums, kurā bija un  ir arī Parex bankas kredītņēmēji, pārņēma savā īpašumā Parex banku. Civillikums šāda darījuma gadījumā, konkrēti sakot, Parex bankas tiesības atprasīt parādu no kredītņēmējiem ir izbeidzis ar likuma spēku, jo ir iestājies t.s. prasījuma un parāda sakritums vienā personā – valsts personā, un saistību tiesības ir izbeigušās. Tas nozīmē, ka valstij jeb tautai nav vairs tiesību no sevis pašas atprasīt to, kas tai jau pieder un nevar tāpēc, ka sakrituma rezultātā likums jau ir izbeidzis jebkuras saistības, kas pastāvēja līdz valsts un bankas apvienošanās brīdim. Jā, ja nebūtu Civillikuma 1857.pants un tauta nebūtu pati valsts, tad Parex tiesības atprasīt pārietu tautai un tauta drīkstētu no saviem līdzpilsoņiem-parādniekiem atprasīt parādu tāpat, kā to darītu Parex banka. Taču tā kā līdz ar apvienošanos  iestājās sakritums, un saistību tiesības likums tāpēc izbeidza, tad saistību tiesības atprasīt, kā tas bija Parex bankai,  izbeidzās arī valstij jeb tautai. Tāpat ar likumu ir izbeigušās parādnieku saistības, jo sakrituma gadījumā Civillikuma 1857.pants viennozīmīgi šīs bijušās parādsaistības ir izbeidzis ar sakrituma iestāšanās dienu – 2008.gada 5.decembri. Un tas ir arī loģiski, jo, ja parādnieks pārņem jeb pārpērk aizdevēju sev  savā īpašumā, viņam parāds dzēšas, saistību tiesības izbeidzas. Lūk, Civillikuma 1857.pants: „Saistību tiesības izbeidzas ar sakritumu, kad kreditors un parādnieks apvienojas vienā personā.”  

BET, KAS NOTIEK

Latvijas valsts jau pēc sakrituma iestāšanās  izveidoja uz Parex bankas bāzes AS Reverta ar tai dotu prettiesisku uzdevumu turpināt piedzīt no Parex bankas kredītņēmējiem neesošu parādu pēc neesošām saistībām, ko likums jau ir izbeidzis.  Tā tas notiek arī ar pilsoni X, kas būtībā galvojuma kārtībā 2008.gada sākumā ieķīlāja  Parex bankai savu māju, kura tagad ar AS Reverta pasūtījumu tiesu izpildītāja personā  tiek izsolīta, neskatoties uz , ka likums šajā gadījumā piedziņu nepieļauj saistību izbeigšanās dēļ.. Dīvainākais ir tas, kā ( ! ) tiesneši un prokurori izvairās atzīt šo sakritumu un saistību izbeigšanos.  Pilsonis X, būdams pieredzējis jurists, arī zinošs likumdošanu parlamentā, jau sešus gadus  tiesnešiem ir „persona non grata”, jo neatlaidīgi prasa atbrīvot kredītņēmējus no tāda parāda atmaksāšanas gan lielās ekonomiskās krīzes kā nepārvaramas  varas ( force majeure ) dēļ, gan sakrituma rezultātā. Bet neviens tiesnesis līdz šim nav atzinis sakrituma faktu un, kas galvenais, nav to vērtējis, fakta neatzīšanu nav pamatojis ne ar vienu tiesību normu par to, kāpēc sakrituma nav un kāpēc netiek piemērots Civillikuma 1857.pants, kas saistību tiesības izbeidz sakrituma gadījumā. Tiesneši dažkārt pat izvairās lietot šo terminu „sakritums” un „saistību tiesību izbeigšanās”, bet visas prasības un sūdzības, kas saistītas ar sakritumu, noraida uz kaut kādu citu piemeklētu argumentu pamata bez balstīšanās uz tiesību normām. Uz šo brīdi ir izveidojusies  pata situācija – nevienā tiesā sakrituma faktu nav iespējams konstatēt; Tieslietu ministrija, Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija.. u.c. atbild izvairīgi un līdz nejēdzībai atgādina, ka „uzņemtās saistības ir jāpilda”, ka Reverta ir tā pati Parex banka, ka akcionāru maiņa neatbrīvo no saistībām u.t.t., bet izvairās ko bilst  par sakritumu. Acīmredzami pastāv karteļa  principa sistēma – savstarpēja nerakstīta vienošanās starp valsts amatpersonām ignorēt tos likumus, kuru pildīšana nav izdevīga valsts varas sistēmai jeb, pareizāk sakot, partokrātijai. Latvija joprojām nav tiesiska valsts. Nav  tiesu uzraudzības un kontroles efektīgas sistēmas, nav prokuratūrai ar likumu noteikta vispārējās uzraudzības funkcija, galu galā „nav kam sūdzēties”. Ir iedibinājusies lieliska iespēja tiesnešu solidaritātei pašaizstāvēties, ir pat likumi, kas tā saucamās procesuālās ekonomijas principa realizēšanai atļauj nenoskaidrot apstākļus, pieļauj nepilnīgus nolēmumus, pieļauj nemotivēt zemākas instances nolēmumu atstāšanu spēkā, ieviesta lietu rakstiska izskatīšana,  tiek visādā veidā veicināta paātrināta  lietu izskatīšana,  iet plašumā pieteikumu, sūdzību nepieņemšana,  sašaurināta iespēja protestu iesniegšanai pat par aplamiem nolēmumiem it īpaši ”banku lietās”, likumi pārklājas, to ir pārāk daudz, tiesneši var piemeklēt normas pēc savām interesēm tā, lai nolēmumi būtu likumīgi, bet ne taisnīgi un objektīvi, un tādu tiesu praksi neviens nekontrolē un  nenosoda, respektīvi, tiesu sistēmā valda tāda pati likumu ignorēšana un pielāgošana, kāda pastāv partokrātijā, kas funkcionē savām interesēm nekonstitucionāli kopš 1995.gada...

Pilsonis X šeit varētu uzrādīt un uzskaitīt  konkrētas lietas, nosaukt vismaz simts tiesnešu un valsts amatpersonu vārdus, lai ar konkrētiem piemēriem ilustrētu un pierādītu šeit minēto nejēdzību reālu masveidīgu esamību, kas Latvijā rupji pārkāpj cilvēka tiesības, bet šis pilsonis X vairs neredz tam jēgu, netic iespējai Latvijas valsti šajos apstākļos sakārtot tiesiski un ekonomiski. Piemēram, viņš pirms pāris-trīs gadiem septiņas reizes Satversmes tiesā veltīgi mēģināja vērsties pret partokrātiju, proti, lai ST atzīst Saeimas vēlēšanu likumu par neatbilstošu Satversmei, jo visiem bezpartejiskajiem pilsoņiem ar likuma 9.pantu ir atņemtas vēlēšanu tiesības, viņiem atstātas tikai balsošanas tiesības par partiju sarakstiem, bet ST ar visādiem iebildumiem atteicās izskatīt tādu konstitucionālo sūdzību. Tāpat kuriozi, bet fakts, ka pat Mana balss nobaidījās publicēt ierosmi  vākt parakstus pret partiju varu, lai  valsts varu sakārtotu atbilstoši Satversmei..